Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par ārējām investīcijām un Latvijas tautsaimniecību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.09.2001., Nr. 132 https://www.vestnesis.lv/ta/id/53953

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par mūsu tautsaimniecības perspektīvas zīmēm

Vēl šajā numurā

19.09.2001., Nr. 132

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par ārējām investīcijām un Latvijas tautsaimniecību

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Ārējās investīcijas kā mūsdienu pasaules realitāte

Viena no būtiskām ekonomikas globalizācijas sastāvdaļām ir lielas, arvien pieaugošas starpvalstu kapitāla plūsmas. Laikā no 1990. līdz 1999.gadam pasaules valstu maksājumu bilanču finansu kontos atspoguļotā starpvalstu saistību kopējā summa palielinājās 2,6 reizes un pārsniedza 2,8 triljonus ASV dolāru. Finansu resursu plūsmas palielinājuma tempi ievērojami apsteidz kopējos pasaules ekonomikas attīstības un iedzīvotāju skaita izmaiņu rādītājus.

Starp ārējā kapitāla veidiem nozīmīga loma ir tiešajām investīcijām, jo tās veido ilgtermiņa attiecības starp investoru un uzņēmumu, kurā tas iegūst vismaz 10% akciju un līdz ar to tiesības iekļauties uzņēmuma vadības struktūrās. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) apkopotajām maksājumu bilancēm šo investīciju apjoms (miljardos ASV dolāru) 1990.gadā bija 200,8, bet 1999.gadā — jau 911,2, tātad 4,5 reizes vairāk.1

Ārējā kapitāla klātbūtne ir kļuvusi par neatņemamu ekonomikas sastāvdaļu vairumā attīstības un arī attīstīto valstu — visu industriālo valstu maksājumu bilances uzrāda samērā lielas ārējo tiešo investīciju summas valsts ekonomikā, kā arī tās rezidentu tiešās investīcijas ārvalstīs. Attiecības starp piesaistīto un uz ārzemēm aizplūdušo investīciju summām ir atšķirīgas. Piemēram, no 1990. līdz 1999. gadam ASV no citām valstīm ienākošo tiešo investīciju neto apgrozījums bija par 12% lielāks nekā no valsts aizejošais. Iekšzemes kopprodukts (IKP) šajā periodā ASV palielinājās par 34%. Savukārt Japānas rezidenti ārpus savas zemes robežām ieguldīja gandrīz 10 reižu vairāk nekā nerezidenti viņu valstī, un Japānas ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna — deviņos gados 16,6%. Arī Francijas rezidenti ārzemēs iegulda daudz vairāk nekā ārvalstnieki viņu zemē. Arī te IKP palielinājums bija niecīgs — 18% desmit gados.

Ārējās investīcijas lielākoties veido trīs komponenti, kas absolūti nepieciešami jebkura preču ražotāja objekta sekmīgai funkcionēšanai, — finansu resursi objekta izveidei, zināšanas (know—how) konkrētās produkcijas ražošanas vai pakalpojuma jomā un tirgus niša produkta realizācijai.

 

Iespējas un realitāte

Kapitāla starpvalstu plūsma paver iespēju investīciju resursus izmantot vispirms tur, kur tie var dot vislielāko efektu. Teorētiski šim apstāklim vajadzētu sekmēt ekonomikas pacēlumu pasaulē kopumā, veicināt valstu ekonomiskās attīstības līmeņu izlīdzināšanu, paātrinot vāji attīstīto valstu izaugsmi. Pārlūkojot attīstības valstu statistiku, var atrast diemžēl tikai dažus piemērus, kur saredzama sakarība starp ārējām investīcijām un valsts ekonomikas attīstības tempiem. Tā, piemēram, Singapūrā tiešo ārējo investīciju palielinājumu gada vidējā summa 1990.— 1999. gadā, attiecinot uz vienu iedzīvotāju, bija 1816 ASV dolāri, un IKP šai laikā palielinājās par 107,9%. Īrijā šie rādītāji attiecīgi bija 1145 ASV dolāri un 75,1%, Kostarikā — 108 ASV dolāri un 54,6%, bet Ķīnā — 23 ASV dolāri un 152,2%.2 Ārējās investīcijas nenoliedzami ir bijušas viens no faktoriem, kas sekmējis šo valstu ekonomikas attīstību. Tā kā šādu piemēru ir maz, tomēr jāsecina, ka vāji attīstīto valstu tuvināšanās industriālo valstu līmenim drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Arī piesaistīto investīciju apjoma un attīstības tempu salīdzinājums rāda, ka valsts ekonomikas attīstības tempi arī šajos piemēros nebūt nav proporcionāli piesaistīto investīciju apjomam.

