Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Diplomāts, publicists, vēsturnieks Dr. Alfreds Bīlmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.01.2000., Nr. 24/25 (1935/1936) https://www.vestnesis.lv/ta/id/579

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts robežsardzes pavēle Nr.31

Par Valsts robežsardzes emblēmu

Vēl šajā numurā

27.01.2000., Nr. 24/25 (1935/1936)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Diplomāts, publicists, vēsturnieks Dr. Alfreds Bīlmanis

Dr.habil.hist. prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas žurnālistikas galvgalī

Turpinājums. Sākums "LV" nr.22/23, 26.01.2000.

Latvju rakstnieku un žurnālistu kongresā (tas bija vienīgais šāda veida forums 20. un 30.gados), kas notika 1924. gada 7.decembrī, Bīlmanis runāja par žurnālistiku starptautiskā aspektā, norādot, ka latviešu preses darbiniekiem jāsasniedz tāds tiesisks stāvoklis, kādu kolēģi citās zemēs jau sen panākuši. Mums, teica orators, "jāapmeklē preses kongresi (ārzemēs. — R.T. ) un jārada arī pašiem stipra (..) organizācija, kas dotu iespēju attīstīties un progresēt mūsu preses darbiniekiem".

Bīlmani vairākkārt ievēlēja rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadības institūcijās, bet 1928.gadā par šīs organizācijas valdes priekšsēdētāju. Ar viņa tiešu atbalstu 1927.gadā arodbiedrību uzņēma Starptautiskajā žurnālistu federācijā.

"Jaunāko Ziņu" 1927.gada 29.aprīļa numurā ievietotajā rakstā "Mūsu prese pasaules preses saimē" Bīlmanis gandarīts konstatēja: "Pamazām, bet tomēr mūsu prese ieiet pasaules preses saimē." Viņš atzīmēja, ka ļoti izplatītajā vācu speciālajā avīžniecības žurnālā "Die Zeitungs wissenshaft" (tā 1932.gada 7. burtnīcā tika publicēts Bīlmaņa raksts "Das lettische Zeitungswesen" — R.T. ), sākot ar 1926.gadu, kārtīgi ievietotas ziņas arī par latviešu presi un preses hronika. Arī citu valstu, īpaši kaimiņzemju izdevumos, parādās informācija par Latvijas laikrakstiem un žurnāliem. Par latviešu preses stāvokli, tarifiem un likumiem ĀM preses nodaļa iesniedza plašu ziņojumu TS ģenerālsekretariātam, Starptautiskajai darba konfederācijai un Starptautiskajam intelektuālās tuvināšanās institūtam. Ar preses nodaļas starpniecību nodibināti sakari ar Heidelbergas universitātes preses semināru, kur tagad atrodamas pa vienam eksemplāram arī latviešu avīzes un žurnāli.

Galvenokārt Latvijas preses satura un formas jautājumiem bija veltīts interesants Bīlmaņa jubilejas raksts "Avīžniecība pagājušos 10 gados" ("Jaunākās Ziņas", 1928. 17.nov.). Viņš konstatēja, ka šajā laikā avīzes pilnīgi mainījušas pat savu ārējo izskatu. Vispirms palikušas daudz raibākas. Sniedz daudz fotogrāfiju. Ir labāk aplauztas, arī sludinājumu "sastādīšanas tehnika tapusi pilnīgi rietumeiropejiska. Ir redzams zināms šiks! Lasītājiem tas patīk". Rotācija un modernā cinkogrāfija gādā par ātru izpildījumu. Ziņotāji un fotogrāfi, kuri ir jau apmācīti, sniedz ātru informāciju. Publikācijas autors uzsver: "Tagad lasītājs prasa no avīzes galvenām kārtām informāciju: grib zināt, kas pasaulē noticis. "Daudzas avīzes, kas ar to nerēķinājās, izputēja lasītāju un sludinājumu trūkuma dēļ.

