Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar sarkanbaltizaļajām Sēlijas krāsām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.10.2001., Nr. 152 (2539) https://www.vestnesis.lv/ta/id/54952

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No Ilūkstes novada apziņas par Sēlijas un Latvijas nākotni

Vēl šajā numurā

24.10.2001., Nr. 152 (2539)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar sarkanbaltizaļajām Sēlijas krāsām

Dr. habil. philol., prof. Janīna Kursīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe:

Sēlijas sakrālā ainava un mūsu sapratne par to

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī

 

Pateicoties Kultūrkapitāla fonda (KKF) triju mēnešu atbalsta stipendijai, Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) zinātnieces Ella Buceniece, Māra Zirnīte, novadpētniece Lūcija Ķuzāne, kā arī šo rindu autore izstrādāja programmu “Dzīvesstāstu” un Latvijas Universitātes (LU) apvienotajā folkloras ekspedīcijā 2000. gadā savāktā materiāla novērtēšanai un Sēlijas kultūrpētniecības virzienu iezīmēšanai. Plašu darbu veica Lūcija Ķuzāne, apzinot Sēlijas novadpētniekus. Šis darbs triju mēnešu garumā deva konceptuālu pieeju skatījumam uz Sēliju caur dzīvesstāstu prizmu un vienlaikus sniedza iespēju saskatīt perspektīvas Latvijas novadu kompleksas izpētes programmai.

Sēlijas ekspedīcijas rezultātā 2000. gadā Nacionālās mutvārdu vēstures un jaunlaiku folkloras krājumam pievienoti 168 audiokasetēs ierakstīti dzīvesstāsti. Ekspedīcijai beidzoties, tās dalībnieki katrai no kasetēm pievienoja īsu kopsavilkumu — par to, kas atrodams tajā vai citā dzīvesstāstā, taču skaidrs, ka ar to nākamajiem pētniekiem ir par maz, lai orientētos, kādi vēsturiski notikumi, kādas folkloras vai etnogrāfiskas liecības atrodamas tā vai cita cilvēka dzīvesstāstā, bet galvenais ir tautas filozofija un domu izteiksmes veids. Pašlaik, pateicoties M.Zirnītes neatlaidībai, viņas vadībā paveikts ļoti svarīgs melnais darbs — daudzo ierakstu atšifrēšana un ierakstīšana datorā. Ar KKF finansiālu atbalstu lielu daļu paveikuši LU Filoloģijas fakultātes studenti. Svarīga, manuprāt, ir arī materiālu pieejamība. Katrs, kas interesējas par šo tematu, var iepazīties ar savāktajiem materiāliem FSI pie Māras Zirnītes, drīz šis materiāls būs pieejams arī interneta versijā. Sēlijā savāktie materiāli palīdzējuši izveidot lekciju kursus virknei Rīgas zinātnieku, kas piedalās enerģiskās Leonas Pauniņas vadītajā Sēļu tautskolā.

Ekspedīcijas gaitā atklājās diezgan daudz no Sēlijai savdabīgā, no tā, kuram novadam šejienes ļaudis sevi pieskaita, kādas rakstura iezīmes uzskata par sev raksturīgām. Tas ir atsevišķa referāta temats, minēšu tikai, ka par sēļiem uzlūko sevi galvenokārt tie, kas regulāri lasa avīzes, seko līdzi televīzijai, tie, kuru identitātes apziņu tiešā vai pastarpinātā veidā veidojusi akadēmiķa Jāņa Stradiņa aktīvā darbība. Tā Aina Rizga no Sunākstes studentei Lāsmai Andžānei stāsta:

