Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” 30.05.2002., Nr. 81

Kurzemē šīs tautas pārstāvji sāka apmesties uz pastāvīgu dzīvi kopš 1571. gada Piltenes novadā, kur viņiem atļāva iegūt īpašumus un celt pat savu lūgšanas namu. Daudzi Vācijas ebreji iekārtojās Dienvidkurzemē, īpaši Aizputē. Taču Jelgavā viņiem bija jādzīvo tikai vienā ielā un aizliedza būvēt sinagogu, kā arī ierīkot kapsētu. Vēlāk gan ebreju amatnieki piedalījās Jelgavas un Rundāles pils, kā arī Pētera akadēmijas celtniecībā. Viņu tirgotāji nodibināja plašus tirdzniecības sakarus ar Kēnigsbergu un Mēmeli (Klaipēdu).

Kurzemē 19. gadsimta vidū dzīvoja jau ap 23 tūkstošiem ebreju. Viņiem bija piecas laicīgas skolas, taču tika liegtas studijas Tērbatas universitātē. Polija jau 17. gadsimtā atļāva ebreju bēgļiem apmesties Latgalē. Pēc šā novada pievienošanas Krievijai 1772. gadā Latgale ietilpa to 25 guberņu skaitā, kur drīkstēja apmesties ebreji. Viņu daudzums te palielinājās no 4—5 tūkstošiem 19. gadsimta sākumā līdz apmēram 11 tūkstošiem gadsimta vidū. Vidzemē ebreju plašāka ienākšana notika tikai 19. gadsimta beigās.

Pēc L.Dribina ieskatiem, antisemītisma plašs uzbrukums ebreju tiesībām Krievijā, Baltiju ieskaitot, sākās 1881. gadā, kad narodņiki nogalināja caru Aleksandru II. Vairoties no grautiņiem vai to draudiem, no Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas devās projām ap 20 tūkstoši ebreju. Bēgļu lielākā daļa apmetās Kurzemē, kur vietējā vācbaltiešu administrācija bija pretimnākoša. To nevar teikt par vācu, krievu un latviešu uzņēmējiem, tirgotājiem un amatniekiem, kuri ienācējos saskatīja konkurentus. Te dzīvojošie viņu tautas brāļi arī izturējās noraidoši vai pat naidīgi pret bēgļiem.

Latviešu sabiedrības domas, norāda L. Dribins, par ebreju lomu un vietu Latvijā būtiski dalījās. Par to liecina viņa šajā aspektā izpētītā prese. Krišjānis Valdemārs rakstā “Kāds vārds par žīdiem Baltijā” (“Baltijas Vēstnesis”, 1881, 11. dec.) aicināja latviešus mācīties no ebrejiem, kā tikt pie turības, sadarboties arī ar viņiem cīņā par mazo tautu tiesībām, neļaut antisemītiem sanaidot tās, jo tad zaudēs abas tautas. Līdzīga pozīcija bija “Mājas Viesa” un “Dienas Lapas” izdevējiem. Pēdējās redaktors J.Pliekšāns (Rainis) rakstā “Antisemītisms” (1894, 18. jūn.) norādīja, ka tā ir “epidēmiska sērga”, kas sagrābusi nevienas vien zemes “sadzīves ķermeni”, nodarot milzīgus zaudējumus. Ebreji iemācījušies pret to cīnīties, viņu ieroči ir “nauda un lielā vienprātība”. Avīze aicināja lasītājus uzstāties pret sociālo netaisnību nevis ar antisemītisma saukļiem, bet ar strādnieku kolektīvu pretdarbību kapitālisma negatīvajām iezīmēm.