Tagad gandrīz neviena avīze neiztiek bez ilustrācijām un zīmējumiem. Izzuduši ir garie raksti, kurus maz lasa. Tie domāti politiskajām aprindām. Bīlmanis norāda, ka ir starpība starp politiskiem un bezpartejiskiem laikrakstiem. Pirmie nedzenas pēc ārējā izskata, nealgo ārzemju korespondentus, bet ir bagāti ar informāciju. Otrie pastāvīgi modernizējas un ar to spiež arī politiskos laikrakstus ieviest vienu otru jauninājumu. Tomēr nav nākuši klāt jauni spilgti publicisti. Trūkst arī feļetonistu. Bīlmanis apmierināts gluži mūsdienīgi fiksē: "Cenzūras nav — var izrakstīties, kā tik vien grib. Mūsu preses likumdošana šai ziņā (1924.gadā pieņemtais demokrātiskais preses likums — R.T. ) pat izsauc apbrīnu pie ārzemju kolēģiem."

No otras puses, viņš ir spiests atzīt, ka, sākoties Saeimas priekšvēlēšanu posmam, "uzzib" visas politiskās preses kaislības un ļaunās īpašības. Sākās pretinieka apstrādāšana, tendence, ķengāšana utt. Tad parasti parādās arī lielā skaitā jauni laikraksti". Pēc vēlēšanām to skaits samazinās.

Ir vesela virkne laikrakstu, kuri tiek izdoti komerciālos, spekulatīvos nolūkos. Īpaši tas sakāms par provinci, kur tos mēģina laist klajā pat miestiņi pēc principa: "Kur ir drukātuve, tur jāiznāk laikrakstam." Grūtākais ir atrast labu nosaukumu. Tāpēc ir desmitiem dažādu "vēstnešu", "balsu", "lapu", "domu", "tautu" utt., u.tml.

Pēc Bīlmaņa ieskata, vissolīdākie ir zemsaviešu un sociāldemokrātu preses izdevumi, arī provincē. Pēc daudzām pārmaiņām ir nostabilizējušies arī minoritāšu laikraksti.

Kopumā Bīlmanis vērtē latviešu žurnālistiku visnotaļ pozitīvi. Tā, sākot jau no Latvijas dzimšanas, ir valstiska un patriotiska. Dažreiz pieļautas arī kļūdas, taču publicēti labi orientēti raksti tautsaimniecībā, politikā, mākslā, ētikā utt. "Ja valsts nostiprinājusies," rezumē plašā un kompetentā raksta autors, "tad tas arī noticis lielā mērā ar preses dalību (..), nostiprinot valsts ideju plašu masu apziņā."

Latviešu žurnālistikas vēstures izpēti Bīlmanis sāka ar apskatu "Bibliogrāfiski izdevumi par latvju avīžniecību " ("Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", 1931., Nr.10, 376.–380.lpp.), kurā bija skrupulozi parādīts šajā laukā paveiktais, tiesa, nerunājot par nākotnē darāmo.

Šā paša žurnāla 1932.gada 1.burtnīcā bija ievietots (52.–58.lpp.) Bīlmaņa raksts "Rīgas preses 250 gadi (1681–1931)", kas pirmo reizi latviešu vēstures literatūrā koncentrēti, bet vienlaikus pietiekami plaši stāstīja par periodisko izdevumu veidošanos un attīstību Latvijas galvaspilsētā, turklāt ne tikai par latviešu laikrakstiem un žurnāliem, bet arī par minoritāšu preses izdevumiem. Protams, ka, mērot ar mūsdienu olekti, šajā materiālā var atrast ne vienu vien nepilnību un neprecizitāti, taču nav jāaizmirst, ka šis raksts tapis pirms 70 gadiem.

"Latviešu avīžniecība" — tā saucās Bīlmaņa visplašākais Latvijas žurnālistikai veltīts apcerējums, kas bija ievietots 1932.gadā iznākušajā rakstu krājumā "Latvieši" (345.–374.lpp.). Publikācijas 1.nodaļā tika aplūkota preses izveidošanās un attīstība Latvijā līdz 20.gadsimta 20.gadiem. Nav tomēr pieņemams tur izteiktais secinājums, ka jau 19.gs. 80.gados Latvijā bija " pilnīgi moderna (izcēlums mans —R.T.) publicistika un avīžniecība ar profesionāliem redaktoriem, ziņotājiem un programmatiskiem rakstiem." Šāds spriedums ir pāragrs. Vērtīga ir tabula par laikrakstu skaitu no 1920. līdz 1930.gadam, to iznākšanas vietām un valodām (pavisam 7!).

