Guntars Saiva, Sēlijas asociācijas viceprezidents ārzemēs:

Sēlijas Vītola dārgās atmiņas par savu Sēliju

Sēlija ir devusi Latvijas Universitātei divus profesorus — brāļus Vītolus: 1877. gada 30. augustā dzimušo tēlotājas ģeometrijas profesoru Jēkabu un 1879. gada 28. septembrī dzimušo Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātes ārkārtas profesoru Vili. Abi bija “Selonijas” filistri.

Jēkabs Vītols ir vairāku atmiņu stāstu autors. Vairāki no tiem ir publicēti “Selonijas” internajā žurnālā “Draugam — Tēvijai”. Tur ir raksti par Rīgas Politehnisko institūtu, par Jāni Poruku, par dzīvi “Selonijā” pirmajos desmit gados pēc tās atzīšanas 1897. gadā. Divos “Universitas” numuros aprakstītas atmiņas par revolūcijas laiku Sibīrijā 1919. un 1920. gadā. Nepublicētas ir palikušas pagājušā gadsimta 50. gados Austrālijā ģimenei rakstītās atmiņas, kurām viņš bija devis nosaukumu “Stāsti un atmiņas par veciem laikiem”.

Šīs atmiņas profesors rakstīja ģimenei. Vietām lietas un notikumi šķiet pārāk sīki aprakstīti un izskaidroti, bet tas, jādomā, darīts ar nolūku, lai arī mazmeitai būtu vieglāk aprakstīto saprast. Lai gan šīs atmiņas ir vietām ļoti personiskas dabas, tās tomēr satur daudz kultūrvēsturisku un vispārējas intereses materiālu par dzīvi Sēlijas novadā pirms vairāk nekā 100 gadiem. Rediģētas un literāri apstrādātas, tās būtu ieteicams publicēt.

Baibu Rivžu iepriecina Neretas rokdarbnieču meistarība; par Sēlijas sakrālo ainavu un mūsdienām runā Janīna Kursīte Foto: LZA goda doktors Jānis Polis

Profesora meita Irēna Cīrule Bostonā, ASV, jau sāka sava tēva atmiņas rediģēt. Taču šis darbs beidzās ar viņas aiziešanu mūžībā 2000. gadā.

Tagad tikai daži vārdi par profesora Jēkaba Vītola dzīves gaitām. Dzimis 1877. gada 30. augustā pie Jaunjelgavas pilsētas piederīgajā Hibšbergu muižiņā, citur gan minēts, ka šīs mājas bijušas Sērenes pagastā. Mācījies vietējā baznīcas skolā un Rīgas pilsētas reālskolā. 1897. gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta būvinženieru nodaļā, kuru beidzis 1907. gadā ar būvinženiera diplomu. No 1908. līdz 1912. gadam — skolotājs Valkā un Tukumā. 1912. gadā devās uz Permas guberņu Krievijā, kur strādāja par zemstes apgabala inženieri, Pirmā pasaules kara laikā iesaukts kara dienestā, demobilizēts, pilsoņu karam sākoties, iesaukts Kolčaka armijā, nonācis Sibīrijā, kur būvējis dzelzceļus. 1922. gadā atgriezies Latvijā, 1923. gadā sācis darbu Latvijas Universitātē kā lektors, vēlāk docents, vecākais docents tēlotājā ģeometrijā. Pēc Dr. ing. grāda iegūšanas 1938. gadā — profesors un Tēlotājas ģeometrijas katedras vadītājs. 1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, no 1946. līdz 1949. gadam bija Baltijas universitātes profesors. Izceļoja uz ASV, vēlāk uz Austrāliju, kur dzīvoja Sidnejā. Miris 1961. gada 7. decembrī, pārpelnots, apglabāts Sidnejas latviešu kapsētā.

Es biju profesora students tēlotājā ģeometrijā Baltijas universitātē. Ar profesoru tuvāk iepazinos pēc manas uzņemšanas “Selonijā” 1953. gadā, un mēs bieži bijām kopā līdz pat viņa nāvei 1961. gadā.

Jēkabs Vītols bērnības un jaunības gadus pavadīja trijās lauku mājās: pie Jaunjelgavas pilsētas piederīgās Hibšbergu mājās, Seces pagasta Kampānos un Saukas pagasta Lejas Kūliņu mājās. Hibšbergu mājas, kas bija nākušas mātei līdzi pūrā, tautā sauktas par Pumpāniem, jo mātes senči no tēva puses Māršavi bija dzīvojuši Aizkraukles pagasta Pumpānu mājās. Kampāni bija Vītolu dzimtas mājas; mātei apprecoties ar Kampānu–Vidsētas Jāni Vītolu, tas ir pārnācis saimniekot uz Pumpāniem. Savukārt uz Saukas pagasta Lejas Kūliņu mājām aizprecēja Jēkaba tēva māsu.

