Par Latvijas aneksijas fakta izpratni

Foto: A.F.I.

Dr.habil.iur. prof. Ilmārs Bišers:

Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts un Tautu savienības locekles likvidācija, kura Kremlī tika izplānota labu laiku iepriekš, sākās 1940. gada 16. jūnijā, kad PSRS vadītājs V. Molotovs pēkšņi vakarā uzaicināja pie sevis Latvijas sūtni F. Kociņu un iesniedza viņam notu, kurā pieprasīja:

1) bez pretošanās jau nākamajā dienā ielaist Latvijā

PSRS karaspēka formējumus, kas papildinātu to PSRS militāro kontingentu, kas Latvijā jau atradās sakarā ar pusgadu iepriekš noslēgto t.s. bāzu līgumu, un nodrošināt šo formējumu izvietošanu visos nozīmīgākajos Latvijas punktos;

2)nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu ar mieru izpildīt visas PSRS izvirzītās prasības.

Šo V. Molotova parakstīto dokumentu Latvijas vēsturnieki un politologi nereti dēvē par ultimātu. Šāds nosaukums ir pilnīgi nepamatots. Saskaņā ar vispārpieņemto starptautisko tiesību terminoloģiju “ultimāts” ir kategoriskas vienas valsts prasības otrai veikt kaut kādas darbības, pie tam šī prasība ir saistīta ar brīdinājumu, ka prasību bezierunu neizpildīšanas gadījumā ultimāta iesniedzēja valsts lietos spēku savu prasību izpildes nodrošināšanai. Ja ultimāta saņēmēja valsts izpilda šīs prasības, tad spēka lietošanai pret viņu nav pamata. PSRS valdības vadītāja paziņojums nesaturēja nekādas prasības, kuras izpildot, pret Latviju netiktu pielietots spēks. Tas bija vienkāršs paziņojums, ka jau nākamajā dienā PSRS uzsāk Latvijas okupāciju. Paziņojums saturēja vienu konkrētu prasību – izveidot Latvijā PSRS vēlmēm atbilstošu valdību, taču šīs prasības apmierināšanas gadījumā PSRS nesolīja atteikties no PSRS karaspēka ievešanas Latvijā. Tātad minētais dokuments nevar tikt uzskatīts par ultimātu, bet gan tikai par paziņojumu par priekšā stāvošo agresijas aktu pret neatkarīgu valsti, kura rezultātā Latvijas teritorija tiks okupēta, bet pastāvošā valdība atlaista.

Runājot par tālāko notikumu attīstības posmu, parasti min terminu “okupācija”. Arī šā termina lietošana nav visai precīza. Ar okupāciju starptautiskajās tiesībās saprot citas valsts teritorijas pagaidu ieņemšanu, ko veic kādas valsts bruņotie spēki militāra konflikta laikā. Okupācija nenozīmē valsts likvidāciju. Okupēta valsts neizzūd no pasaules kartes, vienīgi okupācijas laikā augstākā vara valstī pāriet okupētājas valsts ieceltu pārstāvju rokās, kas parasti ir militārpersonas.

Okupācijai ir pagaidu raksturs un ne vienmēr tā tiek uzskatīta par netaisnīgu un starptautiskām tiesībām neatbilstošu darbību. Otrā pasaules kara beigās antihitleriskās koalīcijas spēki okupēja Vācijas teritoriju, bet šī rīcība nebūt nevar tikt uzskatīta par starptautiskajām tiesībām neatbilstošu. Vismaz ASV, Lielbritānija un Francija savās okupācijas zonās gādāja, lai Vācijā tiktu atjaunota sagrautā ekonomika un iedibināta demokrātiska valsts iekārta. To pašu ASV darīja arī Japānā. Tas arī tika paveikts, un šo okupācijas varas darbu visa pasaule un pašas vācu un japāņu tautas vērtē visnotaļ pozitīvi. Protams, tā nevar vērtēt jebkuras okupācijas varas darbību.

Pavisam citādi mērķi bija Padomju Savienībai Latvijā. Tā, izmantojot dažus mēnešus agrāk noslēgto t.s. Molotova–Ribentropa paktu, bija nolēmusi anektēt Baltijas valstis un iekļaut tās savā impērijā. Lai kaut kādā veidā maskētu šo darbību klajo neatbilstību starptautiskajām tiesībām, PSRS tūlīt pēc karaspēka iesoļošanas nepaziņoja par Latvijas pievienošanu PSRS. Tā vēlējās šo klajo aneksijas aktu nomaskēt ar šķietami demokrātiskām izdarībām. Tāpēc PSRS nospēlēja īsu viencēliena teātra izrādi, ko nosauca par Latvijas tautas gribas izpausmi.

Latvijā oficiāli netika iecelts militārs gubernators, kā parasti notiek okupācijas gadījumos. Tā vietu izpildīja PSRS valdības vadītāja vietnieks 30. gadu oberbende A. Višinskis, kas oficiāli Latvijā ne ar kādām pilnvarām nebija apveltīts, bet faktiski, sēžot PSRS vēstniecībā, formēja Latvijā jaunu PSRS prasībām paklausīgu valdību, organizēja Saeimas vēlēšanas bez jebkādas reālas izvēles, neoficiāli apstiprināja deputātu kandidātus, deva norādījumus, kādus likumus un valdības lēmumus pieņemt. Interesantākais ir tas, ka gan Latvijas diktators K. Ulmanis, kas vēl līdz 1940. gada 21. jūlijam saglabāja savu amatu, gan viņa jaunizveidotais Ministru kabinets, kurā ar gudru ziņu sākotnēji nebija neviena komunista, precīzi izpildīja visus A. Višinska norādījumus un parakstīja visus PSRS vēstniecībā sacerētos dokumentus.

Šī izrāde turpinājās divarpus mēnešus. 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā padome apmierināja A. Višinska izraudzītās Saeimas pazemīgo lūgumu par Latvijas iekļaušanu PSRS. Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu, respektīvi, tā bija iekļauta (anektēta) PSRS sastāvā. Lai arī tajā pastāvēja savs likumdevējs un valdība, bet būtībā jebkuru nozīmīgu jautājumu tie varēja lemt tikai ar komunistiskās partijas un Maskavas iestāžu piekrišanu. Līdz ar to militārās iestādes zaudēja savas līdzšinējās pilnvaras un turpmāk nodarbojās tikai ar savas pamatkompetences jautājumiem. Latvija bija zaudējusi savu neatkarību, tā bija iekļauta (anektēta) PSRS sastāvā.

Okupācija starptautiskās tiesībās reizēm ir attaisnojama, taču aneksija nekad. Apmēram tajā pašā laikā līdzīgā veidā savu neatkarību zaudēja arī Austrija. Visā pasaulē šo notikumu sauc par aneksiju jeb anšlusu, kas vācu valodā nozīmē to pašu, ko aneksija. Nedomāju, ka Latvijai izdosies ieviest starptautiskajās tiesībās šajā jautājumā savu terminoloģiju.

“LAUKU AVĪZE”