Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944. - 1959. gadā: politika un tās sekas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.06.2002., Nr. 94 https://www.vestnesis.lv/ta/id/63599

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Tos kapus, tos kapus pieminat, kur savus varoņus atstājat"

Vēl šajā numurā

21.06.2002., Nr. 94

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Starptautiskajā konferencē Rīgā 2002.gada 13.–14.jūnijā

Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944. – 1959. gadā: politika un tās sekas

Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija

Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods, Latvijas Okupācijas muzejs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 13. jūnijā

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.93, 20.06.2002.

 

Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācijā pašreiz novērojamas divas tendences: 1) okupācijas melno plankumu iekrāsošana okupantiem labvēlīgos toņos, pārņemot viņu noteikto terminoloģiju un periodizāciju (staļinisms, padomju vara); 2) okupācijas laika ierobežošana ar 1945. gadu, 1985. gadu un mēģinājumi zinātniski periodizēt okupācijas laiku. Kā piemēru okupācijas laika ierobežošanai ar 1945. gadu var minēt Raita Ābeļnieka mācību grāmatu “Latvija divdesmitajā gadsimtā”, kurā V nodaļa “Ceļā uz neatkarības atgūšanu” sākas ar 1945. gadu.21

Taču Latvijas okupācijas laika zinātniska periodizācija Latvijas skolu mācību grāmatās jau 90. gadu otrajā pusē guvusi labus panākumus, neieviešot nodaļas, kas būtu nosauktas padomju vai staļinisma vārdos.22 G. Kurlovičs un A. Tomašūns grāmatā “Latvijas vēsture. Okupācijas gadi”, kas iznākusi 1998. gadā, par stāvokli pēc Otrā pasaules kara raksta, ka “gandrīz visās zemēs, kur bija iegājis krievu karaspēks, nodibinājās komunistiski režīmi”. 23

Turpretī nacistu un komunistu okupācijas jēdziena izmešana no Baltijas valstu vēstures periodizācijas un tēlojuma ir mūsu tautu vēsturiskās apziņas kropļošana.

Baltijas (Latvijas) vēstures periodizācijai atkarībā no darba ievirzes var izvēlēties politiskus, ekonomiskus vai kultūras pamatkritērijus, kuri noteica Baltijas nāciju attīstību. Apspriešanai varētu ieteikt Baltijas valstu (Latvijas) okupācijas 1940.—1991. hronoloģiski divdaļīgu periodizāciju:

Baltijas (Latvijas) okupācija Otrā pasaules kara laikā, 1939.–1945.

Baltijas (Latvijas) okupācija un kolonizācija pēc Otrā pasaules kara (1945—1991).

Vistuvāk šai apspriežamajai okupācijas laika periodizācijai ir I. Baumerta, G. Kurloviča, A. Tomašūna mācību grāmatas “Latvijas vēstures pamatjautājumi” periodizācija.24

Pievēršoties Baltijas valstu okupācijas izpētei, jāsaka, ka starptautiskās zinātniskās konferences parasti liecina par zināmu pakāpi problēmas izpētē. Taču Baltijas nāciju pēckara vēstures drāmas izpēte pusgadsimta garumā ir tikai sākumā. Šo drāmu atšķetināt un izlasīt mēs spējam tikai kopā ar kaimiņtautu vēsturniekiem. Okupācijas neaptveramo vēsturisko melu, ļaundarbību un liekulības atklāšana ir svarīgs solis ne tikai Baltijas nāciju vēsturiskās apziņas atjaunošanā, bet arī neuzticības novēršanā starp Baltijas tautām un krievu tautu. Konferences tematika šoreiz hronoloģiski ierobežota ar 1944.—1959. gadu, taču nevienam nav liegts iziet ārpus šīm hronoloģiskajām robežām. Blakus politisko struktūru un politiskās sodīšanas politikai analizēta okupācijas varas saimnieciskā un sociālā politika, izglītība un kultūra. Analizēta bruņotā pretošanās. Septītajā plenārsēdē pētīsim baltiešu trimdas vēsturi.

Starp grūtībām Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētē kā svarīgākās gribētu minēt trīs: 1) vēstures pirmavotu trūkums; 2) pētījumu hronoloģiskā ierobežotība (piemēram, līdz 1956.—1959. gadam); 3) ciešāka zinātniska koordinācija un izdevumu nelielais skaits svešvalodās. Mēs zinām, ka okupētājvalsts, kuras pašreiz nav uz kartes, 1937.—1940. gadā izstrādāja plānus un pieņēma svarīgus lēmumus Baltijas jautājumos. Mēs zinām šo dokumentu adreses arhīvos, bet mums tie nav pieejami. Nedomāju, ka pēckara okupācijas vēsturi var saprast, izpētot 14 gadus no visiem 46 pēckara okupācijas gadiem. Tāpēc Latvijas vēsturnieku komisija ir vairākkārt lēmusi par pētījumu paplašināšanu līdz 1991. gadam. Taču komisijas darba paplašināšana nav notikusi. Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētes zinātniskā koordinācija zinātnisko konferenču, semināru un atsevišķu projektu īstenošanā ir guvusi panākumus. Šeit gribētu minēt Dr. Arvīda Anušauska vadībā veikto pētījumu “Pretpadomju pretošanās Baltijas valstīs”, 25 kā arī 30 Baltijas valstu vēsturnieku izstrādāto Baltijas valstu vēsturi, 26 AABS un atsevišķu Baltijas valstu organizētās starptautiskās zinātniskās konferences un seminārus.