“Sevi uzskatu par sēlieti. Zemgale nē, tā ir Dobele, Jelgava, Bauska, pat Valle — piekrītu, nu kāda te Zemgale? Viņiem ir cita izruna, cits raksturs. Kāds sēļiem raksturs — par sevi varu teikt, ka otram uz galvas nekāpju, esmu diezgan spītīga, bet es diezgan ātri kontaktējos ar citiem un, ja redzu, ka cilvēks man ir neapzināti pāri darījis, es viņam piedošu, bet, ja apzināti kāds ir mani aizvainojis ar nolūku mani pazemot citu cilvēku priekšā, es viņam durvis neatvēršu, varbūt pateikšu: “Labdien!”, bet tas arī būs viss. Bet sēļi, lai arī ir katrs par sevi, palīdzību nekad neatteiks, zemgalieši ir lepni ļaudis. Es biju (praksē) Madonā, tur mūs vispār uzskata par Latgales ļaudīm. Mūsu izruna ļoti atšķiras no citiem. Kad man saka, ka es no Latgales, atbildu: “Nē, es neesmu no Latgales, es esmu no Sēlijas! Aizbrauciet paši un apskatieties!” Latgalieši ir atsaucīgi, sabiedriski. Mēs esam noslēgti. Te vienmēr ir bijušas mājas atsevišķi, tur vienmēr ir bijuši ciemati tuvu cits pie cita — varbūt tāpēc?”

Mani šajā ekspedīcijā, bet arī publicētajā un Folkloras krātuvē esošajā nepublicētajā Sēlijas teiku, nostāstu bagātīgajā klāstā visvairāk saistīja Sēlijas daba, konkrēti — tie dabas objekti, ko var saukt par Sēlijas sakrālās ainavas elementiem. Viena no tādām īpašām, bet diemžēl mūsdienās apkārtnē nesakoptām vietām ir Sunākstes Zilais kalns jeb Piksteres kalns, kur studenti pierakstīja diezgan daudz dzīvesstāstu. Viena daļa aptaujāto (arī no paša Zilkalnes ciemata) neko daudz vairs nevarēja pastāstīt par šo kalnu. Studentu piezīmēs diezgan bieži atkārtojas teikums: “Par Zilo kalnu neko nezina teikt.” Viena daļa aptaujāto dzirdējuši teiku, kā Zilo kalnu ļaudis ar cepurēm sanesuši. Arvīds Rudzītis (dz. 1917) no Sunākstes pagasta Laimiņām stāstīja, ka Zilais kalns pirmās brīvvalsts laikā piederējis viņa māsīcai Pormalei. Māsīcas vīrs aizliedzis kokus cirst šajā kalnā. Kāpēc, to viņš nezinot. Inta Vaivade (dz. 1934) no Sunākstes Druvām atceras, ka bērnībā kopā ar citiem pie Zilā kalna svinējuši Lieldienas. Zilajam kalnam esot īpatnējs veidols. Vilma Stirāne no Sunākstes Rapsodijām (dz. 1924) stāsta, ka Zilajā kalnā svinējuši arī Jāņus. Miervaldis Zvejnieks (1944. g. Zilkalnē dzimis, dzīvo Sunākstes pag. Mazjāņos) stāsta, ka Zilais kalns ir sens pilskalns.

Īpatnējs ir Zilā kalna otrs nosaukums — Piksteres kalns. Jau tīri skaniski šis nosaukums neliekas baltiskas cilmes. Kā izpētījusi valodniece Maija Poiša, Sēlijā ļoti blīvi pārklājušies baltiskas un somugriskas cilmes vietvārdi. Pašlaik gribētu piedāvāt divas hipotēzes: ‘Pikstere’ varētu būt no ‘pikk’ (igauņu un lībiešu valodā — ‘garš’) — tātad burtiski ‘garais kalns’. Otra versija — no igauņu ‘pikne’ (ģenitīva locījumā ‘pikse’ — zibens). Šķiet, ka drīzāk varētu būt otrais variants, jo tuvumā Piksteres kalnam ir Sperjāņa kalns, un apkaimē daudz nostāstu par īpašām uguns vietām jeb uguns ceļiem, kur bieži spēris pērkons. Par Sperjāņu kalnu jau minētā Inta Vaivade no Sunākstes stāsta, ka tam esot īpašs starojums. Iespējams, senatnē šajos kalnos notikusi Pērkoņa dievības pielūgsme un uguns iekuršana ar pērkoņa saspertu ozolu šķilām. Folkloras krātuvē saglabājusies Sēlpilī 1928. gadā pierakstīta teika par Piksteres muižas rijām un kādu kalnu, ko saucot par spriksta kalnu, jo tur pusnaktī rādījušies spīdoši kamoli. Vai Spriksta kalns domāts Zilais kalns vai kāds cits, šodien diez vai ir noskaidrojams (varbūt vietējiem iedzīvotājiem ir kādas papildu ziņas?). Vārds ‘spriksta’ nozīmē ‘kvēlojoši pelni, slēpta uguns’, kas arī dod papildu norādi uz Zilā un Sperjāņa kalna saistību ar kādiem uguns rituāliem.

