No Latvijas aizejot pasaulē

Štaudingeru piemiņas vieta Ropažu kapsētā Foto: Jānis Kristapsons

Šajās dienās Latvijas Zinātņu akadēmija ar LZA prezidenta profesora Jāņa Stradiņa noliktu ziedu pušķi Ropažu kapsētā un klusām atmiņām pieminēja ievērojama cilvēka jubileju. Aprit simt gadu, kopš dzimusi izcilā latviešu bioloģe un ķīmiķe Dr. phil., mag. rer. nat. Magda Štaudingere, makromolekulārās ķīmijas pamatlicēja Hermaņa Štaudingera dzīvesbiedre un tuvākā līdzstrādniece. Magdas Štaudingeres dzimtais uzvārds — Voita, viņa dzimusi 1902. gada 17. augustā Igaunijas pilsētiņā Elvā latviešu mediķa Oskara Voita (1866— 1959) ģimenē. Tolaik O. Voits strādāja kā ārsts Pēterburgā un Elvā ģimene pavadīja vasaras atvaļinājumu. O. Voits bija ne tikai praktizējošs ārsts, bet arī vairāku zinātnisko darbu autors un pazīstams sabiedriskais darbinieks Pēterburgas latviešu vidē. Vēlāk viņš aktīvi darbojās diplomātiskajā dienestā — bija Latvijas Republikas sūtnis Vācijā (1920—1932), Šveicē (no 1922.g.), Holandē un Ungārijā (no 1925.g.). Rīgā O. Voits bija Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks, un par viņu sprieda pat kā par iespējamu kandidātu Latvijas valsts prezidenta amatam. Skolas gaitas sākusi Pēterburgā, Magda beidza ģimnāziju Jeiskā, jo revolūciju laikā ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Krasnodaras novadu. Pēc atgriešanās Latvijā 1920.gadā viņa devās uz Berlīnes universitāti studēt bioloģiju. Berlīnē jau dzīvoja tēvs Oskars Voits. 1925.gadā Magda ieguva Dr. phil. grādu, disertācijā aplūkojot griezumu ietekmi uz bioloģisko procesu norisi augu lapās. 1925./1926. gadā sekoja zināšanu papildināšana Freiburgas universitātē. Nākamajā gadā Magda imatrikulējās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, beidza to ar dabaszinātņu maģistres grādu un sāka strādāt par asistenti profesora Nikolaja Maltas botānikas laboratorijā. Taču jau 1928.gadā jaunā speciāliste pārcēlās uz Freiburgu pie sava vīra — ķīmijas profesora Hermaņa Štaudingera (1881—1965). Freiburgā aizritēja viss turpmākais mūžs, taču Magda Štaudingere–Voita nekad neaizmirsa ne Rīgu, ne Latviju un vienmēr un visur atgādināja savu saistību ar dzimtas saknēm.

Kā īsti fanātiskā zinātnieku ģimene Štaudingeri apvienoja savu darbību vienā virzienā — polimēru ķīmijas attīstībā, kur viņu ieguldījums ir ievērojams. 20. gados H. Štaudingers sāka pētījumus dabas polimēru nozarē un izvirzīja tiem laikiem novatorisku teoriju — celuloze, kaučuks, proteīni sastāv no milzu molekulām, kuru molekulmasa sasniedz desmitus un simtus tūkstošus vienību. Par šīs teorijas izstrādāšanu 1953.gadā Hermanim Štaudingeram piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā. Bez viņa darbiem nav iedomājama polimēru, sintētisko un mākslīgo šķiedru, sveķu, gumijas, laku un koksnes pārstrādes produktu ražošana. Tā ir nozare, kas mūsdienās pilnīgi pārveidojusi civilizāciju un ieguvusi izcilu nozīmi arī medicīnas un bioloģijas attīstībā.

