Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai pilnveidotu sociālo palīdzību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.09.2001., Nr. 137 https://www.vestnesis.lv/ta/id/54193

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas rudens savu gadu baro

Vēl šajā numurā

27.09.2001., Nr. 137

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai pilnveidotu sociālo palīdzību

Par vienotu pabalstu garantētā ienākuma nodrošināšanai

Ralfs Zeibots, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Materiālā atbalsta nodaļas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Augusta beigās Ministru kabinets akceptēja grozījumus likumā “Par sociālo palīdzību”, kas paredz ieviest vienotu pabalstu garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa nodrošināšanai visās pašvaldībās. Pārejas noteikumos paredzēts, ka normas tiks ieviestas pakāpeniski divu gadu laikā. Likuma grozījumi vēl jāpieņem Saeimai.

Labklājības sistēmas reformas mērķi

Labklājības sistēmas reforma tika sākta 1996.gadā, un tās mērķis bija izveidot sociālās palīdzības kārtību, kura garantētu efektīvu personu integrāciju sociālajā un ekonomiskajā dzīvē un kuras klients būtu sociāli aizsargāts. Tai ir jānodrošina klienta vajadzībām atbilstošākā sociālās palīdzības pakalpojuma sniegšana un rehabilitācija iespējami tuvāk klienta dzīvesvietai.

Līdz 1995.gadam sociālās garantijas dažādām iedzīvotāju grupām paredzēja galvenokārt atvieglojumus kāda pakalpojuma saņemšanai vai samaksai par pakalpojumu. Atvieglojumi tika veidoti pēc principa, kas darbojās bijušajā PSRS, proti, attiecinot tos uz visiem kādai konkrētai sociālajai grupai piederošajiem neatkarīgi no šo personu materiālā stāvokļa. Tādēļ sabiedrībā izveidojās priekšstats par sociālo palīdzību kā par atvieglojumu, nevis iedzīvotāju īpašajām vajadzībām atbilstošu pakalpojumu kopumu. Ieviešot reformu, uzmanība tiek pievērsta tieši klienta līdzdalībai, kā arī pašiniciatīvas un atbildības veicināšanai savas situācijas uzlabošanai. Šobrīd sociālā palīdzība jau balstās uz konkrētās klienta situācijas un ienākumu izvērtēšanu. Būtiska nozīme šī darba veikšanā ir profesionāliem sociālajiem darbiniekiem.

Lai realizētu reformas gaitā sociālās palīdzības sistēmai izvirzītos mērķus, likumdošanas izveide notika vairākos virzienos – vienkāršojot sociālo pabalstu sistēmu, ieviešot klienta vajadzībām atbilstošus, kvalitatīvus sociālās palīdzības pakalpojumus un informējot iedzīvotājus par sociālajām tiesībām.

Turpmāk šajā rakstā detalizētāk tiks iztirzāta reformas sadaļa, kas skar pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus, jo tieši uz šo daļu attiecas valdībā akceptētais GMI. Papētīsim, kāda ir reālā situācija un kas liek domāt, ka pašreizējā pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēma nav pietiekami efektīva un reformas ir pamatotas.

 

Pašreizējā pašvaldību pabalstu sistēma

Likumā “Par sociālo palīdzību” noteikti četri pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti: trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts, dzīvokļa pabalsts, pabalsts aprūpei un apbedīšanas pabalsts.

Papildus šiem pabalstiem likums dod tiesības pašvaldībām izmaksāt pabalstus arī citiem mērķiem. Šo pabalstu mērķus un piešķiršanas kritērijus nosaka katra pašvaldība atbilstoši savām budžeta iespējām, darbības prioritātēm un izpratnei par sociālās palīdzības būtību. Kā liecina dati no pašvaldību sociālās palīdzības dienestu iesniegtajiem statistikas pārskatiem, visbiežāk papildu pabalsti tiek izmaksāti pārtikai un ēdināšanai (ieskaitot brīvpusdienas skolās un bērnudārzos), ar bērnu audzināšanu un izglītību saistītiem mērķiem, kā arī izdevumu segšanai par medicīniskajiem pakalpojumiem.