Īpašā nodaļā Bīlmanis apskata Latvijas oficiālās preses iestādes un likumdošanu periodikas jomā, vispirms detalizēti aplūkojot 1924.gada 12.februāra preses likumu. Viņa vērtējumā Latvijā "pastāv ļoti plaša preses brīvība, cenzūras nav un administratīva vajāšana stipri apgrūtināta. (..) Pēdējos gados latviešu presē pamazām vājinās nelāgais ķengāšanās paņēmiens un tā top arvien solīdāka un lietišķāka".

Apcerējuma 3.nodaļā autors iepazīstina lasītājus ar Latvijas preses darbinieku organizācijām un žurnālistu stāvokli. Viņš norāda, ka "vairums dienas laikrakstu Rīgā ir politiski un arī žurnālisti pieder pie attiecīgām politiskām partijām. Tas pats novērojams lielākos provinces centros". 1930.gadā septiņu Rīgas latviešu dienas laikrakstu redakcijās strādāja 68 profesionāli žurnālisti: "Jaunākajās Ziņās" — 33, "Brīvajā Zemē" — 12, "Latvī" —8, "Sociāldemokrātā"— 5, "Latvijas Kareivī" — 4, "Pēdējā Brīdī" — 4 un "Valdības Vēstnesī" — 2. Salīdzinot ar mūsdienām, tas ir maz. Acīmredzot tā laika spalvasvīri strādāja daudz ražīgāk. Kas attiecas uz viņu materiālo stāvokli, tad, pēc Bīlmaņa atzinuma, tas, "ja nav sevišķi spīdošs, tad par to arī nav tik ļauns, kā tajās zemēs, kur valda liela konkurence" (žurnālistu vidū — R.T. ).

Aplūkotā apcere nedaudz mainītā veidā ar nosaukumu "Le Journalisme en Lettonie" tajā pašā 1932.gadā iznāca brošūras veidā arī franču valodā. Tai sekoja grāmatiņa "Latvijas prese cīņā par Latvijas neatkarību" (1934), kura pamatojās uz iepriekš "Latvijas Kareivī" publicētu rakstu sēriju.

 

Dzimtenes
vēstures izpētē

Alfreds Bīlmanis bija ne tikai diplomāts un publicists, bet arī vēsturnieks (turklāt tieši ar šīs specialitātes diplomu!). Savas dzimtenes, kā arī tuvāko kaimiņvalstu tautu senatne viņu interesēja kā metodoloģiskā, tā pragmātiskā aspektā.

Tā kā Bīlmanis labi pazina poļu zemi, darbs sākās ar grāmatu "Īsa Polijas vēsture" (1923). Tai sekoja "Zviedrijas vēsture no seniem laikiem līdz mūsu dienām" (1925).

Kad, kā saka, roka jau bija ievingrināta, varēja ķerties pie konceptuālām lietām. "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstu" 1925.gada 4.burtnīcā Bīlmanis publicēja rakstu "Kādai jābūt Latvijas vēstures zinātnei" (369.–374.lpp.). Tas sākās ar vārdiem: "Ir kāda nozare mūsu zinātnē, kurai mēs vēl par daudz maz esam piegriezuši vērību, un tā ir mūsu zemes vēsture." Bīlmaņa skatījumā valsts sešos neatkarības gados, ja neskaita A.Švābes un E.Brastiņa darbus, kā arī novecojušās J.Krodznieka un K.Landera grāmatas, parādījušies vienīgi nedaudzi vēstures skolotāju kompilēti publicējumi, kurus tikai nosacīti var pieskaitīt pie zinātniskiem Latvijas vēstures darbiem. Viņš gluži pamatoti uzsvēra, ka jāsāk ar arheoloģiju, kura dos "neapšaubāmus zinātniskus pierādījumus mūsu senajai kultūrai". Turklāt arheoloģiskais materiāls jāapgūst ne tikai Latvijā, bet ar to jāiepazīstas arī kaimiņvalstu muzejos un bibliotēkās, "mazākais savācot labas fotogrāfijas, kas tomēr būtu dokumentācija".

Bīlmanis pārmeta vācbaltiešu vēsturniekiem, ka viņi veltī maz uzmanības grieķu, romiešu, arabu un skandināvu ziņām par Latviju. Pat tāds avots kā Indriķa hronika nav izpelnījies vajadzīgo vērību. Bīlmanis tālāk konkrēti stāstīja par šīs hronikas dažādo sižetu ciešo sakaru ar latviešu cilšu senvēsturi un secināja: "Visus Tacita, Ptolomeja un Herodota ziņas nobāl pret to bagātīgo ainu no senlatviešu dzīves, kura parādās Indriķa Latvieša kronikā. Izrādās, ka latvjiem 12.gadu simtenī ir jau sava diezgan augsta materiāla kultūra (..). Latvji blakus zemkopībai nodarbojas arī ar lopkopību un biškopību; tiem nav sveša tirdzniecība, pat aizjūras tirdzniecība, jo viņi atradušies sakaros ar Dāniju, Gotlandi, Zviedriju. Latvji bija turīgi un viņiem bija arī sava, jau diezgan izkopta politiska organizācija."

Bīlmanis izsaucas: "Bet kur tad nu paliek vēl "Rīmju kronika" un visas citas kronikas, kuras izdotas un sakopotas atsevišķos pazīstamos krājumos. " Apgūstot visus rakstītos pieminekļus, tāpat kā to dara ar lietiskajiem "mūsu vēstures zinātnei, būtu stipri pamati". Bet, pētot šos materiālus, viņš brīdina, "mēs nedrīkstam būt vienpusīgi". Nedrīkst teikt: tas mūs neinteresē, tas ir "vāciskais ordenis, vai tā ir "vāciska Rīga". Ordeņa vēsture nav atdalāma no Latvijas vēstures "tāpat kā nav atdalāma arī latvju tautas vēsture kā tāda no mūsu zemes politiskās vēstures". Pēc Bīlmaņa domām, arī vācu vēsturnieku darbi "nav galīgi novārtā liekami, tie visi jāizlieto mūsu zinātniskas politiskas vēstures sarakstīšanai, izlietojot arī tos darbus, kuros aprakstīta vācu loma, šīs pašas lomas noskaidrošanai mūsu politiskā pagātne".

Raksta nobeigumā Bīlmanis norādīja, ka uzrakstīt Latvijas vēsturi nav pa spēkam vienam zinātniekam "cik apdāvināts un spējīgs tas arī nebūtu". Ir vajadzīga specializācija. Lai viens pēta kara vēsturi, otrs — saimniecisko, trešais — politisko, ceturtais — pilsētu un tad vēl sadaloties pa gadsimtiem. Nepieciešami historiogrāfi, "kuri pēta un krāj jau iespiestos darbus, kas izkaisīti pa dažādiem žurnāliem, avīzēm, krājumiem utt." Bīlmanis uzskatīja, ka LU jānodibina Latvijas vēstures katedra (to gan izdarīja tikai 30.gadu vidū), kā arī jāasignē nepieciešamie līdzekļi dzimtenes vēstures pētīšanai.

"Piezīmēs pie Latvijas pilsētu vēstures pētīšanas" ("Pašvaldības Balss", 1924, Nr.1, 25–30.lpp.) Bīlmanis izteica savas domas galvenokārt par Rīgas pagātnes izzināšanas problēmām. Atzinīgi vērtējot K.Metiga, K.Napierska u.c.vācu autoru darbus par Rīgas pilsētas izcelšanos un seno iekārtu, Bīlmanis atzīmēja, ka Baltijas jūras pilsētu dibināšanas vēsturē vēl daudz jautājumu ir maz apgaismoti. Trūkst pētījumu par senlatviešu pilsētām, kuras, bez šaubām, pastāvēja jau pirms vācu ienākšanas.

Autors norādīja, ka maz vēl pētīti arhīvi Rīgā, Karalaučos un Lībekā, kā arī Zviedrijā, Polijā un Krievijā. Tas pats sakāms par pāvesta bibliotēku Vatikānā. Kas attiecas uz Latvijas arhīvu un bibliotēku vērtībām, tad jāstājas pie to sakārtošanas, klasificēšanas un publicēšanas. Nav vēl izpētīti baznīcu ruļļi. Trūcīgs ir Latvijas ģeogrāfisko karšu arhīvs. Vajadzētu šo jautājumu izpētīt un tad uzrakstīt Latvijas vēsturisko ģeogrāfiju.

Pēc Bīlmaņa ieskata Rīgas pilsētas bibliotēka ir "viena no pilnīgākām un vislabāki iekārtotām Baltijas jūras piekrastes bibliotēkām". Būtu tomēr labi, ja izdotos iegūt norakstus arī no attiecīgajiem Rēveles (Tallinas), Tērbatas, Kauņas, Viļņas un citiem kaimiņu arhīviem, sevišķi tādus, kas attiecas uz Rīgu un citām Latvijas pilsētām, kā arī laukiem.