Ar šīm trim mājām tad nu saistās Jēkaba Vītola bērnības un jaunības gadu atmiņas. Laulībā ar Jāni Vītolu Pumpānos ir dzimuši četri dēli: Miķelis, Jēkabs, Vilis un Paulis. Divus gadus pēc Jāņa Vītola nāves, 1895. gada sākumā māte apprecējās ar pusgraudnieku Andreju Brezovsku, un šajā laulībā piedzima Irma, Zelma un Erna. Ģimenē vēl bija divi audžudēli: Kārlis un Edvards Cinkovski.

Ķikšu kapos par savu saskarsmi ar Jāni Jaunsudrabiņu stāsta Guntars Saiva; LZA prezidents (no labās) Jānis Stradiņš un laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenais redaktors Oskars Gerts Ilūkstē pārsteigumā ar šēderieša Arvīda Sietkovska darināto lielo karoti Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī

Jaunjelgavā tanī laikā bija diezgan daudz vāciešu, tā ka varēja pastāvēt vācu evaņģēliski luteriskā draudze; mācītājs Jozeps bija abu draudžu mācītājs. Katru svētdienu notika divi dievkalpojumi; pirmais pulksten pusdeviņos no rīta vācu valodā un otrais pēc pulksten desmitiem latviešu valodā. Mēs ar māti gājām uz latviešu dievkalpojumu, bet kādu reizi intereses pēc uz vācu. Jaunjelgavā bija vācieša Šnabes grāmatu veikals, vācu kurpnieks Hauks, kurš ņēma lielāku maksu nekā latviešu un žīdu kurpnieki. Bija vācu konditoreja. Vēl minams vācietis (faktiski gan latvietis) Dombrovskis, pensionēts Jaunjelgavas pastmeistars — pasta kantora priekšnieks, vīrs ar lielu, platu sirmu bārdu. Viņam bija sava māja uz Lielās ielas un tās ielas stūra, pa kuru mēs gājām no savām mājām uz pilsētu. Šī stūra māja vēlāk, pēc mūsu aiziešanas no Pumpānu mājām, tika nojaukta un tā laukuma vietā uzbūvēta krievu baznīca. Dombrovska meitu bija apprecējis atvaļināts Krievijas armijas virsnieks Rozenauers, Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes profesora Nikolaja Rozenauera tēvs, kurš bija bijis apriņķa policijas priekšnieks citās Kurzemes pilsētās un laikam arī Jaunjelgavā.

***

Neatceros, kurā gadā, gan laikam vēl tad, kad gāju Elziņa skolā, Jaunjelgavā karstā vasaras laikā izcēlās liels ugunsgrēks; pilsētas augšgals uz Sērenes pusi dega trīs dienas un naktis. Mēs, zēni, novērojām ugunsliesmas un dūmu mutuļus dienā; it sevišķi lielisks skats bija naktīs. Māte mūs nelaida uz pilsētu no turienes novērot ugunsgrēku; mūsu mājas lielie cilvēki gan gāja skatīties un palīdzēt, cik iespējams. Vietējie ugunsdzēsēji ar savām šļircenēm neko daudz palīdzēt nevarēja, lai gan Daugavā ūdens netrūka. Vajadzēja izsaukt ugunsdzēsējus no Rīgas. Tie tad nu apturēja ugunsgrēka izplatīšanos uz pilsētas lejasgalu. Nodegušās mājas sāka drīz vien uzbūvēt par jaunu; vajadzēja daudz būvamatnieku, kuriem par darbu maksāja labu naudu. Apmācīto amatnieku trūka, kurš katrs puisis, kurš tikai mācēja cirvi turēt rokās, kā to mūsu māte teica, un malku skaldīt, tagad strādāja kā būvamatnieks un pelnīja trīs rubļus dienā, kas tanī laikā bija pasakaina alga. Meistari pelnīja vēl vairāk. Drīz vien pilsēta bija atkal vecā formā.