Sociālās palīdzības pabalsta uzdevums ir sniegt īslaicīgu atbalstu, un pabalsts ir tikai viena no iespējamajām sociālās palīdzības sniegšanas formām. Tomēr sociālās palīdzības pabalstiem ir vislielākais īpatsvars pašvaldību izdevumos sociālās palīdzības pasākumiem. Tradicionāli vairāku gadu garumā tas svārstās 69 līdz 76% robežās. Varētu šķist, ka minētais pabalstu spektrs ir plašs un pirmām kārtām sniedz atbalstu tieši vistrūcīgākajām ģimenēm.

Kas Latvijā ir vistrūcīgākie, un cik lieli ir šīs ļaužu grupas ienākumi? Analizējot iedzīvotāju ienākumus valstī, redzams, ka tie 2000.gadā, salīdzinot ar 1999.gadu, ir auguši caurmērā no Ls 64,73 līdz Ls 69,19 mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli, savukārt 1.kvintilē (20% mājsaimniecību ar viszemāko ienākumu) novērojams ienākumu samazinājums. 1999.gadā tas bija Ls 25,1, bet 2000.gadā – Ls 23,61. Turpretī sabiedrības 20% turīgāko mājsaimniecību jeb 5.kvintilē ienākumi gada laikā (1999. – 2000.g.) ir pieauguši no Ls 136,49 līdz Ls 157 (izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes dati).

Savukārt salīdzinot, kādu ienākumu daļu mājsaimniecībām veido pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti, jāsecina: 1.kvintilē tas vidēji ir Ls 0,13 uz mājsaimniecības locekli mēnesī, savukārt 4.kvintilē (ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī – Ls 78,72) – Ls 0,32 un 5.kvintilē – Ls 0,29. Dati rāda, ka pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti lielākā mērā nonāk pie turīgākās iedzīvotāju daļas.

Tie paši Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli pārim ar bērniem 2000.gadā ir Ls 64,26 jeb 82% no ienākumiem, ko saņem pāris bez bērniem. Ģimenēm, kur bērnus audzina tikai viens pieaugušais, vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli ir Ls 53,42 jeb nepilni 62% no ienākumiem, ko saņem mājsaimniecība ar vienu cilvēku. Ģimenēm, kur bērnus audzina viens pieaugušais, pašvaldību pabalstu sistēma nodrošina savu vislielāko atbalstu — Ls 0,59 mēnesī vienam ģimenes loceklim (1,1%), bet tas diemžēl ir 2,8 reizes mazāk nekā 1999.gadā. Turpretī ģimenes, kur bērnus audzina abi vecāki, saņem vismazāko atbalstu no pašvaldību pabalstu sistēmas — tikai Ls 0,07 mēnesī (0,1% ienākumu).

Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmas nākamā lielākā mērķa grupa ir vienas personas mājsaimniecības — pārsvarā vientuļie pensionāri, kam pašvaldību sociālie pabalsti veido Ls 0,39 ienākuma mēnesī (0,5% ienākumu).

Kas notiek ar pašreizējās pašvaldību pabalstu sistēmas pabalstiem? Lai gan pieaug trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu saņēmēju skaits, šim pabalstam izlietoto līdzekļu apjoms turpina samazināties. Atbalsts, ko trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmējs gada laikā saņem, samazinājies no Ls 20 aizpērn līdz Ls 17,5 2000.gadā. Ņemot vērā Mājsaimniecību budžeta pētījuma rezultātus, nav pamata skaidrot šo samazinājumu ar trūcīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos vai to ienākumu līmeņa paaugstināšanos.

