Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gados visvecākais un Vācijā visilgāk strādājušais Latvijas sūtnis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.01.2002., Nr. 16 (2591) https://www.vestnesis.lv/ta/id/58294

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Cerot uz vislabāko, jābūt gataviem uz visļaunāko

Vēl šajā numurā

30.01.2002., Nr. 16 (2591)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gados visvecākais un Vācijā visilgāk strādājušais Latvijas sūtnis

Par ārstu un politiķi Oskaru Voitu

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

OTRAIS.JPG (24288 bytes)Oskars Voits bija Ropažu pagasta mežsarga dēls. Šajā saulē nācis 1866. gada 18. aprīlī. Mācījies Strazdmuižas–Biķeru skolā un elementārskolā Rīgā, kur arī 1880. gadā beidzis guberņas ģimnāziju.

Pēc tam studijas Tērbatas universitātē, kur centīgais latviešu jauneklis pabeidza divas fakultātes — dabaszinību (1892) ar cand. zool. un medicīnas (1895) — ar medicīnas doktora grādu. Kad divi diplomi bija iegūti, varēja ņemt arī sievu, par kuru kļuva (1890) igauņu jaunava Irmgarde, kas dāvāja Oskaram trīs mantiniekus: Valteru (1900), Magdu (1902) un Ilzi (1908).

Dr. O.Voits sākumā strādāja par asistentu Tērbatas universitātes poliklīnikā un hospitālpoliklīnikā. Vairāk nekā 20 gadus (1897–1919) viņš rāvās Krievijas galvaspilsētā. Vispirms par ordinatoru Obuhova slimnīcā, pēc tam Pēterburgas valsts papīru spiestuvē, ātri avansējot pa dienesta karjeras kāpnēm — ārsta palīgs, jaunākais ārsts, vecākais ārsts un galvenais ārsts. Līdztekus maizes darbam O.Voits, kas jau studiju laikā bija saņēmis zelta medaļu par zinātnisku veikumu, publicēja vairākus pētnieciskus rakstus medicīnas un dabaszinātņu speciālos žurnālos. Līdztekus tam viņš rosīgi piedalījās Pēterpils latviešu sabiedriskajā dzīvē: bija Evaņģēliski luteriskās Jāņa baznīcas padomes priekšsēdētājs, vietējās latviešu krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs un vairāku tautiešu organizāciju valdes loceklis. 1918. gadā Dr. O.Voits aktīvi piedalījās latviešu bēgļu reevakuācijā, bet nākamajā gadā arī pats atgriezās dzimtenē, kur, acīmredzot pēc tradīcijas, kļuva par ārstu Latvijas valsts papīru spiestuvē. Bet ar to enerģiskajam dakterim bija par maz. Viņš sāka vadīt 2. pilsētas slimnīcu, piedalījās Latvijas Augstskolas un tās medicīnas fakultātes izveidē un tika apstiprināts par šīs fakultātes mācībspēku.

Taču izrādījās, ka talantīgais mediķis un organizators bija vajadzīgs jaunajai valstij vēl atbildīgākam darbam, un Ministru kabinets 1920. gada 22. oktobrī apstiprināja Dr. Oskaru Voitu par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Vācijā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 1697. lieta, 113. lapa; turpmāk — LVVA). Ar valdības 1921. gada 18. aprīļa lēmumu viņu iecēla turpat par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru (turpat, 113. lapa). Sekoja ne tikai atbildīgs, bet arī smags darbs vienpadsmit gadu garumā valstī, ar kuru Latvijai nebija tās labākās attiecības, lai neteiktu vairāk.

Šīs attiecības raudzīja sākt kārtot Latvijas pirmais sūtnis Vācijā — Tautas padomes loceklis, vācu progresīvās partijas līderis inženieris tehnologs Vilhelms Šreiners (1864–1936), kuru Ministru kabinets iecēla šajā amatā 1919. gada jūlija beigās. Taču viņš paspēja nostrādāt Berlīnē tikai līdz tā paša gada decembrim, kad sakarā ar to, ka Latvija bija oficiāli pieteikusi karu Vācijai, diplomātiskās attiecības abu valstu starpā tika pārtrauktas un V.Šreineram vajadzēja atgriezties dzimtenē. Kad 1920. gada 15. jūlijā bija parakstīts pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, varēja atsākt arī pārstāvniecības darbību Berlīnē.

