• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kamēr Baltijas valstis dzied, tikmēr Eiropa ir droša. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.09.2001., Nr. 133 https://www.vestnesis.lv/ta/id/54012

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija un pirmā globālā starptautiskā organizācija

Vēl šajā numurā

20.09.2001., Nr. 133

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kamēr Baltijas valstis dzied, tikmēr Eiropa ir droša

Nobeigums.

Sākums "LV" 18.09.2001., Nr.132

Daži jautājumi

Šī nav īstā vieta mēģinājumam rakstīt atdzimstošās neatkarīgās Latvijas nācijas pirmo gadu vēsturi. Daļa no vēstniecības pienākumiem tomēr bija novērot vispārējo attīstību un ziņot par to Kanberai, lai tur būtu svaiga informācija valdības ieskatam.

Pēc katra apmeklējuma mēs parasti nosūtījām 5 vai 6 lappušu telegrammu, dodot konspektīvu pārskatu par jaunākajiem iekšējās un starptautiskās dzīves notikumiem, kā arī par attīstību abu valstu divpusējās attieksmēs.

Iekšlietās tas bija stāsts par smagu pārejas laikmetu, atbrīvojoties no 50 gadu padomju varas mantojuma un tuvinoties demokrātijai un tirgus ekonomijai. Saimniecības laukā Latvijas uzdevums bija tiešām Herkula cienīgs. Latvijai nācās veikt masīvu pārstrukturēšanos, tai pašā laikā faktiski joprojām esot daļai no padomju saimnieciskās sistēmas, kura toreiz atradās haosā.

Tas nebija viegls uzdevums, un daudzi vērotāji ārpus Latvijas toreiz domāja, ka neatkarīgā valsts nebūs spējīga pastāvēt. Atceros, ka arī es pats 1992.gada vidū sev jautāju, vai latvieši ne vien pēc pēdējo 50 gadu, bet arī pēdējo gadsimtu ciešanām patiesi būs spējīgi atjaunot savu valsti tādu, kādu viņi to vēlējās. Man likās, ka vēl tikai daži gadu desmiti padomju varā Latviju, tās valodu un kultūru būtu noveduši uz iznīcības sliekšņa, daloties liktenī ar seno Prūsiju, kas bija pazudusi no zemes virsas pirms daudziem gadiem. Šī bija, bez pārspīlējuma, patiesi ļauna vieta dzīvošanai, un neatkarības posms abu pasaules karu starpā bija bijis relatīvi īss. Tomēr — par spīti daudzajiem pagriezieniem un kūleņiem, par spīti pārmetumiem, daudziem pretrunīgiem uzskatiem par to, kas būtu jādara un kā to vajadzētu darīt, un vēl lielākiem saimnieciskiem grūtumiem daudzu latviešu dzīvē — šodien mēs varam teikt, ka Latvija politiskās un saimnieciskās stabilitātes ceļā ir tikusi ievērojami tālu.

 

Uz impērijas drupām

Runājot Latvijas neatkarības pasludināšanas 75.gadadienā 1993.gadā, Anatolijs Gorbunovs cita starpā teica: "Latvijas valsts piedzima uz Krievijas impērijas drupām, un arī Latvijas neatkarība tiek atjaunota uz drupām, tikai šoreiz tās ir PSRS impērijas drupas."

Latvijas attieksmes ar Krieviju šī atjaunošanas procesa gados vienmēr bija Latvijas prioritāšu galvgalā, un uzdrīkstos apgalvot, ka tas tā būs arī turpmāk. Jau kopš pirmajām dienām attieksmes ar Krieviju bija saspīlētas, jo Krievija vienmēr bija gatava uzmākties savam mazajam kaimiņam, lai panāktu savu gribu, izmantojot šai vajadzībai Latvijas energoresursu piegāžu atkarību no Krievijas. Kopš 1991. gada šajās attieksmēs dominēja divas savstarpēji saistītas problēmas: jautājums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu un jautājums par to, kādas personas ir tiesīgas uz Latvijas pilsonību.