Var secināt, ka pieaug pašvaldību izdevumi pabalstiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu un izglītību. 2000.gadā šādiem pabalstiem pašvaldības izlietojušas 1184,7 tūkst. latu jeb par 15% vairāk nekā 1999.gadā. Šim pabalsta veidam audzis arī saņēmēju skaits. No vienas puses, tas nozīmē pieaugošu pašvaldību materiālo atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni, no otras puses — ka arvien lielākam skaitam ģimeņu nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu visu vajadzīgo bērna pilnvērtīgai izglītībai un attīstībai. Ņemot vērā to, ka 1.kvintilē dzīvo 41,4% bērnu vecumā līdz 16 gadiem (2000.gada Mājsaimniecību budžeta pētījuma dati), vēl jo vairāk ir pamats veidot uz trūcīgām ģimenēm orientētu pabalstu sistēmu, kas varētu sniegt ilglaicīgāku atbalstu, nekā tas ir pašlaik, — visbiežāk ar vienreizējiem pabalstiem bērnu izglītošanai.

Pašvaldības bieži izmanto pabalstu izmaksu “ar pārskaitījumu par pakalpojumu”, tādā veidā netieši dotējot atsevišķus pakalpojumu veidus un sniedzējus, arī tādus, kuriem finansējums par sniegto pakalpojumu būtu jāsaņem no citiem avotiem. Vienlaikus šāda pieeja atradina pabalsta saņēmēju pašam plānot ģimenes budžetu un justies atbildīgam par savas situācijas izmainīšanu.

Galvenie secinājumi par pašreiz spēkā esošo pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmu:

• iedzīvotājiem nav iespējas saņemt sociālo palīdzību pēc vienotiem nosacījumiem;

• sociālās palīdzības pabalsti nav noteikti vērsti uz nabadzīgāko iedzīvotāju daļu – netiek nodrošinātas noteiktās garantijas trūcīgiem iedzīvotājiem;

• pašvaldību reāli piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti ir zemāki, nekā paredzēts likumdošanā, dažkārt regulāri izmaksājamie pabalsti tiek aizstāti ar vienreizējām izmaksām.

Daudzās pašvaldībās pabalsta piešķiršana netiek saistīta ar ģimenes/personas reālās problēmas un resursu izvērtējumu — ir pabalsta saņemšanas ierobežojumi atkarībā no personas piederības kādai sociālajai grupai, tāpat pastāv ierobežojumi attiecībā uz vienai ģimenei/personai gada laikā piešķiramo pabalstu skaitu.

 

GMI pabalsta mērķis. Izmēģinājumprojekta rezultāti

Jau 1998.gadā tika sākts darbs, lai vienkāršotu pašvaldību sociālo pabalstu sistēmu un padarītu to pieejamāku iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem. Sākto izmaiņu mērķis bija novērst atšķirīgās pieejas dažādās pašvaldībās pabalstu piešķiršanā un nodrošināt pašvaldību atbalsta saņemšanas iespējas trūcīgākajiem pašvaldību iedzīvotājiem.

Tika sagatavots projekts, kas līdzšinējo četru likumā “Par sociālo palīdzību” noteikto pašvaldību pabalstu vietā paredzēja vienu — pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai. Jaunā pabalsta mērķis būtu sniegt atbalstu vistrūcīgākajām ģimenēm, tajā pašā laikā neveidojot ģimeņu atkarību no sociālās palīdzības pabalstiem. Pabalsta lielums tiek plānots kā starpība starp ģimenes (vai atsevišķi dzīvojošas personas) ienākumiem un visā valstī vienotu ienākumu līmeni, kuru noteiktu valdība.

Pirms ieviešanas visā valsts teritorijā plānotais jaunais pabalsts pusgada garumā tika izmēģināts 20 pašvaldībās. Rezultāti rāda, ka:

• 90% GMI pabalsta saņēmēju bija darbspējīgie pieaugušie ar bērniem (ģimenes, kur vecāki strādā par nelielu darba samaksu vai ir bez darba), 9% — darbspējīgi pieaugušie (pārsvarā — ilgstoši bezdarbnieki) bez bērniem; 1% — pensionāri vai invalīdi ar bērniem. Pensionāru vai invalīdu bez bērniem pabalsta saņēmēju vidū nebija. Minētā proporcija ir spēkā visās pašvaldībās neatkarīgi no to lieluma. Tas ļauj secināt, ka GMI pabalsts orientēts uz trūcīgajiem pašvaldības iedzīvotājiem;