Baltijas okupācijas vēstures pētniecības atdzimšana var notikt gan caur katras valsts pētījumiem, gan koordinējot pētnieku darbu starp Baltijas valstīm, gan arī organizējot šo darbu starptautiski. Šī konference ir visu šo pētniecības ceļu savienošanas mēģinājums. Baltijas nācijām ir nepieciešama okupācijas laika vēsturiskās apziņas revolūcija, kas balstīta uz neapgāžamiem vēstures faktiem. Triju Baltijas valstu zinātnieku un vairāku kaimiņvalstu zinātnieku rokās kopā atrodas daudz vairāk vēstures avotu nekā atsevišķas Baltijas valsts zinātnieku rokās. Domāju, ka 1939.—1940. gada politiskie notikumi parādīja, kādi rezultāti var būt nevajadzīgajai tikai katras mūsu neatkarības uzsvēršanai, trūkstot Baltijas valstu identitātei.

Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētes parametru izstrāde ir okupācijas laika vēstures pētnieku, mūsu valsts un sabiedrisko organizāciju un mūsu sabiedrības uzdevums. Tāpēc šeit minēšu tikai dažas iespējamās izpētes jomas. Tā kā starptautiskās varas monopols, kas tiesātu komunistu diktatūras noziegumus pret cilvēcību, pašreiz nepastāv, ar varu neviens mūs nevar piespiest aizmirst okupāciju un genocīdu. Ja noziedzniekus nevar sodīt, tad lai runā arhīvi, dokumentu publikācijas, lai pasaule zina okupantu darbus.

Starp kopīgi apspriežamajiem jautājumiem jādiskutē par to, kad tad faktiski notika Baltijas valstu okupācija — 1940. gada jūnijā, vai ievedot Baltijā sarkanarmiju 1939. gada beigās, kura bija spēcīgāka un lielāka par Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem. Jāpēta ne tikai Baltijas valstu okupācija, bet arī pašokupācija, tās loma komunistiskajā okupācijā, kā arī klusēšana kā noziegums. Jāanalizē Rietumu demokrātiju loma Baltijas atkārtotajā okupācijā 1944.—1945. gadā. Jāanalizē impērijas nostiprināšanās Baltijā, sevišķu vērību piegriežot divām savstarpēji saistītām parādībām — deportācijām un kolonizācijai. Plašāka vērība jāpiegriež okupācijas varas veiktajai ārpustiesas sodīšanai vai politieslodzīto tiesāšanas imitācijai dažādos tribunālos, kolēģijās, jau iepriekš apspriežot un pieņemot PSRS NKVD-VDM-VDK nolemtos sodus. Jāanalizē impērijas sakāves aukstajā karā norises Baltijā un trimdu loma šinīs sakāvēs.

Komunistiskā totalitārisma pastāvēšanai bija nepieciešams permanentais ārējais un iekšējais ienaidnieks. Jāpēta ne tikai tautas nekomunistisko politisko un sociālo grupu fiziskais un garīgais genocīds, bet jāpēta arī Baltijas nāciju garīgā kropļošana. Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētei nav jābalstās tikai uz Baltijas nāciju iekšējās vēstures izpēti, bet jāpievēršas arī ārējo procesu analīzei. Šeit pirmajā vietā jābūt Baltijas okupāciju neatzinušo demokrātisko valstu un Baltijas nāciju trimdas darbībai par mūsu valstu neatkarību 50 gadu garumā. Taču diemžēl šajā konferencē nav pētījumu par demokrātisko valstu pretošanos Baltijas okupācijai un vairāku valstu kolaborāciju ar mūsu okupētājvalsti.

Vardarbīgā Baltijas nāciju pretošanās okupācijas varai pētniecība uzsākta visās Baltijas valstīs un jau sniegti apkopojoši pētījumi, bet nevardarbīgās pretošanās vēsture tiek mazāk pētīta. Pavisam bēdīgā stāvoklī atrodas garīgā pretošanās, sevišķi inteliģences garīgā pretošanās, kuras izpēte nav sākta pat vēstures materiālu vākšanas līmenī. Rezultātā vienpadsmit neatkarības gados daudzu garīgās pretošanās vēstures avotu nesēji kopā ar savām atmiņām aizgājuši mūžībā. Mūsu nāciju garīgās pretošanās kustības vēstures apzināšana un izpēte uzsākama nekavējoši. Baltijas okupācijas vēsture pierādīja, ka arī vairākkārtīgam pārspēkam grūti izrēķināties ar neapbruņoto tautu.

Taču okupācijas vēsture nav tikai okupācijas varmācības vēsture. Jāpēta ne tikai brutālās fiziskās, bet arī ekonomiskās un garīgās kolonizācijas norises un sekas, ieskaitot valodu. Koloniālais process iesākās tieši ar valodu kā kultūras pārraudzības instrumentu, uzspiežot impērijas valodu kā lingua franca. Būtu speciāli jāpēta tādas jomas kā Baltijas kompartiju, komjaunatnes un arodbiedrību vēsture, okupācijas vara un cilvēktiesības, okupācijas vara un morāle, atšķirot upurus no pāridarītājiem.

Impērijas garā ēna saglabājas gan okupācijas laika terminoloģijā, gan periodizācijā, gan daudzu apziņā. Daudzi Krievijas mūsdienu vēsturnieki izvairās apskatīt Baltijas okupācijas vēsturi. “Pats smagais komunistiskās valdīšanas mantojums atrodas apziņas jomā, jo šī [diktatūra] bija noziedzība pret domāšanu,” 1994. gadā rakstīja izcilais krievu vēsturnieks D. Volkogonovs.27 Totalitārā kolonizētājvalsts atradās uz zemāka civilizācijas līmeņa nekā koloniālisma upuri,28 kas dod iespēju analizēt unikālus procesus Eiropas vēsturē. Par okupācijas un kolonizēšanas noklusēšanu uzstājas tie, kas cenšas Krieviju arī turpmāk atbrīvot no atbildības pret Baltijas nāciju pamatotām sūdzībām.29 Viens no pierādījumiem šai domai ir fakts, ka Krievijas impērija savas ilgstošās kundzības laikā Baltijā nav izveidojusi ne savu zinātnisko Baltijas vēstures, kultūras un valodas izpētes centru, ne skolu.