Plašākā nozīmē Piksteres jeb Zilajam kalnam — tāpat kā citiem Zilajiem kalniem Latvijā — ir sakars ar nomirstošajām un atdzimstošajām jeb sezonas dievībām. Latviešu pagāniskajā apziņā tāda dievība bija Jānis. Vasaras saulgriežu rituāli senatnē noritēja īpašās svētbirzīs (tai skaitā arī uzkalnos un kalnos), kur nedrīkstēja kokus cirst. Jaunākos laikos, kad saglabājās neskaidras atmiņas par šo svētku sakaru ar saules ritējumu pie debesīm, ar saules noiešanu debesu kalna apakšā un tam sekojošu atdzimšanu, teikās zem kalna atrodas vairs ne Jānis, ne Saule, ne Saules meitas, bet milži, raganas, kungs, pat hercogs. Tā kādā teikā stāstīts, ka Zilkalnes pagastā dzīvojis bagāts hercogs, kas gribējis aiz sevis atstāt nemirstīgu piemiņu. Licis kalpiem, lai tad, kad nomirs, iezārko viņu zelta zārkā, aprok ar cepurēm un samet uz kapa lielu kalnu, kas tad arī esot Zilais kalns. Te redzams, kā Saules dievības jaunāku laiku teikās pārvēršas par cilvēkiem, taču Saules kulta atmiņas, kaut netiešā veidā — nostāstā par zelta zārku — saglabājušās. Par spīti urbanizācijai un ar to saistītai nesakralizētās domāšanas un pasaules uztveres dominēšanai. Dažādos veidos atkārtojas nostāsti par to, ka Piksteres Zilais kalns ir mākslīgi uzbērts — vai nu zviedru karavīri to sanesuši ar cepurēm, vai barona laikos zemnieki, bet arī ar cepurēm. Aina Rizga (dz. 1936) no Sunākstes domā, ka Zilais kalns ir mākslīgi uzbērts, jo blakus kalnam ir grava, no kurienes tad varētu būt zeme nesta. Vispār vērojamas zināmas tipoloģiskas līdzības ar Mezopotāmijas zikurātiem, kurus uzlūkoja par dievu kalniem. Piksteres ezera krastu sauc par ‘kapenēm’. Pēc vietējiem nostāstiem tur glabājoties kāda kapuplāksne, it kā no senlatviešu laikiem (Zilkalnes Mazjāņos Miervaldis Zvejnieks, dz. 1944), bet to nedrīkstot atrakt.

Zilie kalni ir īpaši visā Latvijā, ne tikai Sunākstē, pašlaik zināmi septiņi Zilie kalni, par kuriem ir kā folkloras, tā vēsturiskas ziņas, ka tajos dažādos gadsimtos notikuši sakrāli rituāli. Tie ir 1) Valmieras Zilais kalns, kas arī visnozīmīgākais un teikām apvītākais no visiem; 2) Naukšēnos — Zilais kalns jeb Naukšēnu Kābelis; 3) Slīteres Zilie kalni (vislielākie no visiem, jo aizņem ap 20 km, Talsu raj. Dundagas pag.); 4) jau minētais Sunākstes jeb Piksteres; 5) Ogres; 6) Dobeles (nav saglabājies, 20. gs. sākumā norakts); 7) senos rakstos minēts Zilais kalns Rīgas rajona Turaidas pagastā. Pēc nostāstiem vēl viens Zilais kalns atradies arī Latgalē, it kā Rēzeknes rajonā.

