Ar cerību un ceriņu krāsainību zinātnieku kopsapulcē

4.jūnijā pirms desmit gadiem dzima Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija

Par 1.jūnija svinīgo kopsapulci

Foto: Valdis Āboliņš

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) 10 gadu jubilejas kopsapulci Jelgavā 1. jūnijā raksturoja sirsnīga svinību gaisotne ar sveču liesmām, ar studentu kora “Naktstaureņi” mūzikas skaņām, kuras nomainīja runātāji, atskatoties uz aizvadītajā laikā padarīto un pievēršoties turpmākajiem uzdevumiem. Nākotnē veicamo iezīmēja LLMZA prezidente Baiba Rivža (attēlā zemāk) savā referātā “Attīstība”, kurā bija ietvertas arī tabulas un citu zinātnieku teiktais — viņi uzrunāja no liela videoekrāna. Bet sāka profesore ar ceriņiem:

“Mūsu akadēmija svin savu dzimšanas dienu, tās pirmie statūti tika pieņemti 1992. gada 4. jūnijā. Šajā reizē te līdzās lietām, kas pārstāv zemi, mežus un visu, kas ar tiem saistīts — vārpas, ozolzaru vītnes —, ir arī ceriņi.

Kā demokrātijas un svētku liecinieki. Jo šis ir laiks, kad zied vēlīno šķirņu ceriņi. Un tie arī ir lauku simbols, jo ceriņi plaukst gandrīz katrā lauku sētā.

Šodien mēs atveram arī savu grāmatu “LLMZA 1992–2002”. Tā ir grāmata, ko esam rakstījuši visi kopā. Grāmatu caurstrāvo doma par Latvijas laukiem, par Latvijas tautsaimniecības jautājumiem. Bet vienlaikus lauki ir arī Latvijas sirds, to liktenis mūsu valstij ir ļoti būtisks. Un tieši lauku iedzīvotājiem var būt ļoti nozīmīga loma referendumā par paredzamo mūsu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā.

Ja vien valsts spēs nodrošināt, ka mūsu izglītības sistēma iet laikam līdzi, mūs sagaida ļoti labas izredzes. Nākotnē saimniecībām ir jāspecializējas, laukiem ir jābūt sakoptiem, lai tur būtu patīkami dzīvot. Līdzās atbalstam lauku lielsaimniekiem ir jādomā arī par vidējo zemnieku, par lauku dažādošanu, par tehnoloģiju attīstīšanu, nodarbinātības veicināšanu, lai laukos dzīvojošie būtu materiāli nodrošināti, varētu mierīgi strādāt un iztikt no sava darba.

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas pirmā desmitgade — tas ir ceļš no idejas līdz stiprai personālakadēmijai.

Arī nākotnē akadēmijas galvenie uzdevumi arvien paliek nemainīgi: koordinēt zinātnisko darbību, veicināt partnerattiecības ar citām zinātniskām, valsts un nevalstiskām institūcijām; veicināt starpdisciplināros pētījumus; popularizēt zinātniskās atziņas sabiedrībā; sekmēt jaunās zinātnieku paaudzes veidošanu un izaugsmi.

Mūsu zinātnei, kļūstot par Eiropas zinātnes sastāvdaļu, būtiskākais ir Latvijas ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās identitātes saglabāšana un attīstība Eiropā. Jānodrošina doktorantūras starptautiskā ekspertīze, zinātnisko laboratoriju akreditācija — tie ir mājasdarbi, kas jāveic, lai ieietu vienotajā Eiropas zinātnes telpā.

Šie uzdevumi ir saistīti ar mūsu galvenajām prioritātēm un galvenajiem pētniecības virzieniem: augu un dzīvnieku genofonds un selekcija; veterinārmedicīna; Latvijas augsnes un ūdeņi; Latvijas meži un purvi; pārtikas izejvielu un produktu kvalitātes formēšana; atjaunojamie enerģijas avoti un izejvielu resursi; agrārās ekonomikas un lauku attīstība (saimniekošanas dažādošanas, jaunu darba vietu meklēšana).