1928.gads bija neatkarīgās Latvijas pirmās lielās jubilejas gads. Šim notikumam par godu iznāca reprezentabla 805 lappušu liela grāmata "Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados", kuras galvenais redaktors bija Dr.Alfreds Bīlmanis. Viņa spalvai piederēja divi kopkrājumā ievietotie raksti: "Kā Latvija tapa" un "Latvijas ģeogrāfiskais pārskats".

Ārzemju lasītāji šajā gadā saņēma divas Latvijas visjaunāko laiku vēstures grāmatas: "Latvia in the making. 1918–1928" un "Latvijas Werdegang — 10 Jahre unabhängige Republik, 1918–1928."

Bīlmanim 30.gadu sākumā, pārejot darbā uz Maskavu un pēc tam uz Vašingtonu, saprotamu iemeslu dēļ viņa aktivitātes Latvijas vēstures izpētē un latviešu publicistikā apsīka. Sava veida vaiņagojums Bīlmaņa pienesumam šajās un arī citās sfērās bija viņa virsredakcijā 1936.gadā iznākusī vairāk nekā 3200 sleju lielā Latvju mazā enciklopēdija — pirmais šāda veida izdevums latviešu grāmatniecībā, kuram nav analoga, mūsdienas ieskaitot.

 

Latvijas sūtņa postenī
Maskavā

Latvijas Ministru kabinets 1932.gada 2.jūnija sēdē nolēma lūgt Valsts prezidentu atbrīvot ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru PSRS Jāni Seski no ieņemamā amata, skaitot no 30.jūnija.

Kabineta nākamajā lēmumā tajā pašā dienā bija teikts: "Nolemj lūgt Valsts prezidentu iecelt Ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītāju diplomātiski–konsulāra dienesta II pakāpes ierēdni Dr. Alfredu Bīlmani par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministri Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, skaitot no š.g.1.jūlija."

Bīlmanis sāka darbu jaunajā atbildīgajā amatā laikā, kad politiskās un ekonomiskās attiecības ar lielo kaimiņvalsti ne tikai normalizējās, bet pat nostabilizējās. Tāpēc Latvijas jaunais sūtnis savos pirmajos ziņojumos ĀM bija visai optimistisks. Viņš atzina padomju diplomātiskos panākumus Francijā un Polijā, PSRS starptautiskā stāvokļa nostiprināšanos un tās Rietumu robežu nodrošināšanu kā faktorus, kas tuvināja Savienību citām valstīm.

1933.gada maijā Bīlmanis rakstīja uz Rīgu, ka joprojām turpinās tradicionālā padomju politika — nepielaist attiecību ilgstošu konsolidāciju ar kādu atsevišķu Baltijas valsti. Latvijas un PSRS attiecības viņš tomēr vērtēja kā korektas un secināja, ka pasaules revolūcijas liktenis Maskavā bija atstāts pašplūsmei. Tā paša gada septembrī Bīlmanis konstatēja, ka Kremlī pret Baltijas valstīm ir "noteikti draudzīga politika" un vienlaikus "vissīkākā novērošana."

Kārtējās relācijās 1933.gada novembrī, novērtējot Latvijas un PSRS attiecības, viņš atzina, ka sakarā ar rūpniecības straujo attīstību kaimiņvalstī "ar katru gadu Latvijai būs grūtāk un grūtāk novietot savas preces Padomju Savienībā" un ka "PSR savienība patlaban iepērk savas preces Baltijas valstīs tikai aiz politiskiem iemesliem. Viņa ļoti labi var šīs preces iegādāties, arī citur, kur, pat lētāk un izdevīgāk, bet, ja viņa tomēr, kaut ko pērk, tad tikai tādēļ, lai rādītu pasaulei, ka viņa prot labi sadarboties ar kaimiņu valstīm ne tikai politiskā, bet arī saimnieciskā laukā."

