Izcilais Latvijas vēsturnieks Prof. Edgars Dunsdorfs

Vārdi prof. E.Dunsdorfa bēru ceremonijai Melburnā 27. martā

Ziņa par profesora Edgara Dunsdorfa aiziešanu mūžībā Pūpolu svētdienas rītā sāpīgi skar visu Latvijas zinātnieku saimi. Mēs apzināmies, ka šodien būtībā atvadāmies no vesela laikmeta, raidām pēdējās ardievas aizvadītajam 20. gadsimtam. 98 gadi ir patiešām cienījams vecums, gandrīz gadusimts, taču vēstures mērogos arī liecība tam, cik jauni vēl esam kā nācija. Edgars Dunsdorfs bija viens no pirmajiem Latvijā, jaunajā universitātē izskolotajiem, izlolotajiem pašu pētniekiem, beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti 1933. gadā, kā stipendiāts braucis uz Zviedrijas arhīviem pētīt Latvijas tautsaimniecības un vispārējās vēstures problēmas jaunā, novatoriskā, plašākā tvērumā, ievadot mūsu vēstures zinātnēs jaunas, uz cipariem dibinātas metodes, rosinot kritisku domāšanas garu.

Viņš bija pats ražīgākais Latvijas vēsturnieks, 59 grāmatu, neskaitāmu rakstu autors. Viņš bija pats daudzpusīgākais mūsu vēsturnieks, aptverot neiedomājami dažādus tematus un laikmetus — no 12.–13. līdz 20. gadsimtam, līdz mūsu dienām. Viņš bija pats kritiskākais vēsturnieks, apšaubīja itin kā vispārzināmas patiesības, vēstures dogmas, tomēr allaž vadoties no vēstures patiesības un nākotnē dibināta latviešu patriotisma.

Uksenšernas muižu saimniecības grāmatas un lielais zviedru kadastrs Lielvidzemei, monumentālie “Daugavas” apgāda sērijas Latvijas vēstures sējumi — par 16. gadsimtu, 17. gadsimtu, 18. gadsimtu, Latvijas vēstures atlants, Latvijas valsts dibināšanas demogrāfiskie un tautsaimnieciskie aspekti, Kārļa Ulmaņa mūža gājuma analīze — līdzās 30 sējumu rakstu krājuma “Archīvs” rediģēšanai un izdošanai, līdzās mīlestības pilnam veltījumam dzimtajai Saldus pilsētai — visi šie veikumi saistās ar profesora Edgara Dunsdorfa vārdu. Taču tā ir visai nepilnīga aizgājēja zinātniskā devuma uzskaite, pāršķirstīsim kaut Latvijas vēstures institūta sastādīto (2000. g.) E.Dunsdorfa bibliogrāfiju, lai tur sameklētu vēl un vēl. “Deviņvīru spēks”, “Zīle”, “Saktas stāsti”, “Mūžīgais latviešu karavīrs”, “Trešā Latvija” — populārzinātniskas grāmatas, kas audzinājušas latviešu paaudzes trimdā un turpina to darīt neatkarību atguvušajā dzimtenē. Tas viss paliek mantojumā mūsu valstij, mūsu tautai, mūsu nākotnei. “Kas pagātni pētī, nākotni svētī” — stāv rakstīts.

Profesors E.Dunsdorfs bija pati pēdējā dzīvā saite starp laikmetiem — starp vēstures zinātni pirmskara neatkarīgajā Latvijā un to, kas veidojas mūsdienu Latvijā. Aizgājējs ir bijis Latvijas vēstures institūta (LVI) biedrs jau 1939. gadā un pēc “trešās atmodas” tika ievēlēts par atjaunotā LVI goda biedru. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija ievēlēja profesoru E.Dunsdorfu par savu goda locekli 1990. gadā un 1995. gadā piešķīra viņam savu augstāko apbalvojumu — Lielo medaļu, lai šādā kārtā izceltu ne tikai profesora devumu zinātnei, bet arī paaudžu pēctecību, no kuras veidojas nemirstīgā ķēde, kas satur kopā vēsturi. Zinātņu akadēmijas un Latvijas vēstures institūta vārdā mēs ar profesoru Andri Cauni, ar visu mūsu saimi sūtām pēdējos atvadu un pateicības vārdus aizgājējam, izsakām dziļi izjustu līdzjūtību Lilijai Dunsdorfas kundzei, līdzgaitniekiem Melburnā, Austrālijā, pateicamies tiem, kas balstījuši profesoru E.Dunsdorfu viņa bagātajā zinātnieka un sabiedriskā darbinieka mūžā, īpaši pēdējos gados.

Ir, saprotams, žēl, ka dižajam Latvijas patriotam mūža lielākā, ražīgākā daļa bijusi jāpavada svešumā, planētas viņā pusē, kur mūsu pavasaris sajūk ar rudeni, diena ar nakti, kur ir citi meridiāni un citas paralēles, citi augi un citi dzīvnieki, terra australis incognita. Taču latvieši arī tur ir radījuši, uzbūruši Latviju, saglabājuši to, pētījuši to, cēluši tās nākamības grodus. Šo devumu mūsu tauta neaizmirsīs, tā piemiņā un cieņā saglabās diženo hronistu, analītiķi, polemizētāju, nemiera garu Edgaru Dunsdorfu. Daudz no viņa esam mācījušies, daudz vēl mācīsimies. Sit tibi terra levis!

Jānis Stradiņš,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Rīgā 2002. gada 25. martā