Magda Štaudingere–Voita šajā darbā devusi ļoti daudz — veicot ārkārtīgi precīzus makromolekulu pētījumus, palīdzēja atšifrēt dabīgo un mākslīgo šķiedru, arī celulozes, struktūras, muskuļu proteīnu un protoplazmas uzbūvi, tādējādi eksperimentāli apstiprinot H. Štaudingera teoriju. Tradicionālajā Nobela prēmijas laureāta lekcijā “Makromolekulārā ķīmija” H. Štaudingers savas dzīvesbiedres un palīdzes ieguldījumu novērtēja augsti: “M. Štaudingere ir veikusi makromolekulāro vielu morfoloģiskos pētījumus, turklāt makromolekulārajā ķīmijā ieviesusi ultravioleto un elektronu mikroskopiju un pirms kāda laika arī fāzu kontrasta mikroskopiju. Turklāt viņa pēdējos 25 gados, kuru laikā tika publicēti aptuveni 400 raksti, piedalījusies to un arī vairāku grāmatu izstrādāšanā. No viņas īpaši nāk jauni atzinumi par makromolekulārās ķīmijas un bioloģijas kopsakaru.”

M. Štaudingere daudz rakstījusi par šīm problēmām, viņas un kopā ar H. Štaudingeru veidotie raksti publicēti desmit sējumu zinātnisko rakstu izlasē. Abi zinātnieki piedalījās arī daudzos lekciju braucienos.

Saikne ar Latviju saglabājās cauri gadiem un politisko režīmu maiņām. Pēc emigrēšanas 1944.gadā no Latvijas meitas un znota ģimenē Freiburgā dzīvoja arī Dr. med. Oskars Voits. H. Štaudingera institūtā Freiburgā strādāja latviešu koloidālķīmiķis Bruno Jirgensons. Līdz 1938.gadam zinātnieki vairākkārt uzturējās Latvijā, Rīgā un Krimuldas pagasta Saulesleju mājās — O. Voita īpašumā. Kara laikā H. Štaudingeram kā nacistiskajam režīmam nevēlamai personai bija aizliegts lasīt lekcijas Latvijas Universitātē. Zinātniskos kontaktus ar Latviju M. Štaudingere–Voita atjaunoja 1971.gadā, atsūtot ZA Fundamentālajai bibliotēkai vairākas H.Štaudingera grāmatas. 1990.gadā M.Štaudingeri–Voitu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

1991.gadā viņa mēroja ceļu no Freiburgas uz Rīgu, lai piedalītos I Vispasaules latviešu zinātnieku kongresā un LZA kopsapulces sesijā un teica tajā spilgtu uzrunu. Neraugoties uz cienījamo vecumu un veselības stāvokli, zinātniece ar lielu interesi apceļoja savas mīļās ar ģimenes vēsturi saistītās vietas Rīgā, Krimuldā, Ropažos, Inčukalnā. M. Štaudingere –Voita aizsāka mecenātisma praksi ZA, ziedojot LZA Ķīmijas un bioloģijas nodaļai naudas summu labāko darbu prēmēšanai ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nozarē. P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam nodeva tēva atmiņas.

Mūža pēdējos gadu desmitos M. Štaudingere–Voita darbojās UNESCO un starptautiskajā akadēmiski izglītoto sieviešu organizācijā. Latvijas neatkarības proklamēšanas 75. gadadienā zinātniece vēlējās, veicinot zinātnes attīstību savā tēvzemē, veltīt šim nolūkam summu no Nobela prēmijas naudas. “Tā noguldīta īpašā kontā un tiek izmantota tikai īpašiem mērķiem. Tādējādi arī Nobela prēmijas iedibinātājs Alfreds Nobels piedalās šajā ziedojumā”, rakstīja M. Štaudingere– Voita.

Par ieguldījumu jaunu zinātnes nozaru izveidošanā M. Štaudingere –Voita apbalvota ar LZA Lielo medaļu. 1997. gada 2. augustā M. Štaudingere –Voita aizgāja mūžībā.

1997. gadā Ropažu kapsētā Latvijas Zinātņu akadēmija M. Štaudingerei, viņas vecākiem un H. Štaudingeram atklāja Induļa Ojāra Rankas veidotu piemiņas zīmi. Ropažu mežsarga Reiņa Voita kapavietā atrodas divi akmeņi, kuri, pat šķirti, tiecas simbolizēt kopību. Tā ir pirmā piemiņas zīme Nobela prēmijas laureātam Latvijā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta zālē mūs uzlūko foto — Magda un Hermanis Štaudingeri. Un dažas piemiņas lietas. Atmiņai par pasaulslaveniem, Latvijai un Latvijas zinātnei labvēlīgiem zinātniekiem.

Dr. hist. Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”