• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Viņš cēlās pats un palīdzēja celties citiem". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.01.2002., Nr. 4 https://www.vestnesis.lv/ta/id/57224

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Viņš viss bijis latvietībai un mūzikai"

Vēl šajā numurā

09.01.2002., Nr. 4

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhibīskaps Jānis Vanags:

“Viņš cēlās pats un palīdzēja celties citiem”

Arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Leonīda Vīgnera izvadīšanā Rīgas Domā 2002. gada 5. janvārī

Mums visiem ir kas kopīgs. Mums visiem ir ļoti svarīga Latvija — dzimtene, tēvzeme, vieta, kur dzīvojam. Latvija ir iemesls, kādēļ esam tie, kas esam, un tādi, kādi esam, Latvija ir neizdzēšams zīmogs katrā dvēselē. Tā ir mūs veidojusi. Mēs esam pēc Latvijas identificējami. Bet pēc kā ir identificējama Latvija? Kas ir veidojis Latvijas zīmograkstus, kuru nospiedumus nesam savās dvēselēs? Vispirms jau Dievs. Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale. Jūra ar dzintaru un viļņu krēpēm. Aiz ezera balti bērzi. Latviešu valoda. To visu devis Dievs. Taču arī cilvēki ir Latviju veidojuši. Blaumaņa un Jaunsudrabiņa vārda spēks, Vilhelma Purvīša krāsas, Jāzepa Vītola mūzika, Eduarda Smiļģa skatuve. No miljoniem, kuri te dzīvojuši, kuru dvēseles Latvija apzīmogojusi, tikai nedaudzi ir spējuši dzīvot tā, ka ne tikai viņi pēc Latvijas, bet arī Latvija pēc viņiem identificējama. Viens no tiem nenoliedzami bija Leonīds Vīgners — mūziķis, diriģents, mākslinieks, izcila personība, cilvēks, kura mūžu pieminam kā daļu no savējā.

Kas ir viņa dzīves kopsaucējs? Lielais fiziķis Ervīns Šrēdingers reiz teica, ka visā kosmosā valda norises, kas ved uz sairšanu, nesakārtotību un sajukumu. Dzīvība ir pacelšanās pāri šai straumei, izraušanās no sabiršanas atomu haosā. No šī viedokļa noteikti var sacīt, ka profesors Vīgners ir dzīvojis. Viņa mūžs bija pastāvīga pacelšanās pāri, izraušanās no haosa uz harmoniju, no viduvējības uz patiesu mākslu. Viņš cēlās pats un palīdzēja celties citiem — pāri materiālajam uz garīgo, no žņaugiem uz neatkarību. Viņam tā bija neatkarība kalpojot. Nemaz nav tik viegli pateikt, kam viņš kalpoja. Noteikti ne kungiem, ne biedriem, ne valdošajām ideoloģijām. Sacīt, ka viņš kalpoja mūzikai, būtu pareizi, bet par maz. Varētu teikt, ka Leonīds Vīgners kalpoja Latvietībai. Mēs viņu atceramies ar neiztrūkstošo prievīti ap kaklu. Daudziem prievīte šķiet tautiskuma iemiesojums. Leonīds Vīgners kalpoja latvietībai, rūpēdamies, lai latvietība nebūtu tāda, kas sākas un beidzas ar prievīti. “Latviskums nenozīmē trallināšanu,” viņš mēdza teikt. Viņa rūpes bija, lai latviešu mūzika un, plašāk runājot, latviešu kultūra varētu līdzvērtīgi nostāties blakus pasaules kultūras labākajiem sasniegumiem. Viņš to darīja kā orķestra diriģents, ļoti daudz atskaņojot tieši latviešu komponistu mūziku un vedot to pasaulē. Viņš to darīja kā kordiriģents un dziesmu svētku virsdiriģents, kura vadībā dziedājuši desmiti un pat simti tūkstošu dziedātāju. Viņš to darīja kā neatkārtojams pedagogs, kurš palīdzējis uzplaukt trīs vai četrām mūziķu paaudzēm. Viņš to darīja arī kā komponists, kura dziesmās var saklausīt aiz skarbās ārienes dažkārt grūti pamanāmo jūtīgo, latvisko un tai pašā laikā pasaulei atvērto dvēseli. Kungs Jēzus vienā no savām līdzībām stāsta par naudas podiem, grieķiski — talantiem, kurus glabāt apraktus, neliekot tiem nest augļus, ir grēks. Maestro Leonīdam Vīgneram Dievs bija devis izcilu talantu, kas netika aprakts un sev vien glabāts, bet, pateicoties viņa darbaspējām, nesa daudzkārtīgus augļus Latvijai. Var tikai minēt, ko viņš būtu sasniedzis, dzīvodams brīvajā pasaulē. Viņš varēja aizbraukt, kā aizbrauca daudzi citi. Liecība viņa kalpošanai latvietībai ir tā, ka viņš palika. Latvija bija pārāk dārga, lai to pamestu.

