Ar mūža devīzi “Tā turēt!”

Latvijas kara flotes veterāna Hugo Legzdiņa rokās — sava grāmata

Latvijas kara flotes virsnieks, komandkapteinis Hugo Legzdiņš, zemūdenes “Ronis” komandieris, šajās dienās svinēja savu 98.dzimšanas dienu. Kā vienmēr H.Legzdiņš savai jubilejai izvēlas kādu devīzi. Šoreiz tā bija “Tā turēt!” — komanda, kuru kapteinis dod savam stūres vīram, ja uzņemtais kurss ir pareizs. Pats gaviļnieks savā dzīvē centies reizē būt gan tas, kas nosprauž un izvēlas kursu, gan tas, kas stingri tur stūrei ratu, lai kuģis no izvēlētā mērķa nenovirzītos. Bet dzīve, tāpat kā jūra, ir mainīgu un vētrainu vēju pilna, tāpēc, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, sirmais jūrnieks saka: ir baltas un nebaltas dienas bijušas.

Kad vecie jūras vilki pulcējās uz Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova rīkoto pieņemšanu par godu Hugo Legzdiņam, brīvostas nams uz dažām stundām kļuva par tādu kā tālbraucēju kapteiņu salidojuma ligzdu. Kad oficiālie pateicības vārdi savam skolotājam, kas Mangaļu jūrskolā savulaik mācījis navigāciju un jūras astronomiju, bija izsacīti un galdā parādījās pat “Kapteinis Morgans”, tad tik sākās ar jūrnieku slengu piesātināti stāsti un leģendas. Bet jubilārs parūpējies, lai robežsolis, kur beidzas patiess notikums, neiekāptu leģendā, uzrakstot autobiogrāfisku grāmatu “Ronis” — mana būdiņa un pils”. Šī grāmata tapusi sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnisko līdzstrādnieci Māru Zirnīti. Un tas būs spilgts apliecinājums, ka zēns, apveltīts ar gaišu galvu un neatlaidību, Igates muižas galdnieka puika, kas svecīšu gaismā izlasījis tālaika avīzēs par brīnumainu kuģi, kas peld zem ūdens, savus sapņus un vīzijas pārvērš īstenībā. Tas būs stāsts par lepnumu, ko izjuta latviešu jūrnieki, stāvot parādes ierindā uz flagmaņkuģa ledlauža “Krišjānis Valdemārs”, prezidenta Jāņa Čakstes vizītes laikā Somijā, vēlāk, kad Liepājas ostā sagaidīja modernās zemūdenes “Spīdola” un “Ronis”. Hugo Legzdiņš. Ar viņa vārdu saistās mūsu kara flotes uzplaukuma gadi, viņš izjutis visu mūsu valsts prezidentu, sākot ar Jāni Čaksti, rokasspiedienu, saņemot kārtējo dienesta paaugstinājumu vai apbalvojumu. Vēl nesen Latvijā Francijas prezidents piesprauda pie komandkapteiņa uniformas Francijas valsts apbalvojumu par nopelniem, par Francijas jūras kara skolu, kurās savulaik H.Legzdiņš saņēma virsnieka pakāpi, labā vārda nešanu pasaulē. Tas būs stāsts arī par nebaltām dienām, par Latvijas kara flotes bojāeju. Tas būs stāsts arī par komandkapteiņa radnieciskajām saitēm ar literatūras klasiķi Kārli Skalbi. H.Legzdiņa brālis apprecēja Kārļa Skalbes meitu Ilzi. Viņu dēls Andrejs, H.Legzdiņa krustdēls, sirsnīgi sveica savu krusttēvu pāri mūs vienojošai un dalošajai jūrai no Stokholmas. Hugo Legzdiņš savulaik nebrauca lūkot ziemeļmeitas, bet devās uz dienvidiem — uz Nanti, lai pārvestu savu iecerēto — savu būdiņu un savu pili, savu sapni.

Teksts un foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”