Turpretim žurnāla “Pagalms” 1882. gada 9. numurā ievietotajā rakstā “Žīdu vajāšanas iemesli” kāds J.S. (iespējams, vēlākais teoloģijas doktors Jānis Sanders, atzīmē L. Dribins) apgalvoja, ka naidu pret viņiem radot “mānīšana, pievilšana, likumu apiešana, nepatiesas liecības”. Ebreju ciešā kopība balstoties nevis uz patriotismu, savas dzīves uzskatu vai tikumības principiem, bet uz tieksmi kopīgi piekrāpt un apspiest neebrejus. 80. gadu beigās ne vienu reizi vien antisemītiskas domas pauda avīze “Balss”, gan pārpublicējot šāda rakstura krievu preses materiālus, gan savos sacerējumos. 90. gados tā īpašu uzmanību veltīja ebreju jautājumam Kurzemē, cenšoties pierādīt, ka tur viņi jau sagrābuši virskundzību pilsētu saimnieciskajā dzīvē un drīz galīgi apturēs latviešu ekonomiskās iniciatīvas.

Monogrāfijā konstatēts, ka antisemītisms atkal spēcīgi uzliesmoja Piektā gada revolūcijas laikā. Daugavpilī 1905. gada februārī nodibinājās viena no pirmajām krievu melnsimtnieku organizācijām, kas aicināja pareizticīgos vērsties pret ebrejiem un viņu aizstāvjiem Krievijas valdībā. Šo antisemītu izdotās lapiņas sauca uz grautiņiem. Vēlāk melnsimtnieku kopa izveidojās arī Rīgā. Tomēr viņiem neizdevās izprovocēt Latvijā pretebrejiskus grautiņus.

Revolūcijas iespaidā arī latviešu pilsonības lielākā daļa norobežojās no antisemītiem. Nepiepildījās konservatīvā politiķa un žurnālista F. Veinberga prognoze, ka ebreji Latvijā būs vācbaltiešu un krievu politiskie sabiedrotie pret latvietību. Pat vairāk. L. Dribins atgādina, ka Krievijas I Valsts domes vēlēšanās 1906. gadā izveidojās latviešu un ebreju pilsonības priekšvēlēšanu savienība: ebreji atbalstīja J. Čakstes, bet latvieši — N. Kacnelsona kandidatūru Kurzemē, turklāt abus ievēlēja. 3.Valsts domes vēlēšanās 1908. gadā ebreju liberāļi Rīgā veicināja latviešu sociāldemokrāta A. Priedkalna ievēlēšanu, bet Kurzemē ievēlēja latviešu un ebreju pilsonības kopēju kandidātu L.Niseloviču.

Aplūkojot Latvijas ebreju stāvokli Pirmā pasaules kara laikā, pētnieks min tādu maz pazīstamu faktu, ka, turot šīs minoritātes pārstāvjus aizdomās par spiegošanu Vācijas interesēs, cariskās armijas augstākais virspavēlnieks Nikolajs Nikolajevičs 1915. gada 17.aprīlī izdevis pavēli par visu ebreju deportēšanu no Kauņas un Kurzemes guberņas uz Iekškrieviju 24 stundu laikā. Pakāpeniski lopu vagonos sadzina un aizveda apmēram 40 tūkstošus cilvēku no Kurzemes un Zemgales. Arī nometināšanas vietās viņus sagaidīja naidīgi. No šīs deportācijas izglābās vienīgi vairāk nekā 12 tūkstoši Liepājas pilsētas, Grobiņas un Aizputes apriņķa ebreju, jo tur, strauji uzbrūkot, ienāca vācu karaspēks.

Ebreju sabiedrība asi protestēja pret šo vardarbību. Petrogradā nodibināja Ebreju bēgļu aizsargāšanas sabiedrisku komiteju, ko vadīja Daugavpilī dzimušais ievērojamais jurists (Latvijas laikā valsts kontrolieris) Pauls Mincs. Viņam palīdzēja Jelgavas rabīns Mordehajs Nuroks (vēlāk vairākkārtējs Latvijas parlamenta deputāts) un Pēterburgas universitātes privātdocents (vēlāk LU profesors un parlamentārietis) Maksis Lazersons. Viņi panāca apvainojumu atsaukšanu.