***

Jaunjelgavas centrā bija pilsētas dārzs; blakus dārzam bija ugunsdzēsēju ēka, kuras sāni robežojās ar pilsētas dārzu. Pie šīs ēkas bija piebūvēta it kā veranda — nojume, kurā pa vasaras laiku bija restorāns, varēja ieturēt maltītes un dabūt brandvīnu un alu. Netālu no restorāna dārza vidū bija neliels paviljons muzikantiem. Pa vakariem spēlēja raga pūtēji — prāģeri, kādi pieci vai seši. Tādi vasaras muzikanti nāca no Austrijas arī citās Kurzemes pilsētās. Tie bija čehi un vācieši no Prāgas, kādēļ viņus sauca par prāģeriem. Tā arī sauca tādus, kas nebija no pašas Prāgas, bet no citām Austrijas pilsētām un ciemiem. Šie prāģeri bija labi profesionālie mūziķi, un viņu populārie marši un valši skanēja ļoti labi. Ieejas maksa dārzā pa koncerta laiku bija desmit kapeikas, kuras iekasēja dārza sargi, nolikti pa divi pie ieeju vārtiem. Ar ieejas maksu vien laikam gan nevarēja atalgot muzikantus; iztrūkumu sedza pilsētas valde no budžeta. Mēs paretam gājām uz pilsētas dārzu no tuvuma paklausīties mūziku. Dažos dzidros vakaros mēs varējām to labi sadzirdēt arī no mājām. Daži pilsētnieki — skolotāji, ierēdņi un citi — sēdēja restorāna paviljonā un dzēra alu, klausoties mūzikā. Mēs, skolas zēni, to nu nedrīkstējām darīt, ja arī gribētu.

***

1893. gada vasarā māte krāja naudu, lai es varētu iesākt skolas gaitas Rīgā. Uz Rīgu braucām augusta pirmā pusē pa zemes ceļu gar Daugavas malu ar diviem vezumiem visādu mantu (sīpoli, milti, dzīvs, labi nodzirdīts teļš utt.) pārdošanai Rīgā, lai samaksātu skolas naudu un skolnieka dzīves sākšanu Rīgā. Braukšana ar vezumiem, zināms, gāja soļiem. Pa brīžiem apstājāmies kādā krogā pabarot zirgus un braucām tālāk. Gar Ķegumu iznāca braukt gaišā mēness naktī. Ūdens Daugavā nebija liels, un Ķegums stipri krāca. Bija jauks skats un jauka sajūta gar slaveno Daugavas krāci braukt. Vienu zirgu vadīja patēvs Brezovskis; otrā braucām mēs ar māti. Liels patīkams uzbudinājums man bija aiz Salaspils, ieraugot Rīgas torņus; likās, ka tie ir tuvu — pāris verstis, bet vēl bija labs laiks jābrauc, līdz sasniedzām Rīgas pilsētas pirmās nomales mājas. Šo braucienu gar Ķegumu un tālāk uz Rīgu es arvien ar labpatiku atcerējos.

Pa Maskavas priekšpilsētu braucot, nāca klāt zemnieku preču uzpircēji un šo to nopirka, par teļu solīja 18 rubļus, bet mātei likās, ka tas par maz par tik ilgi labi barotu un dzirdītu teļu. Māte cerēja pašā pilsētā vairāk dabūt. Kad iebraucām mājvietā pie Stūra Stepes Suvorova (K.Barona) ielā, atkal sitās klāt preču uzpircēji, bet par teļu nesolīja vairāk kā tos pašus 18 rubļus. Liekas, vedām uz Rīgu pārdot arī vienu slaucamu govi. Pa ceļu braucot, māte slauca pienu, dzirdīja teļu un arī paši dzērām, cik varējām. Lai teļš pa divas dienas ilgo braucienu nenovājētos, māte spieda teļu norīt svaigas vistu olas. Kad māte savas preces bija pārdevusi, gājām uz Rīgas pilsētas reālskolu, kurā biju nodomājis iestāties, bet izrādījās, ka uzņemšanas pārbaudījumi bija jau notikuši un visas brīvās vietas aizņemtas, tā ka šinī semestrī vairs nevarēju iestāties skolā. Ko nu darīt? Māte iegāja “Baltijas Vēstneša” redakcijā pie redaktora, ievērojamā vecā Dīriķa, pēc padoma, ko nu darīt. Dīriķis ieteica mātei Millera privāto reālskolu, cik atceros, Aleksandra ielā 18 (Brīvības ielā), tur droši vien vēl būšot brīvas vietas. Skolas direktors Millers (ar tādu deguna galu kā dzērveņu oga) mani izklaušināja un uzņēma ceturtajā klasē, lai gan man zināšanu bija pietiekami arī piektajai klasei. Tā 16 gadu vecumā sāku skolas gaitas Rīgā.