Sarunas par Krievijas spēku izvešanu bija smagas un ilgas, taču beigu beigās 1994. gada martā abas puses bija gatavas vienošanās parakstīšanai. Ne pārāk daudz tomēr bija darīts, lai sagatavotu Latvijas sabiedrību vienošanās noteikumiem, tādēļ pirmā reakcija, šiem noteikumiem kļūstot zināmiem, bija sašutums. Galvenie vienošanās punkti bija tādi, ka Latvija saņēma noteiktu datumu (1994. gada 31. augustu), līdz kuram aktīvie Krievijas bruņotie spēki (kuru lielumu vērtēja ap 8000—12 000 vīru) bija no Latvijas jāizved. Noteikti bija arī datumi, kad jāslēdz lielā agrīnā brīdinājuma radara stacija Skrundā (kas nodarbojās ar zemūdeņu izšauto raķešu izsekošanu Ziemeļatlantijas okeānā) un kad šī stacija beigu beigās jānojauc (1998. gada 31. augustā un 2000. gada 29. februārī). Papildus šai pagaidu pieejai Skrundai Krievija ieguva uzturēšanās tiesības Latvijā 22 320 krievu militāro pensionāru un viņu ģimenēm. Darījumu centās saldināt ar Krievijas solījumu dot Latvijai priekšrocības pieejā Krievijas tirgum. Pēc zināmas šaubīšanās Latvija 1994. gada aprīlī parakstīja vienošanās paketi, kuru beidzot ratificēja 1995. gada februārī.

 

Pilsonības jautājums

Jautājums par to, kādas personas ir tiesīgas saņemt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības, izvirzīja citu fundamentālu jautājumu: kā atrast vietu lielajai Latvijas nelatviešu (vairumā krievu) minoritātei, kura veidoja gandrīz pusi valsts iedzīvotāju.

Laikā, kad es atstāju Latviju, šis jautājums joprojām nebija galīgi atrisināts, kaut gan bija vērojams zināms progress atrisinājuma virzienā, pakāpeniski piešķirot vairāk integrētajiem minoritāšu elementiem Latvijas pilsonību. Laimīgā kārtā, kaut gan pastāvēja iespējas, nebija nekādu nopietnāku konfliktu dažādo tautas grupu starpā, nemaz nerunājot par rasisma izraisītu vardarbību. Var būt, ka tas ir sakarā ar latviešu rakstura zināmu flegmatisku noturību. Ja arī šo īpašību parasti neattiecina uz krieviem, kurus mēdz uzskatīt par vieglāk uzbudināmiem, iespējams, ka šī latviešu īpašība atstājusi savu ietekmi arī uz Latvijā ilgus gadus pavadījušajiem krieviem.

Latvijas ārpolitikas stratēģijas neatņemama sastāvdaļa nemitīgo bažu dēļ par Krieviju bija tieksme meklēt savas nākotnes drošību, cik vien cieši iespējams iekļaujoties Rietumu saimnieciskajā un drošības sistēmā. Rietumu, īpaši ASV, gatavība aizsargāt Baltijas valstu neatkarību iepretī Krievijai visu laiku tika rūpīgi vērota, cenšoties pamanīt jebkādu šaubīšanos šai jautājumā. 1995. gada aprīlī visas trīs Baltijas valstis parakstīja vienošanās līgumus ar Eiropas Savienību, iegūstot asociēto valstu statusu. Ir grūti pietiekami pasvītrot šī soļa politisko un ekonomisko nozīmi visām trim valstīm, lai tas sākotnēji šķistu, cik grūts būdams. Jauna robeža Rietumu un Austrumu starpā pamazām ieguva atveidu, sekojot Baltijas valstu austrumu robežām.

Man vienmēr ir licies neizprotami, kādēļ par spīti tik daudzām kopējām interesēm trim Baltijas valstīm ir tik grūti izprast vienai otru, bieži izturoties citai pret citu nevis kā sabiedrotiem, bet gan kā konkurentiem. Ļaudis ārpus šo valstu robežām parasti nesaprot, cik ļoti atšķirīga ir triju Baltijas valstu vēsture, kultūra un raksturs, lai gan, apmeklējot trīs ļoti atšķirīgās galvaspilsētas, tas drīz kļūst skaidrs.

 

Daži Latvijas latvieši

Atskatoties uz maniem darbības gadiem Latvijā, tagad liekas, ka nevis notikumi, bet gan cilvēki, kurus es sastapu savos apmeklējumos Latvijā, atstājuši manā atmiņā visdziļākās pēdas, tiekoties ar dažiem tikai reizi, ar citiem vairākkārt.

Savus akreditācijas dokumentus kā Austrālijas vēstnieks es iesniedzu Anatolijam Gorbunovam 1991. gada 11. novembrī — Lāčplēša dienā, kas ir veltīta Latvijas leģendārajam varoņa tēlam ar lāča ausīm. Varētu teikt, ka tā bija zīmīga diena, jo vēstniekiem taču jābūt apveltītiem ar lielām ausīm — tā man likās.

A.Gorbunovs savā ziņā bija mīkla. Par spīti viņa iepriekšējam ideoloģiskā sekretāra amatam Latvijas Komunistiskajā partijā iedzīvotāju aptaujas Latvijā visus šos gadus liecināja, ka viņš ir viena no vispopulārākajām personām valstī. Manos apmeklējumos es A.Gorbunovu sastapu samērā bieži, un mūsu tikšanās vienmēr bija pieredzes bagātas. Vienmēr laipns un pretimnācīgs savā atturīgajā, klusajā manierē, A.Gorbunovs bija gatavs ielaisties plašās pārrunās par Latvijai svarīgiem jautājumiem. Pēc 1993. gada vēlēšanām viņš turpināja veikt Saeimas priekšsēža pienākumus ar izcilu cieņu.

Prezidentu Gunti Ulmani pēc viņa ievēlēšanas amatā 1993. gada jūlijā es satiku vairākkārt. Man imponēja veids, kādā viņš likās ieaugam pienākumos, kuri sākumā bija tikai ļoti neskaidri definēti. Viņa durvis vienmēr bija atvērtas, un viņš likās izbaudām pārrunas par Latvijai nozīmīgām problēmām. Nopietns un tiešs valodā un pieejā, viņš drīz ieguva ievērojamu politisku pieredzi augsta līmeņa sanāksmēs visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Beigās uz viņa galda nogūlās visas smagās Latvijas problēmas, ieskaitot jau minēto vienošanos ar Krieviju, kas nozīmēja, ka viņš bieži atradās kontraversiju pašā centrā.

Jāatzīst, ka G.Ulmanim arī netrūka drosmes ieņemt nostāju, kura zināmās aprindās bija nenovēršami nepopulāra, bet kas ar laiku likās atnesam viņam vispārēju respektu. Tas bija viņš, kas pēc zināmas vilcināšanās 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstīja galveno vienošanos ar Borisu Jeļcinu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Man jāpiemin arī vēl kāda cita papildu pievilcība, kura pavadīja manas vizītes pie prezidenta — tā bija viņa šarmantā Austrālijā dzimusī angļu valodas tulce Solveiga Silkalna, kuras prasme ievērojami atviegloja patīkamas sarunas.

Vienīgā tikšanās, kura man bija ar Ivaru Godmani, manu pirmo Latvijas Ministru prezidentu, ir pieminēšanas vērta. Viņš bija liels, frāžains vīrs ar skaļu, teatrālu balsi. Manā atmiņā mūsu saruna bija diezgan vienpusīga, Ministru prezidentam uzdodot virkni retorisku jautājumu, vairumu ekonomiskas dabas, un tad pašam tūliņ uz šiem jautājumiem atbildot. Viņš nemīlēja klausīties, ko saka citi. Ja arī viņam bija lāča augums, lāča ausu viņam tomēr nebija.

Nākamais Ministru prezidents pēc viņa bija Valdis Birkavs, kas pēc tam, kad viņa valdība 1994.gada vidū krita, ilgus gadus bija ārlietu ministrs. Birkavs bija patīkams cilvēks ar, kā likās, zināmu vājību pret Austrāliju. Mūsu pirmās tikšanās laikā viņš teica, ka, gadījumā ja nebūtu kļuvis par Ministru prezidentu, viņš būtu devies zēģelējumā uz Austrāliju mazā laiviņā. Kādā citā tikšanās reizē viņš teica, ka vēlētos savu karjeru beigt kā Latvijas vēstnieks Austrālijā.

