Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Es mīlu latviešu tautu un valsti". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.10.2001., Nr. 154 https://www.vestnesis.lv/ta/id/55063

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Pasaule ir viena: Eiropa - Austrumi"

Vēl šajā numurā

26.10.2001., Nr. 154

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Es mīlu latviešu tautu un valsti”

26.oktobrī Austrijā: valsts svētki

Volfgangs Jilli, Austrijas Republikas vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

 

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

A1.JPG (20695 bytes)Vēstnieka kungs, nākot uz šo interviju, es redzēju, ka esat ceļa jūtīs. Uzraksts pie ieejas vēstī, ka Austrijas vēstniecība šajās dienās mainīs adresi.

— Jā, mēs pārceļamies uz citām telpām Valdemāra ielā.

— Kāds iemesls ir šiem jurģiem? Manuprāt, arī līdz šim Austrijas vēstniecība atradās ļoti labā vietā, pašā Rīgas centrā, pretim Bastejkalnam.

— Jā, jums taisnība. Pārcelšanās saistīta vienīgi ar tehniskām problēmām. Mūsu telpām sienās parādījās plaisas, mājai acīmredzot vajadzīgs lielāks remonts, un pārcelšanās tātad saistīta arī ar drošības apsvērumiem.

— Tātad vēl viens atgādinājums, ka Rīga būvēta smilšu kāpās. Līdzīga problēma ar plaisām sienās ir arī Rīgas pilij, kur atrodas Valsts prezidentes rezidence.

— Es zinu. Un, neraugoties uz šīm problēmām, gribu apgalvot, ka Rīga ir viena no visskaistākajām pilsētām pasaulē.

— Runājot ar tik pieredzējušu diplomātu, tūdaļ jādomā, vai šie vārdi nav diplomātiska laipnība. Vai varat savus vārdus argumentēt?

— Ar lielāko prieku. Es Rīgā ierados no Āzijas, kur strādāju sešus gadus Filipīnās. Tur, lai nokļūtu laikā uz kādu tikšanos, man bija mašīnā jāpavada vairākas stundas. Līdzīgi bija arī tad, kad strādāju Čīlē. Rīgā ik vieta, kur vēstniekam nākas būt, sasniedzama ļoti ērti un ātri. Tādēļ vien jau jums jāsaprot, ka mani komplimenti nav tikai diplomātiska laipnība. Un kur tad vēl lieliskie jūgendstila nami! Rīgā to ir pat vēl vairāk nekā Vīnē. Rīgā ir arī daudzas citas skaistas ēkas, kas celtas atšķirīgā stilā, — jūsu lieliskā Opera, muzeju ēkas, Mākslas akadēmija... Rīgā es redzu daudz līdzības gan ar Zalcburgu, gan Grācu, gan Veronu... — pilsētām, kas mani allaž sajūsminājušas.

— Jums Rīgā šie valsts svētki atnākuši ar pārcelšanās rūpēm. Bet kāds noskaņojums svētku priekšvakarā valda Austrijā?

— Protams, pārcelšanās prasa rūpes, bet arī mēs neesam aizmirsuši savus svētkus.

Pirmdien manā rezidencē notiks pieņemšana, kurā piedalīsies arī Austrijas parlamenta prezidents Heincs Fišers. Manā dzimtenē cilvēki, protams, šos svētku sagaida pacilātā noskaņojumā, taču nevar teikt, ka visi mani tautieši atceras, kāpēc šī mums ir svētku diena. Ka šajā dienā 1955. gadā Austrija atguva savu neatkarību. Austrijā pēdējos gados bijis ļoti spējš ekonomikas uzplaukums. Varbūt arī tāpēc cilvēki piemirst padomāt par savas zemes grūtajām dienām. Taču bez 1955. gada 26. oktobra nebūtu bijis iespējams arī šis mūsu zemes uzplaukums, Austrija šodien nebūtu viena no bagātākajām Eiropas zemēm. Jūs jau droši vien zināt, ka ienākumu līmeņa ziņā caurmērā uz katru iedzīvotāju Austrija ir tūlīt aiz Šveices. Es teiktu, ka šie svētki mums ir pārdomu un arī pateicības diena, atceroties 1955. gadu. Parlamentā šai dienā notiks svinīgā sēde, kurā piedalīsies arī prezidents. Vīnē un arī citās pilsētās notiks svētku koncerti. Ielās spēlēs orķestri, cilvēki kavēsies alus krodziņos... Tomēr, kā jau teicu, daudzi vairs neatceras, kā radās šie valsts svētki.