Visi šie virzieni ir LLMZA uzmanības lokā. Un tiks turpināts iesāktais par mūsu akadēmiju kā nākotnes laboratoriju — tā ir vieta, kur kopā strādā daudzu nozaru zinātnieki, tā ir personālakadēmija, ko vieno koleģialitāte, viedokļu tiesiskums, demokrātija, atklātums, zinātniskums, kā arī mūsu starptautiskās pieredzes izmantošana. Līdz ar to varam teikt, ka veselums ir lielāks nekā atsevišķu sastāvdaļu summa.”

Tomēr — kā tad viss toreiz sākās? Kā 1992. gada 4. jūnijā, sanākot delegātiem, kas pārstāvēja vairāk nekā astoņus simtus agrārajā nozarē strādājošo zinātnieku, tika izveidota Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija?

Par jaunās akadēmijas grūto un līkumiem bagāto ceļu no pamatu likšanas ieceres līdz tās piepildījumam savā referātā “Izaicinājums” atgādināja LLMZA ilggadējais viceprezidents Aleksandrs Jemeļjanovs. Dažas viņa domas:

“Pēc neatkarības atgūšanas visi Latvijas iedzīvotāji lielas cerības lika uz lauksaimniecības privatizāciju un stabilizāciju, agrārās zinātnes galveno virzienu noteikšanu, precizēšanu un racionalizēšanu. Bet tajā pašā laikā nebija noteikta organizatoriska zinātnes struktūra, zinātnes pārstāvji netika pieaicināti vai arī ļoti maz tika izmantoti privatizācijas politikas izstrādē. Tas negatīvi atsaucās uz privatizācijas procesu. Labi zināms, cik neveiksmīgi beidzās šis privatizācijas process. Tika izvazāta tehnika, palika neapkopta zeme, tika izkauti dzīvnieki, un lauku iedzīvotāji nonāca ļoti neapskaužamā situācijā.

Lielu triecienu agrārā zinātne saņēma arī ar tās eksperimentālās bāzes privatizāciju. Zinātne palika bez zemes un bez dzīvniekiem. Tā, piemēram, Latvijas Valsts lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūts, ko tagad pazīstam kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātnes centru “Sigra”, zaudēja sešas eksperimentālās saimniecības, kurās tika veikti zinātniskie pētījumi dzīvnieku pētniecībā un veterinārmedicīnā, kur atradās Latvijā visproduktīvākie dzīvnieki, visu sugu dzīvnieku ciltskodoli. Tika atdoti privatizācijai Jaunpils Lopkopības izmēģinājumu stacijas 650 ha zemes, ko pirmās brīvvalsts laikā izmēģinājumu un mācību nolūkiem no vietējiem zemes īpašniekiem bija izpirkusi valsts. Analoģiski notika arī ar Zemkopības institūta atsevišķām saimniecībām.

Situācija bija sarežģīta. Notika dažādas sarunas, ko darīt turpmāk. Kādā no tām radās doma veidot vienu kopīgu agrāro zinātni apvienojošu organizāciju — Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju.

Kā jau tas dzīvē mēdz notikt, viss negāja tik gludi. Jau pašā šā priekšlikuma apcerēšanas sākumā (LLMZA radīšana) vairāki ar agrāro zinātni saistīti cilvēki nostājās opozīcijā gan pret progresīvu reformu nepieciešamību agrārajā zinātnē, gan akadēmijas radīšanā. Tāda attieksme bija dažiem Zemkopības ministrijas redzamiem ierēdņiem. Vienam no tagadējiem ļoti autoritatīviem mūsu akadēmijas locekļiem pat tika piedāvāts uzrakstīt protestu zemkopības ministram ar priekšlikumu akadēmiju izformēt administratīvā kārtā.”

Par desmit gados paveikto stāstīja LLMZA prezidents no 1992. līdz 1999. gadam Voldemārs Strīķis savā referātā “Ieguvums”.

Fonā muzicējot ansamblim “Rūta” Birutas Derumas vadībā, tika pasniegtas LLMZA, LLU un Hipotēku un zemes bankas balvas jaunajiem zinātniekiem. Galveno balvu doktorantu grupā saņēma Kitija Kirila, bet maģistru grupā — Rita Mestere. Vēl balvas saņēma Daiga Dambīte un Juris Balodītis, bet atzinības rakstus — Agita Šļara un Atis Laukgalis.