O.Voits 1921. gada 1. decembrī informēja Ministru prezidentu un ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu, ka viņš iesniedzis savas pilnvaras Vācijas valsts prezidentam Frīdriham Ebertam, piedaloties valsts kancleram, ārlietu ministram un citām oficiālām personām. Saruna ilgusi kādas piecas minūtes. Prezidents ielūdzis sūtni uz dineju, kuru tajā pašā dienā Vācijas augstākie vadītāji rīkojuši diplomātiem. Audience atstājusi “vienkāršu, bet patīkamu un cienīgu iespaidu” (LVVA, min. lieta, 86. l.).

Jau strādādams Berlīnē, A.Voits, tāpat kā viņa kolēģi, parakstīja svinīgo solījumu, kurā bija sacīts: “Apsolos Latvijai un viņas valdībai uzticību, apņemos izpildīt man uzticēto amatu pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas, izpildīt likumus, valdības rīkojumus un priekšniecības pavēles, neizpaust dienesta noslēpumus, apzinoties, ka par savu rīcību jāatbild likuma priekšā” (LVVA, min. lieta, 129. l.).

Sākot darbu Vācijā, O.Voits publicēja Latvijas presē vairākus materiālus par abu valstu attiecībām. Rakstā ar tādu pašu nosaukumu “Latvijas — Vācijas attiecības” (“Latvijas Kareivis”, 1921, 9. nov.) viņš atzīmēja, ka saskaņā ar 1920. gada līgumu savstarpējo saistību nokārtošanai ir paredzēts izveidot vairākas komisijas: abpusējo kara zaudējumu aprēķināšanas, saimniecisko, finansiālo un satiksmes jautājumu kārtošanas komisijas. Vācija uzskata, ka pirms to sanākšanas jāizšķir jautājums par zaudējumu atlīdzību vācu pavalstniekiem sakarā ar agrārreformu Latvijā. Mūsu valsts, pasvītroja publikācijas avots, ir ieinteresēta minēto komisiju ātrākā sanākšanā.

Sarunā ar “Jaunāko Ziņu” speciālkorespondentu Berlīnē “Ko Vācija mums var dot” (1922, 16. marts) A.Voits uzsvēra, ka Vācija ir vistuvākā Rietumu lielvalsts, kurā ir daudz Latvijai vajadzīgā, turklāt par pieņemamām cenām (piemēram, mašīnas rūpniecībai un lauksaimniecībai). Latvijas Augstskolai un slimnīcām derētu laboratoriju iekārtas, optiskie instrumenti, ķīmiskie preparāti, medikamenti utt. Arī tie ir lētāki.

Vācijas iestādes, norādīja intervējamais, ir pretimnākošas. Prese, izņemot to, kura aizstāv baltikumiešu intereses vai kurā līdzstrādnieki ir viņi, sniedz lietišķas ziņas par Latviju. Tā pievērš diezgan lielu uzmanību arī tam, ko Latvijas prese raksta par Vāciju. Sakarā ar agrārlikuma pieņemšanu baltikumiešu presē sastopamas stipri tendenciozas ziņas par Latviju, pat ķengāšanās.

Intervijā laikrakstam “Latvijas Kareivis” (1922, 5. nov.) O.Voits atzīmēja, ka Vācijas saimnieciskais stāvoklis ir ļoti grūts. Līdz ar markas kursa nepārtrauktu krišanos ceļas preču cenas, bet algas nespēj tām sekot. Vācijas saimnieciskais sabrukums ir izskaidrojams ar reparāciju maksājumiem. Tās vienīgais ārpolitiskais mērķis ir panākt reparāciju samazināšanu.