Domājot par tagadni, piemērojot sev nākotni, Baltijas nācijas arvien vairāk skatās pagātnes spogulī. Baltijas nāciju okupācijas vēsture nav tikai vēstures zinātnieku kabinetu nodarbe, tā ir visas Baltijas un starptautiskās sabiedrības īpašums, svarīga demokrātiskās sabiedrības dzīves skolas sastāvdaļa. Totalitārais komunisms, tāpat kā nacisms, bija globāls 20. gadsimta noziedznieks, kas līdz šim nevienā tā pārvaldītajā zemē nekad nav radījis uzplaukumu, bet visās zemēs, arī Baltijas valstīs, atstājis ekonomiskās un morālās katastrofas. Taču arī šodien totalitārais komunisms ne tikai valda vairākās valstīs, bet pēc tā sabrukuma “pirmajā uzvarējošā sociālisma valstī” tā pārliecinātie biedri un to grupas zaglīgi iespiežas citās partijās un organizācijās. Ja Baltijas totalitārās okupācijas vēsture netiks zinātnē, politikā un sabiedrībā adekvāti novērtēta, Eiropas virzīšanās pa demokrātijas ceļu būs apdraudēta. Katram cilvēkam, ne tikai nācijai, vēsturē ir savs laiks, un bez šī laika zināšanas kā cilvēks, tā nācija var kļūt bīstams. Mūsu uzdevums — sākt sarunu ar 21. gadsimta jauno audzi, kas gan pārsvarā negrib atbildēt par tēvu grēkiem, taču nezina, ka arī viņu ģenerācija spējīga atkārtot sāpīgo pieredzi.

No pagājušā gadsimta beigu mierīgās antikomunistiskās revolūcijas rezultātiem Eiropā skatoties, jānonāk pie secinājuma, ka pat neliela Baltijas valstu okupācijas uzvara, tāpat kā Baltijas nāciju zaudējumi, pastāv tikai uz laiku un galu galā tam ir vismaz nulles rezultāts. Taču tā ir 20. gs. mācība, ka uzvara ar spēku vēl nav uzvara.

“Vēsture necieš grimu. Laiks to bez žēlastības noskalo,” rakstīja D. Volkogonovs 1994. gadā.30 Mūsu konferences un mūsu kopējās zinātniskās izpētes mērķis ir palīdzēt šo okupācijas melu un liekulības grimu noskalot, saglabājot vēstures patiesību un tikai patiesību zinātnē un sabiedrībā, atceroties, ka impēriskā komunistiskā ideoloģija iegūst jaunas formas.

Atsauces

21 Raitis Ābeļnieks. Latvija divdesmitajā gadsimtā. — Rīga, 1997. — 121., 161. lpp.

22 Raitis Ābeļnieks. Latvija divdesmitajā gadsimtā. Mācību līdzeklis. — Rīga, 1998.

23 Kurlovičs G., Tomašūns A. Latvijas vēsture. Okupācijas gadi. — Rīga, 1998. — 162. lpp.

24 Rīga, 1998.

25 A. Anušausks. The Anti — Soviet Resistance in the Baltic States. — Vilnius, 1999.

26 Baltijas valstu vēsture. Mācību līdzeklis. — Rīga, 2000.

27 Дм. Волкогонов. Этюды о времени. - Москва, 1998.—180.lpp.

28 Kārlis Račevskis. Cilvēki būrī // Jaunā Gaita. — 46. sēj. — 2001, dec., Nr. 4. — 24. lpp.

29 Turpat, 29. lpp.

30 Дм. Волкогонов. Этюды о времени. - Москва, 1998. — 48.lpp.

 

 

Politiskās pārmaiņas Latvijā un dramatiskais 1953.gads

Aldis Bergmanis, Latvijas Satveresmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 13. jūnijā

Jau nākamgad apritēs 50 gadi, kopš referātā minētajiem notikumiem, kuri būtiski ietekmēja tā laika politiskos procesus. Tādēļ vēsturnieki, kuri nodarbojas ar Padomju Savienības vēstures pētniecību, pēdējos gados pievērsušies šai tēmai. Krievijā publicēti vairāki dokumentu krājumi un pētījumi par šī laika problemātiku.1 Salīdzinoši mazāku vērību šim jautājumam veltījuši Latvijas vēsturnieki. Tikai vēsturniece I. Gore 90. gadu sākumā publicējusi 1953. gada 22.—23. jūnija LKP CK 6. plēnuma stenogrammu ar komentāriem.2 Diemžēl līdz šim Latvijas vēsturnieki nav publicējuši zinātniskus pētījumus par 1953. gada pavasara un vasaras politiskajiem procesiem. Tieši tādēļ ir visai aktuāli sniegt ieskatu notikumu attīstībā pēc Staļina nāves, laikā, kad PSRS augstākās amatpersonas uzsāka pastāvošās sistēmas reformēšanu.

1953. gada pavasarī Latvijā, tāpat kā visā plašajā PSRS, turpinājās 1953. gada janvārī iesāktā modrības kampaņa.3 Tās formālais iegansts bija L. Berijas runa Staļina bērēs 1953. gada 9. martā, kurā viņš aicināja partiju un tautu palielināt modrību pret padomju valsts ienaidniekiem.4 Sevišķa uzmanība tika pievērsta okupācijas varai nelojālo personu meklēšanai. Latvijā pastiprinātas uzmanības lokā iekļuva personas ar “nepareizām” biogrāfijām, tie, kuri klausījās “Amerikas balsi” vai kādu citu Rietumu raidstaciju un dzirdēto pārrunāja ar paziņām.5

Kādēļ cilvēki izrādīja neapmierinātību ar pastāvošo režīmu? Gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam represijas bija skārušas ģimenes locekļus vai draugus, un tas radīja naidu pret okupācijas varu.6 Citi izteica neapmierinātību ar dzīves apstākļiem, kas bija pasliktinājušies, salīdzinot ar neatkarīgās Latvijas laiku.7

