Pēc liktenīgās 1991. gada 20. janvāra nakts, kad izdzisa Andra Slapiņa dzīvības lāpa un nāvīgi tika ievainots Gvido Zvaigzne, viņu tuvākais līdzgaitnieks Juris Podnieks sacīja: “Tagad uz Andra kameras stikla ir asinis. Es domāju — ja uz kādas kameras stikla ir asinis, tas nozīmē, ka tiek šauts uz patiesību.” Pēc gada un dažiem mēnešiem pa skuju ceļu aizgāja arī pats Juris. Mūsu leģendāro kinooperatoru trijotne nolika galvas uz Latvijas neatkarības altāra. Mazliet vēlāk — 1993. gada oktobrī — cīņā pret noziedzīgo pasauli krita lietuviešu žurnālists Vīts Liņģis, pavisam nesen liepājnieki atvadījās no talantīgā un neuzpērkamā žurnālista Gundara Matīsa.

“Par viņiem visiem es iedomājos, kad starptautiskās preses asociācijas kalendārā ieraudzīju, ka 11. decembrī tiek pieminēti žurnālisti, kas gājuši bojā, pildot savus profesionālos pienākumus,” teica laikraksta “Čas” žurnālists Vladislavs Filatovs. “Tāpēc devos pie Sv.Pētera baznīcas direktores Mariannas Ozoliņas ar ierosinājumu aicināt kolēģus un visus labas gribas cilvēkus uz bojā gājušo žurnālistu piemiņas brīdi.”

Katrs nolika savu svecīti pie Jēzus tēla, darot gaišu šo atceres un apceres brīdi. Visas Latvijas klātbūtnes sajūtu viesa tradicionālā ziemas ainavu izstāde. Meži, pakalni un jūra, lauku sētas un mazpilsētas. Alfejs Bromults, Harijs Veldre un citi jau mūžībā aizgājuši ainavas meistari, Uldis Zemzaris, Laine Kainaize un vēl, un vēl. Viņi visi piedalījās, visi bija piederīgi. Kā sacīja gleznotājs Juris Zvirbulis, tas bija svēts brīdis svētā vietā. Runas netika teiktas. Klusums bija gaišs un piepildīts. Ar Ojāra Vācieša dzejas rindām par Pēterbaznīcas torni, pilsētas galveno dominanti, devāmies tuvāk debesīm, lai pāri vecpilsētas jumtiem kā baltus putnus aizlidinātu piecus baltus balonus. Pavadot tos ar skatienu, Andra brālis Jānis Slapiņš sacīja: “Andris bieži skatījies uz Rīgu tieši no šīs vietas. Viņš te ir filmējis, nācis arī vienkārši tāpat. Mūsu omīte Anna bija ļoti dievbijīga, mēs tikām audzināti ticībā un mīlestībā. Andrim bija dziļa Dieva un svētuma sapratne.”

Atmodas gados un Barikāžu dienās bieži līdzās slaveno kinooperatoru trijotnei varēja sastapt fotomākslinieku Vilhelmu Mihailovski. Viņš šo atceres brīdi izjuta dziļi personiski:

— Mēs visi esam cilvēki, katrs ar savām domām, savu iekšējo pasauli. Pasaulē visapkārt ir daudz ļaunuma, pastāv tādi vārdā pat grūti nosaucami tumsas spēki. Viņi, mani draugi, bija cilvēki, kas izstaro labestību. Viņi tiecās pēc gaismas. Vienmēr un visur — savās domās, darbos un rīcībā. Mēs tiešām bieži bijām līdzās. Darījām katrs savu darbu, varējām ne vārdu nepārmīt, bet vienmēr bija pleca sajūta. Es savus kolēģus darba procesā parasti nemēdzu fotografēt, bet ar Juri iznāca citādi. Tas bija īsi pirms viņa pazušanas. Biķerniekos notika balonu svētki. Viņš filmēja un darīja to ar tik apgarotu seju, ka nevarēju nefotografēt. Tas izrādījās viņa pēdējais fotouzņēmums. Man ir arī pēdējie Gvido fotouzņēmumi. Diemžēl jau no slimnīcas, otrajā dienā pēc ievainojuma.

Pašlaik Rīgā uzturas pazīstamais kinorežisors Hercs Franks, kas nesen saņēma”Lielo Kristapu” — balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā. Tāpat kā daudzi latviešu kinodokumentālisti, arī Juris Podnieks viņu godāja par savu skolotāju. Hercs Franks savus jaunos kolēģus piemin ar lielu sirsnību:

— Ar Gvido Zvaigzni darbā biju kopā tikai vienu reizi — viņš bija otrais operators, kad uzņēmām filmu “Līdz bīstamai robežai”. Tā bija laba sadarbība. Bet ar Juri mēs kino jomā bijām kā īsti radinieki. Kā mans students viņš filmēja “Aizliegto zonu”. Pēc tam jau kā divi patstāvīgi mākslinieki izveidojām filmu “Vecāks par desmit minūtēm”, kas ir saņēmusi daudz balvu un joprojām tiek rādīta visā pasaulē. Nesen — Korejā, Izraēlā un Krievijā. Juris bija ļoti atsaucīgs, pret visu pasauli labvēlīgi noskaņots, dziļš mākslinieks ar plašu redzesloku. To varēja redzēt arī viņa filmās par PSRS sabrukumu. Andris bija pavisam īpaša personība. Visuma cilvēks. Ļoti talantīgs mākslinieks, dzīves filozofs. 1985. gada vasarā mēs Kurzemē uzņēmām filmu “Laimes pakavs” — par kalēju Jāni Austrumu, īstu tautas filozofu. Viņš pazina dzīvi. Par zirgiem runāja kā par apgarotām būtnēm. Viņiem ar Andri labi saskanēja. Tai vasarā Andris paralēli uzņēma arī filmu par skotu dainām, tautas paražām un ticējumiem. Viņš bija neiedomājami atsaucīgs pret citām tautām, ar ļoti dziļu etnogrāfisko jūtīgumu pret visiem etnosiem. Andris mīlēja cilvēkus, un viņam bija liela sirds. Viņš ar vienādu aizrautību filmēja Latvijas lībiešus un Jakutijas šamaņus, meklēja dažādu tautu un kultūru saskares punktus.

Lietuviešu laikraksta “Respublika” (tas iznāk lietuviešu un krievu valodā) speciālkorespondents Latvijā Ķestutis Ļutkus iededza svecīti arī sava tautieša Vīta Liņģa piemiņai un teicās par šo atceres pēcpusdienu stāstīt lietuviešu lasītājiem, jo viņiem esot liela interese par to, kas notiek kaimiņvalstī. Un šis katrā ziņā bijis pozitīvs notikums — ar tik daudzu cilvēku labām domām un labiem vārdiem.

Atcerēties un pieminēt nekad nav par daudz. Anitas Mellupes apgāds “Likteņstāsti” 1994. gadā (un pēc tam atkārtotos izdevumos) laida klajā atmiņu grāmatu “Triju zvaigžņu spīdums”. Tajā citēta arī Andra Slapiņa dienasgrāmata. Dažas rindas no tās: “Man ļoti gribētos redzēt dziļu aku un — pēkšņi — zvaigzni, kas atspoguļojas pašā dzīlē. Varbūt tas skan pārāk poētiski? Bet šai tēmai, man šķiet, ir jābūt: avots, ticība, rits, kas negaidot ienāk XX gadsimta beigu pasaulē, atgādinot mums par dzīves stabilitāti. (..) Ar savu kameru iesvētīšu neatkarību un aizbraukšu strādāt. Kāpēc? Tāpēc, ka mana neatkarība ir darbs un ka neciešu politiku, darbs, šai īsajā brīdī, kad Latvija zied.”

Marianna Ozoliņa ielūdza uz atceres pēcpusdienu Adventes gaismā arī nākamgad un citus gadus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Uzkāpt lēzenā kalnā, uzkāpt cerībā uzvarēt un uzvarai saukt citus līdzi.Un vēlreiz — būt. Vienaldzības pelēkajās stundās, gara krēslainībā piesaukt cilvēku tā augstākajā suģestējošā lielumā. Tas ir garš ceļš līdz virsotnei, sprīdi pa sprīdim, augot virs līdzenuma. Tā nav mirkļa varonība, neatvairāms rāviens pretī zvaigžņu mirdzumam tai bezgala skaistajā acumirklī.

Vēl tu ej, un vēl kalns lēnām nāk pretī. Metru pa metram, lēni un spītīgi tu ej.

Tas ir grūts, garš darbs — tikpat garš kā dzīvot, tikpat grūts kā ticēt, tikpat gaišs kā mīlēt un tikpat dziļš kā ienīst...

Andris Slapiņš

Šo brāļa fotoattēlu atnesa Jānis Slapiņš

Ar labām domām, ar gaišu atmiņu Foto: A.F.I.