Par partiju un valsts interesēm

Saeimas deputāte Ingrīda Ūdre:

Negribu apgalvot, ka esošo nodokļu likumdošanas sistēmu vajadzētu lauzt, tomēr izmaiņas būtu vitāli nepieciešamas. Lai ko arī valdība teiktu, ka tā atbalsta un atbalstīs mazos un vidējos uzņēmējus, praktiski tas tomēr nenotiek. Latvijā nav vidusslāņa, tāpēc ir jādara viss, lai tas veidotos. Lūk, kādi ir mani apsvērumi. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu atceļams ienākuma nodoklis. Tiem uzņēmējiem, kas par saviem līdzekļiem apmāca savus darbiniekus, par attiecīgo summu būtu jāsamazina nodokļiem apliekamais ienākums. Ja cilvēks mācās pats par savu naudu, tad 50 procentus no summas, kas gadā nepārsniedz 1000 latu, viņam apmaksā no valsts budžeta.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tos, kas mēnesī pelna virs 1000 latiem, papildus jāapliek ar vēl 10 procentu lielu ienākuma nodokli. Šāda sistēma ļoti veiksmīgi darbojas ASV un daudzās citās valstīs, tāpēc nevajag brēkt, ka tā ir nepareiza. Ar nodokļiem neapliekamajiem ienākumiem vajadzētu būt līdz 80 latiem mēnesī. Šo minimumu ik gadus būtu jāpārskata.

Savukārt, lai uzlabotu mūsu lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju un tā kļūtu daudz lētāka un mūsu iedzīvotājiem nopērkamāka, Latvijas ražotājiem pievienotās vērtības nodokļu likme pārtikas produktiem jāsamazina no 18 uz 5 procentiem.

Visi tie, kas ražo lauksaimniecības preces, ka arī amatnieki (tā, starp citu, ir liela nozare, kas Latvijā nez kādēļ ir pilnīgi piemirsta) varētu tikt kvalificēti ka PVN nulles procentu maksātāji. Tas nozīmē, ka, ja šīs kategorijas cilvēki pērk pakalpojumus - telefonu, gāzi, elektrību, telpu īri - , viņi šos 18 PVN procentus gan samaksā, taču katra mēneša beigās no valsts šo samaksāto nodokli saņem atpakaļ.

Protams, lai Latvijas lauksaimnieki kļūtu par līdzvērtīgiem konkurentiem Eiropas fermeriem, iestāšanās sarunās noteikti ir jāpanāk ilgāks pārejas periods nekā pašreiz apspriežamie divi vai trīs gadi. Arī jau noslēgtās sadaļas sarunās ar ES nav nekāds tabu un piemineklis. Piemēram, Lietuva pašreiz vēlas vēlreiz atvērt sarunu sadaļu par brīvo zemes tirgu un panākt sev izdevīgākus nosacījumus. Arī Latvija to var darīt, un tas ir jādara, jo galvenā prioritāte nav vis sarunas vai pati Eiropas Savienība. Prioritāte ir pavisam kaut kas cits - sabiedrības labklājības pieaugums. Mums jādomā par to, kas ir svarīgākais mūsu cilvēkiem, nevis - kas interesē ES. Mums, pirmkārt, ir vajadzīgs, nevis lai Latvija atrastos Eiropas Savienībā, bet lai mūsu iedzīvotāji dzīvotu normāli.

Manuprāt koalīcijas padome ir antikonstitucionāls veidojums, jo tās darbība nav paredzēta nevienā Latvijas likumā. Triju valdošo partiju un to Saeimas frakciju priekšsēdētāji, kā arī premjerministrs pieņem lēmumus, kas pārkāpj viņu kompetences ietvarus. Šajā līgumā melns uz balts ierakstīts - opozīcijas priekšlikumi jānoraida, un tā tas tiek arī darīts. Satversmē nekā tāda nav, mūsu pamatlikums paredz, ka lēmumi tiek pieņemti Saeimā ar vairākuma balsīm, nevis septiņiem “bonzām” par kaut ko vienojoties. Turklāt interesantākais ir fakts, ka koalīcijas līgums, uz ko dažādu lēmumu pieņemšanā tik aktīvi atsaucas valdošo partiju deputāti un ministri (nu apmēram tā uz Bībeli atsaucas mācītājs), tiek nemitīgi pārkāpts, un visbiežāk to izdara “tēvzemieši”.

Turklāt, vai tiešām koalīcijas līgums ir kaut kāda augstās gudrības grāmata, ko sarakstījis Nostradams vai Stenders? Vai tad tiešām opozīcija nevar izdomāt ko labu un vērtīgu valsts attīstības veicināšanā, vai tad tiešam labas lietas spēj radīt tikai valdības biedri? Opozīcija var piedāvāt, ko vien grib, neviens - arī visģeniālākais - likumprojekts neizies cauri, jo tā izdomājuši pozīcijas zaratustras…

Valdības visupirmais mērķis ir rūpēties par sabiedrības labklājību, nevis ievērot savu partiju līgumus un intereses. Ja ir priekšlikumi, kas var palīdzēt valsts attīstībā, tie nevar būt atlikti malā tāpēc vien, ka tos nav iesnieguši “pareizi” cilvēki. Protams, ir jāpilda partiju politiskie mērķi, bet nav pieļaujams kādas partijas diktāts pār kādu deputātu.

“JAUNĀ AVĪZE”