Dzīvē šobrīd ir aktuāli praktiskie risinājumi

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 25. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Sarunu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pēc “Neatkarīgās Rīta Avīzes” šīsdienas publikācijas par hokeja halles celtniecību šis jautājums ir nonācis lielākā uzmanības lokā. Proti, “Neatkarīgā Rīta Avīze” raksta, ka vienošanās par 400 miljonus dārgo projektu ir bijusi daudz agrāk, nekā jūs to esat publiski teicis, daudz kas ir bijis slepens un jau iepriekš, droši vien ar domu par kādu koruptīvu maksāšanu, jau janvārī, šī gada sākumā, it kā ir noslēgta vienošanās par to, ka šis 400 miljonus vērtais projekts tiek īstenots un ka to sedz valsts, nevis ārvalstu investori. Un, ja tā ir patiesība, tā ir liela summa. Tad jāprasa — cik jūs esat saņēmis par to?

Andris Bērziņš: — Labs jautājums. Es gribētu kategoriski norobežoties no tā, ko “Preses nama” darbinieki “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” ir rakstījuši, un pateikt skaidri un gaiši, ka tūlīt pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par Pasaules hokeja čempionāta rīkošanu, kā arī lēmums par to, ka lielo halli mēs celsim par privāto investoru naudu, ir virkne kompāniju pieteikušās, lai prezentētu savus projektus un piedāvātu savus pakalpojumus. Un, pēc manām domām, tas, kas šodien notiek, kaut kāda savdabīga apslēpta cīņa, kur investori savā starpā sacenšas, kā tikt pie šī projekta. Un, pēc manām domām, tas ir ļoti labi, jo beidzot Rīga vai Latvija kļūst par tādu vietu, kur beidzot sākas sacensība par to, lai realizētu kādus investīciju projektus. Taču ir pieņemts lēmums, ka šo halli būvēs privātie uzņēmēji par saviem līdzekļiem bez jebkādām valsts garantijām, valsts tikai nosacīti šajā procesā varētu piedalīties ar zemi gadījumā, ja tā ir valsts zeme, un pilsēta, ja gadījumā tā ir pilsētas zeme. Tātad mēs rīcības komitejā noklausījāmies trīs piedāvājumus, kurus trīs kompānijas piedāvāja, šīs kompānijas piedāvāja atšķirīgu naudas summu šīs halles investīciju projektā jeb ar to saistītās infrastruktūras būvniecībā. Mēs neesam pieņēmuši vēl nekādu galīgo lēmumu arī attiecībā uz šo nosaukto.

Mēs esam izdarījuši vairākus soļus, mēs esam viņiem pajautājuši — vai visas šīs trīs kompānijas ir gatavas iemaksāt drošības naudu kā garantiju, ka tās tiešām reāli uzbūvēs, ka nepiekrāps, lai pēc tam mēs nebūtu muļķīgā situācijā. Otrs — mēs esam pajautājuši, vai šīs kompānijas pretendē uz kādiem īpašiem nodokļu atvieglojumiem. Esam no visām trim kompānijām saņēmuši atbildes vēstules, precīzākas vai mazāk precīzas, detalizētākas vai mazāk detalizētas, kurās visi trīs ir gatavi iemaksāt drošības naudu, ja mēs to pieprasīsim, un ir gatavi to izdarīt vai nu depozīta veidā, vai akreditīva veidā ieguldīt kādā no augsta reitinga bankām — 2A vai 3A bankām. Viņi ir teikuši, ka faktiski nepretendē ne uz kādiem īpašiem atvieglojumiem, tikai uz tiem, kādi varētu būt mūsu likumdošanā. Piemēram, mūsu likumdošanā ir tādi atvieglojumi, ka, ja tiek ievestas sporta iekārtas vai sporta preces, tās netiek apliktas ar pievienotās vērtības nodokli jau šodien valsts vajadzībām. Jau šodien tas ir likumdošanā iekšā. Pēc šī apgalvojuma mēs konstatējām, ka mums ir jārunā tālāk par savstarpējām saistībām, un mēs uzdevām Hokeja federācijai mēneša laikā saistīties ar to kompāniju, kura piedāvāja vislielākos ieguldījumus — ap 400 miljoniem, tā ir privāta nauda, tā nav nekāda valsts nauda, un lūdzām, lai mēneša laikā tiek sagatavots priekšprojekts, kurā būtu precīzi atrunāts, kādas saistības uzņemas pilsēta, kādas saistības uzņemas Hokeja federācija, kādas saistības uzņemas valsts un kādas saistības uzņemas šie projekta organizatori. Šis mēnesis vēl nav pagājis, mēs gaidām šos priekšlikumus, nekādus citus līgumus vai saistības līdz šim neviena no pusēm nav parakstījusi.

