Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Tik apjomīgu grāmatu angļu valodā “Stocholm Documents. The German occupation of Latvia. 1941 — 1945. What did America know?” (Stokholmas dokumenti. Vācu okupācija Latvijā. 1941—1945. Ko Amerika zināja?) kā Latvijas Vēstures komisijas rakstu jau 5. sējumu nesen interesentiem nodeva LU Vēstures institūts.

Kāpēc angļu, bet ne latviešu valodā, kādā lielākoties iznākuši iepriekšējie sējumi?

Pirmkārt, tāpēc, ka šie dokumenti, kas glabājas ASV Valsts departamenta arhīvā, ir uzrakstīti angļu valodā (daļa gan tulkota no latviešu vai vācu valodas).

Un, otrkārt, tie šoreiz vairāk domāti ārzemju speciālistiem, kuru vidū diemžēl joprojām netrūkst cilvēku ar greiziem priekšstatiem par hitleriskās Vācijas sagrābto Latviju. Daži autori, piemēram, liek aplinkus noprast vai pat atklāti apgalvo, ka latviešu nacisti ir bijuši gandrīz vai lielāki par vācu nacistiem un sākuši šaut ebrejus, pirms vācieši vēl paguvuši dot viņiem šādu pavēli.

Dokumentus savācis un sakopojis Latvijas vēsturniekiem labi pazīstamais Itakas koledžas (ASV) profesors Andrievs Ezergailis (1930), kas bieži viesojas dzimtenē, gan lasīdams lekcijas Latvijas Universitātē, gan uzstādamies zinātniskās konferencēs un publicēdamies Latvijas preses izdevumos.

Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Latvijas Vēstures institūta korespondētājloceklis un Latvijas Zinātnieku savienības goda biedrs.

Nemaz neskaitot daudzos zinātniskos un populārzinātniskos rakstus, profesors izdevis tādas grāmatas kā “The 1917 Revolution in Latvia” (1973), “The Latvian Impact on the Bolshevik Revolution” (1984), “Latviešu leģions: varoņi, nacisti vai upuri” (1998). Īpaši uzteicams A. Ezergaiļa gandrīz seši simts lappušu lielais darbs “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941—1944”, kas iznācis 1996. gadā Rīgā angļu un 1999. gadā latviešu valodā.

Pats par sevi saprotams, ka viņš uzrakstījis aplūkojamās jaunās grāmatas ievadu, kas publicēts arī latviešu valodā un kurā tā autors pamato šāda krājuma nepieciešamību, raksturo tā avotu bāzi un satura galvenās vadlīnijas. A. Ezergailim daudz palīdzējis ar materiāliem Stokholmas universitātes vēsturnieks Kārlis Kangeris un Harolds Otto, kas atbalstījis viņu ne tikai arhīva darbā, bet ir arī šīs grāmatas literārais redaktors.

Jaunizdevuma dokumentiem, norāda to atlasītājs un sakārtotājs, bija svarīga nozīme vairāku apstākļu dēļ: 1) tie atklāja nacistu okupācijas politikas daudzveidīgos aspektus, 2) parādīja viņu propagandētās “atbrīvošanas” idejas patieso būtību, 3) atmaskoja iekarotāju melīgumu par “brīvprātīgumu”, sevišķi leģiona formēšanā, 4) apskatīja Latvijas ekonomisko ekspluatāciju, 5) dokumentēja nacistisko tieslietu sistēmu, 6) atmaskoja tā dēvētās Latviešu pašpārvaldes atkarību no vāciešiem un tās bezspēcīgumu u.c.

A. Ezergailis norāda, ka ar šo edīciju ir iecerēts sasniegt trīs mērķus: pirmkārt, sniegt plašākas ziņas par vācu okupācijas laiku Latvijā, otrkārt, iepazīstināt tagadējos Latvijas valstsvīrus ar viņu priekšteču darbību un, treškārt, atklāt, kas bija zināms amerikāņu politiķiem par apstākļiem Latvijā. Par otro punktu gan gribas profesoram iebilst: marionetiskā Latviešu pašpārvalde nebija tagadējās neatkarīgās Latvijas valstsvīru, resp., valdības, priekštece; tie ir divi nesalīdzināmi lielumi.