Runājot par Leonīdu Vīgneru, parasti piemin trīs lietas. Pirmkārt, viņa neparasto, izcilo mūziķa talantu, kuru dažkārt sauc arī par ģēnija. Viņa erudīciju un vēlēšanos iedziļināties. Viņš spēja skaņdarbā atrast būtisko, vērtīgo, varētu pat teikt — visu iespējamo, un panākt, lai tas izskanētu perfekti. Viņš prata katrā audzēknī atrast un attīstīt vislabāko. Jāzeps Vītols par Leonīdu Vīgneru esot teicis — šis students pat dzird, kā zāle dīgst!

Otrkārt, piemin viņa drosmi un neatkarību. Ne tikai drosmi nemainīt Jurjāna “Tēvijas” tekstu, pat ja to prasīja visnotaļ bīstamā padomju vara. Arī savās interpretācijās būt brīvam, īstenot savus uzskatus par skaņdarbu, neskatoties uz iespējamiem kontekstiem. Ar savu garīgo neatkarību viņš uzturēja brīvības elpu mūsu tautā garajos nebrīves gados. Viņš bija viens no tiem, kas kaisīja sēklu, kura uzdīga tautas Atmodā. Bija simboliski un pareizi, ka tieši Leonīds Vīgners diriģēja tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!” pirmajos, atkal brīvajos, Dziesmu svētkos.

Treškārt, runājot par Leonīdu Vīgneru, gandrīz katrs piemin viņa skarbumu. Maestro apzinājās savu stāvoki, savu vērtību un bieži vien atļāvās vārdus un darbus, kas, ņemti savrup no viņa personības, varētu gan būt pārlieku asi, aizvainojoši un pat ievainojoši. Ja nu kāds gribētu meklēt šim skarbumam attaisnojumu, varētu sacīt — tas palicis no grūtajiem laikiem bērnībā, Maskavā, kad, redzot brāli mirstam, bija jāizdzīvo un kad no padsmitnieka gadiem bija jāuzaug kā bārenim. Varētu sacīt, ka rūgtumu viņa sirdī atstāja mūža traģiskais posms, kad padomju varas apstākļos Leonīdam Vīgneram liedza diriģēt orķestri, kas bija viņa lielākais un dārgākais aicinājums. Viņam nācās aiziet no Operas, viņu izraidīja no Radio, viņu pat svītroja no dziesmu svētku virsdiriģentu saraksta. Kas pateiks, cik daudz vairāk Maestro būtu varējis dot Latvijai un tautai, ja sava mūža pilnbrieda gados viņš nebūtu ticis represēts un nostumts malā? Tā ir viena no neatkarīgās Latvijas veiksmēm, ka mūsu atjaunotā valsts prata savam lielajam meistaram dzīves novakarē dot gandarījumu un ienest viņa dzīvē gaišumu un prieku. Vēl varētu sacīt, ka savu skarbumu Leonīds Vīgners lietoja kā asu tēlnieka kaltu, kurš atskalda visu lieko, lai no akmens gabala taptu skulptūra. Ka viņš to darīja, raudamies ārā no haosa pretī pilnībai, un ka tam bija augļi. To visu varētu teikt, meklējot izskaidrojumu viņa dažbrīd spīvajam raksturam.Taču īstais attaisnojums ir citur, un tas ir pavisam neparasts, varētu pat teikt — brīnumains. Profesors Vīgners mēdza teikt asus, skarbus vārdus, bet to adresāti vēlāk šos vārdus pieminēja ar labsirdīgu smaidu, stāstīja tālāk un glabāja dārgus. Strupu “labi” no viņa pieņēma kā ordeni. Viņš rādījās bargs, bet viņu mīlēja un pie viņa tiecās. Viņš mēdza rīkoties valdonīgi, bet pie viņa gribēja mācīties. To nevar izskaidrot ar to, ko viņš prata vai spēja. To var izskaidrot tikai ar to, kas viņš bija.