Padomju Savienībā represīvais faktors ieņēma ļoti būtisku vietu valsts un sabiedrības attiecībās. Martā notikusī drošības orgānu reorganizācija, kuru veica pēc L. Berijas ierosmes un kuras rezultātā PSRS VDM apvienoja ar PSRS IeM8, radīja visai ievērojamas pārmaiņas PSRS represīvajā politikā. 1953. gada 26. martā L. Berija savā vēstulē PSKP CK ierosināja amnestēt dažu kategoriju ieslodzītos. Jau nākamajā dienā PSRS APP izdeva dekrētu “Par amnestiju” un brīvībā izlaida gandrīz 1 miljonu cilvēku.9 Lielākoties amnestija skāra par krimināla rakstura pārkāpumiem sodītas personas, taču atbrīvoja arī dažus politieslodzītos. Būtiski mainījās to personu liktenis, kuras par politiska rakstura pārkāpumiem vēl nebija notiesātas, bija pat gadījumi, kad tās atbrīvoja no apcietinājuma. Šādi gadījumi nereti notika arī Latvijā. Kā piemēru var minēt 1953. gada 23. martā par piedalīšanos soda ekspedīcijās pret Sarkanās armijas militārpersonām un padomju pilsoņiem arestēto J. Krūmiņu. Procesa gaitā J. Krūmiņš no agrākajām liecībām atteicās, citi lietā nopratinātie liecinieki paziņoja, ka par Krūmiņa noziedzīgo darbību viņiem nekas nav zināms, un 1953. gada 8. maijā lietu pārtrauca un J. Krūmiņu no ieslodzījuma atbrīvoja.10,11

Ieslodzīto stāvokli ievērojami uzlaboja 1953. gada 4. aprīļa PSRS iekšlietu ministra pavēle Nr. 0068, ar kuru bija aizliegts sist apcietinātos.12 Jau pēc pāris dienām — 10. aprīlī — PSKP CK prezidijs apstiprināja PSRS iekšlietu ministrijas ieteiktos pasākumus, lai novērstu likumības pārkāpumus.13 Tas liecināja par būtiskām pārmaiņām PSRS represīvajā politikā.

1953. gads noteikti ir uzskatāms par sava veida pagrieziena punktu Padomju Savienības vēsturē — masveida represijas tika aizstātas ar izlases veida represijām. Savā ziņā vidusmēra pilsonim dzīve kļuva drošāka un prognozējamāka, jo cilvēks, kurš nebija iesaistījies politiskās darbībās, varēja nebaidīties par to, ka tiks apcietināts.14

50. gadu sākumā Latvijā vēl darbojās nedaudzas nacionālo partizānu grupas, kuras, protams, nespēja būtiski ietekmēt procesus Latvijā, bet kuru pastāvēšanu drošības iestāžu darbinieki atzina par nopietnu, vērā ņemamu politisku faktoru.15 Jūlijā atsevišķi drošības struktūru darbinieki vainoja L. Beriju par to, ka laikā, kamēr viņš atradās iekšlietu ministra postenī, pārtraukta cīņa ar nacionālo pagrīdi — maijā un jūnijā neesot pielietoti represīvi pasākumi.16 Tomēr dokumenti liecina, ka cīņa ar nacionālajiem partizāniem notika,17 bet tikai daudz mazākos apmēros. Pēc L. Berijas aresta drošības iestāžu darbinieki aktivizēja cīņu ar nacionālajiem partizāniem.18

Par pastāvošā režīma liberalizāciju liecināja arī PSRS Ministru Padomes 1953. gada 21. maijā pieņemtais lēmums, kurš paredzēja pasu ierobežojumu atcelšanu PSRS pilsētās un pierobežas režīma zonās. Personām, kuru pasēs bija atzīmes par ierobežojumiem, vajadzēja apmainīt dokumentus. Tikai tos darbspējīgos pilsoņus, kuri ilgāk par trim mēnešiem nestrādāja sabiedriski derīgu darbu, varēja izraidīt no savienoto republiku un apgabalu centriem.19 Latvijā ierobežojumus atcēla Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Vēlāk Latvijas PSR iekšlietu ministrs Krastiņš lūdza atjaunot pasu režīma ierobežojumus minētajās pilsētās.20 Tas liecināja, ka šajā jomā iedzīvotājiem atjaunoja veco kārtību, kura ietekmēja daudzu cilvēku likteņus.

Latvijā būtisks bija nacionālo attiecību jautājums. Tas nebija noslēpums arī Padomju Savienības augstākajai vadībai, un PSKP CK Prezidijs 1953. gada 12. jūnijā izskatīja jautājumu par nacionālo politiku PSRS. Pirms šī jautājuma izskatīšanas, PSKP CK sekretārs Ņ. Hruščovs sastādīja direktīvo ziņojumu par nacionālo stāvokli Latvijas PSR,21 tomēr viņa viedoklis netika ņemts vērā, jo pēc L. Berijas ieteikuma, PSKP CK pieņemot lēmumu par Latvijas PSR, par pamatu ņēma lēmumu par Lietuvas PSR.22 Sava loma te bija arī tam, ka ziņojumu par Lietuvu bija sastādījis pats L. Berija. Tas parādīja L. Berijas aktivitātes nacionālā jautājuma risināšanā, tomēr krievu vēsturniece J. Zubkova atzīst, ka Ņ. Hruščova sastādītais ziņojums par Latvijas PSR ievērojami nav atšķīries no L. Berijas ziņojuma par Lietuvu.23 Šis piemērs labi raksturoja personīgo ambīciju konfliktu PSRS augstākajā vadībā.