Apskatāmajā grāmatā plaši un kompetenti aplūkots antisemītisms un pretdarbība tam Latvijas Republikā no 1918. līdz 1940. gadam, kad “ebreji no tiesībās ļoti ierobežotas minoritātes kļuva par Latvijas nacionālajai valstij piederīgiem mazākumtautības ļaudīm, kuriem bija tādas pašas pilsoņu tiesības kā latviešiem, vāciešiem un citu tautību cilvēkiem Latvijā” (81.lpp.). L. Dribins norāda, ka ebreju sabiedrība pret K. Ulmaņa valdību un Tautas padomi līdz pat 1919. gada vidum izturējās visai skeptiski, bet viņš pamatoti piemetina, ka “ne mazāk rezervēta sākumā bija arī pašu latviešu lielākā daļa” (81. lpp.).

Pētnieks atzīmē (83.lpp.), ka “ebreju integrēšanās (skan gluži mūsdienīgi! — R.T.) sākumu Latvijas Republikā apliecināja viņu samērā aktīvā dalība Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gada 17.—18. aprīlī. No ebreju partijām ievēlēja deviņus deputātus jeb 5,3% no Satversmes sapulces deputātu kopskaita, kas atbilda ebreju īpatsvaram vēlētājos. Šī proporcija saglabājās arī Latvijas nākamajās Saeimās. Taču tajā pašā gadā, turpina L. Dribins, it kā pēkšņi uzliesmoja antisemītisms, un pirmoreiz vēsturē (bet 19. gadsimta beigās, kā bija teikts iepriekš? — R.T.) tas “nāca no latviešu aprindām”.

Pret ebrejiem vērstas akcijas, kas pārauga grautiņos, notika Kārsavā, Rēzeknē un Daugavpilī. Rīga arī neiztika bez ebreju un latviešu sadursmēm.

Valdība reaģēja uz šiem notikumiem pietiekami asi. Apspriedusi notikušo, tā “Valdības Vēstneša” 1920. gada 26. jūnija numurā publicēja paziņojumu “Latvieši un ebreji”. Tajā bija uzsvērts, ka gadsimtiem ilgi abas tautas dzīvojušas mierīgi un saticīgi cits citam līdzi. Tāda noskaņa saglabājoties arī neatkarīgajā Latvijā. Notikušie ekscesi esot tikai huligānisms.

Zinātnisku interesi izraisa L. Dribina veiktā 20. gadsimta sākuma latviešu preses sava veida kontenta analīze. Tās rezultāti ir šādi (85.lpp.): 1920.gadā par ebreju tēmu bija publicēti 15 raksti, apmēram divas trešdaļas ar antisemītiskām piezīmēm, 1921. gadā — 37 raksti, no tiem 28 krasi antisemītiski, 1922. gadā — 32 raksti, 1923. gadā — 28 raksti, 1924. gadā — 7 raksti un 1925. gadā — tikai divi antisemītiska satura raksti. Pētnieks šīs publikācijas dala divās grupās: pirmkārt, latviešu un ebreju attiecību tendenciozi un melīgi interpretējumi, un, otrkārt, antisemītisma “teorētisko” uzskatu propaganda un skaidrojumi. Pārsvarā bijušas pirmā veida publikācijas.

L. Dribins konstatējis tajās piecus galvenos spriedumus. 1. Apgalvojumus, ka ebreji, guvuši dominanti Latvijas ekonomikā, sagrābs arī politiku un kultūru, piespiedīs latviešus pakļauties viņu gribai, un tādā veidā nacionālā neatkarība kļūs par fikciju.

2. Ka ebreji esot parazītiski — nestrādājoši, neražojoši un antipatriotiski noskaņoti pret Latviju.

3. Ka ebreji esot pārgājuši uz krievu valodu un kļuvuši par šīs valodas un kultūras izplatītājiem Latvijā, rusificējot citas minoritātes un pat atsevišķus latviešus.

