“Nezinu pavasara — nav melnā strazda”

No Zinaīdas Lazdas izjūtām trimdā

Sēru ceremonija Oregonā. Dzejnieces brālis Kārlis Šreibers ar dzīvesbiedri Maigu, Dr. Teodors Staprāns ar dzīvesbiedri Elvīru, Valdemārs Kārkliņš, K.Caune

Atvadu ceremonija Latviešu Nacionālajā fondā Stokholmā. Kārlis Dziļleja, Mārtiņš Zīverts, Austra Cielēna–Ozoliņa, Anna Dagda, Jānis Rudzītis, Jānis Grīns, Alfreds Dziļums, Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Valdemārs Kārkliņš

Uz kutera “Regö–Sysne” 1958.gada 14.jūnijā, izbraucot Baltijas jūrā. Jānis Grīns, Kārlis Dziļleja, Austra Cielēna–Ozoliņa un Valdemārs Kārkliņš

Ar Zinaīdas Lazdas dzeju pirmoreiz sastapos pirms 33 gadiem visai brīnumainā veidā, un tas notika Jaunsudrabiņa “Mūsmājās”. Toreiz vēl možais “Baltās grāmatas” Pēterītis sacīja, ka “no turienes” esot saņemti vairāki Jaunsudrabiņa darbi. Vai es negribot izlasīt, varbūt norakstīt. Saprotams, ka gribēju. Un tā piezīmju grāmatiņā no tās reizes glabājas pieci dzejoļi — “Izturi” (No mazām sāpēm sirds raud,/ No lielām top klusa), “Tumsa” (Kad saule lec, tā iespīd logā), “Ceļinieks” — vēlāk izrādījās “Ceļiniece” — (Es nebīstos, es nebaiļojos, man viss jau ņemts), “Pasaules malā” (Nezinu pavasara — nav melnā strazda). Īpaši uzreiz atmiņā iegula pants no dzejoļa “Vairogā kaltā” (Daudz svešu kalnu un ieleju/ — Tev, Latvija, nebija līdzīgu/ Likteņa maltā!).

Tikai divdesmit gadus vēlāk, kad vērās specfondi un nāca bagātīgi trimdas literatūras sūtījumi, atradu, ka tie visi ir Zinaīdas Lazdas dzejoļi no dažādiem krājumiem — “Tālais dārzs”, “Saules koks”, “Ogle”. Tā arī nezinu, kāpēc radās šis pārpratums, bet ceru, ka neviens no viņiem — ne Lazda, ne Jaunsudrabiņš — to ļaunā nebūtu ņēmis. Man šie nedaudzie dzejoļi bija svarīgi un būtiski (ne vienreiz vien tos pārlasīju) kā vienīgie man zināmie no trimdas. Daudzus gadus vēlāk rokās nonāca krājums “Bēgle” (vienīgais, no kura toreiz nebija izrakstīts neviens it kā Jaunsudrabiņa dzejolis), kas manā uztverē ir vissatriecošākais, kas uzrakstīts par mūsu tautas likteni tajā laikā, bet sekas jūtamas joprojām.

Vācijas bēgļu nometņu laiks Zinaīdu Lazdu aizved Fišbahā, kur viņa ir ģimnāzijas skolotāja un literārā redaktore nometnes laikrakstam. Daudzu citu nometņu izdevumu vidū “Vēstis Fišbahā” izceļas ar to, ka ikviena numura pirmajā lappusē ir tikai dzejolis, rotāts ar piemērotu zīmējumu (laikraksts izdots rotaprintā). Un tā visu 1945., 1946.gadu — gan pirmpublicējumi no savas nometnes autoriem, gan citu trimdas autoru vai latviešu klasiķu dzeja. Pārējais saturs — universāls, taču ir arī regulāra rubrika “Neaizmirsīsim latviešu valodu” un nodarbību saraksts Fišbahas zinātniskajiem kursiem, kuros lekcijas lasa arī dzejniece.

Jau nometnes laikā Vācijā un vēlāk, nokļūstot tālajā Amerikas krastā, Zinaīda Lazda sarakstās ar daudziem tuviem cilvēkiem — Jāni Jaunsudrabiņu, Pēteri Ērmani, Zentu Mauriņu, Karolu Dāli, Teodoru Zeltiņu, Jāni Grīnu, Rūtu Skujiņu un citiem.

“Es ticu nemirstībai, nē, es ne tikai ticu, es to zinu...” (no vēstules Z.Mauriņai).

“Par draudzību. Es esmu arī diezgan valdonīga, īpaši, ja iestājos par kādu absolūtu vērtību” (no vēstules Karolai Dālei).

“Mīļā Rūta, Fišbaha bija laimes sala mūsu posta pilnajā dzīvē” (no vēstules Rūtai Skujiņai).

“Negribu, negribu nekur projām vairs. Es nevaru, es nevarēšu uzvarēt šo bezgalīgo svešumu” (no vēstules Pēterim Ērmanim).

Pēdējā vēstule ir publicēta avīzē “Laiks” 1957.gada 19.oktobrī — nepilnu mēnesi pirms nāves — pateicība visiem, kas palīdzējuši slimības laikā.

