Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.10.2001., Nr. 146 https://www.vestnesis.lv/ta/id/54674

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministriju un nozaru dokumenti un informācija "Latvijas Vēstnesī" šajā nedēļā

Vēl šajā numurā

12.10.2001., Nr. 146

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa virsniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina)

KAI1.JPG (20188 bytes)|Ivande Kaija ar meitu Silviju
KAI3.JPG (16560 bytes)
Viens no pēdējiem Ivandes Kaijas fotouzņēmumiem

Rainis viņu dēvēja par maigo, balto Liliju, bet Aspazija — par māsu. Kārlis Ulmanis bija izteicies, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu, un 1926. gadā viņai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Zelta fonda" dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Viņas Kopoti raksti aizņem desmit sējumus, taču liktenis literārajam un politiskajam darbam atvēlēja tikai nedaudz vairāk par sesto daļu rakstnieces mūža. Jaunības gadi bija veltīti ģimenei, bet pašā panākumu pilnbriedā viņu no aktīvās dzīves izsvītroja nedziedināma slimība — atņemdama dzirdi, runas spēju un ķermeņa labās puses kustību brīvību. Sava likteņa traģismu Antonija nojauta jau pašā mākslinieces gaitu sākumā: viesodamās Kastaņolā, viņa kopā ar Aspaziju kādā kapsētiņā apstājas pie akmens tēla — kaijas ar salauztiem spārniem. "Tā laikam būšu es," viņa saka draudzenei, un izvēlas pseidonīmu — Kaija. Ivande Kaija.

"Lielāku bēdu nav, kā kad radošam garam tiek atņemts viņa darbs," šo epizodi atcerēdamās, pēc gadiem rakstīja Aspazija. Rakstniece, kas neatkarīgās Latvijas tapšanas gados izvērsa nozīmīgu sabiedrisko darbību, palēnām tika aizmirsta. Viņas pirmais lielais romāns "Iedzimtais grēks", kas 1913. gadā sacēla ilgi nerimstošu satraukumu un pievērsa sabiedrības uzmanību sarežģītiem ētiskiem jautājumiem, jau divdesmitajos un trīsdesmitajos zaudēja aktualitāti. Padomju okupācijas laikā "buržuāzisko rakstnieci" noklusēja vispār, bet, ja atcerējās, tad atcerējās vienīgi viņas pārmetumus Rainim un Aspazijai par darbību sociāldemokrātu partijā. Par viņas politisko pārliecību visspilgtāk runāja karalaiku dienasgrāmata, kuru līdz ar citiem darbiem cenzūra izņēma no apgrozības.

Ivande Kaija dzimusi 1879. gada 13. oktobrī turīga tirgotāja un namīpašnieka Meldera–Millera ģimenē. Ieguvusi vispusīgu izglītību Rīgā, viņa papildus studē filozofiju Bernē un Leipcigā, pārvalda krievu, vācu, latīņu, franču, angļu un itāliešu valodu. Skaistā, apdāvinātā un aizrautīgā jauniete 1901. gadā apprecas ar populāro acu ārstu Feliksu Lūkinu. Gadus deviņus Antonija Lūkina gandrīz pilnīgi nododas ģimenes dzīvei un bērnu audzināšanai, bet viņas sirds alkst izrauties pasaulē. Viņa grib apmeklēt lielās kultūras pilsētas Cīrihi, Romu, Parīzi un klausīties lekcijas Sorbonnas universitātē, iet "žurnālistu skolā". Šī izglītības ceļojuma dziļākos cēloņus palīdz izprast viņas vēlāk radīto romānu varones. Viņas tiecas pēc neatkarības, ko nedod vīru nodrošināta laulības dzīve, viņas tiecas izprast sievietes misiju jaunā gadu simtenī, viņas tiecas pēc mīlestības — gan apgarotās, gan fiziskās.

Ceļojums tomēr beidzas ar smagu vilšanos. Ivandei Kaijai ir būtiski pasliktinājusies dzirde. Par to viņa 1911. gada 21. janvāra vēstulē raksta Aspazijai: "...kad pārnācu mājās no kādas lekcijas, tad domās arvien pārcēlos uz Kastaņolu, liku savu galvu Jūsu klēpī un raudāju, raudāju... Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka man tik slikti būs ar dzirdēšanu. "Izberzos beņķus" gan Sorbonnā, gan College de France, gan savā žurnālistu skolā, bet ar vienlīdzīgiem panākumiem. Nu mazākais, vaigu vaigā redzēju Parīzes zinību zvaigznes!— Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam — urbjos iekšā bibliotēkās. [..] Tagad es vismaz zinu skaidri, ka mans darba lauks ir četras istabas sienas."

Tomēr ceļojums dod arī lielu ieguvumu — tā ir Kastaņolas trimdā mītošo dzejnieku draudzība. Ivande Kaija ar sajūsmu stāsta Aspazijai un Rainim par Itālijā un Francijā redzētajām kultūras vērtībām un saviem literārajiem nodomiem, un uztic arī savas ģimenes dzīves pretrunas, personiskās sāpes. Un saņem gan mierinājumu un paskubinājumu radošam darbam, gan Aspazijas vēlējumu: "...ja jūtaties topoša māksliniece, tad liekat roku uz sirds un sakat non dolet" (nesāp, latīņu val. — S.V.).

