Par Dieva, goda un tēvzemes turēšanu

Bijušais 5. Saeimas deputāts Tupešu Jānis:

Priecē, ka tik ātri notiek pietuvināšanās Eiropas Savienībai un NATO; ka ikvienam cilvēkam, kurš vēlas, ir iespējas ceļot pa visu plašo pasauli utt. Tiem pesimistiem, kas domā, ka viss ir slikti un nekas nav mainījies, es teikšu - salīdziniet, kā klājas citiem cilvēkiem citās zemēs! Es jau 5. Saeimā uzskatīju: mēs dzīvojam paradīzē. Tiem, kas iebilda, ieteicu, lai viņi iekāpj mašīnā un pabrauc kādas sešas stundas uz austrumiem; lai pabrauc vēl pāris stundas un paskatās, ko tur ieraudzīs. Vajag salīdzinājumu ar pasauli? Amerikā, pārejot ASV robežai, var ieraudzīt sadzīvi Meksikā - grīdas no māla, cilvēkiem problēmas, kā izdzīvot. Nevajag domāt, ka tur viss notiek skaisti kā meksikāņu seriālos! Bet visi jau vēlas salīdzināt ar to labāko, ar augstu dzīves standartu - ar Ameriku, Rietumeiropu, bet neskatās uz zemēm, kurām iet daudz sliktāk nekā mums šeit.

Manuprāt, viena no valsts lielākajām problēmām pašreiz ir tā, ka pulka latviešu atstāj savu zemi uz neatgriešanos. Lielās Amerikas pilsētas - Čikāga, Ņujorka, Losandželosa - ir pilnas ar latviešiem, kas izbraukuši pēdējo desmit gadu laikā un apmetušies tur gan legāli, gan nelegāli. Īrija ir pilna ar latviešiem, Anglija, Vācija… No 700 līdz 1000 zinātnieku pašreiz strādā ārpus Latvijas.

Mūsu aicinājumam vajadzētu būt - “latviešus LATVIJAI!”. Runa ir par vērtībām. Mēs dzīvojam tādā plezīra, kaut kādā ™ķietamās labās dzīves laikmetā, kur tādas vērtības kā patriotisms vai nacionālisms labākajā nozīmē, vai vēlēšanās izturēt pašreizējo dzīvi, lai nākotnē būtu labāk mūsu bērniem, vairs nav pašas galvenās. Mēs tūlīt pat gribam braukt, pelnīt, ceļot…

Bet maz būs to, kas atgriezīsies dzimtenes mīlestības vai patriotisku jūtu mudināti. Jo mainās vērtību pasaule un mēs, vēlamies to vai ne, globalizējamies, kosmopolitizējamies. Mēs esam līdzskrējēju tauta - gan sadzīvē, gan dzīvesveidā, gan reliģijās. Mēs sen vairs neesam dziedātāju tauta! Ko tad mēs darām 18. novembrī vai citā valstiskā sarīkojumā, kad vajadzētu nodziedāt valsts himnu? Rīkotāji tik skaļi atskaņo ierakstu, ka cilvēki blakus dziedošo nedzird. Mums ir tik daudz tautasdziesmu, ko vajadzētu izdziedāt viesībās un citur, bet mēs neprotam.

Bet tā Latvija, kādu mēs iedomājamies pēc 10-20 gadiem, nebūs tāda kā mūsu iztēlotā, tā būs citāda, jo arvien internacionalizēsies dažādu iemeslu dēļ.

Sistēmām mainoties no bijušās padomju sistēmas uz brīvās Latvijas sistēmu, mums daudz kā bija par daudz - ārstu par daudz, slimnīcu par daudz, gultasvietu tajās arī par daudz. Un zinātnieku par daudz.

Es zinu, kā norvēģi lepojas ar savu Norvēģiju! Atceros, bija konference par nacionālismu, kurā piedalījos un teicu: nesajauciet to ar šovinismu, bet es mīlu savu tautu, tās kultūru, tās pagātni, es esmu nacionālists. Kāpēc vienam cilvēkam jāizvēlas būt latvietim? Tautību raksturo tikai tās tautas īpatnības, vēsture un kultūra. Man patīk dziedāt tautasdziesmas. Man patīk tradīcijas, man patīk rituāli. Es piederu pie tautas, kura Eiropā ir bijusi pati pēdējā, kas kristianizējās. Es esmu lepns par to, ka esmu pagāns!

Var atzīmēt tradicionāli latviskās lietas, bet ar skatu uz nākotni! Ko mēs ģimenē nododam bērniem? Mīlestību pret šo zemi! Garīgo pārliecību. Kā var viens tradicionāli latviski domājošs cilvēks Līgo vakarā dziedāt ziņģes un iztikt bez aplīgošanās? Es neesmu pret ziņģēm, man tās ļoti patīk un es dziedu, bet var būt, ka to lielo ziņģēšanu var rīkot citā datumā? Es saku: ģimene Jāņos aiziet uz ziņģu festivālu, tad tā ir bērnu apzagšana tāpēc, ka viņiem neiedod garīgi kaut ko būtisku, neparāda latvisko pasauli. Lai viņi var izvēlēties. Viņi dzīvo modernā pasaulē, bet lai vismaz ir iepazinuši arī Līgo tradīcijas.

…Es ilgus gadus tur, otrā pusē okeānam dzīvodams, negāju uz 18. novembra sarīkojumu, izņemot, kaut nebūdams kristietis, aizgāju uz baznīcu, kur dievkalpojums notika tieši tajā datumā, bet pārējā latviešu sabiedrība 18. novembri atzīmēja nedēļas nogalē. Viskonsinā tajā datumā sākās briežu medības un lielie patrioti 18. novembrī gāja medīt un atzīmēja valsts dzimšanas dienu vēlāk, kad bija brīvs laiks.

Es lasu populārzinātniskos žurnālus un galvenokārt interesējos par to zinātnes atzaru, kas izveidojas no sociobioloģijas. Izpētīts, ka mūsu smadzenes nav mainījušās apmēram 100 000 gadus - ne tilpumā, ne kā citādi. Neirobiologi ar jutīgu aparātu, lietojot datorus un magnētiskos viļņus, ierauga, ka gaismiņa iedegas dažādu cilvēku smadzenēs vienā un tajā pašā vietā, vienalga, vai pētnieks novēro ceļos nometušos kristieti vai meditējošu budistu, vai dievturi, kurš aizgājis pie sava svētavota vai ozola. Secinājums ir apmēram tāds - mēs esam ieprogrammēti ticēt kaut kam augstākam, ticēt kādam dievam, vadonim, idejai… Uz jautājumu “kāpēc tā” atbilde ir - tas palīdzējis izdzīvot.

Es saku tā: “es turu Dievu”, kaut gan latviešiem šī forma “es turu” tādā nozīmē kā “man ir” valodā jau izzudusi, lietuviešiem gan vēl saglabājusies, un tāpēc var teikt arī “es turu godu”, “es turu tēvzemi”.

“LAUKU AVĪZE”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avotia