Vakar, 10.aprīlī, Saeimas ārkārtas sēdē pulksten 15

No Saeimas tribīnes:

Aija Barča:

(..) Domāju, ka mums visiem ir skaidrs, ka ārstniecība mūsu valstī pašreiz nonākusi krīzes situācijā, un ja ne tieši krīzē, tad ļoti tuvu tai. Par to liecina valsts nevēlēšanās iedziļināties mātes un bērna veselības aprūpes problēmās, nepietiekamais finansējums veselības aprūpē, medicīnas darbinieku zemās algas, nepārtrauktie skandāli kompensējamo medikamentu nodrošināšanā cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, problēmas saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi cilvēkiem, kuri dzīvo gan pilsētās, gan laukos. Rindu veidošana plānveida operāciju izdarīšanai, un rindu veidošana arī tādos gadījumos, kur palīdzība nepieciešama nekavējoši un tūlīt. Pienācis pēdējais laiks, manuprāt, lai prasītu nopietnu atbildību no varas partijām. Un šeit es domāju partiju “Latvijas ceļš”, kuras politiskā atbildība par ārstniecībā notiekošo mērāma līdz 1995.gada beigām. Un partijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kuras politiskā atbildība šai nozarē mērāma no 1995.gada beigām līdz pat šim brīdim. (..)

Ja pašreiz veselības aprūpes budžeta līdzekļu sadales shēma ir sarežģīta, nepārskatāma, laikietilpīga, no līdzekļu sadalītāja līdz konkrētajam izpildītājam tiek veikts sarežģīts un dārgs administrēšanas ceļš, izveidotajā modelī līdzekļu kontrole ir neefektīva un dārga, tad nekas cits neatliek, kā pieņemt speciālu likumu, kas nosaka ārstniecības finansējumu. Lai gluži kā likumā “Par valsts pensijām” katram ir skaidrs, kādu pakalpojumu un kādos gadījumos var saņemt. Un reizi par visām reizēm ir jāpasaka, kādu palīdzību veselības problēmu gadījumā ir tiesīgs saņemt katrs Latvijas iedzīvotājs.

Strādājot Saeimā jau ceturto gadu, zinu un esmu pārliecināta, ka pozīcijas partijas visiem spēkiem centīsies pierādīt, ka ārstniecības nodrošināšanā mūsu valsts iedzīvotājiem tiek darīts viss iespējamais, ka tās ir pārejošas grūtības un ka Pasaules bankas eksperti ir pozitīvi novērtējuši veselības aprūpes reformas gaitu, ka opozīcija ceļ lieku troksni un cenšas pievērst sev uzmanību. (..)

Mēs varam definēt tās galvenās veselības aprūpes problēmas pašreizējā situācijā. Un tas ir. Tātad katastrofāli zemās algas mediķiem, kas noved, kas ir traģiski, pie labāko speciālistu aizplūšanas no profesijas uz farmāciju un arī no valsts. Ja šodien jau mēs zinām un dzirdam no Stradiņa slimnīcas ļoti nopietniem un augsti kvalificētiem speciālistiem, ka viņiem darbu piedāvā Lietuva, un no Rīgas līdz Viļņai, atvainojiet, nemaz tik tālu nav, lai strādātu nedēļu tur un atpūstos brīvdienās Latvijā.

Otrs jautājums. Medicīnas personāls valstī strauji noveco. Ja kādreiz, pirms gadiem pieciem, sešiem, tā bija ļoti liela problēma — medicīnas augstskolas studentiem iestāties rezidentūrā, tad tagad vairs tādu konkursu un pieprasījuma jau nav. Un sakiet, lūdzu, ko mēs darīsim ar tiem labajiem un labi izstrādātajiem māsterplāniem, ja pēc dažiem gadiem mums nebūs šo ķirurgu un šo augsto speciālistu ar labu izglītību, kuri šos plānus varēs realizēt?