Lielāko daļu krājumā publicēto dokumentu sagatavojuši cilvēki, kas kara laikā pārstāvēja “latviešu aprindas Stokholmā”, kā viņus dēvēja amerikāņu izlūkdienests. Pašu svarīgāko materiālu autors ir Voldemārs Salnais, bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā. Par viņu (1886–1968) nu būtu jāsaka daži vārdi sīkāk. Dzimis Lubānas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Piektgadnieks. 1913. gadā izbēdzis no nometinājuma un emigrējis uz ASV. Atgriezies Krievijā caur Tālajiem Austrumiem, 1917.–1919. gadā rosmīgi darbojās latviešu nacionālajās organizācijās Vladivostokā. 1920. gadā tika iecelts par Latvijas Valsts statistikas pārvaldes vicedirektoru, bet nākamajā gadā par ārlietu ministra biedru ar balsstiesībām Zigfrīda Meierovica vadītajā Ministru kabinetā. Pirmās Saeimas (1922–1925) deputāts. Nepilnu 1925. gadu strādāja par tautas labklājības ministru, pēc tam atkal Statistikas pārvaldē. 1933. un 1934. gadā ieņēma Latvijas ārlietu ministra krēslu, bet kopš 1937. gada 1. maiju bija sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar rezidenci Stokholmā. V. Salnā tuvākie palīgi bija Latvijas ekssūtnis Somijā Jānis Tepfers, kas pēc dzimtenes okupācijas aizbrauca no Helsinkiem, un diplomāts Voldemārs Kreicbergs.

Recenzējamais krājums sastāv no 6 daļām. Plašākā no tām ir pirmā —

“Voldemāra Salnā ziņojumi (1941–1944)”.

Galvenie viņa informācijas avoti bija vācu valdības laikraksts “Deutsche Zeitung im Ostland”, kas iznāca Rīgā, un radio ziņojumi. Bez tam Salnajam bija izdevies tikt pie dažiem Latvijas laikrakstiem (“Tēvija”, “Kurzemes Vārds”), un viņš saņēma arī vairākus pagrīdes izdevumus no dzimtenes. Jādomā, ka viņam tur bijuši arī kādi sakarnieki.

A. Ezergailis norāda, ka V. Salnais kara laikā uzrakstījis četrus ziņojumus (piektais tiek piedēvēts viņam daļēji). Pirmais tapa 1942. gada novembrī, bet ceturtais — 1943. gada augustā. Profesors šo vēstījumu sakarā izsaka interesantu domu: “Strādājot pie šiem ziņojumiem, Salnais varbūt pat neapzinājās, ka reizē ir arī sarakstījis pirmo pētījumu par vācu okupāciju Latvijā.” Patiesi! Ielūkojoties 99 (!) lappušu lielajā (tagadējā grāmata) pirmajā ziņojumā, redzam, ka tas atspoguļo vai visas okupētās Latvijas dzīves puses. Lūk, iedaļas: otrā okupācija, “jaunā kārtība” ekonomikā, kultūras dzīve, vispārēji [jautājumi], pielikumi. Katra iedaļa bija strukturēta vēl sīkāk, piemēram, kultūra: baznīca, izdevniecības un spiestuves, teātri un kinoteātri, radio. Par šā teksta autoram tuvu sfēru V. Salnais cita vidū rakstīja: “Lielākais Latvijas laikraksts “Tēvija” , kas pašlaik iznāk Rīgā, ir maza pieticīga 8 lappušu liela avīze, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu no sešiem dienas laikrakstiem, kas agrāk iznāca Rīgā. Neatkarības laikā gandrīz katra maza Latvijas provinces pilsēta izdeva savu nedēļas avīzi, pašreiz bez “Tēvijas” ir tikai 3 vai 4 latviešu laikraksti” (te Salnais kļūdījās — patiesībā šis skaitlis bija gan lielāks). Tālāk viņš vēstīja:

“Tikpat nenozīmīgs un nabadzīgs kā to ārējais izskats ir arī šodien Latvijā iznākošo laikrakstu saturs. Tajos ir lappusēm gari vāciešu uzvaru slavinoši apraksti, bet cita starpā ir pieminēts bezcerīgais stāvoklis Anglijā, kas attēlota kā galīgi uzvarēta valsts. Ievadraksti parasti ir Vācijas presē publicēto “slaveno” nacistu runu un rakstu tulkojumi. Kas attiecas uz oriģināliem rakstiem, tajos latviešiem vienmēr tiek atgādināts, cik viņiem ir bijusi grūta dzīve boļševiku valdīšanas laikā un cik “aizsargāti” tagad var justies cilvēki “neuzvaramā” Vācijas vērmahta paspārnē, tā, lai raksta pamatdoma būtu pateicība “atbrīvotājiem”. Pēdējā laikā nepārtraukti tiek izteikti lūgumi izrādīt “sapratni” un “uzticību”, kā arī aicinājumi paturēt prātā “ģeopolitisko stāvokli”. Un atkal un atkal tiek piedāvāta pasaka par to, ka angļi un amerikāņi ir “pārdevuši Baltijas valstis Maskavai”. Viss, kas kaut vismazākā mērā atgādina par Baltijas tautu neatkarības periodu, ir tabu Latvijas presē.” (“Latvijas Vēstneša” (Gunta Štrauhmane) tulkojums no angļu valodas)