— Kā jūs skaidrojat — kas tie par dokumentiem, kas ir “Neatkarīgās Rīta Avīzes” rīcībā?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt, dažādi projekti, starp citu, viena nodomu protokolu vēstule bija pielikta arī mums izskatīšanai laikam aizpagājušajā sēdē. Mēs nolēmām, ka drīz veiksim juridisko ekspertīzi, un pēc tam nākamajā sēdē to izskatījām, kur konstatējām, ka neko pagaidām nevaram parakstīt, ka mums ir tiešām nepieciešams šis priekšlīgums kā pirmais solis, nu, tāda vēstule varētu būt. Tātad ir virkne dokumentu, kuri piedāvāti, taču es vēlreiz gribu uzsvērt: neviena no šīm vēstulēm nav parakstīta, un mūsu sēžu protokoli, arī par procedūru, kā mēs esam lēmuši, ir publiski pieejami, tur nav nekādu noslēpumu. Katrs var ar to iepazīties, tai skaitā ar visiem klāt pieliktiem materiāliem.

— Viens protokols, kas minēts “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, un vēl pavadvēstule, ja tāda ir bijusi... Tad ir jautājums — kāpēc vispār tāds variants varētu būt iespējams, ka šajā vēstulē ir minēts, ka valsts dod kādas garantijas?

A.Bērziņš: — Pilnīgi absurdi, pilnīgi absurdi. Nekad mēs neesam runājuši, un tas ir viens no principiem, par kuriem mēs esam vienojušies, ka tur ir jābūt tīrai privātai naudai, šis projekts ir jābūvē pēc tā sauktā privātās un publiskās partnerības principa. Un augstākais, uz ko valdība vai valsts, vai pilsēta var iet, — izīrēt zemes gabalu uz noteiktu laiku un, iespējams, dot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus likumā paredzētajā kārtībā uz to laiku, kamēr šie investori atpelna savus līdzekļus.

— Jūs šādus dokumentus redzējis neesat?

A.Bērziņš: — Nē, protams.

— Jūs pieļaujat, ka tie varētu būt viltoti?

A.Bērziņš: — Es negribētu neko klasificēt, es, godīgi sakot...

— Jūs mēģināsit sazināties ar to firmu, par kuru tagad ir runa, un paprasīt, vai viņi ko tādu ir sūtījuši?

A.Bērziņš: — Es domāju, lai Latvijas Hokeja federācijas prezidents vai viceprezidents ar šo jautājumu nodarbojas. Kā es saprotu, šie dokumenti kaut kādā veidā ir nākuši caur viņiem, tā ka es pats personīgi netaisos nevienam prasīt kādus skaidrojumus. Taču es ļoti nopietni pašlaik apsveru iespēju likumā noteiktā kārtībā apskatīt jautājumu, vai arī žurnālistiem nav kāda atbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu, un rīkoties atbilstoši likumā noteiktajam.

— Žurnālisti, jūsuprāt, var būt negodprātīgi izmantojuši kādus viltotus dokumentus?

A.Bērziņš: — Varbūt viņi ir maldināti, tādā gadījumā viņiem sava informācija ir publiski jāatsauc vai arī ir citas likumā noteiktās konsekvences.

— Vismaz informācijas atsaukšanu vai turpmākās konsekvences jūs prasīsit?

A.Bērziņš: — Es pašlaik izvērtēju šo jautājumu, un pašlaik izskatās par 70 procentiem, ka jā.

— Starp citu, runājot vispār par šo halli, pēdējās dienās presē gandrīz katru dienu, un runa nav tikai par “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, izskan kritika, maigi izsakoties, piesardzība un aizdomas par to, vai tikai tur viss ir kārtībā. Kā jūs to skaidrojat?