Kāds ebreju rakstnieks reiz teica, ka viņš apzināti nedzīvo Jeruzālemē. Jeruzāleme ir simbols. Ir grūti dzīvot simbolā. Arī Leonīds Vīgners savā ziņā bija simbols. Taču dzīvo ne simbols, bet cilvēks starp cilvēkiem. Visdziļāk, visbūtiskāk cilvēks pieder savai ģimenei. Savai sievai Ainai, par kuru Leonīds Vīgners sacīja: “Viņa bija vienreizēja parādība. Es viņai varu miljons reižu pateikties. Viņa diemžēl aizgāja citā pasaulē, bet man uz galda stāv viņas fotogrāfija. Cienot viņu, es katreiz pamostoties saku: “Labrīt!” “Saviem bērniem Dainai un Ivaram, saviem sešiem mazbērniem, saviem krustbērniem un tiem ģimenes locekļiem, kas tālu no Latvijas, Austrālijā. Tieši ģimenē cilvēks visvairāk ir ne darbinieks, ne simbols, bet viņš pats. Varbūt tieši tas ir Leonīda Vīgnera apskaužamākais veikums. Arī ģimenē viņš dzīvoja, t.i., cēlās un cēla pāri tam, kas ved uz haosu. Viņa bērni saka — mūsu ģimenē nekas nenotika pašplūsmā. Tēvs mērķtiecīgi mācīja mūziku, ievadīja pareizās sliedēs, nodeva labāko skolotāju rokās, turklāt darīja to ļoti delikāti. Nereti dižgaru panākumi ir sasniegti uz ģimenes rēķina, un viņi paceļas kā vientuļa raķete debesīs, bez turpinājuma. Leonīds Vīgners spēja strādāt, lai turpinātu tēva Ernesta Vīgnera iesākto, un dot bērniem un mazbērniem, lai būtu, kam tālāk doties. Te varētu runāt par dinastiju, kas latviešu tautā nemaz nav tik raksturīgi. Tas ir pats grūtākais un retākais, bet arī pats vajadzīgākais veids, kā kalpot latvietībai. Leonīds Vīgners pretojās irdinošajiem spēkiem, pulcinot dzimtu kopā. Viņš bija savas dzimtas sabiedriskās dzīves centrā un nekad nejutās vecs, atstumts un lieks. Notika latviešu tautā tik reti sastopamais, ka paaudzes dzīvo kopā saskaņā un brīnišķīgā mājas atmosfērā. Ģēniji un meistari nesapulcina dzimtu. To dara cilvēki, personības. Un tieši šai dzīves skaldnē atspoguļojas sabiedrībai mazāk pazīstamais — pacietīgais un krīzēs klusais Leonīds Vīgners, kurš nenosit dunduru un ilgi glabā Ziemsvētku eglīti, jo žēl to mest laukā. Tas, kuram bērni pateicas par pasakaino bērnību un neatceras, ka jelkad būtu bārti vai bardzībā turēti. Tas, kuru atceras kā laipnīgu un dāsnu, kaut arī tik pārāku savā gudrībā un talantos. Tādēļ, pavadot pēdējā gaitā šo Leonīdu Vīgneru, paturēsim aizlūgšanās viņa ģimeni, lai Dievs dod viņiem mieru un spēku joprojām palikt kopā — ģimenei, dzimtai, paaudzēm. Tā ir viņu tēva un vectēva mantojuma labākā daļa, tikai vistuvākajiem novēlēta.