Lai arī Maskavā lēmumus, kuri attiecās uz nacionālajām republikām pieņēma bieži, tomēr šajā gadījumā to nevarēja uzskatīt par formālu. Lēmums paredzēja ievērojamas izmaiņas kadru politikā, turklāt šīs izmaiņas bija labvēlīgas nacionālajiem kadriem. Līdz 1953. gadam vadošajos amatos Latvijas PSR iecēla galvenokārt krievus vai pārkrievojušos latviešus. Situācija kardināli mainījās, un kadru izvēlē priekšroka tika dota vietējiem latviešiem. Piemēram, LKP CK otrā sekretāra amatā no Maskavas atsūtītā Jeršova vietā iecēla Latvijas latvieti Vili Krūmiņu.24 Jeršovu atsauca uz Maskavu, paziņojot, ka atpakaļ braukšanas nebūs, jo amats būs jāatdod nacionālajam kadram.

Ievērojamas vadošo kadru sastāva maiņas notika arī LPSR IeM struktūras vadībā,26 kuru rezultātā 98% no tās vadošajiem darbiniekiem bija latvieši.

Staļina laikā realizētā kadru politika nebija labvēlīga latviešiem. 1953. gada 22.jūnijā Rīgā, Skolas ielā 6, notika LKP CK VI plēnums,27 kurā pieņemto lēmumu iespaidā divas nedēļas, tas ir, līdz jūlija sākumam, konsekventi tika realizēti pasākumi, lai uzlabotu latviešu valodas stāvokli padomju sistēmā. Jūnijā notikušās pārmaiņas kadru atlases principos pavēra jaunas karjeras iespējas konformistiski noskaņotiem vietējiem iedzīvotājiem. Šajā laikā Latvijas sarežģītajās starpnacionālajās attiecībās notika straujas izmaiņas. Dažkārt radās iespēja, izmantojot attiecīgā brīža konjunktūru, kārtot vecus rēķinus. Jūnija beigās dažs labs zema ranga ierēdnis uzsāka galvu reibinošu kāpienu pa karjeras kāpnēm, kas stabilos laikos prasītu desmit un pat vairāk gadu.Iekšlietu ministrijas centrālajā aparātā bija kuriozas situācijas, kad latvietis — daļas priekšnieks — varēja būt vecākais leitnants, bet nodaļas priekšnieks — cittautietis — apakšpulkvedis.28

Līdz 1953. gadam vadošajos amatos latvieši tikpat kā nebija pārstāvēti. Kopumā Latvijas PSR latviešu skaits pēc oficiālās statistikas datiem bija 62% (1959. gada tautas skaitīšanas dati), bet 1953 .gadā tautsaimniecības vadošajos amatos šis skaitlis bija ievērojami mazāks — no visiem rūpnīcu galvenajiem inženieriem latviešu bija 22,5%, kolhozu priekšsēdētāju — 12%, bet MTS direktoru — 45%. Šie skaitļi klaji liecināja par latviešu diskrimināciju.29

Dokumenti apliecina, ka pēc L. Berijas aresta daudzas ieceres, kuras bija saistītas ar nacionālo kadru izvirzīšanu, netika realizētas.30, 31 Tomēr notika dažu pēc kara uz Latviju atsūtīto kadru nosūtīšana uz citām vietām. Šāda veida pārmaiņas gan bija iecerētas daudz plašākos apmēros. Tā Elejas rajona finansu nodaļas vadītājs, savulaik no Krievijas atsūtīts speciālists, saņēma priekšlikumu braukt uz Tālajiem Austrumiem vai ārzemēm. Taču viņš no šiem priekšlikumiem atteicās un piekrita doties uz Uļjanovskas apgabalu.32

Nacionālo kadru iecelšana līdzšinējo nomenklatūras darbinieku posteņos, bija ievērojams psiholoģisks trieciens atbrīvotajiem nomenklatūras darbiniekiem. Lielākajai daļai no viņiem latvieši asociējās ar pretvalstiski noskaņotiem elementiem, kuru lojalitāte pastāvošajai varai vērtējama kā visai apšaubāma.

Nereti nomenklatūras darbinieku vidū bija sastopamas personas ar zemu izglītības līmeni.33 Šajā laikā PSRS pastiprinājās prasība, lai vadošos amatus ieņemtu cilvēki ar atbilstošu izglītības līmeni. Tādēļ pat pēc L. Berijas aresta partijas biedru vidū runāja, ka ir sastopami krievu tautības cilvēki, kuri spekulē ar savu tautību un nespēj pildīt amata pienākumus izglītības trūkuma dēļ.34 Izplatītas bija anonīmas sūdzības, kuras visai bieži izmantoja konkurentu iznīcināšanai. PSRS augstākā vadība pēc Staļina nāves centās ierobežot šo parādību, un PSKP CK Prezidijs 1953. gada 9. maijā pieņēma lēmumu “Par attieksmi pret anonīmiem iesniegumiem.” Lēmumā bija norādīts, ka anonīmās sūdzības bieži izmanto apmelotāji. Tādā veidā PSKP CK Prezidijs netieši uzsvēra savu negatīvo attieksmi pret anonīmo sūdzību rakstītājiem.35 Arī LKP CK VI plēnumā šai parādībai tika pievērsta uzmanība. J. Kalnbērziņš paziņoja: “Ir vēl viens šķērslis vietējo darbinieku nomelnošanā un apmelošanā anonīmajās vēstulēs. Tā kā līdz šim anonīmās vēstules tika uzskatītas par dokumentiem [..], tad simtiem komisiju nodarbojās ar neesošu faktu noskaidrošanu.”