4. Ka ebreji esot kļuvuši par komunistiskās pagrīdes aktīvāko un ietekmīgāko elementu Latvijā, spiegiem un sociālo konfliktu provocētājiem.

5. Ka ebreju reliģijā ir marksisma un boļševisma teorētiskās saknes.

Antisemītiskā propaganda, fiksēts monogrāfijā, atkal pastiprinājās pasaules ekonomiskās krīzes laikā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Nodibinājās profašistiskā organizācija “Ugunskrusts”, ko vēlāk pārdēvēja par “Pērkonkrustu”. Tajā apvienojās daudzi aktīvi ebreju nīdēji, kuri neslēpa savu mērķi — padzīt šo tautu no Latvijas, piespiežot viņu cilvēkus emigrēt. Organizācijas ekstrēmos uzskatus pauda tās avīze “Ugunskrusts”, kuru rediģēja viņu barvedis Gustavs Celmiņš. Līdzīgas idejas figurēja arī vairāku citu preses izdevumu slejās, dažbrīd pat tādā akadēmiskā žurnālā kā “Universitas”. Līdz ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā parādījās jauna cilvēku kategorija — antisemīti pronacisti. Arī Latvijā.

L. Dribins atzīmē, ka K. Ulmaņa valdība pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma vispirms ierobežoja, bet pēc tam aizliedza antisemītisku rakstu drukāšanu. No 1934. līdz 1938. gadam arestēja ap 800 pērkonkrustiešu. G. Celmiņu izraidīja no Latvijas. Taču pēc 15. maija represēja arī kreisos cionistus un slēdza viņu preses izdevumus. Tādēļ bija spiests emigrēt jau minētais prof. M.Lazersons, pirmo trīs Saeimu deputāts, un citi ebreju intelektuāļi. Īstenojot ekonomikas latviskošanas ideju, tika ierobežotas ebreju tautības īpašnieku biznesa iespējas. Līdz 1938. gadam Latvija uzņēma no Vācijas bēgušos ebrejus, bet pēc tam vairs ne.

Pētnieks dibināti norāda, ka 30. gadu otrajā pusē Latvijas iedzīvotāji bija maz informēti par teroru Padomju Savienībā, no kura cieta arī desmitiem tūkstošu ebreju, norādot, ka “tas bija ieviestās cenzūras nopelns” (102. lpp.). Patiesībā iepriekšējā cenzūra pastāvēja no 1934. gada 16. maija līdz tā paša gada 17. novembrim, un to atkal ieviesa 1939. gada septembrī.

Oponējot kā Latvijas, tā ārzemju nacionālradikāļu apgalvojumiem par ļoti izplatīto ebreju kolaboracionismu 1940./41.gadā un viņu lielo lomu čekas darbībā, L. Dribins norāda, ka tādi gadījumi bez šaubām ir bijuši, bet ne jau lielos apmēros. Nedrīkst aizmirst, no citas puses, ka šajā laikā slēdza daudz ebreju biedrību un skolu, nacionālās politiskās organizācijas un preses izdevumus. Arestēja partijas Mizrahi līderi, 1.—4.Saeimas deputātu M.Nuroku un partijas Agudat Israel vadītāju, arī četru Saeimu locekli Mordehaju Dubinu. No 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem 14 194 cilvēkiem 1771 jeb 12,5% bija ebreji. Apmēram puse no viņiem gāja bojā nometnēs.

Kas attiecas uz odiozo čekistu S.Šustinu, tad L.Dribins apgalvo (106.–107. lpp.), ka “nav nekādu ziņu, ka viņš būtu kaut kā izpaudis savu etnisko izcelsmi”. Bet vai ar Krievijas arhīvu vai čekas pētnieku palīdzību to nevar galu galā noskaidrot? L.Dribins atsaucas uz vienu no pirmajiem latviešu zinātniekiem holokausta pētniekiem prof. Andrievu Ezergaili, kas konstatējis, ka nacistiskiem antisemītiem bijis ļoti grūti nosaukt LPSR Iekšlietu komisariāta darbinieku ebreju uzvārdus. Atrasti tikai seši, kuru vidū minēts arī A.Noviks...

Daudz vietas iztirzāmajā darbā ierādīts antisemītisma propagandas apskatam Latvijā hitleriskās okupācijas laikā un tā sekām. Un tas ir pareizi, jo šis posms joprojām ne vienā vien aspektā ir strīdus ābols starp dažādu uzskatu pētniekiem, politiķiem un žurnālistiem, nemaz nerunājot par “vienkāršajiem” cilvēkiem. L.Dribins pauž jau diezgan stabilizējušos uzskatu, ka holokausta organizētāji Latvijā pirmām kārtām bija vācu iebrucēji. “Latviešu antisemīti šajā noziegumā tika iesaistīti kā trešās un ceturtās pakāpes izpildītāji, okupācijas varas kalpi, melnā darba veicēji (..). Viņi sadarbojās ar nacistiem, pieņēma to antisemītisma formulu, ka ebreji ir komunisti un čekisti un tie kā tādi ir jāiznīcina” (109. lpp.). Pētnieks citē tā sauktās einzacgrupas komandiera V.Štālekera vārdus, ka “uz ārpusi vajadzēja izskatīties, ka paši vietējie iedzīvotāji dabiski reaģējuši pret desmitiem gadu ilgo apspiestību no žīdu puses un pret komunistu radīto teroru nesenā vēsturē un ka vietējie iedzīvotāji šos pirmos pasākumus veikuši labprātīgi” (110. lpp.). L.Dribins šo nacistu policijas ģenerālmajora izteikumu komentē tā: “Nošaušanas Rīgā faktiski vadīja vācu SS virsnieki — šturmbanfīrers Martins Zandbergers un šturmbanfīrers Horsts Barts, akcijas koordinēja šturmbanfīrers Rūdolfs Barcs, bet pasaules vēstures atmiņā paliks pirmkārt V.Arāja komanda” (111. lpp.). Žēl, ka pētnieks nepastāsta sīkāk par Arāja zeļļu lomu Latvijas ebreju iznīcināšanā. Var teikt, ka par to ir rakstījuši A.Ezergailis, Marģers Vestermanis un citi zinātnieki, pašu grāmatas autoru ieskaitot, bet atkārtoti rakstīt par arājiešu ļaundarībām, kuras dažs labs joprojām mēdz attiecināt uz visu latviešu tautu, nekad nevar būt par daudz.

L.Dribins secina, ka antisemītiskajos noziegumos vācu okupācijas laikā piedalījās četri grupējumi:

— nacistu okupācijas iestādes un dienesti, 1941. gadā dažviet sadarbībā ar vērmahta komandējošo sastāvu;

— vācu SD dienesta latviešu vienības un palīgnodaļas;

— 1941. gadā atsevišķas latviešu pašaizsardzības grupas un atsevišķi policistu bataljoni;

— antisemītiskie propagandisti, pārsvarā “Pērkonkrusta” biedri.

Viņu noziegumu veidi arī bija dažādi:

— ebreju fiziska iznīcināšana, Latvijā galvenokārt nošaujot;

— nāvei nolemto konvojēšana uz nogalināšanas vietu, neļaujot nevienam noslēpties dzīvoklī vai izbēgt;

— ebreju mantu laupīšana un piesavināšanās;

— antisemītiska kūdīšana pret ebrejiem, prasot, lai viņiem atņem jebkādas tiesības, viņu padzīšanu no dzīvesvietas un arī nogalināšanu.

Uzmanību saista vēl viens zinātnieka spriedums: antisemītisms kara laikā bija “ne tikai antikomunistisks, antiboļševistisks, antipadomisks, bet arī izteikti antianglisks, antiamerikānisks”. Abiem esot “žīdiska vadība”, abi esot “pasaules žīdisma” divi paveidi (114. lpp.).

Hitlerieši un viņu vietējie pakalpiņi atsevišķu latviešu žurnālistu un rakstnieku personā pretebrejisku uzskatu paušanā plaši izmantoja presi. L.Dribins norāda, ka tas visnekautrīgāk noticis tādos laikrakstos kā “Nacionālā Zemgale” un “Zemgale” (Jelgavā), “Ventas Balss” (Ventspilī), “Daugavpils Latviešu Avīzē” u.c. Antisemītiski bija tendēta arī kangaru galvenā avīze “Tēvija”.

Grāmatā pirmo reizi vēstures literatūrā plašāk analizēta 1941. gadā latviešu (!) nodibinātā “zinātniskā” Antisemītisma institūta darbība un tā izdotā literatūra. Apgāds sāka darbu ar Latvijas lielākā antisemīta, jau pirms kara labi pazīstamā Jāņa Dāvja brošūru “Žīdu plāns pasaules kundzības sagrābšanai”, kam sekoja līdzīga rakstura izdevumi. J.Dāvis paša izdotajā grāmatelē “Latvju nostāja žīdu jautājumā” apvainoja proebrejiskās pozīcijās latviešu inteliģenci, īpaši Raini, Aspaziju, J.Akurateru, K.Skalbi, A.Kirhenšteinu, A.Bīlmani u.c. penklubu un rotari klubu biedrus.

L.Dribins vērtē un nesaudzīgi kritizē grāmatu “Baigais gads”, kuru vēl šodien viens otrs atceras ar labu vārdu. Šā attēlu un dokumentu krājuma mērķis bija pārliecināt latviešus, ka “visa ebreju kopiena 1940./41. padomju okupācijas gadā izrādījusi savu ārkārtīgi nežēlīgo naidu pret latviešu nāciju, ko ebreji līdz 1940. gada 17. jūnijam it kā slēpuši sevī. Krājumam “Baigais gads” bija jāattaisno holokausts Latvijā un jāizsauc daudz plašāks antisemītisko noskaņu uzbangojums” (129.lpp.).

Otrās padomju okupācijas laikā, kā labi parādīts apceramajā monogrāfijā, antisemītisms Latvijā, protams, oficiāli nepastāvēja, bet faktiski tas eksistēja visu laiku, turklāt arī kompartijas un valdības līmenī. Nelīdzēja pat tādu personību kā Eduarda Smiļģa un Lilitas Bērziņas atbalsts, lai atjaunotu Ebreju teātri Rīgā. Valdošās aprindas 50. gadu beigās izjauca mēģinājumu nodibināt ebreju kori un dramatisko pulciņu. Likvidēja Rīgas centrālo sinagogu Marijas ielā, Berga bazāra sētā utt.

Apvainojot cionismā, jūdaismā un citos nāves grēkos, 40. gadu otrajā pusē un 50. gadu sākumā arestēja Universitātes mācībspēkus Jāzepu Eidusu, Samuilu Levitānu, Josifu Pisecki, rakstnieku Marku Razumniju, pazīstamo kreiso kultūras darbinieku rakstnieku un publicistu profesoru Maksi Šacu–Aņinu un citus. Līdz pat 1960. gadam neļāva iezīmēt un sakopt ebreju nošaušanas vietas.

Latvijas kompartija un čeka tomēr nevarēja apturēt ebreju repatriācijas procesu. L.Dribins min datus (144.lpp.), ka no 1968. līdz 1980. gadam no Latvijas uz Izraēlu un rietumvalstīm aizbrauca 13 153 ebreji jeb 35,8% no visiem šeit dzīvojušajiem. No tiem ap 70% apmetās uz dzīvi vēsturiskajā tēvzemē.

Recenzējamā izdevuma pēdējā nodaļā iztirzāta Latvijas sabiedrības attieksme pret antisemītismu atmodas un atjaunotās neatkarīgās valsts veidošanas laikā. Autors pamatoti akcentē arī ebreju Mavrika Vulfsona, Rutas Marjašas, Igora Movela, Ābrama Kleckina un citu lomu atdzimšanas procesā. Viņš pasvītro, ka ļoti svarīga nozīme latviešu un ebreju draudzīgo attiecību nostiprināšanā bija Augstākās padomes deklarācijai “Par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā”, ko pieņēma 1990. gada 19. septembrī. Tā vispirms deva vēsturisku novērtējumu: “Ebreji ir viena no senākajām un tradicionālajām Latvijas minoritātēm. Vairāku gadsimtu gaitā viņi ir devuši savu ieguldījumu Latvijas saimniecībā, bagātinājuši tās kultūru, zinātni, medicīnu.” Deklarācija pirmo reizi Latvijā valsts augstākās varas līmenī nosodīja nacistisko okupantu noziegumus pret ebreju tautu un ar dziļu nožēlu atzina, ka “to vidū, kas palīdzēja īstenot okupantu ierosināto teroru, ir bijuši arī Latvijas pilsoņi”.

Pēc L.Dribina domām, kurām var pilnīgi pievienoties, atjaunotajā Latvijas Republikā antisemītisms vairs neietekmē “sabiedrības ievērojamas daļas attieksmi pret ebrejiem”. Taču tas nenozīmē, ka tā palieku pārvarēšana notiek gludi, bez problēmām. “Grūtības joprojām rada dažādie uzskati par 20. gadsimta vēsturi mūsu zemē, latviešu un ebreju dalība 1940.—1945. gada notikumos” (150.—151.lpp.).

Pētnieks nebūt neizvairās rakstīt par atsevišķām antiebrejisma izpausmēm Latvijā, turklāt dara to konkrēti, aplūkojot arī dažus preses izdevumus (“Latvietis Latvijā”, “Patriots”, “Kapitāls” u.c.). Jāpiebilst vienīgi, ka Ģenerālprokuratūra izbeidza krimināllietu pret žurnāla “Kapitāls” bijušo redaktoru G.Rozenbergu.

Savu apskatu ievadīju ar L.Dribina grāmatas pirmo teikumu citējumu. To gribu beigt, citējot autora pēdējos četrus teikumus: “Antisemītisma vēsture Latvijā aiziet pagātnē. Mēs varam paātrināt šo procesu. Šajā nolūkā arī rakstīta mūsu grāmata. Latviešu un ebreju saprašanās labā.”

Monogrāfiju bagātina kopsavilkums angļu valodā. Žēl, ka nav personu rādītāja. Tad, strādājot pie tā, varbūt izpaliktu tādi kāzusi kā ievērojamā franču filozofa Pola Anrī Holbaha (1723—1789) vairākkārtējā dēvēšana (23.lpp.) par Golbahu, prezidenta Vladimira Putina pārkrustīšana par Vladislavu (56.lpp.) un pazīstamā latviešu rakstnieka un žurnālista Riharda Valdesa (1886—1942), LTA direktora (1920—1940), nosaukšana par Sabiedrisko lietu ministrijas darbinieku (101.lpp.).

L.Dribins dod priekšroku nevis vārdam kolaboracionists (skat. Svešvārdu vārdnīca. — Rīga, 1999, 364.lpp.; Mūsdienu latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca. — Rīga, 1996, 232.lpp.), bet kolaborants. Ja jau būtu personīgs apgāds, kāpēc ne... Šķiet, ka arī apzīmējuma titulārā nācija vietā būtu pareizāk lietot vārdu titulnācija vai pamatnācija. Šie un iepriekš minētie grēciņi sīkumi vien ir, bet būtu bijis vēl labāk, ja visnotaļ teicamajā darbā arī tie neatrastos.

Lai Leo Dribina grāmatai tāls ceļš visās Latvijas tautās!