Zemkopības ministrijas goda rakstus ministrs Atis Slakteris pasniedza Baibai Rivžai, Aleksandram Jemeļjanovam un Mārtiņam Belickim. Izglītības un zinātnes ministrijas goda rakstus saņēma Edīte Birģele, Imants Liepa un Valdis Klāsēns.

Notika LLMZA locekļu, goda locekļu un ārzemju locekļu vēlēšanas.

Par LLMZA locekļiem ievēlēja Aleksandru Adamoviču, Guntu Bebri, Jāni Nudienu, Pēteri Keidānu, Inesi Zītari, Ingu Ciproviču, Rutu Galaburdu, Imantu Skrupski, Gintu Birzieti, Viesturu Jansonu, Genādiju Moskvinu, Bruno Andersonu, Andreju Dreimani, Veroniku Buģinu, Ingrīdu Jakušonoku, Līgu Mihējevu, Andu Jankavu un Anastasiju Vilciņu. Par goda locekļiem ievēlēja Ziedoni Grīsli, Andri Soveru, Gunvaldi Sproģi, Jāni Ābeli un Andu Vītiņu, bet par ārzemju locekļiem — Guntaru Saivu (Austrālija), Aleksandru Petrikovu (Krievija) un Oli Gjolbergu (Norvēģija).

Svētku dienā kopsapulci sveica Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Valdis Egle, Valsts prezidentes padomnieks Oļģerts Tipāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis, LLU rektors Pēteris Bušmanis un citi.

Vēl dažas atziņas no plašā apsveikumu klāsta.

Valdis Egle: “Lauksaimniecības un meža zinātne ir viens no stiprākajiem zinātnes virzieniem Latvijā. To viņi pierādīja jau pirms desmit gadiem, nodibinot savu akadēmiju, kas palīdz attīstīt nozari un galu galā palīdz attīstīt arī valsti.”

Juris Ekmanis: “Iesim droši Eiropas Savienībā, meklēsim savu vietu. Bet mēģināsim arī šajā Eiropā nepazust — lai mēs būtu visu laiku piederīgi savai Latvijas zemei, Latvijas zinātnei un tās problēmām.”

Pēteris Bušmanis: “Patīkami, ka šodien akadēmijā ir ievēlēti vairāki jauni cilvēki, kas jau trīsdesmit gadu vecumā ir asociētie profesori un akadēmijas locekļi. Tātad jaunā maiņa ir, tikai jādod tai iespējas. Un te der atcerēties Krišjāņa Valdemāra rakstīto: “Jo mazāka tauta ir pēc skaita, jo vairāk par to jāgādā, lai visi pēc gara spēkiem apdāvinātie tiek attīstīti. Tumšā tautas daļa ne vien sev skādē, bet arī tiem, kas vairāk attīstīti.” Lai visi mēs kļūstam gaiši!”

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Apsveikumi 1.jūnija svinīgajā kopsapulcē

Kopsapulces viesu pulkā arī zemkopības ministrs Atis Slakteris un ministrijas nodaļas vadītāja vietniece Ilze Slokenberga; savu kārtu apsveikumam gaida viesi: LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters, LZA viceprezidents Juris Ekmanis, LZA Fonda priekšsēdētājs Tālis Millers (augšējos attēlos); Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis un Baiba Rivža pasniedz galveno balvu doktorantei Kitijai Kirilai; plecu pie pleca — LLMZA akadēmiķi Mārtiņš Beķers, Imants Liepa un Jānis Latvietis (apakšējos attēlos) Foto: Valdis Āboliņš — “Latvijas Vēstnesim”

Zemkopības ministrs Atis Slakteris:

— Šorīt, pirms braukt uz Rīgu, uz ministriju, kārtējo reizi ielūkojos savā biešu laukā. Laiki mainījušies — tehnoloģijas ir citas. Mans tēvs pirms kāda laika teica: bija grūti iedomāties, ka to reiz piedzīvošu — mūsu lauki liekas skaistāki nekā rietumvalstīs...

Tas viss ir, pateicoties tam, ka nākušas klāt zināšanas — katrs solis ir sperts, ar zinātniekiem konsultējoties. Tanī pašā laikā senais teiciens māca: jo vairāk tu zini, jo vairāk apzinies, cik daudz vēl nezini. Un ar to vien jau ir definēta zinātnes vieta: mums zināšanu būs nepieciešams arvien vairāk, tās būs vajadzīgas arvien dziļākas, arvien konkurētspējīgākas. Latvija pārspēs, uzvarēs arī Eiropu, varēs izdzīvot tikai ar labām zināšanām.