A. Ezergailis norāda, ka V. Salnā ziņojumiem ir viens trūkums — tajos maz teikts par ebreju masu slepkavībām Latvijā. Šo vēstījumu gatavotājs vai nu nezinājis par tām, vai atturējies rakstīt par ebreju šaušanu, jo sabiedrotie nevēlējās ieklausīties informācijā par jūdu likteni vācu sagrābtajās zemēs, jeb diplomātam trūcis ticamu ziņu par holokaustu. Profesors uzsver: “Ja Salnajam būtu bijušas konkrētas liecības par nacistu zvērībām, tad, manuprāt, viņš noteikti būtu tās aprakstījis, jo viņam nebija nekāda aprēķina saudzēt vāciešus.

ASV vēstniecība Stokholmā 1942. gada septembrī izveidoja savu noklausīšanās iekārtu, kas deva iespēju uztvert radioraidījumus no Latvijas. Ziņu pierakstītāji, kas acīmredzot bija kādreizējie vietējie latviešu diplomāti, konspektēja, tulkoja un interpretēja dzirdēto. Tam pievienoja amerikāņu vēstnieka Stokholmā Heršela Džonsona komentārus un sūtīja visu uz Vašingtonu.

Uz radioraidījumiem pamatoti ziņojumi tika gatavoti no 1942. gada septembra līdz 1945. gada janvārim. Tie saturēja vērtīgu informāciju kā par vispārējo stāvokli Latvijā, tā arī par militārām lietām, piemēram, latviešu leģiona dibināšanu un piedalīšanos kara darbībā. Pirms sūtīšanas uz ASV šo informāciju “filtrēja”, attīrot no nacistu ideoloģijas piejaukumiem. Grāmatas otrajā daļā ievietoti trīs prāvi radio ziņojumi no Rīgas materiāliem.

Krājuma nākamajā daļā

“Latvijas juridiskais statuss”

publicēti seši dokumenti, kuros no dažādiem aspektiem apskatīta vācu okupācijas “leģitimitāte”. Pirmo no tiem sagatavojuši trīs latviešu advokāti (acīmredzot viņu uzvārdi nav zināmi, jo grāmatā tie nav minēti), aplūkojot nacistu aneksiju starptautisko tiesību un līgumu kontekstā. Recenzentu sākumā nedaudz pārsteidza fakts, ka te ievietoti arī četri dokumenti, kuru autors ir kolaboracionistiskā Latviešu pašpārvalde. Taču, izlasot tos, jāpievienojas A.Ezergaiļa vērtējumam, ka šī pašpārvalde “nav bijusi gluži tukša vieta. Savā bezspēcībā tā tomēr ir metusi nacistiem izaicinājumu (retu retu reizi — R.T.), atsaucoties uz vairākiem starptautiskajās tiesībās iekļautiem principiem”.

Izdevuma ceturtajā daļā

“Kultūra. Sabiedrība. Tautsaimniecība”

iespiestie dokumenti apskatā Latvijas Universitātes darbību krievu un vācu okupācijas laikā, Baznīcas stāvokli, Latvijas ekonomikas situāciju u.c. jautājumus. Neliels citāts par šā apskata sacerētāja Alma mater neapskaužamo stāvokli nacistu valdīšanas laikā.

“Ir tiesa, ka īpašs kara laika mācību plāns paredz vēstures mācīšanu. Taču, tā kā profesors A.Tentelis, kas bija profesors viduslaiku vēsturē, nomira 1942. gada 19. janvārī un Latvijas vēstures un jauno laiku vēstures docētājiem — profesoram Arvedam Švābem un attiecīgi docentam M.Stepermanim nav atļauts lasīt lekcijas vai vadīt praktiskās nodarbības studentiem, tikai divi latviešu mācību spēki ir varējuši lasīt lekcijas un vadīt praktiskās nodarbības savā specialitātē (..). Vairākas atsevišķas lekcijas par viduslaiku un jauno laiku vēsturi ir nolasījuši vācu civilās administrācijas ieceltie lektori. (..) Līdzīgas lekcijas lasa arī vācu lektori šajā mācību gadā. Latvijas vēsture netiek mācīta, un pēdējo divu gadu laikā nav arī lasītas lekcijas par Latvijas vēsturi.” (“Latvijas Vēstneša” (Gunta Štrauhmane) tulkojums no angļu valodas)