Pēc Bīlmaņa domām, "mums jābūt diezgan uzmanīgiem pret PSR savienības tagadējo politiku un nekādā ziņā nebūtu jāpasliktina savas attiecības ar Vāciju tikai tadēļ vien, ka krievi patlaban mums "uzsmaida". Tas zīmējas arī uz mūsu saimniecisko politiku." Viņaprāt, padomju ārējās tirdzniecības politika ir "ārkārtīgi dzīva un lokana. Tā uzmanīgi novēro, sagrābj un izmanto katru mazāko izdevību". Šādu iespēju tai dod "ne tikvien viņas veiklā vadība, bet arī absolūtā vadoņu diktatūra, kuru rokās ir sistemātiski koncentrēti visi attiecīgie līdzekļi ar neaprobežotām pilnvarām un rīcības brīvību . Interesanti atzīmēt, ka Bīlmanis, gandrīz vai domājot par gaidāmo 15.maija apvērsumu, saskatīja te piemēru arī Baltijas valstīm, ziņojuma nobeigumā rakstot: "Baltijas valstīm tādos apstākļos ir jārada autoritatīva valsts vara un jāturpina visiem spēkiem nostiprināt savas pozīcijas, izlietojot mums patlaban labvēlīgo konstelāciju."

1932.gada novembrī izbeidzās Latvijas un PSRS 1927.gada tirdzniecības līgums. Bīlmanis savas valdības vārdā 1933.gada 4.decembrī parakstīja jaunu starpvalstu tirdzniecības līgumu, kas paredzēja vislielākās labvēlības principu un bija spēkā divus gadus no ratifikācijas dienas. Eksportam no Latvijas uz PSRS un importam no PSRS uz Latviju vērtības ziņā bija jābūt vienādam. Latvijas eksportā uz kaimiņvalsti 50% preču vajadzēja būt lauksaimniecības produktiem.

1934.gada 4.aprīlī Bīlmanis Valsts prezidenta A.Kvieša vārdā parakstīja protokolu par Latvijas un PSRS 1932. gada 5.februāra neuzbrukšanas līguma termiņa pagarināšanu līdz 1945.gada 31.decembrim. Šo vienošanos padomju puse sabradāja kājām 1940.gada 17.jūnijā.

Pats par sevi saprotams, ka Padomju Savienību nevarēja neinteresēt 1934. gada 15.maija apvērsums Latvijā un ar to saistītās peripetijas. Latvija arī bija ieinteresēta informēt Kremli par notikušo, bet, protams, no sava redzes leņķa. Bīlmanis to izdarīja neoficiālās sarunās ar PSRS ārlietu vicekomisāru B.Stomonjakovu 16., 17. un 18.maijā. Tā kā sūtnis bija ulmaniskās Latviešu zemnieku savienības biedrs un 20.gadu sākumā pat četrus gadus bija vadījis šīs organizācijas Rīgas nodaļas, viņš centās parādīt puču un tā organizētājus, cik vien iespējams, labvēlīgā gaismā. Būdams augsta ranga diplomāts, Bīlmanis citādi arī nevarēja rīkoties.

Viņš vairākos ziņojumos informēja savu ĀM, ka Stomonjakovs nav bijis sevišķi uztraukts par notikumiem Latvijā. Jau agrākās tikšanās Bīlmanis bija viņam stāstījis par "Saeimas nevarību, mazo Saeimas grupu valstij kaitīgo darbību un Zemnieku savienības konstruktīvo valsts varas stiprināšanas programmu". Sūtnis tālāk raksta, ka krievu diplomāts "izpleta muti, kad dabūja zināt, ka atklāta leģionāru sazvērestība, par gatavoto atentātu uz ministru prezidentu un ģenerāli Balodi (tās bija pasakas. — R.T. ) un ka tādēļ pilnīgi saprotams, ka valdība izlietojusi Satversmes 62.pantā (pareizi — 81.pantā. — R.T. ) paredzētās tiesības. Liels pārsteigums Stomonjakovam bija arī ziņa par ieroču krājumiem pie sociāldemokrātiem (atkal pasaka. — R.T. ) un ka leģionāru sazvērestībā bija iejauktas arī sīkas politiskas partijiņas. Lai novērstu iekšējus nemierus, iekšlietu ministrs arī apturējis politisko partiju darbību."