Pēc sūtņa ieskata, Latvijas attiecības ar Vācijas valdību turpina būt pilnīgi korektas. Vasarā Vāczemē bija daudz ekskursantu no Latvijas. Aprindas, kuras skatījās uz Latviju kā pārejošu parādību, ir mainījušas savus uzskatus. Presē agrāko tendenciozo ziņu vietā parādās gluži pareizi raksti par Latviju. Svarīgākais jautājums, kas vēl jāizkārto ar Vāciju, ir kara zaudējumu atlīdzība.

Runājot par šo pašu jautājumu, O.Voits rakstā “Vācija un mēs” (“Latvijas Kareivis”, 1922, 13. jūl.) atzīmēja, ka kara zaudējumu segšanas lietā sarunas pašlaik nenotiek, ir tikai diplomātisko notu apmaiņa. Sakarā ar sastingumu šajā laukā nevar stāties spēkā arī tirdzniecības līgums. Latvijas agrārreforma Vāciju interesē tikai vienā aspektā — tā vēlas vienīgi, lai muižu centrus atstātu to bijušajiem īpašniekiem ar zināmu zemes daļu, bet par pārējo maksātu atlīdzību.

Tā kā Latvijai tolaik (diemžēl arī mūslaikos...) vēl nepietika līdzekļu, lai atvērtu pārstāvniecības visās vajadzīgajās valstīs, ne vienam vien sūtnim bija jāstrādā, lai arī dažbrīd gluži formāli, vairākās zemēs. To vidū bija arī O.Voits. Ministru kabinets 1921. gada 14. jūnijā iecēla viņu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Šveicē (LVVA, min. lieta, 113. l.), ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 1925. gada 4. augusta rīkojumu — tādā pašā postenī Holandē (turpat, 114. l.) un ar Valsts prezidenta rīkojumu minētā gada augustā — tādā pašā amatā Ungārijā (turpat, 114.l.). Protams, iespēju robežās O.Voits apmeklēja šīs valstis, taču darba centrs bija un palika Vācija un tajā savukārt Berlīne.

Ievērojamais latviešu diplomāts Dr. Miķelis Valters par Vācijas politiku 20. gados Latvijā un vispār Baltijas valstīs rakstīja, ka tā visumā “nebija ļauna, bet vācieši negribēja ticēt Baltijas valstu ilgstošai eksistencei”. Vācieši baltiešu diplomātus pieņēmuši gan ar smaidiņu, gan nevērību, gan maskētu nepatiku. Viņiem gan ļoti patīkams un pieņemams bija pirmais Latvijas sūtnis Vācijā Dr. Oskars Voits. Vācu diplomāts Dr. Viperts fon Blihers viņu raksturojis kā mierīgu, drošu un noteiktu cilvēku, kas personīgi bija daudz darījis, lai Vācijā radītu interesi par jauno valsti, kā arī respektu un simpātijas pret to.

Plašāk viņa personību savās atmiņās raksturo Dr. Edgars Krieviņš, kas nostrādāja visu laiku kopā ar O.Voitu sūtniecības pirmā sekretāra amatā. Viņš raksta: “Es iepazinu Dr. Voitu kā vispusīgi izglītotu vīru ar plašām interesēm, kas sevī savienoja izsmalcinātu gara kultūru ar sirds izglītību, personību, kas izstaro īstu humanitāti (..). Dr. Voitam piemita drosme atklāti pateikt to, ko viņš domāja, bet tanī pašā laikā viņš bija apbalvots ar to teicamo īpašību, ka savas atziņas prata ietērpt tādā formā, ka tā mūs neaizskāra. Un tomēr — nelūkojoties uz visu sirsnību, zināma distance starp viņu un mums nekad nezuda” (“Viņās dienās”. — Melburnā, 1966. — 261. lpp.).