Un visbeidzot — vēlējums tikt apbedītai Baltijas jūrā, pēc iespējas tuvu Latvijas krastiem. Pat kādi padomju kuģi esot vērojuši šo procedūru, kura, tāpat kā vēlākie Dziesmu svētki Gotlandē, grāva impērijas pamatus. Dzejnieces vēlējums ir piepildīts.

Velga Kince — “Latvijas Vēstnesim”

Zem svešuma zemajām debesīm

No Zinaīdas Lazdas vēstulēm Pēterim Ērmanim

Tikko Laikā izlasīju Jūsu abus rakstus: par Aīdu Niedru un Plūdoņa beigas. Abi man ļoti gāja pie sirds. A.N. varbūt pašai gan šis tas nebūs pa prātam, bet Jūs jau turaties pie patiesības, kā ir, kā bijis. A.N. man kā dzīva priekšā ar visu viņai kvēlo trakumu, ērcīgumu un atkal savu mākslas īpato skaistumu. Arī viņas cilvēcīgajā tēlā daudz jauka, ja neņem viņas badekļus vērā, viņas polītiskos kūleņus un tml.

Man arī apsolītas rindas “Latvijai” par viņu, bet nevaru vien iesākt nekā. Īpaši lielisks raksts par Plūdoni. Vai Jūs man nevarētu atsūtīt, ja ir prātā, Plūdoņa Klusums runā, tad viņam bija ļoti skaists dzejas darbs veltīts Hamsuna 70 gadiem. Tur bija tāds brīnišķs pacēlums — cildenums — atskaņas — teic kuŗais gads, sidrabotais mats, kad skaists pat šķita bads — Jūs jau zināsit, bet manā atmiņā ir tikai šīs drumslas un prātā šī darba skaistums. Tad ir tāds dzejolis — kā Skalbem Pelēkās kaziņās — bet Plūdoņa par viņa jaunības zemi. Man vajaga skolā. Ļoti jauki ir teikts par lunāro dzeju. Mēness naktis Latvijā bija tik brīnišķīgas, it kā pārlaicības apvizētas. Še mēness man ir tukša gaismas bumba naktī pie svešām debesīm, kā laterna pilsētā. Vairāk nekā. Vienīgi greizie rati liekas dzīvāki un mīlīgāki šinīs pazemajās debesīs. Debesis tak še ir zemākas, tādēļ tie spīdekļi arī šķiet lielāki. Jāaprunājas ar kādu kosmografu, vai viņiem arī tā izskatās.

Vai Jūs nevarētu uzrakstīt kādu rakstu par Hamsunu, kas tagad tiek turēts nabagmājā — satriektās un ielenktās, mīdītās Eiropas brīvais gars — Hamsuns savās vecuma dienās notiesāts, sodīts par saviem ieskatiem — kur paliek cilvēka tiesības? Ak, viss tiek samīņāts un apgānīts. Es uzrakstīju pāris dzejoļus par Eiropas vergiem DP, bet tā varbūt nemaz nav dzeja un to nekur laikam arī neiespiedīs. Bet žults izplūda.

Fišbahā 1948.gada 3.novembrī

(..) Ko Jūs sakāt par veco sociālistu Švābes kungu? — Lasījāt Latv. Ziņās — kā nolējis par savu bij. sievu un franču skolu. Nu tu velns ar ārā! Tak netiek un netiek no tām sveškultūrām vaļā. Un tad tā skriešanās vai bazūnēšana par pirmo vietu. Kas tas pa sportu dzejā?

Veselim liekas — Aīda Niedra pirmā un lielākā latv. dzejniece. xx. Strēlerte. Te mūsu baltists J.Zariņš zobojās un teica, ka šim liekoties pirmā xxxx xxxxxx, jo viņš par viņu jūsmojis jaunībā.

xxxxx jau nogānīja Endzelīnu, izšķīra uz ātru roku valodas lietas, nostāstīja, kā jāmāca lit. skolās, tagad atkal noklāj visu kā uz delnas — ir gan gudrs vīrs reiz mums radies, kas visu visu zina, kā vajag. Bet balsi jau nekad neviens pret tādiem nepaceļ. Tie ir tie baigie diktātori, tāds bija arī Virza — tikai man taisnība, tikai es zinu visu. Ko Jūs sakāt? —

Ka tādam runga rokā — nu die bail. No Raiņa vai Skalbes nekad nebij ko bīties.

Ko Jūs tagad rakstāt un ko darāt? Vai veselība turas?

Zenta man bija atrakstījusi tādu noskumušu un sīvu vēstuli. Cīnās ar ikdienas grūtībām. Bet labi, ka viņa lasīs Uppsalas universitātē kādu lekciju ciklu. Par to gan nebija rakstījusi nekā.

Kas tad piedalīsies diezi galīgi tanī preses sarīkojumā? — Skaistas rakstnieces, bet kādi rakstnieki? Priekšnieks par mani neliekas ne zinis un nekā nesaka. “Latvijā” arī lit. daļā jūtamas citas plūsmas. Nu jau Niedra būs gar zemi, nu jau Vilkaciene — un tulkojumi.

Redz’ kā mani arī velns dīda. (..)

Fišbahā 1949.gada 3.martā