Un treškārt. Kopējais finansu apjoms veselības aprūpei joprojām ir viens no zemākajiem visā Eiropā. Neskatoties uz tiem 20 miljoniem, kuru pieaugums tika rasts 2002.gada budžetā. Pašreizējais finansējums ir nepietiekams ne tikai veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai un uzlabošanai, bet arī pašreizējo veselības aprūpes pakalpojumu uzturēšanai esošajā līmenī. Sakarā ar ko var tikt kavēta jau tā sasteigtās un samudžinātās reformas gaita un kvalitatīvas un izmaksu efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras veidošana. Šos vārdus es izrakstīju no dokumentiem, kuri glabājas Labklājības ministrijā un ir pieejami jebkuram. Izvērtējot normatīvo bāzi, kas valstī regulē ārstniecības nodrošinājumu, varu apgalvot, ka vismaz seši pieprasījumi būtu tā cienīgi un vērti, lai tos iesniegtu Satversmes tiesā, prasītu šo normatīvo dokumentu izvērtēšanu. (..)

Pēteris Apinis:

(..) Dažus vārdus tomēr par finansēm. Katram jau gribas šeit pateikt kādu vārdu par finansēm, un arī es neesmu pārlieku liels izņēmums. Tātad pašreiz ir izveidojusies situācija, ka medicīnas iestāžu vadītājs patiesībā ir naudas izsitējs. Medicīnas iestādes vadītājs mēģina cīnīties konkurences cīņā, uzlabojot savu tehnoloģiju un tādā veidā mēģinot pacelt savu pakalpojuma cenu, viņš dodas uz slimo kasi, un rezultātā mēs nonākam pie tā, ka ierēdņi dala naudu un patiesībā naudas sadalē ir zināms protekcionisms. Es negribu teikt, ka protekcionisms ir korupcija, bet tas, ka lobisms un protekcionisms naudas sadalē Labklājības ministrijas sistēmā ir tiešām aktuāls, mēs redzam pēc tā, kā tas notiek Rīgas pilsētā. Latvija ir pārlieku maza, lai mēs taisītu astoņus dažādus veselības modeļus. Tas ir, naudas sadales modeļus. (..)

Latvijā veselības aprūpei paredzētā nauda diemžēl novirzās četros dažādos būtiskos finansu makos. Pirmkārt, tās ir lielās zāļu firmas. Nebūt ne Latvijas zāļu firmas. Tās ir lielās starptautiskās zāļu firmas, kuras piedāvā ļoti labus un tajā pašā laikā ļoti dārgus preparātus. Un mūsu ministrijai nav pietiekami stingrs mugurkauls, lai iztiktu bez ietekmes šajā jomā. Diemžēl no zāļu firmām ir atkarīgi ļoti daudzi mūsu kolēģi. Un sauksim lietas īstajā vārdā, tā arī ir zināma līdzekļu protekcija, un bieži vien dārgākie principā analogie zāļu līdzekļi tiek izvēlēti, lai par viņiem, viņus gan iepērkot valstī, gan šos zāļu līdzekļus apmaksājot mūsu slimniekiem ambulatoriski.

Otrs būtu, mūsu diezgan lielā aizrautība ar jaunām tehnoloģijām. Tanī mirklī, kad mēs šeit rakstām, ka mums būtu vēl vairāk jānosaka jaunās tehnoloģijas, tad man ir jāsaka, ka Latvijā mēs pārlieku priekš mūsu finansiālā stāvokļa iegādājamies gan jaunus kompjūtertomogrāfus, gan jaunas laboratorijas iekārtas. Es, protams, saprotu šo slimnīcas direktoru, šo lielo medicīnas iestāžu vadītāju sapni — sniegt maksimāli labu, maksimāli kvalitatīvu palīdzību iedzīvotājiem. Bet diemžēl uz tā rēķina mēs nespējam bieži samaksāt saviem ārstiem, savām māsām, sanitāriem vai uzturēt normālu veselības aprūpi.

Trešais būtu — mēs pārlieku daudz līdzekļus tērējam dažādu iestāžu uzturēšanai. Tie būtu gan komunālie, gan energonesēju maksājumi, un tos mēs nevarēsim samazināt, kamēr nebūs precīzi realizēts māsterplāns, proti, nebūs zināma daļa slimnīcas privatizēta, un diemžēl zināma daļa man draudzīgu, mīļu, būtisku slimnīcu arī slēgta.

Un ceturtais būtu, ka mums ļoti daudz tomēr aiziet remontdarbos, celtniecības darbos. (..)

No sēdes stenogrammas