Par O.Voitu kā diplomātu E.Krieviņa atcerēs var lasīt: “Rīgā vācu sūtņi nāk un iet, kādi seši divpadsmit gados, valdības mainās, bet Dr. Voits paliek savā postenī. Viņa rakstura īpašības viņam bija nodrošinājušas cieņu un atzinību tiklab pilsoņu, kā arī kreiso politiķu aprindās, kas, Berlīnē būdami, nekad nepagāja garām sūtniecības durvīm. Un ne vien Latvijā Dr. Voits bija guvis vispārēju cieņu. Vācijas Ārlietu ministrijā, Berlīnes sabiedrībā un diplomātiskā korpusā par viņu atsaucās ar dziļu godbijību” (cit. grām., 125. lpp.).

Sūtnim vispirms vajadzēja tiešāk vai netiešāk piedalīties sarežģītā reparāciju jautājuma kārtošanā. Pateicoties Latvijas valdības, Ārlietu ministrijas un O.Voita pūlēm, kaut ko tomēr izdevās panākt. Latvija saņēma no Vācijas vācu kara laikā būvētos dzelzceļus 4 miljonu rubļu vērtībā, daļu pārņemto vācu tirdzniecības kuģu un citas mantas, bet nesaņēma atlīdzību par okupācijas karaspēka nodarītajiem zaudējumiem 1 miljarda rubļu vērtībā.

Lai tālāk noregulētu Latvijas un Vācijas attiecības, ārlietu ministrs Z.Meierovics 1925. gada jūlijā devās vizītē uz Berlīni, kuras sagatavošanā un norisē ministra vistuvākais palīgs bija O.Voits. Viņš piedalījās Z.Meierovica sarunā ar Vācijas prezidentu feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu, ārlietu ministru Dr. Gustavu Štrezemanu, ārlietu apakšsekretāru Kārli fon Šubertu un augstu Ārlietu ministrijas ierēdni Dr. Ērihu Vallrotu. Sarunas nebija vieglas, jo joprojām dienaskārtībā bija līdz galam neatrisinātais reparāciju jautājums. Vācija vēlējās saņemt vienu miljardu marku par Latvijā palikušo dzelzceļu ripojošo sastāvu, kara piederumiem un munīciju, Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem un atlīdzību par Vācijas

pavalstniekiem atņemtajām muižām. Latvijas prasības kara zaudējumu atlīdzināšanai bija vēl lielākas. Tā kā no saimnieciski sabrukušās Vācijas nebija nekādu cerību vēl ko dabūt, abas puses beidzot vienojās savstarpēji atteikties no savām prasībām.

Austrumu valstu garantiju jautājumā K. fon Šuberts paskaidroja Z.Meierovicam, ka Vācija vēlas vispirms nokārtot Rūras un Reinzemes jautājumus un tikai tad pievērsties citu valstu problēmām. Ministrs savukārt atgādināja viņam, ka Igaunija un Latvija ir ļoti norūpējušās par savu drošību un ļaunākā gadījumā pievienosies Francijas–Polijas blokam. K. fon Šuberts viņam aizrādīja, ka šāda bloka politika var ļoti satraukt Krieviju. Vācu Ārlietu ministrija jau iepriekš bija informējusi O.Voitu, ka Vācija ir nolēmusi sākt darboties Krievijā, lai panāktu garantijas Baltijas valstīm, sevišķi Latvijai.

O.Voits 1926. gada 27. martā un 16. aprīlī nepatīkami pārsteidza Vācijas Ārlietu ministriju, atkārtoti interesējoties par garantijām Latvijai. G.Štrezemans tūdaļ norādīja saviem darbiniekiem, ka šis jautājums nav diskutējams, kamēr nebūs galīgi noskaidrota Klaipēdas problēma un Krievijas un Baltijas valstu attiecības.

Pēc vairāku gadu ilgām sarunām, piedaloties arī O.Voitam, beidzot 1927. gada 15. februārī tika noslēgts Latvijas un Vācijas tirdzniecības līgums uz vislielākās labvēlības principu pamata, kā arī nokārtoti citi ekonomiskie jautājumi, to skaitā jautājums par savstarpējām pretenzijām. Īsā laikā Vācija kļuva par Latvijas galveno importa zemi. Liela daļa Latvijas tirgotāju bija vācu tautības cilvēki ar sakariem Vācijā. Latvijas rūpniecībā, tirdzniecībā un bankās bija investēti arī lieli vācu kapitāli, un šiem uzņēmumiem bija piešķirti Vācijas kretīti.

O.Voits 1927. gada 15. februārī ziņoja uz Rīgu: pēdējā laikā Vācijā aizvien neatlaidīgāk izplatoties viedoklis, ka nepieciešama “Baltijas valstu ekonomiskā iekarošana”. Vācieši uzskatot par vajadzīgu palielināt tajās savu saimniecisko un līdz ar to arī politisko ietekmi.

Pateicoties arī sūtņa pūliņiem, Latvijas un Vācijas attiecības pakāpeniski uzlabojās. Īpaši tas sakāms par 1927. gadu, lai gan pie varas Latvijā šajā laikā atradās sociāldemokrātiska valdība. To tā paša gada 20. decembrī secināja ASV sūtnis Rīgā F.Kulmans, atzīmējot arī, ka uzlabojušies abu valstu tirdzniecības sakari. Vācu bankas un eksportieri tagad labprāt dodot kredītus Latvijas importieriem, un kontakti strauji pieaugot. To apliecināja arī Vācijas Ārlietu ministrija 30. decembrī, atzīmējot, ka pirmoreiz abām valstīm izveidojušās ļoti labas attiecības. Vācu laikrakstos sāka parādīties objektīvi un Latvijai draudzīgi raksti. 1928. gada 2. jūnijā Latvija un Vācija atcēla vīzas savstarpējā satiksmē.

Strādājot Berlīnē, O.Voits savas valdības vārdā noslēdza, parakstīja vai iesniedza ratificēšanai vairāk nekā 10 svarīgu starpvalstu vienošanos, kā arī pārstāvēja Latviju ne vienā vien nozīmīgā starptautiskā konferencē. Minēsim dažus būtiskākos viņam uzticētos uzdevumus: noslēgt tirdzniecības līgumu ar Šveici (1924); noslēgt sanitārkonvenciju ar Vāciju (1924), piedalīties diplomātiskā konferencē Ženēvā ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanai un kodeksa izstrādāšanai kara gūstekņiem (1929); apmainīt ratifikācijas dokumentus samierināšanās un šķīrējtiesas līgumam starp Latviju un Ungāriju (1931); parakstīt protokolu attiecībā uz 1914. gadā Hāgā noslēgto opija konvenciju u.c. Ar ārlietu ministra Antona Baloža 1928. gada 30. aprīļa pavēli O.Voits tika komandēts uz Ķelni piedalīties starptautiskās preses izstādes atklāšanā (LVVA, min. lieta, 114.1.). Tā bija pirmā šāda mēroga izstāde, un tajā piedalījās arī Latvija, kuras paviljonu bija iekārtojuši mākslinieki N.Strunke un E.Šveics. Īpašs stends bija “Jaunākajām Ziņām”, kur tā paša gada 16. maija numurā bija rakstīts: “Ārzemju kolēģu sevišķu uzmanību saista mūsu laikraksta gandrīz fantastiskais tirāžs (140 tūkstoš eks. — R.T.). Neviens lāgā negrib ticēt, ka (..) var būt tik izplatīts laikraksts (..). Šeit brīnās arī par mūsu laikrakstu daudzām valodām (ka iznāk daudzās valodās — R.T.).