A.Bērziņš: — Grūti teikt, es domāju, tas ir ļoti labi, ka sabiedrība pievērš uzmanību šādiem projektiem, jo jāsaka godīgi, ka tik lielu naudas summu neviens nav piedāvājis līdz šim investēt Latvijā, ja izslēdzam “Lattelekom” un vēl dažus lielākus projektus. Mēs arī uz šo skaitli skatāmies ar zināmu piesardzību, es tā gribētu teikt. Taču gaidīsim visus nepieciešamos dokumentus, un mēs arī gribam redzēt, kas tie par līdzekļiem, vai tie ir legāli, likumīgā kārtā iegūti līdzekļi. Visas tās ir lietas, kuras darīs pēc tam, kad mums būs skaidrs savstarpējo saistību apjoms. Taču šodien atteikties no iespējas, ja kāds vēlas Latvijā ieguldīt šādus līdzekļus un ne tikai ieguldīt šos līdzekļus, bet pēc tam arī nodarboties ar halles un kompleksa vadīšanu un nodrošināt, lai 150 dienas gadā halle būtu aizpildīta vai nu ar sporta pasākumiem, vai tūrisma piesaisti, kas nozīmē papildu infrastruktūras attīstības iespējas, reāli jaunas darbavietas, dzīves līmeņa paaugstināšanos, — tas vienkārši būtu neprātīgi no valdības puses. Katrā gadījumā, ja mēneša laikā mēs nesaņemsim vajadzīgos dokumentus, vajadzīgos apliecinājumus vajadzīgajā kvalitātē, kurus novērtēs un izvērtēs starptautiski juristi, tad mēs iesim pie nākamā lielākā, kas bijis šajā konkursā pieteicies. Un tādā secībā, domāju, mums kaut kad līdz maija vidum vajadzētu tikt skaidrībā ar visām lietām.

— Jūs sākumā teicāt, ka notiek cīņa starp konkurentiem.

A.Bērziņš: — Nē, es izteicu tādu pieņēmumu, bet to nevar apgalvot.

— Labi, šo pieņēmumu. Pieņēmums tādā nozīmē, ka jūs domājat, ka arī tie raksti avīzēs ir šīs cīņas sastāvdaļa?

A.Bērziņš: — Es negribētu tā teikt, taču varbūt, kāda daļa taisnības tur ir. Tas ir tikai tāds pieņēmums, varbūt es pat nedrīkstu šādus pieņēmumus izteikt.

— Es pieļauju, ka mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies vēl nākamajās reizēs. Jautājums, kam mēs varētu pielikt punktu, ir Saulesdārzs, kura privatizācija beigu beigās tomēr tiek atcelta, valdība otrdien lēma šo objektu svītrot no privatizējamo objektu saraksta. Tajā pašā laikā ir vēl jautājums, vai tur nenotiks tomēr tiesu darbi, “Ķeizarmežs” ir teicis, ka viņi tagad aprēķina, kādus zaudējumus viņiem tas var sagādāt. Vispirms, runājot par pašu privatizācijas anulēšanu, jūs pagājušajā reizē teicāt: ja izglītības un zinātnes ministrs jūs pārliecinās, ka var neprivatizēt un ka tas ir labāk nekā privatizēt, tad jūs tam piekritīsit. Vai jūs esat pārliecināts šobrīd?

A.Bērziņš: — Jāsaka, ministram nebija nekādu būtisku argumentu par vai pret privatizāciju, faktiski tas ir sabiedrības spiediens un sabiedrības vēlme redzēt strauju attīstību bez privatizācijas. Pašlaik mēs esam privatizāciju atcēluši, spēkā pašlaik ir līgums uz 25 gadiem Izglītības un zinātnes ministrijai, tātad tur viss notiks atbilstoši tam, kā Izglītības un zinātnes ministrija to bija iecerējusi sākumā.

— Un tiesāšanās, kas varētu maksāt valstij par to?

A.Bērziņš: — Es, godīgi sakot, nesaskatu tur nekāda pamata, lai tiesātos, jo privatizācijas process pats par sevi vēl nebija noticis.

— Jautājums par vienu citu lietu, kurā, cik saprotu, tiesāšanās tomēr turpinās, — tiesvedība pret “Tilts Communications” “Soneras” lietā, kur bija runa par “Lattelekom” monopoltermiņu. Jūs kādu laiku runājāt par to, ka tiek veidots mierizlīgums, un valdība, cik saprotu, jau skatīja šos nosacījumus.