Fēliksa Cielēna sagatavotie ziņojumi 1944.gadā

ietverti grāmatas piektajā daļā. Šis darbinieks (1888—1964) dzimis aldara ģimenē Ādažu pagastā. Piektā gada revolūcijas dalībnieks. Studējis jurisprudenci Pēterpilī un Parīzē. Viens no Latvijas sociāldemokrātiskās partijas dibinātājiem un vadītājiem brīvvalsts laikā. Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts. Ārlietu ministrs (1926–1927) un Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē (1933–1934).

Pēc pārbraukšanas zvejnieku laivā uz Zviedriju 1944. gada jūnijā F.Cielēns nosūtīja amerikāņiem četrus ziņojumus, kas atspoguļoja latviešu tautas cīņu par nacionālu un politisku brīvību, iekšpolitisko un militāro situāciju Latvijā okupācijas ceturtā gada beigās, iedzīvotāju piespiedu un brīvprātīgu evakuēšanos uz Vāciju, Latvijas Centrālās padomes darbu u.c. jautājumus. Tā kā Cielēns bija bijis šo notikumu aculiecinieks un daļēji dalībnieks, viņa informācijai piemita autentisks raksturs. Bet arī tad nācās dažreiz kļūdīties, teiksim, apgalvojot, ka 1944. gadā “dažos Latvijas pagastos NKVD vienības nošāvušas gandrīz visus latviešus”. Tādi pārspīlējumi kā par vācu, tā krievu ļaundarībām sastopami arī V.Salnā vēstījumos.

Paraiba ir apceramā sakopojuma pēdējā — 6. daļa

“Diplomātiskās notas, piezīmes, ziņojumi (1941–1945)”,

kurā publicētie dokumenti ir likti uz papīra Rīgā, Maskavā, Vašingtonā un Londonā. Vislielāko interesi izraisa trīs ASV Valsts departamenta memorandi, kuros atstāstītas sarunas ar Latvijas sūtni Vašingtonā Dr. Alfrēdu Bīlmani, un divas viņa vēstules amerikāņu ārlietu resoram. Šie materiāli liecina, ka aiz okeāna nosodīja kā vienu, tā otru Latvijas okupāciju.

Divas nelielas publikācijas stāsta par divu latviešu politiķu — Bruno Kalniņa un Alfrēda Bērziņa — likteni pēc padomju karaspēka papildkontingentu ievešanas Latvijā 1940. gada jūnijā. A.Ezergailis gan kļūdās, rakstot, ka Kalniņš “pirmās padomju okupācijas laikā pieņēmis ģenerāļa posteni Sarkanajā armijā” un Bērziņš bijis “propagandas ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā”. Kalniņš kļuva par bruņoto spēku politisko vadītāju un līdz ar to par ģenerāli 1940. gada 10. jūlijā, kad vēl pastāvēja Latvijas armija, kuru gan sāka dēvēt par Tautas armiju. Viņam vajadzēja aiziet no šā amata jau pēc sešām nedēļām, kad augusta beigās Tautas armiju pārvērta par Sarkanās armijas teritoriālo korpusu. Bērziņš bija sabiedrisko lietu ministrs (dokumentā teikts “former Minister of Public relations” — apzīmējums, kādu Latvijā toreiz vēl nepazina).

Pēdējais dokuments iztirzājamā grāmatā dzimis 1944. gada 27. novembrī ASV vēstniecībā zviedru zemes galvaspilsētā, un tajā jau galvenokārt ir runa par nākotni — nevis par nacistu varasdarbiem viņu sagrābtajā Latvijā, kuri, paldies Dievam, jau beidzās, bet par latviešu bēgļu problēmām Rietumos. Taču tas jau ir cits stāsts.

Šīs recenzijas autors sarunā ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta jauno direktoru akadēmiķi Jāni Bērziņu izteica domu, ka A.Ezergaiļa sastādītais krājums ir pelnījis, lai to izdotu arī latviešu valodā. Akadēmiķis tam piekrita, vien piebilzdams, ka tas prasītu ne vienu vien tūkstoti latu. Kur to ņemt, viņš nezināja teikt. Varbūt to zina teikt, taču ne tikai sacīt, bet arī sameklēt “Latvijas Vēstneša” cienījamā auditorija?