Latviešiem Ziemsvētki ne reizi vien ir bijis kauju laiks. Tādi tie bija arī Leonīdam Vīgneram. Tieši Ziemsvētku laikā viņam nācās izcīnīt izšķirošo cīņu ar smagumu, ko uzliek vecums un miesīgā eksistence šai pasaulē. Tagad viņš ir Dieva, sava Radītāja, priekšā. Un ar debesu Tēvu ir kā jau ģimenē — svarīgākais ir ne tas, ko tu proti, bet tas, kas tu esi. Dieva priekšā svarīgākais un paliekošais ir tas, ko cilvēks neraksta autobiogrāfijā un ko nepiemin neviens biogrāfs. Piemēram, tas, ka Leonīds Vīgners bija kristīts Maskavas luterāņu draudzē, ka viņš padomju laikos kristīja savus bērnus un kristīgi izvadīja savu dzīvesbiedri mūžībā. Dieva priekšā ir viņa iedziļināšanās, iestudējot garīgos skaņdarbus, un pārdomas, kas lika uz nošu malām atzīmēt: “Aiz katra vārda “credo” jābūt izsaukuma zīmei un tam jāskan fanātiski.” Leonīdam Vīgneram likās svarīgi līdz galam izdibināt katra izdziedamā vārda nozīmi. Tāpēc nepārsteidz piezīme par “credo”. “Es ticu” ir divi svarīgākie vārdi, kas cilvēkam savā dzīvē jāpasaka. Jēzus teica: “Kas tic un top kristīts, taps svēts. Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirtu, un, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” Leonīdam Vīgneram lielākie baznīcas svētki bija Lieldienas — dzīvības svētki, kad Kristus izrāvās no nāves skavām un piecēlās no sairšanas atomu haosā. Jēzus piedzima, lai Dievs dalītos ar mums cilvēka liktenī. Viņš mira pie krusta, lai cilvēkiem būtu grēku piedošana. Viņš cēlās no kapa, lai mums būtu mūžīgā dzīvība. Nāve ir bāka, kas signalizē un izgaismo, kas dzīvē ir būtisks arī Dieva priekšā. Apustulis Pāvils cilvēka dzīves uzdevumu savelk kopā dažos vārdos: “Glabājiet, kas jums uzticēts, cīnieties labo cīņu, satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko jūs esat aicināti.” Satver mūžīgo dzīvību, jo tu to vari, tev tā ir domāta, priekš tevis Kristus ir dzimis, miris un augšāmcēlies. “Credo — es ticu” ir jāizskan ar spēku un pārliecību ne tikai Baha mesā, bet katra cilvēka sirdī.

No mantojuma, ko atstājis profesors, tātad skolotājs Leonīds Vīgners, mums vajadzētu īpaši ņemt viņa neatlaidību un vēlmi izzināt vārdu līdz galam. Lai pirmais vārds, kuru mēs meklētu izdibināt visa mūža garumā, būtu Kristus — Vārds, kas bija iesākumā, kas bija pie Dieva, kas bija Dievs. Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Lai mēs darītu to tik nopietni, ka par savām pūlēm pat pēc profesora augstajiem kritērijiem varētu saņemt viņa strupo “labi”. Ar lūgšanu novēlam Leonīdu Vīgneru Kristus rokās. Jēzus teica: “Kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu. Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē.”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!