• GMI pabalsta ieviešana nav izraisījusi strauju pašvaldības pabalstu saņēmēju skaita pieaugumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. GMI pabalstu reāli izmaksājošajās pašvaldībās mainījusies pabalstu saņēmēju mērķa grupa – palielinājies atbalsts ģimenēm ar bērniem, kas ir trūcīgākā iedzīvotāju grupa;

• vidējais GMI pabalsta lielums vienam saņēmējam bija Ls 9 mēnesī, kas ir aptuveni 1,5 reizes vairāk, nekā tika prognozēts 1999.gadā, izstrādājot koncepciju par GMI pabalstu;

• pašvaldībās, kur tiek veikts sociālais darbs ar klientu, kurš aktīvi tiek iesaistīts savu problēmu risināšanā, GMI pabalsta saņēmēju skaits ir mazāks nekā pašvaldībās, kuras neprasa aktīvu pabalsta pieprasītāja līdzdarbību. Tas vēlreiz pierāda, ka svarīgi ir attīstīt sociālo darbu pašvaldībās, ja vēlamies aktivizēt iedzīvotājus viņu dzīves līmeņa celšanai;

• vērojama tendence, ka mazākās pašvaldībās GMI pabalstam nepieciešamie līdzekļi veido augstāku īpatsvaru no pašvaldības budžeta ienākumiem.

Prognozējamā GMI pabalsta mērķa grupa ir 8,3% Latvijas mājsaimniecību, kurās dzīvo 11,2% iedzīvotāju. Šajās mājsaimniecībās dzīvo 17,9% Latvijas bērnu vecumā līdz 15 gadiem (Centrālās statistikas pārvaldes dati).

Plānotie grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību” noteic, ka pašvaldības citus sociālās palīdzības pabalstus var izmaksāt tikai tad, ja tās izmaksājušas pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai visiem iedzīvotājiem, kas šo pabalstu ir tiesīgi saņemt un pieprasījuši. Grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību”, kas paredz līdzšinējo pašvaldību pabalstu maiņu ar jauno GMI pabalstu, kā jau minēts raksta sākumā, ir akceptēti Ministru kabinetā.

Kaut arī liela daļa Latvijas pašvaldību vadītāju savu noliedzošo attieksmi pret pašvaldību pabalstu sistēmas maiņu pamato ar pārāk augstajām izmaksām, kas prasīs ievērojamus pašvaldības budžeta līdzekļus, izmēģinājumprojekta rezultāti šīs bažas neapstiprina. Iespējams, ka dažu pašvaldību vadītāju noliedzošo attieksmi pret jauno pašvaldības sociālo pabalstu sistēmu veido apstāklis, ka daudzi tajā saskata draudus līdzšinējai pašvaldību praksei attiecībā uz sociālajiem pabalstiem.

Reformas mērķis nav sasniedzams, tikai valstij pieņemot sociālās palīdzības sistēmu regulējošus tiesību aktus. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, nepieciešama kopīga valsts un pašvaldību institūciju sadarbība, kā arī pašvaldību vadītāju izpratne par nepieciešamību veidot profesionālu sociālo darbinieku komandu un optimālu sociālās palīdzības pakalpojumu tīklu. Sociālās palīdzības reforma ir cieši saistīta arī ar reformām citās nozarēs. Ievērojama nozīme sociālās palīdzības reformas īstenošanā ir administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā. Pašvaldības ar mazu iedzīvotāju skaitu parasti ir ekonomiski vājākas, un tajās administrēšanai tiek izlietota lielāka budžeta daļa nekā lielās pašvaldībās. Mazāk līdzekļu, ko iespējams atvēlēt sociālajai palīdzībai, vāji attīstīta infrastruktūra, profesionālu sociālo darbinieku trūkums vai esošo darbinieku pārslodze ir iemesli, kas mazajām pašvaldībām apgrūtina efektīvas un iedzīvotāju vajadzībām atbilstošas sociālās palīdzības pakalpojumu sistēmas izveidošanu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim