Cilvēkiem jāzina, ko piedāvā jaunā Eiropa

Roberts Zīle, Latvijas pārstāvis Eiropas Konventā, īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām

Uzruna Latvijas Nacionālajā konventā “Par Eiropas nākotni” Rīgas Latviešu biedrībā 2002. gada 9. maijā

Es nedomāju, ka kļūdīšos, izsakot minējumu, ka ne viens vien Latvijas iedzīvotājs šobrīd domā — mēs jau tā ne pārāk daudz zinām, kā būs dzīvot Eiropas Savienībā, bet man vēl piedāvā diskutēt par “citādu” Eiropu. Tāpēc es sev un mums visiem tomēr uzdošu jautājumu — ko varētu domāt radioklausītājs, kas ir pietiekami skeptisks jau tagad par sev jauno, nezināmo Eiropu?

Vai Kurzemes zvejniekam kaut ko izteiks fakts — vai Latvija vēlas, lai Eiropas Padomē prezidijs sastāvētu no 6 cilvēkiem, kas rotētu ik otro gadu, vai tomēr lai prezidijs būtu citāds un rotētu citādi?

Vai saimniekam Apē ir svarīgi — ir vai nav “kompetenču katalogs”?

Tas nav mazsvarīgi, tomēr atļaušos teikt, ka vairumu iedzīvotāju Latvijā interesē kas cits — kādi būs “spēles noteikumi” katra konkrētā iedzīvotāja ekonomiskajā un sociālajā telpā. Cilvēkiem jāzina, kas un kā ar viņu konkurēs uzņēmējdarbībā vai darba tirgū, ar kādu atbalstu viņš var rēķināties; viņam jāzina, ka viņa noguldījumi nezaudēs vērtību, ar kādu sociālo atbalstu viņš var rēķināties, ja viņam nesekmējas konkurences tirgū, kādas kvalitātes izglītību varēs iegūt viņa bērni, ko viņam piedāvās jaunā Eiropa, kurā viņa bērni varēs dzīvot sekmīgāk, kvalitatīvāk nekā viņi paši.

Diemžēl atbildēt uz šiem jautājumiem jeb precīzāk paskaidrot, vai un kāds Eiropas Padomes prezidija rotācijai vai kompetenču katalogam sakars ar katra Latvijas iedzīvotāja labklājību, mēs vai nu aizmirstam, vai reizēm pat nepadomājam.

Tāpēc es šoreiz jautājumu uzdošu pretēji tradicionāli jautātajam — no otra gala, par ko diemžēl pienācīgi līdz šim neesam domājuši. Tas ir — kas notiks nākamajā dienā, nākamajās nedēļās pēc referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ja sabiedrība tajā būs pateikusi “nē” Eiropas Savienībai?

Sāksim ar motivāciju šādai attieksmei. Tā varētu būt visdažādākā un pat ļoti labi saprotama katram no mums:

— tā varētu būt nepatika pret vismaz ārēji diskriminējošo attieksmi kompensāciju maksājumos lauksaimniekiem;

— kādam var nepatikt tas, ka cigaretes nākotnē kļūs dārgākas, vai reglamentētie gurķu garumi;

— var nepatikt, ka “galvaspilsēta” būs kaut kur ārpus Latvijas,

— un — var vienkārši nepatikt sajūta no vienas savienības nokļūt citā;

— var arī būt vienalga.

Taču pēc tam, kad būs bijis vienalga un kad daļa sabiedrības būs savu nepatiku realizējusi balsojot, var notikt lietas, kuras kļūst saprotamas varbūt ne uzreiz un par kurām cilvēki ne vienmēr aizdomājas. Tieši par tām es gribu runāt. Es nepretendēju, ka varu paredzēt visu, taču kā ekonomistam daži secinājumi par negatīva referenduma sekām man ir.

1. Acīmredzot paaugstināsies kredītu procenti bankās, jo Latvijai kā ne–Eiropas valstij pieaugs lata kursa risks.

2. Latvijā samazināsies tiešās investīcijas, kas ietekmē jaunu darbavietu rašanos — no vienas puses, taču arī var ietekmēt lata kursu, ja centrālajai bankai pietrūkst ārējo rezervju; var gadīties, ka nāksies domāt par lata devalvāciju, ko tas varētu nozīmēt iedzīvotājiem Latvijā, tas man laikam nav jāstāsta.

3. Valdībai naudu aizdos par dārgākiem procentiem. Lai tos atdotu, parādu nasta būs jāuzkrauj nākamajām paaudzēm vai arī jāsamazina budžeta izdevumi pašiem. Tajā skaitā mazāk naudas varēsim atļauties veselības aprūpei vai, piemēram, izglītībai.

4. Neesot Eiropas Savienībā, ar Eiropu varēsim turpināt tirgoties saskaņā ar noslēgto brīvās tirdzniecības līgumu, taču nevarēsim pārdot vairāk. Kamēr paši turpināsim pildīt kvotas, Latvijā netraucēti ienāks Eiropas preces, pārtika. Kāds varbūt teiks — mēs varētu atteikties no šī līguma, taču tad savas zivis varēsim vest vienīgi uz austrumu pusi, un, ar ko tas beidzās 1998. gada martā un augustā, domāju, to rūpnieki nav aizmirsuši.

5. Tāpat daži noteikti vēl atceras, kā uz Igauniju savulaik braukts pēc desām, negribētos šīs sajūtas piedzīvot vēlreiz pēc tam, kad no Ainažiem līdz Alūksnei tiks novilkta Eiropas Savienības robeža.

Tas viss var notikt, ja Latvijas iedzīvotāji nobalsos pret Eiropas Savienību.

Bieži kā pretarguments dzirdēts Šveices un Norvēģijas piemērs. Es tomēr gribētu uzsvērt — ir vismaz divas būtiskas atšķirības starp Latviju un abām pieminētajām valstīm. Pirmais: tās abas ir daudz bagātākas par Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni — iestājoties Eiropas Savienībā, tās drīzāk pat sākotnēji ekonomiski zaudētu. Un otrais — tām nav politiska apdraudējuma.

Latvijas loma nākotnes Eiropā — protams, tikai tad, ja mēs esam Eiropas Savienībā. Turklāt — jo vēlāk mēs tajā iekļausimies, jo mazākas būs mūsu iespējas šo nākotni ietekmēt. Panākt savu ietekmi, pievienojoties ES, kad tur jau būs, piemēram, 24 valstis, — tādas ieceres, maigi izsakoties, ir niecīgas. Tikai daži atgādinājumi — tad būs jau izlemts gan attīstības un politikas modelis nākamajam periodam, tas ir, laikam no 2006. gada, gan konstitucionālie jautājumi, gan noteikta valdību un nacionālo parlamentu loma.