***

Jaunā māja Kūliņos bija uzbūvēta lielāka, nekā bijusi vecā māja. Saimniecības galā bez virtuves un nelielas istabas vēl bija paredzētas divas lielas istabas. Siena starp abām lielajām istabām nebija vēl iebūvēta, tā ka radās liela telpa. Šo lielo telpu tad nu izmantoja sauciešu teātra spēlētāji; iestudēja kādu lugu un uzveda Lejas Kūliņu lielajā istabā, jo citur nekur vecajās mājās nebija tik lielas telpas. Pietika i skatuvei, i publikai. Par šo teātra izrādi ilgi runāja Saukā; bijuši sabraukuši skatītāji lielā skaitā. Bija arī kādas balles rīkotas.

***

Lielās zemnieku lauksaimniecībās jāmaļ daudz labības, gan maizes cepšanai, gan lopbarībai. Uz Eķengrāves muižas pusi bija lielas laukakmeņu mūra vēja dzirnavas, celtas uz kāda kalna, neatceros, vai muižas īpašums, izrentēts kādam melderim, vai meldera īpašums. Dzirnavām bija trīs gaņģi — divi miltu malšanai un viens putraimu gaņģis. Sudmalām bija gari spārni: labā vējā varēja pavilkt visus trīs gaņģus; labi bija malt sausā, asā ziemeļu vai rīta vējā. Vējš, kas pūta no tā sauktā Dekšņa (kupla meža) puses, bija untumains; reizēm spārni griezās ātri, reizēm lēnā gaitā. Šinīs sudmalās es esmu daudzreiz bijis, izkāpelējis visus stāvus un izskatījis visus mehāniskos brīnumus. Bet onkulis veda labību malt arī ūdensdzirnavās uz nelielas upītes, kura ietek Saukas ezerā. Pavasaros ūdens bija diezgan, arī lietus laikā, bet sausā laikā ūdens trūka; tādēļ dzirnavu rentnieks vācietis Šūmanis bija iegādājies ar malku kurināmu lokomobili dzirnavu dzīšanai. Lokomobile ēda daudz malkas, tādēļ malšanas nauda bija krietni augstāka nekā vēja dzirnavās, kur dzinēja spēks neko nemaksā. Saukas dzirnavās bija arī smalku miltu bīdelējamais gaņģis, kurš bīdelēja zemnieku kviešus smalkos miltos baltas maizes un svētku pīrāgu cepšanai. Melderim Šūmanim reiz bija notikusi smaga nelaime dzirnavās: ieslēdzot kustībā kādu gaņģi ar dzenamo siksnu, pēdējā aizķērusi un piespiedusi rokas plaukstu un rāvusi sev līdzi apkārt ritenim; melderim roka netālu no pleca norauta, laužot kaulu un saplēšot muskuļus; roka apsviedusies riņķī un nokritusi uz grīdas melderim pie kājām. Viņš to paņēmis otrā rokā un iegājis istabā pie sievas; tad zaudējis samaņu. Es šo vienrocīgo melderi esmu daudzreiz redzējis.

***

Saukas pagasta valdē manu atmiņu laikā bija darbvedis Millers. Kad es biju vai nu reālskolas pēdējā klasē, vai jau students, Kūliņu Pēteris mūs abus ar Vili aizveda uz pagasta māju. Millers esot izteicis vēlēšanos, vai mēs trīs pa vasaru maz nodarbinātie jaunekļi nevarētu viņam palīdzēt pārrakstīt dažus steidzamus rakstus. Tanī laikā visa pagasta valdes un pagasta tiesas darbvedība un protokoli gāja krievu valodā. Pagasta darbvedim bija palīgs, bet darba bija pārāk daudz, lai to veiktu; viņiem abiem bija ļoti garas darba stundas. Mēs dažus rakstus pārrakstījām, tad ēdām pusdienas, piedzerot klāt arī kādu glāzi brandvīna un alu. Tanī laikā vēl nebija rakstāmās mašīnas; pārrakstīšana gāja lēnām. Zilie kopējamie papīri gan bija jau pazīstami, bet valdības iestādes prasīja ar tinti rakstītas kopijas. Pagasta darbvežiem vai pagasta skrīveriem, kā tauta teica, bija cienīgs stāvoklis pagastos; viņi bija likuma un krievu valodas pratēji, padomdevēji arī pašiem pagasta vecākiem un saimniekiem, kam bija kādas darīšanas ar kroņa iestādēm.