Attieksme pret anonīmajām sūdzībām mainījās pēc reformu galvenā atbalstītāja, PSRS iekšlietu ministra un PSRS MP priekšsēdētāja vietnieka, L. Berijas aresta. Anonīmo vēstuļu rakstītāji varēja netraucēti turpināt savu nodarbošanos, jo viņu “signālus” atkal ievēroja.36

1953. gadā nozīmīgas izmaiņas notika valodas politikā. PSRS neoficiālās valsts valodas statuss bija ierādīts krievu valodai. Nacionālajās republikās tika veikti pasākumi, lai to iedzīvotāji paātrinātos tempos apgūtu krievu valodu. Jau 30. gados VK(b)P CK un PSRS TKP pieņēma lēmumu, kurš paredzēja, ka nacionālo republiku un autonomo apgabalu skolās obligāti jāmāca krievu valoda.37 Jāatzīst, ka Staļina laikā pretestība pastāvošajai latviešu valodas izspiešanai bija vērojama provincē, kur atsevišķās vietās lietvedībā vēl lietoja latviešu valodu.38 Vietās ar monoetnisku iedzīvotāju sastāvu liela loma bija attiecīgās iestādes vadītāja nostājai pret darbā lietojamo valodu. Dažkārt šovinistiski noskaņoti kadri centās pilnīgi aizliegt latviešu valodas lietošanu. Tā Alsungas milicijas priekšnieks 50. gadu sākumā centās izrēķināties ar tiem darbiniekiem, kuri vēlējās runāt latviski.39

Tā kā daudzi vadošie darbinieki nevēlējās sevi apgrūtināt ar latviešu valodas mācīšanos, radās ne viena vien situācija, kas veicināja starpnacionālā naida rašanos. Latviešu valodai labvēlīga situācija radās pēc 1953. gada 12. jūnija PSKP CK lēmuma, kurš paredzēja, ka lietvedībā nacionālajās republikās lieto vietējās valodas.40

Šim jautājumam lielu vērību veltīja LKP CK 1953. gada 22. jūnija plēnums. LKP CK sekretārs J. Kalnbērziņš klātesošos informēja, ka LKP CK un Ministru Padome pieļāvusi kļūdu, lietvedībā izmantojot tikai krievu valodu: ”Mūsu pienākums ir izpildīt PSKP CK lēmumu, atcelt visas partijas, padomju, sabiedrisko organizāciju lietvedības vešanu Latvijas PSR krievu valodā. Ministru Padomes, LKP CK biroju un plēnumu, rajonu un pilsētas partijas komiteju, darbaļaužu deputātu izpildkomiteju sēdēm turpmāk jānotiek latviešu valodā. Šī lēmuma izpilde prasīs, lai daudzie partijas un padomju orgānu vadošie darbinieki, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītāji iemācītos latviešu valodu.”41

Nacionālo kadru izvirzīšana vadošajos amatos paaugstināja latviešu valodas statusu, to atsāka lietot lietvedībā,42 bet latviešu valodas nepratējiem visīsākajā laikā tika uzdots to apgūt. Dažviet partijas komiteju darbinieki paziņoja, ka tiem, kuri nespēs iemācīties latviešu valodu, nāksies no Latvijas aizbraukt.43 Piemēram, Pļaviņās, apspriežot LKP CK VI plēnumu, LKP CK pārstāvis Plēsums teica: “Nav jāuztraucas par to, kur paliks tie biedri, kas nepārvalda latviešu valodu. CK komunistiskās partijas biedrus nosūtīs, kur viņi vajadzīgi.”44

Pat LKP CK VI plēnumā pieņemto lēmumu apspriešana nenotika visās Latvijas rajonu un pilsētu partijas komitejās. Lēmumu apspriešanai vajadzēja notikt laikā no 29. jūnija līdz 2. jūlijam, bet no Rīgas tika saņemts rīkojums izbeigt LKP CK VI plēnuma lēmumu apspriešanu.45 Savukārt 1953. gada 2. jūlijā sākās PSKP CK plēnums, kurā nosodīja L. Beriju.46 Tādēļ lielākajā daļā Latvijas rajonu un pilsētu partijas komiteju plēnuma lēmuma apspriešana nenotika. Rīgā plēnumu apsprieda tikai 3 rajonos.47 Vietās, kur plēnumi tomēr notika, protokolus lielākoties rakstīja latviešu valodā, izņemot Jūrmalas rajonu un Daugavpils partijas komiteju, kur tas notika krieviski. Vairākās vietās plēnumos galveno uzmanību veltīja ar komjaunatni saistītām problēmām, tikai ar vispārējām frāzēm pieminot nepieciešamību izvirzīt nacionālos kadrus.48 Tā kā plēnumos galvenokārt uzstājās latvieši, arī runas tika teiktas latviešu valodā, pārējie diskusijās iesaistīties necentās.49 Protams, ne visi nelatvieši izvairījās no runāšanas.50 Kopumā partijas komiteju plēnumos nosodīja iepriekšējo gadu praksi, kad dažādu politisku apsvērumu dēļ vadošajos amatos izvirzīja maz latviešu.

Tomēr tālākā notikumu attīstība nebija latviešiem labvēlīga. No 2. līdz 7. jūlijam notika PSKP CK plēnums “Par L. Berijas antipartijisko un pretvalstisko darbību”, kurā nolēma: “L. P. Beriju par nodevīgo darbību, vērstu uz Padomju valsts graušanu, kā tautas un valsts ienaidnieku izslēgt no Padomju Savienības komunistiskās partijas rindām un nodot tiesai.”51

Valsts iedzīvotājus par PSKP CK plēnumu informēja tikai 10. jūlijā, paziņojot, ka L. Berija saukts pie atbildības.52 Šajā dienā rajonu un pilsētu partijas komiteju sekretāri saņēma paziņojumu, ka 13. jūlijā viņiem jāierodas Rīgā, lai Baltijas kara apgabala virsnieku namā (tagad — Rīgas Latviešu biedrības nams) piedalītos LKP CK un Rīgas pilsētas partijas komitejas apvienotajā VII plēnumā.53 Pārējo pilsētu un rajonu partijas komiteju plēnumi notika no 14. līdz 16.jūlijam. Tajos nosodīja L. Berijas darbību. Tagad aktivitāti izrādīja tie, kuri bija klusējuši iepriekšējā plēnumā, revanšējoties par jūnija notikumiem, kad daudzi nelatvieši bija norūpējušies par sava sociālā statusa pazemināšanos un pat jautājumu par to, vai nevajadzēs pārcelties uz dzīvi Krievijā. Ne velti Viesītes MTS politdaļas priekšnieks Popovs aicināja lūgt PSRS Augstāko tiesu sodīt L. Beriju ar visbargāko sodu — pakarot.54

Plēnuma dalībniekus brīdināja, ka PSKP CK plēnums ir slepens un tajā apspriestais nav izpaužams visos sīkumos. Pietiks, ka ar runāto iepazīstinās tikai komunistus, bet pārrunās ar darbaļaudīm jāaprobežojas ar presē publicēto informāciju.55 Atšķirībā no jūnija beigu un jūlija sākuma plēnumu protokoliem, L. Beriju nosodošo plēnumu protokolus tikai 5 rajonos rakstīja latviešu valodā. Tas kopumā raksturoja tendenci par latviešu valodas statusa pazemināšanos. Lai arī netika deklarēts, ka latviešu valoda nav jāmācās, tomēr lietvedībā atkal pārsvarā sāka lietot krievu valodu. Daudzviet partijas sapulcēs deklarēja, ka ar iedzīvotājiem jārunā “saprotamā valodā”.56 Ņemot vērā, ka iedzīvotāju sastāvs Latvijas lielākajās pilsētās bija ievērojami mainījies, bija pavisam skaidrs, par kādu valodu bija runa. Šovinistiski noskaņotie atklāti izteica neapmierinātību par latviešu valodas statusa paaugstināšanos jūnija beigās. Tā Rīgas pilsētas Maskavas rajona cietumā Nr. 1 partijas pirmorganizācijas sekretārs Koršņakovs apšaubīja nepieciešamību LKP CK VI plēnumu rīkot latviešu valodā, jo krievu valodu vairākums tā dalībnieku pārvaldīja daudz labāk.57

Arī vadošo saimniecisko un administratīvo posteņu vadītāji krievu valodu pārvaldīja labāk nekā latviešu. 50. gadu vidū latviešu valodu lietvedībā vairāk izmantoja lauku rajonos. Ne velti laikabiedri izteicās, ka latviešu valoda atradās ciemu padomju līmenī. Latviešu valodas statusa maiņa visā Latvijas teritorijā bija iespējama tikai ar konsekventu valsts augstāko pārvaldes iestāžu atbalstu. Strauja valodas statusa maiņa nozīmēja arī nomenklatūras nacionālā statusa maiņu, jo daudzi latviešu valodas nepratēji nevēlējās apgrūtināt sevi ar mācīšanos.

Nozīmīgas ir ne tikai politiskās norises kā tādas, bet arī tas, kā tās uztvēra Latvijas iedzīvotāji. Šī laika dokumentos fiksētas iedzīvotāju domas par notikumu iespējamo attīstības gaitu. Daudzviet Latvijā runāja, ka sīkīpašnieki atgūs savas tiesības uz zemi. Zemi sadalīšot 15—30 ha lielos gabalos un būšot atļauts izmantot arī algotu darbaspēku.58Citi apgalvoja, ka Latvijā atgriezīsies 40. gados izsūtītie.59 Rīgas latviešu vidū cirkulēja baumas par Padomju Latvijas pārveidošanu par demokrātisku republiku.60

Okupācijas varai lojālās personas aicināja pastiprināt modrību. Tā Siguldas rajonā vietējās IeM daļas priekšnieka vietnieks aicināja ziņot par visiem baumu izplatīšanas gadījumiem un neatstāt bez ievērības nevienu signālu par nepazīstamu cilvēku parādīšanos.61 Tas savā ziņā liecināja par daļēju atkāpšanos no politiskās dzīves liberalizācijas kursa.

Jāatzīst, ka LKP CK plēnuma lēmumi par kadru un valodas politiku līdz 1959. gadam netika atcelti.62 Cita lieta, ka vairs nebija nepieciešamās konsekvences to realizācijai dzīvē. Tomēr 1953. gadā līdz galam nerealizētās reformas atstāja savu ietekmi uz nacionālo kadru politiku, sevišķi latviskajos lauku rajonos.

Latvijas politisko procesu vēsture nav iedomājama bez PSRS augstāko varas orgānu dokumentu pētniecības. Padomju Savienības varas struktūrās pieņemtie lēmumi ietekmēja perifēriju un uzskatāmi parādīja, kā varas cīņas Maskavā ietekmēja arī procesus Latvijā. PSKP CK sekretārs Ņ. Hruščovs pēc L. Berijas aresta mainīja savu nostāju pret PSRS rietumu daļas republikās realizējamo nacionālo politiku. Tas liecināja, ka Maskavā visaugstākās varas ešelonos joprojām bija cilvēki, kas Baltijas republiku iedzīvotājus uzskatīja par potenciāliem nodevējiem, kuru kontroli vajadzēja īstenot ar ieceļotāju palīdzību.

Jāatzīst, ka lielākā daļa no 40. gados Baltijā strādājošajiem partijas un padomju iestāžu vadītājiem paši bija piedalījušies vai arī bija atbildīgi par masveida deportācijām. Tādēļ viņi bija pret kardinālām politiskās sistēmas pārmaiņām valstī.