1930. gada 3. februārī O.Voits informēja ārlietu ministru A.Balodi, ka bijis dienesta darīšanās Hāgā. Piedalījies dinejā, kuru karaliene rīkojusi diplomātiskajam korpusam. Karaliene aprunājusies ar katru viesi, arī ar viņu. Apvaicājusies, kāds bijis aizvadītais gads Latvijā un kādi tur satiksmes ceļi. O.Voits pastāstījis. Viņš apmeklējis Latvijas konsulātu Amsterdamā. Darbs rit normāli. Grūtības šad tad radot tikai “visādi ceļotāji un ceļotājas, kas klejo pa pasauli un griežas pie konsulāta dēļ pabalsta”. Tas pats esot Roterdamā, kur konsulāts darbojas labi, bet “tās pašas grūtības ar visādiem ceļotājiem bez līdzekļiem”. Tā kā ostā bieži ienāk Latvijas kuģi, ar tiem šādus braucējus var aizsūtīt uz dzimteni. (LVVA, min. lieta, 412.—415.l.)

Kamēr Dr. O.Voits diendienā godīgi kalpoja Latvijas diplomātiskajā dienestā Vāczemē, nemanot pienāca pirmā lielā jubileja šajā svarīgajā postenī. Par to liecināja arī Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 4. novembra apsveikums, kurā bija sacīts: “Šinīs dienās paiet 10 gadi, kopš Jūs esat uzņēmušies Latvijas sūtņa amatu Vācijā. Pa visu šo laiku Jūs ar lielu izpratni un neatslābstošu enerģiju esat aizstāvējis mūsu valsts intereses tanīs valstīs, kurās Jūs esat akreditēts, un ar gandarījumu Jūs varat atskatīties uz veikto darba posmu.

Latvijas valdības un savā personīgā vārdā izsaku Jums pateicību par visu Jūsu līdzšinējo darbību mūsu valsts labā un novēlu veselību, izturību un vislabākos panākumus visā Jūsu turpmākajā dzīvē un darbā.” (LVVA, min. lieta, 459.l.).

Gaviļnieku sumināja arī Valsts prezidents Alberts Kviesis, Vācijas Reihstāga priekšsēdētājs Lēbe, ārlietu ministrs Dr. Curtius un citas prominences.

Dr. O.Voits 1931. gada 18. aprīlī kļuva 65 gadus vecs, un pēc Valsts civildienesta nolikuma viņam kā valsts ierēdnim vajadzēja doties pensijā. Lai pieliktu punktu savai darbībai diplomātijas laukā, viņš lūdza Ministru prezidentam un ārlietu ministram Kārlim Ulmanim atļaut vēl kādu laiku turpināt darbu (LVVA, min. lieta, 507.l.). Atvēle tika saņemta un O.Voits nostrādāja Berlīnē līdz 1932. gada 1. jūlijam, kad ar Valsts prezidenta A.Kvieša rīkojumu sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu un pēc paša lūguma tika atbrīvots no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra amata Vācijā, Šveicē, Holandē un Ungārijā (turpat, 116.l.).

Būdams pensionāra kārtā, Dr. O.Voits nebūt nepārtrauca savas sabiedriskās aktivitātes. Viņš bija Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka vietnieks un Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis, Tautu Savienības veicināšanas biedrības Latvijas padomes vicepriekšsēdētājs un vairāku labdarības biedrību loceklis.

Nevēlēdamies nokļūt Sibīrijā, O.Voits Otrā pasaules kara laikā devās uz Rietumiem. Un atkal nokļuva Vāczemē, kur gadiem ilgi bija mitis un strādājis. Pateikdamies par apsveikumu 90. dzimšanas dienā, sirmais eksdiplomāts rakstīja E.Krieviņam: “Kad domāju par Berlīnes gadiem, tad vēl tagad sajūtu toreizējā darba smagumu.” E.Krieviņš piemetināja: “Darba smagumu, uz kuru norāda Dr. Voits, sajūtu arī es, un, proti, aiz tā paša iemesla kā mans šefs. Cik reizes mēs nepārrunājām mūsu stāvokli Berlīnē!” (cit. grām., 126.lpp.).

Dr. Oskars Voits aizgāja mūžībā 1959. gada 19. septembrī Freibergā, Rietumvācijā. Vecākā latviešu diplomāta mūžs, sasniedzot 93 gadus, bija beidzies.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!