Sava Latvijas laika beigu posmā es apmeklēju Māri Gaili, kurš tagad bija kļuvis Ministru prezidents, bet ar kuru es iepazinos, viņam kalpojot citos amatos, kur viņš vienmēr izrādījās apveltīts ar asu uztveri un spējām. Ministru prezidenta amatā viņu pavadīja laba administratora un komunikatora slava. Vismaz savas darbības pirmajās dienās viņš noteikti cēla savas partijas — Latvijas ceļa — prestižu.

Mani Latvijas ārlietu ministri visi bija ļoti atšķirīgas dabas. Esmu jau minējis Valdi Birkavu. Pirmais no viņiem bija Jānis Jurkāns, etnisks polis, kura pamatuzskats bija, ka Latvijas nākotne jāmeklē vairāk Austrumos nekā Rietumos. Līdz ar to Latvijai vispirms būtu jāsakārto savas attieksmes ar Krieviju un jāatvieglina pilsonības iegūšanas iespējas. Šie ieskati viņam drīz vien sagādāja politiskas problēmas. Man likās, ka J.Jurkānam nav lielas intereses par Austrāliju, bet nekad neizdevās noskaidrot, kas ir tā pamatā.

Jurkāna pēctecis Georgs Andrejevs par ārlietu ministru kļuva 1992.gada beigās. Personiski viņš izstaroja simpātisku pieticību un mūsu pirmajā sarunā apzīmēja sevi par "vecu profesoru, kas ir šai amatā tikai pagaidām". Nelaimīgā kārtā viņam izrādījās taisnība. Kaut viņš bija gan efektīvs, gan populārs un veica sekmīgu Austrālijas apmeklējumu, viņu apvainoja sadarbībā ar Valsts drošības komiteju, ko viņš zināmā mērā arī atzina (viņa sadarbības apjoms bija apmēram tāds, kādu es būtu uzskatījis par padomju laikā nenovēršamu) un ministra amatu atstāja.

Regulāri es apmeklēju iespaidīgo Eināru Repši, jauneklīgo Latvijas Bankas priekšsēdi. Viņš bija zinātnieks, kas, kļuvis par centrālo banķieri, bija Latvijas sekmīgās monetārās politikas arhitekts. Noteikts nacionālists, augumā neliels un spartānisks, viņš noteikti pretojās tiem valdības locekļiem, kuri meklēja vieglus kredītus, lai uzturētu nevienam nevajadzīgas ražošanas iestādes un darba vietas. Viņš ieviesa Latvijas rubli, padarīja to par vienīgo Latvijas valūtu, pieredzēja tā vērtības kāpšanu iepretim Krievijas rublim (kā viņš to man bija pareģojis) un beigās atjaunoja Latvijas latu — neatkarīgās Latvijas valūtu starpkaru posmā.

Viena persona, kas justos neērti tikko aprakstītajā augstajā sabiedrībā, bet kas lieliski palīdzēja man izprast Latviju, bija Klāvs Sniedze, Austrālijas nodaļas vadītājs Latvijas Ārlietu ministrijā. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, atbildot uz Kopenhāgenā bāzētās Austrālijas vēstniecības nebeidzamajām vajadzībām, no kurām dažas bija gluži neparastas. Es vēlējos no Latvijas redzēt kaut ko vairāk, ne tikai Rīgu, kurai mani piesaistīja vēstnieka darīšanas, un 1993.gada augustā lūdzu Klāvu mani pavadīt trīs dienu ilgā ceļojumā ārpus Rīgas. Klāvs mani aizveda pie saviem radiem dažādos Latvijas novados, kur man bija iespēja apskatīt šo to no "otras Latvijas". Un tā mēs ceļojām no Rīgas uz Siguldu, Cēsīm, Limbažiem, Daugavu, Rundāli, Jelgavu, Tērveti, Saldu, Kuldīgu, Sabili un Kandavu.