Neraugoties uz kapitāla plūsmas straujo palielinājumu un tehniskā progresa radītajām iespējām, pasaules valstu dalījums industriālajās un attīstības (būtībā bagātajās un trūcīgajās) valstīs nemainās. Tikai dažas no pēdējās grupas valstīm ir spējušas pārvarēt atpalicību un jūtami tuvoties industriālo valstu līmenim. SVF apkopotā informācija dod priekšstatu, kā mainās industriālo un attīstības valstu ekonomiskais potenciāls, pieņemot par tā kritēriju iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Attiecīgi dati sniegti tabulā, kas sastādīta pēc tālāk minētajiem nosacījumiem.

1. Analīzei izmantota SVF izdevuma “International Financial Statistics” gadagrāmatās iekļautā informācija. Aplūkojamais periods — 30 gadi: 1969.— 1999. Ekonomiskā potenciāla izmaiņu analīzei nepieciešamā informācija minētajā izdevumā ir sniegta par 82 valstīm, to skaitā 23 industriālajām un 59 attīstības. Dažām valstīm vēl nebija informācijas par 1999.gadu, tādēļ izmantoti iepriekšējo gadu dati. Šajās 82 valstīs deviņdesmito gadu beigās dzīvoja vairāk nekā puse (gandrīz 3,3 miljardi) pasaules iedzīvotāju.

2. Minētās divas valstu kopas sadalītas apakšgrupās:

— industriālo grupā iedalītas: Eiropas Savienībā ietilpstošās, lielā septiņnieka valstis un atsevišķi ASV kā spēcīgākā pasaules lielvalsts. Protams, šāds dalījums ir visai nosacīts, jo grupas nav strikti nošķirtas, vairākas valstis ietilpst gan ES, gan arī lielajā septiņniekā,

— attīstības valstu grupā iedalītas divas apakšgrupas atkarībā no tā, vai to ekonomiskā potenciāla atšķirība no industriālo valstu vidējā līmeņa aplūkojamā laika posmā ir samazinājusies (12 valstis) vai palielinājusies (47).

 

Lai gan industriālo valstu grupā vērojama atšķirību samazināšanās, tā joprojām ir ievērojama. Uzmanību saista fakts, ka ES ietilpstošo valstu vidējais IKP uz iedzīvotāju joprojām jūtami atpaliek no lielā septiņnieka un ASV rādītājiem. Viens no iemesliem ir vājāk attīstīto valstu iekļaušanās ES sastāvā pēc 1969.gada. ASV šis rādītājs ievērojami pārsniedz visu industriālo valstu un arī šajā dalījumā pieņemto valstu grupu vidējos rādītājus.

Attīstības valstu atpalicība no industriālo valstu vidējā līmeņa palielinās. Aprēķinā ietvertajās 59 šīs grupas valstīs IKP apjoms uz iedzīvotāju sešdesmito gadu beigās bija 16 reizes un deviņdesmito gadu beigās jau 18,6 reizes mazāks nekā vidējais rādītājs industriālajās valstīs. Tikai 12 no šīs grupas valstīm trīsdesmit gados spējušas apturēt atpalicības palielināšanos un nedaudz tuvināties industriālo valstu līmenim. Attīstības līmeņa atšķirības arī starp šīs grupas valstīm ir ievērojamas. Piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar industriālo valstu vidējo līmeni, 1999.gadā Singapūrai bija 77,6%, bet Taizemei tikai 7,4%.

Pārējās 47 attīstības valstīs atpalicība strauji palielinās. Sešdesmito gadu nogalē minēto rādītāju atšķirība bija 17, bet deviņdesmito gadu beigās jau gandrīz 30 reizes. Atsevišķās valstīs šī atšķirība ir daudz lielāka. Piemēram, Čadā IKP uz iedzīvotāju bija 132 reizes mazāks nekā vidēji industriālajās valstīs, Sjerraleonē — 196 un Etiopijā — 266 reizes. Īpašu problēmu rada tas, ka šajās 47 depresīvajās valstīs dzīvo vairāk nekā trešā daļa pasaules iedzīvotāju (1999.gadā aptuveni 2,2 miljardi). Tā kā informācijas trūkuma dēļ ārpus analīzes palika ne tikai bijušās sociālistiskās, bet arī liels skaits attīstības valstu, faktiski šīs grupas valstu daļa pasaules iedzīvotāju skaita ziņā ir vēl lielāka.

 

Investīciju resursi un to sadalījums

Viens no būtiskiem vāji attīstīto valstu izaugsmi bremzējošiem faktoriem joprojām ir kapitāla nepietiekamība. Investīciju resursu īpašnieki galvenokārt ir industriālo valstu rezidenti. Laikā no 1990. līdz 1999.gadam to daļa tiešo ārzemēs ieguldīto investīciju kopsummā bija 93 — 96% un portfeļinvestīciju struktūrā — 90—96%. No izlietojuma viedokļa industriālo valstu daļa ir mazāka, turklāt mainīga. No 84,3% 1990.gadā tā 1994.gadā samazinājās līdz 58,5% un pēc tam palielinājās, 1999.gadā sasniedzot 76%. Salīdzinot aplūkojamo resursu un to izlietojuma sadalījumu pa minētajām valstu grupām, var secināt, ka:

1) samērā lēni, tomēr notiek investīciju resursu pārdale. Industriālajās valstīs akumulēto resursu ievērojama daļa tiek investēta attīstības valstīs;

2) investīciju resursu sadalījums starp minētajām valstu grupām joprojām ir ļoti nevienmērīgs. Industriālo valstu daļa pasaules iedzīvotāju kopskaitā nepārsniedz 14%, bet to daļa tiešās investīcijās, kā jau minēts, 1999.gadā bija 76%. Attiecinot uz vienu iedzīvotāju, vidēji šīs valstis izlieto 33 reizes vairāk tiešo ārējo investīciju nekā attīstības valstis;

3) attīstības valstu grupā tiešās ārējās investīcijas sadalās ļoti nevienmērīgi. Piemēram, 1999.gadā apmēram 85% tiešo ārējo investīciju kopējā neto palielinājuma šajā grupā (neskaitot Eiropas valstis) veidoja astoņas valstis (miljardos ASV dolāru): Ķīnas Tautas Republika, ieskaitot Honkongu (61,8), Brazīlija (32,7), Argentīna (23,6), Meksika (11,8), Koreja (9,3), Čīle (9,2), Singapūra (7) un Taizeme (6,2), un

4) starp Eiropas attīstības valstīm vislielāko šī investīciju veida palielinājumu uzrādīja (miljardos ASV dolāru): Polija (7,3), Čehija (5,1) un Krievija (3,3), kas kopā veido 56,3% tiešo ārējo investīciju palielinājuma šīs grupas valstīs.3

Attīstības valstīs arī vietējie investīciju resursi ir ļoti ierobežoti. Kapitāla deficīts rada zināmu konkurenci starp šīm valstīm investīciju piesaistes ziņā un rada labvēlīgu situāciju ārējo investoru diktātam attiecībā uz konkrēto projektu realizācijas nosacījumiem, pieprasot radīt īpaši labvēlīgus nosacījumus to darbībai. Diktāts parasti izpaužas prasībās piešķirt investīciju objektam nodokļu atlaides, nodrošināt infrastruktūras izveidošanu, personāla apmācību un veikt citus pasākumus (dabas resursu atdošana to īpašumā u.tml.). Šādā situācijā investīcijas importējošās valsts institūcijas zaudē iespēju ietekmēt efektīva tautsaimniecības modeļa veidošanu, sacensība norit nevis par valsts ekonomiskā potenciāla izaugsmi, bet gan par ārējo investīciju apjoma palielināšanu. To piesaiste no tautsaimniecības attīstības līdzekļa kļūst par pašmērķi.

 

Ārējā kapitāla un valsts interešu nesakritība

Ārējā kapitāla īpašnieku un valstu, kurā tas tiek investēts, intereses nav identiskas. Pirmie ir ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, vienlaikus nodrošinoties pret kapitāla zaudēšanas risku. Investīcijas importējošās valsts neatkarīgi no tās attīstības līmeņa objektīvais mērķis ir nodrošināt savas ekonomikas straujāku attīstību un uz šī pamata sociālo problēmu (iedzīvotāju dzīves līmenis, reģionu attīstības izlīdzināšana u.c.) risināšanu. Attīstības (arī bijušo sociālistisko) valstu pirmā problēma ir atpalicības pārvarēšana. Šo valstu objektīvo mērķu sasniegšanu apgrūtina divi būtiski apstākļi.

1.tabula

IKP uz iedzīvotāju attiecības valstu grupās

Valstu

Procentos, salīdzinot ar attiecīgo rādītāju: .

grupas

visās in-

ES

lielā

ASV

dustriālajās

valstīs

septiņnieka

valstīs .

.

valstīs .

.

1969

1999

1969

1999

1969

1999

1969

1999

23 industriālās

100,0

100,0

142,1

123,8

92,4

94,7

60,1

83,1

ES

70,4

80,7

100,0

100,0

65,0

76,5

42,3

67,1

Lielais

septiņnieks

108,2

105,6

153,8

130,8

100,0

100,0

65,0

87,7

ASV

166,5

120,5

236,5

149,1

153,8

114,0

100,0

100,0

Attīstības – 59,

6,3

5,4

8,9

6,7

5,8

5,1

3,8

4,5

t.sk.

apsteidzoši – 12

9,5

20,8

13,5

25,8

8,8

19,7

5,7

17,3

atpaliekoši – 47

5,9

3,4

8,3

4,2

5,4

3,2

3,5

2,8

Avots: Intenational Financial Statistics Yearbook 1999. 2000. IMF.

Turpmāk — vēl

1 Balance of Payments. Statistic Yearbook. Part 2: World and Regional Tables. 1997. 2000. IMF.

2 International Financial Statistics, Yearbook 2000. IMF.

3 Balance of Payments, Statistics Yearbook. Part 2.2000.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!