Krievus vispirms interesēja Latvijas jaunās valdības izturēšanās pret Vāciju, un viņi izteica bažas, vai Ulmanis nemēģinās tuvināties Hitleram. Bīlmanis šīs bažas izkliedēja, norādot Stomonjakovam, ka Ulmanis bija galvenā persona, kas atbrīvoja Latviju no okupantiem, starp kuriem bija arī vācieši. Apvērsuma vadītāju vidū bija arī ģenerāļi Balodis un Berķis, kas bija sakāvuši fon der Golca un Bermonta armijas. Sūtnis pasvītroja, ka "šie vīri ir par Latvijas neatkarības saglabāšanu un miera uzturēšanu". Taču viņš savā pārlieku lielajā centībā aizrunājās pārāk tālu, stāstīdams krievu diplomātam, ka Latvijā faktiski nekāds apvērsums nav noticis, "jo taisni Ulmaņa valdība ir novērsusi kā no labās, tā kreisās puses visus tamlīdzīgus mēģinājumus".

Bīlmaņa paskaidojumi atstāja nomierinošu iespaidu un, runājot viņa vārdiem, ""Pravda" rakstā ir konstatējams vairāk uzbrukums mūsu sociāldemokrātiem, bet "Izvestija" un "Ekonomičeskaja žizņ" ievadnieki vairāk paskaidro notikumu gaitu un attēlo Zemnieku savienības lomu, bet beigās apliecina, ka Padomju valdība stāv par Latvijas neatkarību jeb, citiem vārdiem, apliecina, ka viņiem nav daļas gar mūsu valsts iekārtas formu."

1934.gada 9.jūnijā viņš rakstīja no Maskavas, ka Latvijas un PSRS attiecības ir labas un 15./16.maija notikumi uzņemti kā noticis fakts. "Vienlaikus man nav pārliecības", atzina Bīlmanis, ka "PSRS ir jau evolucionējusies par neatkarīgu valsti — lai gan ar īpatnēju režīmu — un nespēlē vairs Kominternes rīcības līdzekļa lomu. Taisni otrādi, (..) visi tautas komisāri ievēlēti komunistu partijas vadošos orgānos; ar vienu vārdu — patlaban Krievija ir vēl vairāk pakļauta komunistu partijas diktatūrai neka pāris gadus atpakaļ, līdz ar to tā tapusi par līdzekli un mērķi." Sūtnis brīdināja no PSRS pieaugošā stipruma, "kas 10–20 gados var izvērsties par Eiropas likteni."

Otrajā Latvijas sūtņu konferencē, kura notika Rīgā 1935.gada 28.jūnijā, 1. un 2. jūlijā, Bīlmanis raksturoja Latvijas un PSRS attiecības kā labas, bet atzina, ka vēl joprojām palikušas grūtības pilsoņu izbraukšanas un citos jautājumos. Viņš deklarēja, ka "ar Krieviju jāsadarbojas, jāņem vērā, ka tā ir mainījusies un ka šis moments mums ir izdevīga konjunktūra. Visas valstis ir par sadarbību ar Krieviju. Mūsu drošība vairotos, ja mēs noslēgtu līgumu ar Krieviju, it sevišķi — ja Francija piedalītos (..). Vācija mums pašlaik nav nekāds lielais draugs". Viņa domas atbalstīja arī Latvijas sūtnis Šveicē un pastāvīgais delegāts Tautu savienībā J.Feldmanis: "Politiskais smaguma centrs pašlaik novirzījies uz Eiropas austrumiem. Vācu Drang nach Osten joprojām paliek. Ja vācieši ieņemtu Baltijas valstis, tad viņus no turienes vairs nevarēs izdzīt." Piemetināsim — līdz sarkanbrūnā Molotova — Ribentropa pakta noslēgšanai, kas paredzēja Baltijas valstu sadalīšanu starp divām totalitārajām lielvarām, bija palikuši vairs tikai četri gadi...

 

Sūtņa amatā Vašingtonā

1935.gadā pēc ilgāka pārtraukuma Latvija atjaunoja savu sūtniecību ASV. Ar Valsts prezidenta A. Kvieša 1935. gada 12.septembra 312.rīkojumu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Amerikas Savienotajās Valstīs iecēla Dr.Alfredu Bīlmani, skaitot ar 1.oktobri.