1955. gads Austrijai bija ārkārtīgi nozīmīgs, jo šajā gadā jūsu zemi atstāja PSRS karaspēks. Līdz tam Austrijā — pašā Eiropas centrā — pastāvēja visai dramatiska situācija.

— Es jūs apsveicu par labo vēstures izpratni! Jā, līdz 1955. gadam mūsu valstī bija sarežģīta, pat dramatiska situācija. Taču šodienas labklājībā cilvēkiem, galvenokārt jauniešiem, piemirstas domāt par šo smago laiku. Īpaši šogad, kad 26. oktobris iekrīt piektdienā. Cilvēki priecājas, ka viņiem nedēļas nogalē ir veselas trīs brīvas dienas, un daudzi jau ceturtdienas vakarā izbrauks ārpus Vīnes. Taču politiķi, protams, skaidri apzinās, cik nozīmīga mums ir šī diena.

— Vai jūs, vēstnieka kungs, no savas bērnības atceraties, kā Vīnes ielās staigāja krievu karavīri? Mēs, latvieši, to skatījām līdz par 1994. gadam...

— Jā, atceros. Es mācījos jezuītu skolā. Tur bija labs futbollaukums, un mēs, šīs skolas puikas, reizēm spēlējām futbolu ar krievu karavīriem. Man jāteic, ka krievu karavīri pret mums, bērniem, izturējās labi, un man vēlāk, pieaugot, bija grūti iztēloties, ka tie bija būtībā tie paši cilvēki, pret kuriem mans tēvs, kara ārsts, karoja pie Staļingradas. Tēvam tā bija traģiska pieredze, kuras dēļ viņš pāragri mira. Iedomājieties, 1942. gada oktobrī viņš tieši tobrīd operēja kādu karavīru, kad hospitāli ķēra šāviņš, un arī mans tēvs pats tika smagi ievainots. Protams, bērnībā es šos notikumus nespēju saistīt vienā likumsakarību izpratnē. Paldies Dievam, ka tagad pasaulē jau tik ilgi valda miers! Man ļoti patīk itāļu mūzika un krievu literatūra — Čehovs, Turgeņevs, Gogolis, Dostojevskis, Tolstojs... Un es gribētu teikt, ka Krieviju skatīju ar Tolstoja, nevis Staļina acīm. Bet tad Padomju Savienībā pie varas nāca Hruščovs un pasniedza mums šo dāvanu — neatkarību Austrijai. Protams, viņam bija savi tālejoši apsvērumi. Hruščovs tādējādi gribēja parādīt Vācijas kancleram Adenaueram, ka Austrijas neitralitāte ir labs paraugs arī Rietumvācijai. Jo neatkarību Austrijai Hruščovs piedāvāja ar nosacījumu, ka mūsu valsts būs neitrāla. Kā zināms, Vācija gāja citu ceļu, taču Austrijai šī situācija bija liela laime, liela izdevība. Austrija taču bija pirmā valsts Eiropas centrā, no kuras padomju armija labprātīgi aizgāja.

Austrijā padomju impērijai arī neizdevās iedibināt savu komunistisko marionešu režīmu kā, piemēram, jūsu kaimiņvalstī Ungārijā, kuras tauta nupat atzīmēja savas 1956. gada antikomunistiskās revolūcijas četrdesmit piekto gadadienu.