Aspazija visai kritiski vērtē Ivandes Kaijas pirmās lugas: "Ādams un Ieva", "Madonnas" "Apollons", taču arī skubina tālākām mākslas likumību studijām, līdz "Jūs sāksat nojaust, kāds liels neredzams mehānisms stāv aiz tā, kas ietērpts redzamos dialogos". Taču vēl vairāk viņa uzsver, ka Ivandei Kaijai jāmācās sevi disciplinēt, attīstīt paškritiku un harmoniju, kas nepieciešama radošam darbam. Saņēmusi "Madonnu" rokrakstu, viņa 1911. gada 29. maijā raksta: "Man, galvenais, dara rūpes Jūsu iekšējais nemiers. Tas gan ir dzinējs spēks un tāds vētras motors, bet priekš rezultātiem un radīšanas vajag miera, dziļa miera, liela klusuma. [..] Vielu Jūs esat uztvēruši labu, tā dod iespējas priekš stipriem konfliktiem un liela dziļuma, bet Jūs ar savu drudžaino steigšanos neesat viņu diezgan dziļi izvērsuši un izstrādājuši."

Tas ir ne tikai būtisks padoms topošajai rakstniecei, bet arī zīmīgs personības vērtējums, kas ieskicē gan Ivandes Kaijas apbrīnojamo produktivitāti desmit radoša darba gados, gan arī alkaino steigu pateikt un paveikt pēc iespējas vairāk, vairāk. "Viņas darba alkām nav robežu," Zenta Mauriņa pēc gadiem papildina Aspazijas teikto. "Viņa bija svece, kas tikai degot dzīvoja."

Ivandes Kaijas aktivitāti, aizrautību un tās ciešo saistību ar pašaizliedzību, tīri cilvēcisku pieķeršanos raksturo jau pieminētās attiecības ar Aspaziju. Viņa ir tā, kas rosina Aspazijas aizstāvību t.s. "Dzimtenes Vēstneša" lietā, kad dzejniecei uzbrūk kreisie spēki. Viņa ir tā, kas aicina atzīmēt dzejnieces 25 gadu literārās darbības jubileju un savāc Aspazijas materiālajam pabalstam vairāk nekā 3000 rubļu. Uzzinājusi, ka dzejniece iecerējusi rakstīt memuārus, Ivande Kaija ir gatava pamest visus savus darbus un doties uz Šveici vai aizvest Aspaziju uz Ēģipti, lai viņai palīdzētu pārvarēt sadzīves grūtības. Un viņa ir arī tā, kas dzejnieces mirstošās mātes rokās ieliek dzejnieces pēdējo vēstuli...

1912. gadā Ivande Kaija ķeras pie romāna "Iedzimtais grēks" sacerēšanas. Tobrīd ģimene ir pārcēlusies dzīvot uz Mežaparku, t.s. Gertika villu, un Mežaparka klusumā Ivande Kaija romāna melnrakstu pabeidz četru mēnešu laikā, strādādama, kā pati saka, "gandrīz ne galvu nepacēlusi". Milzīgā sasprindzinājumā viņa traucas pateikt to, ko gadiem vērojusi savā un citu sieviešu laulības dzīvē, kuru viņa grib redzēt saskanīgu un laimīgu gan garīgā, gan fiziskā ziņā. Ieceri viņa visskaidrāk formulē rakstā "Dzimumu problēma romānos "Iedzimtais grēks", "Jūgā" un "Sfinksa"".

"Cilvēka personīgā laime vislielākā mērā atkarājas no tā, ciktāļ viņš atradis saskaņu mīlestībā. (Es šeit viscaur domāju tikai dzimumu mīlestību.) Mīlestība gan no visas pasaules dzejniekiem apdziedāta, bet viņas būtībā maz kāds lūkojis iedziļināties. Tas savā ziņā ir nepateicīgs uzdevums, jo mīlestība aizvien paliks neatrisināma sfinksas mīkla, cilvēka dvēseles lielākais, skaistākais noslēpums, tas maģiskais spēks, kas virza uz

KAI2.JPG (23784 bytes)
Ivande Kaija ar dēliem Haraldu un Ivaru pirms Pirmā pasaules kara

priekšu cilvēci, apgarodams individus ar lielām garīgām spējām, cīņas drosmi un uzupurēšanos līdz pašaizliedzībai. Bet līdz ar to mīlestība ir arī mūžīgi neizsīkstošs ciešanu avots. Šķiet, viens no cilvēces uzdevumiem būtu — atrast taisnāko ceļu uz laimi, pāri šīm ciešanām. [..] Manu darbu vadošā doma ir: ienest vairāk skaidrības un patiesības mīlestības dzīvē starp vīrieti un sievieti. Es stāvu uz tā viedokļa, ka dzimumu attiecībās vajadzīga absolūta patiesība, lielāka tolerance un zināma relatīva, attiecīga brīvība."

Klajā nācis, romāns saņem skaļu nopēlumu. Pat Felikss Lūkins nav apmierināts, un, manuskriptu izlasījis, nosauc to par pornogrāfijas sludināšanu. Tas vēl ir laiks, kad reta sieviete spēj pati sevi materiāli nodrošināt un ir pilnīgi atkarīga no vīra. Sabiedrība gan pieļauj vīrietim dažādas vaļības, bet no sievietes prasa visstingrāko morāles principu ievērošanu gan laulības dzīvē, gan pirms tās. Taču Ivande Kaija zina — "tikai tur, kur kaislības saduras, pulsē dzīvība". Cilvēku jūtu pavērsieni ir neaprēķināmi, un tajos visvairāk cieš sieviete, kuru lauž gan laulības dzīve, gan nepiepildīta mīlestība. Ivande Kaija ir pirmā latviešu rakstniece, kas tik atklāti un plaši runā par sievietes dzimuma dziņām, apzinādamās, ka tās nav "iedzimts grēks", bet pašas dabas diktēta nepieciešamība, kura jau ilgu laiku savā sarežģītībā nodarbināja Eiropas nopietnākos psihologus un ētiķus. Viņa apgalvo, ka īstais grēks ir laulība bez īstas dzimuma mīlestības. Ka sieviete, kura audzina bērnu ārpus laulības, nav nosodāma. Viņa pat piekrīt tiem ārzemju speciālistiem, kuri atzīst t.s. "izmēģinājuma laulības". Taču par visu vairāk viņa uzsver, ka sievietes ideālam jau no jaunības vajaga būt "par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni". Šāda spēkpilna personība ir viņas romāna galvenā varone Gaida, kura "no visām savām ciešanām un pārestībām, kas tai notikušas, iziet laukā stipra un nesalauzta; viņa nodibina savu neatkarīgu dzīvi, un ar savu darbu tā nes svētību vispārībai".

Intīmās dzīves problemātiku Ivande Kaija analizē arī divos nākamos romānos, kas kopā ar "Iedzimto grēku" iecerēti kā savdabīga psiholoģiska triloģija. "Jūgā" (1919) tēlota nesaskanīga laulība, kas kļuvusi par neciešamu nastu, bet "Sfinksā" (1921) — sievietes tiekšanās pēc īsta vīrieša, īstas mīlestības un atziņa, ka šī mīlestība bijusi iluzora. Abi ir karalaika darbi, steigā un bēgļu gadu smagajos apstākļos rakstīti, un mākslinieciski vājāki par pirmo romānu, taču tagad jau jūtami mainījusies pati sabiedrība, un vairums lasītāju izsaka rakstniecei pateicību par cilvēka dvēseles sarežģīto problēmu tēlojumu.

Kara laiku Ivande Kaija pavada Pēterburgā, Maskavā un Krimā, bet 1917. gadā kopā ar meitu atgriežas Rīgā, kur 1918. gada rudenī sagaida arī Feliksu ar abiem dēliem. Vīrs slimo ar tuberkulozi un ir spiests 1919. gadā doties uz Davosu ārstēties. Abi dēli atgriezušies mājās novārguši un skrandaini. Rūpes par ģimeni paliek pilnīgi uz Ivandes Kaijas pleciem. Ar sakāpinātu enerģiju rakstniece ķeras pie kultūrvēsturiska romāna "Dzintarzeme". Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas viņa, izmantodama savas plašās svešvalodu zināšanas, sāk darbu Latvijas Ārlietu ministrijas Informācijas daļā un laikraksta "Latvijas Sargs" redakcijā. Par viņas politisko ideālu kļūst Kārlis Ulmanis, ar kuru viņa mēģina satuvināt savus senos draugus — Raini un Aspaziju, taču drīz viens aprot, ka tās ir visai naivas cerības. Ivande Kaija šajā laikā organizē t.s. "Zelta fondu", aicinādama latviešu sievietes ziedot zeltlietas brīvības cīņu atbalstam. Viņa raksta daudz un plaši — gan par politiskajiem procesiem un brīvības cīņu pēdējiem zīmīgajiem notikumiem, gan par izglītības un nacionālās mākslas problēmām. Viņas apcerēs kā galvenā bija un palika darbīgas personības pilnveidošanās tēma: "Dzīve ir nemitīga attīstība un darbs, kas darāms katram pēc savām spējām. Pilna dzīve izdzīvojama tikai darbā."

1921. gada 7. aprīlī, lasot Valmierā lekciju "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem", rakstnieci ķer trieka. Līdz pat 1941. gada Ziemassvētkiem, kad uz ielas viņu sabrauc vācu automašīna, dzīvi Ivande Kaija vēro vairs tikai no tāles. Nesamaņā novesta slimnīcā, 1942. gada 2. janvārī viņa slēdz acis uz mūžu.

Saulcerīte Viese — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!