 

Austrālijas latvieši

Otra manu pienākumu daļa, kas izrādījās ne mazāk pievilcīga par maniem apmeklējumiem Latvijā, bija kontaktu nodibināšana ar latviešu sabiedrību Austrālijā.

Jau no paša sākuma man likās, ka pats izcilākais un saistīgākais elements Austrālijas un Latvijas attieksmēs bija fakts, ka Austrālijā dzīvoja ievērojama latviešu kopiena (vislielākā no visām baltiešu tautības grupām), kurai bija liela interese palīdzēt neatkarīgajai Latvijai atkal nostāties uz kājām. Ievērojot ļoti ierobežotos resursus, kādus Austrālijas valdība spēja veltīt attieksmēm ar Latviju, likās tikai saprātīgi, ka vēstniecība un latviešu sabiedrība abas zina, ko dara otra, un meklē noderīgus veidus sadarbībai.

Apmeklējot Austrāliju konsultācijām 1992.gada martā un aprīlī un 1994.gada februārī un martā, es apmeklēju latviešu kopienas dažādajās pavalstīs (jo biju iepriekš noskaidrojis, ka tās darbojas galvenokārt uz pavalstu bāzes), lai noskaidrotu, ko tās dara Latvijā, un lai iepazīstinātu tās ar Austrālijas valdības programmām. Īsajā laikā, kāds bija manā rīcībā, man nebija iespējams sastapties ar visiem, kurus būtu vēlējies satikt, bet iznāca tomēr nodibināt noderīgus kontaktus Melburnā, Sidnejā, Kanberā, Adelaidā, Brisbenā un Pertā. Latviešu sabiedrības atsaucība un bieži vien arī sekojošā viesmīlība visur bija vienmēr silta. Pastāvīgi paplašinot šos kontaktus, man bija iespējams izveidot pietiekamu, ja arī ne pilnīgu priekšstatu par Austrālijas latviešu sabiedrības atbalsta programmām. Daudzos gadījumos šīs tikšanās radīja jaunus kontaktus arī pašā Latvijā.

Galvenie mani kontakti bija ar pirmās paaudzes ieceļotājiem, kas, protams, nu jau gados, sava mūža lielāko daļu bija pavadījuši Austrālijā un te uzaudzinājuši ģimenes. Būdami agrīni ieceļotāji, viņi nebija baudījuši tās ieceļotājiem domātās valdības atbalsta programmas, kādas pieejamas šodien, tādēļ viņi bija izveidojuši apbrīnas cienīgu pašpalīdzības tradīciju un neatkarību no valdībām. Viena lieta, kas man drīz vien dūrās ausīs, bija tas, ka viņi bieži vien, runājot par Latviju un Austrāliju, lietoja apzīmējumus "viņi" un "mēs", ar "viņiem" domājot latviešus Latvijā un ar "mums" austrāliešus. Tikai samērā nedaudzi no viņiem bija apmeklējuši Latviju, kaut gan viņu interese par notikumiem tur bija ļoti liela un daudzos gadījumos viņi bija labāk informēti nekā es. Katrai paaudzei bija sava kaislīgu aktīvistu minoritāte, un man bija iespēja sastapties ar pirmās, otrās un trešās paaudzes Austrālijas latviešiem, kuri bija nolēmuši atgriezties Latvijā, parasti visai nesavtīgu motīvu mudināti.

Un tā: es atskatos uz savām Latvijas dienām ar zināmu nostalģiju un ceru, ka esmu spējis paskaidrot dažus no šīs nostalģijas iemesliem. Kas deva jēgu manai pieredzei, bija tas, ka es toreiz domāju, un domāju tāpat arī tagad, ka neatkarīgo Baltijas valstu turpmākā drošība ir svarīga. Es bieži esmu lietojis metaforu par kanārijputniņiem, kurus mēdza nolaist raktuvju šahtās, lai pārliecinātos par tur esošā gaisa kvalitāti: ja Baltijas valstis pārtrauks dziedāt, tad pārējā Eiropa būs atkal nopietnās briesmās.

Džons Bērdžess, Austrālijas pirmais vēstnieks Latvijā (1991—1995)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!