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija šajos desmit gados ir pierādījusi sevi, izgājusi cauri dažādiem laikiem un procesiem. Tagad mēs vairs nešaubāmies — tai ir svarīgāka loma nekā visus tikai dabūt kopā. Ceru, ka turpmāk zinātnes un izglītības darbs arvien vairāk ies roku rokā. Un ceru, ka arī man izdosies pielikt savu roku, lai zinātnē šī zaļā gaisma būtu pēc iespējas lielāka. Lai mums visiem labi izdodas!

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis:

Sveicu Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju tās desmitgadē. Mūsu Latvijā nav milzīgu naftas, gāzes vai dārgmetālu krājumu. Mežs un zeme ir mūsu Dzimtenes lielākā dabas bagātība. Lai to saglabātu arī nākamajām paaudzēm, ir ļoti svarīgi šo bagātību pareizi apsaimniekot. Bez Jūsu ieguldījuma tas vienkārši nav iespējams. Diemžēl zinātnieku darbu Latvijas sabiedrība un tās pārstāvji valsts varas institūcijās līdz šim nav pienācīgi novērtējuši, īpaši materiālā atbalsta jomā. Tomēr tieši pēdējos četros gados ir izdevies panākt salīdzinoši lielu materiālo resursu ieguldījumu obligātajā izglītībā, un esmu pārliecināts — šobrīd mūsu valsts finansiālais stāvoklis pieļauj krietni vairāk līdzekļu atvēlēt arī augstākajai izglītībai un zinātnei. Ja saglabāsies pietiekami liela varas pārmantotība, esmu pārliecināts, ka tas pietiekami nopietni atspoguļosies nākamo gadu budžetos.

Sirsnīgs sveiciens visiem kopsapulces dalībniekiem un īpaši Jūsu enerģiskajai un šarmantajai prezidentei.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Akadēmiķei Baibai Rivžai, LLMZA prezidentei

Tai kalnā rudzus sēju, Skrej, bitīte, rudzi zied,

Tai stādīju ozoliņus; Pats staigāju dziedādams.

Vidzeme, 935., 2666

Ļoti cienījamā, mīļā prezidentes kundze!

No sirds sveicu Jūs un Jūsu vadīto Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas saimi pirmajā desmitgadē! Vēsturiski šis laiks Latvijai un mūsu zinātnei ir bijis būtisku pārmaiņu laiks, “laikmetu grieži”. Ir bezgala patīkami apzināties, ka esam pratuši saglabāt uzticību mūžīgajām pamatvērtībām — Latvijas Tautai un Zemei, Zinātnei un Tēvzemei.

Pateicos Latvijas agrārzinātniekiem un meža zinātniekiem, Jūsu akadēmijai par prasmi atrast savu godpilno vietu Latvijas zinātņu varavīkšņainajā spektrā un izsaku dziļu gandarījumu par patiesi harmoniskajām saitēm, kas izveidojušās mūsu abu akadēmiju starpā, kuras nav aptumšojuši nekādi pārpratumi. Šo saskaņu lielā mērā noteikušas Jūsu akadēmijas vadītāju gaišās personības, visu Jūsu akadēmijas locekļu augstā profesionalitāte, kompetence un godaprāts.

Lai Jūsu vēlme uzzināt pēc iespējas vairāk par pamatvērtībām sakņojas mūsu gadsimtos izkoptajā attieksmē pret Zemi un Mežu, bijībā pret dabas ritmu harmoniju un Latvijas skaistumu. No sirds vēlu, lai šīs sajūtas, tradīcijas un novatorisms iedvesmo Jūs jauniem pētījumiem un jauniem panākumiem, lai dzīves izaicinājumi pārtop ieguvumos un attīstībā.

Vivat, screscat, floreat Academia!

Patiesā sirsnībā un cieņā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš

Šos vārdus pavadīja prezidenta Jāņa Stradiņa visa laba vēlējumi un piebilde: Nožēloju, ka nevaru būt klāt, taču tālajā Pekinā vai Nankinā būšu kopā ar Jūsu akadēmiju šajā dienā.