Kalni mītiskajā apziņā saistīti ar teikām, nostāstiem par dažādu svētku svinēšanu, raganu un burvju, tautas dziednieku pulcēšanos, ziedojumiem dievībām un gariem. Un tas arī dabiski, jo visā pasaulē tradicionālajos priekšstatos augstas vietas ir pildītas ar sakrāliem spēkiem. Viss, kas tuvināts debesīm, saņem no tām dievišķā spēka daļu. Jebkura uzkāpšana vai atrašanās kalnā ir izraušanās no profānās pasaules un cilvēka ikdienas statusa. [Par to arī rakstījis rumāņu izcelsmes ievērojamais franču reliģiju pētnieks Mirča Eliade (Eliade M. Očerki sravņiteļnogo religiovedenija. M., 1999, s. 105).]

Par Sēlijas kalniem ir ļoti daudz dažādu teiku un nostātu. Skeptiķis var teikt, protams, ka, salīdzinot, piemēram, ar Zemgali, kur dominē līdzenums, Sēlijai būs vairāk nostāstu par kalniem. Un tomēr — ir kalni un ir kalni. Tie otrējie, atšķirībā no pirmajiem, ir ar savu sakrālo biogrāfiju. Un tādus tautā īpaši godāja un vairījās nodarīt pāri. Varbūt tāpēc pat tik profanizētajā pasaulē, kādā dzīvojam mēs, kad nonāca līdz atkritumu izgāztuves celšanai Valmieras Zilā kalna pakājē, tik daudzi sasparojās un sāka protestēt. Nostrādāja kaut kāda iekšēja aizsargsistēma. Un varbūt šīs senās sakrāluma izjūtas dēļ mums joprojām tik sāpīgs un neaizpildāms ir vēl vienas Sēlijs ainavas sakrālās dominantes — Staburaga — zaudējums. Bez īpaši iezīmētām un izjustām vietām dabā, savā vēsturē cilvēks, sabiedrība, nācija, valsts pašiznīcinās, jo tādā apziņā visu var pārdot un visu var nopirkt, un visu var pārveidot. Nekam nav dziļākas jēgas.

Sēlijas sakrālajai ainavai nozīmīgi kalni bez Zilā kalna ir Sērpiņu, Sperjāņu kalns, Ormaņkalns un vēl citi. Ļoti nozīmīgi sakrālajā ainavā ir ar teikām apvītie pilskalni, tādi kā Saukas, Sērenes, Sēlpils un citi. Es minēju tikai kalnus, bet sakrālajā ainavā ļoti nozīmīgi ir arī ūdeņi. Sēlijā daudz teiku ir par Saukas purvu un ezeru, Sakas un Seces upi, Aklo ezeru un citiem.

Sakrālo ainavu senāk veidoja vietas, kas saistītas ar dievību, aizsargājošu garu klātbūtni, vietas, kur tika ziedots vai upurēts, kur tika izlūgta aizsardzība kritiskos gadījumos. Šodien tās ir vietas, uz kurieni mēs tiecamies prom no pilsētas enerģiju izsūcošās burzmas, vietas, kur iegūstam jaunu spēku. Sēlija ir pilna ar šādām vietām. Nezinu, vai Sēlijā pašā daudzi jūt un novērtē šo lielo novada bagātību — sakrālās ainavas blīvumu. No malas tas ir acīs krītoši. Tāpat kā acīs krītoši, bet neizskaidrojami ir daudzo ar sakrālo ainavu saistīto vietvārdu nosaukumi šai novadā, kas sākas ar to pašu burtu ‘s’, ar ko Sēlija: Sēlpils, Sunākste, Saka, Sauka, Sece, Sērene, Susēja, Slate, Skromi, Subate, Svajāni, Svente, Sperjāņu kalns, Sudrabkalns, Siliņkalns, Sērpiņa kalns, Strupbrenča ezers, Staburags utt. Nerunājot nemaz par to, ka katra šī vietvārda etimoloģija ir ārkārtīgi interesanta un kalpo par vērtīgu sēļu sakrālās vēstures izziņas materiālu, šie vietvārdi ir ļoti skaisti un skanīgi. Tāpat kā visa Sēlija, kas cauri gadu simtiem līdz pat mūsdienām ir saglabājusi lielu daļu savas noslēpumainības un sakņu dziļuma.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!