— Man jums atkal jāizsaka kompliments par ļoti labo vēstures izpratni. Jūsu minētais variants Austrijai bija ļoti reāla problēma. Austrijā pat bija sarīkota plaša komunistu sacelšanās, taču tauta to neatbalstīja, un policijai izdevās šos dumpiniekus, tā teikt, vienkārši pastumt malā. Man prātā nāk arī anekdote par pirmajām Austrijas pēckara vēlēšanām 1945. gada novembrī. Vīnes militārais komandants, PSRS maršals zvana Staļinam un ziņo, ka komunisti vēlēšanās ieguvuši piecus procentus balsu. “Kādus piecus procentus?!” sašutis bļauj Staļins. “Vai tu, idiot, nesaproti, ka tie ir piecdesmit procenti!” Lūk, tāda anekdote, kas arī liecina, cik reāls mums bija vairāku citu Eiropas valstu liktenis pēckara gados. Taču Austrijai ļoti palīdzēja arī tas, ka padomju armija bija tikai mūsu valsts trešajā daļā, citos Austrijas rajonos sākumā atradās ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotie spēki. Un arī Vīni kontrolēja visu šo valstu armijas. Pastāvēja pat briesmas, ka Austrija līdzīgi Vācijai varētu tikt sadalīta divās daļās un ka PSRS savu zonu varētu pievienot Ungārijai. Laiks no 1945.līdz 1950. gadam Austrijai bija patiešām ļoti smags. Un šajā laikā bija divi mēģinājumi iedibināt Austrijā komunistisku marionešu valdību. Taču abi šie mēģinājumi cieta neveiksmi. Mums, austriešiem, tiešām laimējās, ka izdevās izvairīties no ungāru likteņa pēckara gados.

— Atceroties savu smago pagātni, austriešiem labi izprotama Latvijas jaunākā vēsture un mūsu centieni garantēt savu drošību, iestājoties NATO un Eiropas Savienībā (ES).

— Jā, tā tas ir. Es gribu uzsvērt, ka ceļā uz ES Austrija līdzās Skandināvijas valstīm ir Latvijas advokāte. Jo vairāk tāpēc, ka pagājušajā gadsimtā Austrijai un Latvijai bija visai līdzīga vēsture. Vispirms gan mēs, austrieši, izjutām, ko nozīmē lielai valstij — es domāju Austroungārijas impēriju — piedzīvot savas varenības sabrukumu. Austrijas valsts, tāpat kā Latvija, tika proklamēta 1918. gadā, un mēs arī zaudējām savu neatkarību gandrīz vienā laikā: Austrija tika pievienota Vācijai 1938. gadā, bet Latvija zaudēja neatkarību pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas. Paldies Dievam, Austrija neatkarību zaudēja tikai uz nedaudz vairāk par desmit gadiem, Latvijai tie bija piecdesmit gadi. Tagad ne vien mūsu politiķi, bet visa austriešu tauta priecājas par neatkarīgās Latvijas attīstību un novēl jums panākumus ceļā uz ES. Es domāju, pēc iestāšanās ES Latvija piedzīvos arī strauju tautas saimniecības attīstību. Mēs arī pilnībā saprotam Latvijas vēlēšanos iestāties NATO. Austrija savas neitralitātes dēļ gan nevar pati iestāties šajā organizācijā, bet mēs piedalāmies starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās. Mūsu neitralitāti nosaka īpašs konstitucionāls likums, kuru varētu atcelt vienīgi ar parlamenta divu trešdaļu balsīm un referenduma lēmumu.

Kādas, jūsu vērtējumā, ir Latvijas un Austrijas divpusējās attiecības?

— Politiskā ziņā tās ir teicamas. Par to liecina kaut vai fakts, ka Latvijas valsts prezidente šogad Austrijā bijusi jau trīs reizes. Latvijai ir arī ļoti laba vēstniece Austrijā. Elita Kuzmas kundze dara ļoti daudz mūsu attiecību padziļināšanai. Taču vēl daudzās jomās Austrija Latvijai varētu palīdzēt, piemēram, pilsētas infrastruktūras attīstībā, konkrēti ielu rekonstrukcijā, tiltu un tuneļu būvē, kā arī vides aizsardzības tehnoloģijās. Austrijā ražo arī unikālu medicīnisko aparatūru smadzeņu operācijām. Šādu iekārtu ražo tikai divas valstis pasaulē — Austrija un vēl ASV. Un, protams, ļoti plašas sadarbības iespējas mums ir kultūrā. Vīnē, kā zināt, ir ārkārtīgi bagāta mūzikas dzīve, ik vakaru notiek vairāki izcili koncerti, un arī Rīga ir slavena ar savu aktīvo mūzikas dzīvi. Tāpat unikālās koru tradīcijas Latvijā. Arī Austrijā gandrīz katrā ciemā ir savs koris. Lielā mūzikas mīlestība varētu būt skaists tilts starp mūsu tautām. Es gribu teikt, ka mīlu latviešu tautu un esmu par jums sajūsmā. Lai Dievs sargā latviešu tautu!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!