Atsauces

1 Лаврентий Берия. 1953. - Ь.б 1999. - с.1 - 509

2 Politiskās norises Latvijā 1953.gada vasarā// Latvijas Vēsture. – 1992.gada – Nr.1. – 39. – 43.lpp.

3 LVA PA, 5452.f., 1.apr., 74.l., 52. – 55.lp.

4 Жуков Ю.Р. Борьба за власть в партийно государственных верхах СССР весной 1953 г. Вопросы истории. - 1996. - Р.5-6б с. 44 - 45

5 LVA PA, 4133.f., 01.apr., 23.l., 20.lp.

6 LVA PA, 104.f., 17.apr., 16.l., 2.lp.

7 58 10 надзорные производства прокуратуры СССР Март 1953 - 1991. - Ь.б с.101

8 LVA PA, 7962.f., 1.apr., 39.l., 69.lp.

9 Saskaņā ar PSRS APP 1953.gada 27.marta dekrētu LPSR IeM no cietumiem ap 10.aprīli atbrīvoja 722 cilvēkus, no tiem – 580 Latvijas PSR iedzīvotājus, bet darbā iekārtojās tikai 12 cilvēku. – LVA PA, 101.f., 16.apr., 99.l., 143. – 144.lp.

10 LVA PA, 101.f., 16.apr., 99.l., 143. – 144.lp.

11 Padomju Dzimtene, – 1953.gada 8.aprīlis

12 Лаврентий Берия 1953. - Ь.б 1999. - с.28 - 29

13 Лаврентий Берия 1953. - Ь.б 1999. - с.41

14 Бутенец К. Н. Тридцать лет на старой площади. - Ь.б 1998. - с.20

15

Mēnesis

Arestētie un legalizētie nacionālie partizāni un “nelegālisti”

Nogalinātie nacionālie partizāni un “nelegālisti”

Janvāris

7

 

Februāris

59

51

Marts

63

54

Aprīlis

42

 

Maijs

9

 

Jūnijs

14

 

Jūlijs

21

 

Augusts

22

 

Septembris

25

12

Oktobris

22

18

 

16 LVA PA, 975.f., 1.apr., 7.l., 48.lp.

17 LVA, 270.f., 1-s apr., 872.l., 58. – 62.lp.

18 IVA PA, 4105.f., 01.apr., 21.l., 9.lp.

19 LVA, 270.f., 1-s apr., 849.l., 41.lp.

20 LVA PA, 101.f., 16.apr., 99.l., 172. – 174.lp.

21 История России ХХ век. - Ь.б 1996. - с.519

22 LVA PA, 101.f., 16.apr., 12.l., 41.lp.

23 История России ХХ век. - Ь.б 1996. - с.519

24 Зенкович Н.А. Маршалы и генсеки. - Смоленск.б 1997. - с.297 - 298

25 Saruna ar Vili Krūmiņu 1996.gada 7.novembrī

26 Politiskās norises Latvijā 1953.gada vasarā // Latvijas Vēsture. –1992. – Nr.1. – 41. – 42.lpp.

27 LVA PA, 4113.f., 10.apr., 4.l., 35.lp.

28 LVA PA, 7962.f., 1.apr., 43.l., 41. – 42.lp.

29 Politiskās norises Latvijā 1953.gada vasarā //Latvijas vēsture. – 1992. – Nr.1. – 42.lpp.

30 LVA, 270.f, 1-s apr., 914.l., 3.lp.

31 LVA PA, 15500.f., 1.apr., 465.l., 1. – 3.lp.

32 LVA PA, 4156.f., 7.apr., 4.l., 6.lp.

33 LVA PA, 4111.f., 7.apr., 4.l., 160.lp.

34 LVA PA, 4151.f., 7.apr., 4.l., 12.lp.

35 Реабилитация: как это было. - Ь.б 2000. - с.40

36 Bergmanis A. Savu vārdu neminēšu //Lauku Avīze. – 1998.gada 22.maijs

37 Алпатов В.М. 150 языков и политика 1917. - 2000. - Ь.б 2000. - с.93

38 LVA PA, 104.f., 17.apr., 13.l., 10.lp.

39 LVA PA, 4105.f., 01.apr., 25.l., 68.lp.

40 Зенкович Н.А. Маршалы и генсеки. - Смоленск, 1997. - с.297.

41 Politiskās norises Latvijā 1953.gada vasarā // Latvijas Vēsture. – 1992.gada Nr.1. – 42.lpp.

42 Politiskās norises Latvijā 1953.gada vasarā // Latvijas vēsture. – 1992. — Nr.1. – 43.lpp.

43 LVA PA, 108.f., 16.apr., 1.l., 46.lp.

44 LVA PA, 4141.f., 7.apr., 5.l., 6.lp.

45 LVA PA, 101.f., 16.apr., 12.l., 36.lp.

46 Лаврентий Берия. 1953 Стенограмма июльского пленума ЦК КПСС и другие документы. Ь.б 1999. - с.87

47 LVA PA, 101.f., 16.apr., 12.l., 36.lp.

48 LVA PA, 103.f., 15.apr., 5.l., 136.lp.

49 LVA PA, 4111.f., 7.apr., 4.l., 162.lp.

50 LVA PA, 4147.f., 7.apr., 5.l., 2.lp.

51 Пленум ЦК КПСС июль 1953 года // Известия ЦК КПСС. - 1991. - Т.1. - с.139

52 Cīņa. – 1953.gada 10.jūlijs

53 LVA PA, 101.f., 16.apr., 12.l., 75.l.

54 LVA PA, 4139.f., 9.apr., 4.l., 3.lp.

55 LVA PA, 4102.f., 7.apr., 4.l., 142.lp.

56 LVA PA, 4152.f., 7.apr., 3.l., 107.lp.

57 LVA PA, 133.f., 13.apr., 4.l., 42.lp.

58 LVA PA, 4149.f., 7.apr., 4.l., 5.lp.

59 LVA PA, 4117.f., 7.apr., 4.l., 4.lp.

60 LVA PA, 108.f., 16.apr., 5.l., 8.lp.

61 LVA PA, 4149.f., 7.apr., 4.l., 4.lp.

62 LVA PA , 101.f., 16.apr., 12.l., 74.lp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!