Labi izpratis amerikāņu mentalitāti, Bīlmanis īsā laikā ieguva daudz draugu diplomātu, politiķu un žurnālistu aprindās. "Runāt ar Latvijas sūtni Bīlmani," Vašingtonas avīzē "The Sunday Star" 1940.gada 17.martā rakstīja reportieris R.Kraufords, "ir vienmēr atsvaidzinoši, stimulējoši un informējoši, un, vai runa ir par pasaules lietām vai mākslu, šī vīra dinamiskā enerģija, viņa laipnās, pieklājīgās manieres un viņa cieņas pilnā attieksme pret cita domām un uzskatiem ietekmē ikvienu." Nedaudz agrāk — 1939.gada 14.maijā — tas pats žurnālists rakstīja avīzē "The Evening Star", ka "kopš Dr.Bīlmanis iecelts par sūtni Vašingtonā, tirdzniecība ar šo valsti (Latviju. — R.T. ) ir izaugusi ļoti strauji".

Pateicoties arī Bīlmaņa pūliņiem, 1938.gada sākumā Ņujorkā sāka darboties Latvijas eksporta aģentūra. Tajā pašā gadā vēlāk nodibinājās Apvienotā latviešu kuģniecības sabiedrība kārtējai preču, bet vēlāk arī pasažieru satiksmei ar ASV. 1938.gada 17.decembrī uz Ameriku devās pirmais latviešu kārtējās kuģniecības tvaikonis "Tautmīla" , bet 1939.gada 10.maijā regulārus ikmēneša braucienus sāka jaunais lielais motorkuģis "Hercogs Jēkabs". Piestāšanās ostas bija Bostona, Ņujorka un Baltimora. Sākās jauns posms Latvijas un ASV attiecībās, bet tas bija jau piecas minūtes pirms divpadsmit...

Dzimtenē pa to laiku nobrieda traģiski notikumi. Ārpus tiem tādā vai citādā kapacitātē nevarēja palikt arī Bīlmanis. Viņš, pamatojoties uz ASV preses publikācijām, jau 1939.gada 3.jūnija ziņojumā ārlietu ministram V.Munteram retoriski vaicāja: "Vai tik Maskava negatavo ceļu saprašanai ar Vāciju? Tāds uzskats valda arī vietējā ārlietu ministrijā."

Turpinājums — seko

No Latvijas sūtņa ASV A.Bīlmaņa ziņojuma ārlietu ministram V.Munteram

Konfidenciāli

Vašingtonā, 1939.g.3.jūnijā

Augsti godājamais ministra kungs,

{..} Laikraksta "Washington Post" ievadnieks 2.jūnija numurā tomēr saskata kādu apslēptu krievu spēli1. Ceļoties aizdomas, ka uzstādot nepieņemamas prasības Molotovs2, padarot līguma noslēgšanu par neiespējamu. Vai tikai Maskava negatavo ceļu saprašanai ar Vāciju? Tāds uzskats valda arī vietējā ārlietu ministrijā. Atļaujos griezt Jūsu vērību, augsti godājamais ministra kungs, arī uz ievadrakstu Vašingtonas laikraksta "Evening Star" 1.jūnija numurā, kurā autors sakās zinām, ka Maskava "considers Finland, Latvia and Lithuania to be an integral portion of the Russian defensive area"3. PSRS pievilkšana pie pret — Hitlera grupas tomēr esot tik nepieciešama, ka Staļins cerot panākt Čemberlena4 un Daladjē5 piekāpšanos Baltijas valstu jautājumā6. Tas esot iespējams arī aiz bailēm, lai PSRS nesaprastos ar Vāciju. [..]

Dr.Alfrēds Bīlmanis

Sūtnis Vašingtonā

––––––––––––––––––––––––––––––––––

LVVA, 2574.f., 4.apr., 7489.l., 218.–219.lp. Noraksts.

1 Te ir domāta PSRS nostāja sarunās ar Angliju un Franciju par savienības izveidi, kuras iesākās 1939.gada pavasarī. Maskava pakāpeniski pakļāva šīs sarunas politiskajai spēlei par PSRS un Vācijas saprašanās priekšnoteikumiem.

2 PSRS ārlietu tautas komisārs.

3 Maskava "uzskata Somiju, Latviju un Lietuvu par krievu aizsardzības zonas integrālu sastāvdaļu".

4 Anglijas premjerministrs.

5 Francijas premjerministrs.

6 Sarunās ar Angliju un Franciju PSRS neatlaidīgi prasīja attiecināt triju lielvalstu garantijas uz Baltijas valstīm. Garantijas varēja kalpot kā iegansts izplānotajai Baltijas valstu sagrābšanai.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!