A.Bērziņš: — Es nekad neko neesmu teicis par kādiem mierizlīgumiem. Es esmu vienmēr runājis tikai un vienīgi par mūsu lietu šķīrējtiesā. Šī lieta šķīrējtiesā gūst savu attīstību, pašlaik Latvijas puses advokāti beidz pretprasības kvantificēšanu, tas ir, noteikt faktisko naudas summu, par kādu mēs izvirzām pretprasību pretējai pusei, kura mūs ir iesūdzējusi šķīrējtiesā. Izskatās, ka šī prasība un pretprasība varētu būt savstarpēji salīdzināmi lielumi naudas summās. Ja viņi mums pārmet monopoltermiņu laušanu, esošās likumdošanas eroziju, tad mēs savukārt runājam par to, ka jumta līgumā paredzētajā laikā nav veikti visi tie modernizācijas darbi, kādi bija ieplānoti, faktiski tas bija tas, kādēļ mēs “Lattelekom” privatizējām, lai astoņu gadu laikā visa Latvija būtu digitalizēta un lai visās vietās būtu pieejama digitalizācija, tas nozīmē — radīti priekšnoteikumi straujai informācijas tehnoloģiju attīstībai, tas nozīmē, lai katrā lauku skolā bērni varētu mācīties jau strādāt ar internetu un lai līdz ar to celtos kopumā mūsu cilvēku dzīves, tai skaitā arī darbaspēka kvalitāte. Tātad ir saskaņots jau grafiks, kādā veidā notiek visas šīs procedūras, mums ir jāiesniedz sava pretprasība līdz 9.maijam Stokholmas šķīrējtiesā, un tad sāksies procedūras pušu noklausīšanās, argumenti, pretargumenti, tas ir pietiekami garš laiks. Provizoriski droši vien nākamā gada sākumā varētu būt pati šķīrējtiesa, noklausīšanās.

— Tas nozīmē, ka mierizlīgums vairs neatmaksājas vai izskatās, ka svaru kausi ir vienkārši vairāk mūsu pusei par labu?

A.Bērziņš: — Pretprasībās, kuras ir formulējuši juristi, protams, ir juridiski traktējamas atsevišķas vietas, un, protams, kā jau to juristi dara, viņi ir ieinteresēti izvirzīt maksimāli augstus mērķus, un tas tiek darīts no abām pusēm, tā ka pilnīgi droši es šeit nevaru izteikt kādas prognozes, kā tas viss beigās izskatīsies, tas ir juristu darbs. Šodien Latvijas pusi pārstāv viena no labākām pasaules juristu kompānijām, kas arī ir ļoti dārga kompānija, bet prasībā ir pietiekami liela nauda, un tā juristu kompānija, kas strādā savukārt “Soneras “ pusē, ir pavisam citāda, viņiem ir cits mērķis, bet viņi ir tikpat augstas raudzes juristu kompānija. Šobrīd, kad faktiski publiski ir paziņots, ka “Sonera” un “Telia”, tātad Somijas telekomunikāciju lielākā kompānija un Zviedrijas telekomunikāciju lielākā kompānija, apvienojas, izveidojas principiāli jauna situācija šai reģionā. Tādēļ mums faktiski būtu ļoti būtiski redzēt, kāda tad būs sektoru politika šai jomā, kā tas izskatīsies, cik lielā mērā, šiem diviem lielajiem apvienojoties, izveidojas vai neizveidojas jauns monopolstāvoklis, cik brīva būs konkurence, ir arī ļoti daudz citu jautājumu. Mēs gaidām šos slēdzienus, un es zinu, ka šīs lielās kompānijas arī ir vērsušās Eiropas Savienības konkurences padomē ar lūgumu atļaut tām apvienoties, arī Eiropas Savienībā tas tiek ļoti uzmanīgi izvērtēts. Visi šie argumenti uzmanīgi ir jāizskata, lai redzētu, kas notiks ar Latvijas telekomunikāciju sistēmu un telekomunikāciju tirgu nākotnē. Tā ka šobrīd notiek nopietna virzīšanās uz šo konkrēto šķīrējtiesu, un mēs gatavojamies aizstāvēt savu pretprasību.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā