Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Koka Rīgu krāsu priekā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.09.2001., Nr. 128 https://www.vestnesis.lv/ta/id/53760

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Gan Rīga, gan Latvija ar savu mantojumu

Vēl šajā numurā

12.09.2001., Nr. 128

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Koka Rīgu krāsu priekā

Arhitekts Pēteris Blūms:

Referāts starptautiskajā konferencē "Koka arhitektūra pilsētās" Rīgā 2001. gada 7. septembrī

Sabiedrības attieksme pret koka mantojuma saglabāšanu Latvijas pilsētās līdz šim bijusi samērā pasīva, un par to, ka mūsu vēsturiskajās pilsētās vēl ir tik daudz koka ēku, lielā mērā jāpateicas Baltijas novadpētniecības 18. gs. patriarha Johana Kristofa Broces, arhitektu Heinca Pīranga, Leona Plauciņa, Jura Vasiļjeva, Gunāra Jansona un Tatjanas Vītolas, mākslas zinātnieku Imanta Lancmaņa un Ojāra Spārīša, etnogrāfa Saulveža Cimermaņa, vēsturnieku Mārtiņa Apiņa un Aleksandra Jansona sen un ne tik sen tapušajām grāmatām, publikācijām un darbiem.

Atskatoties netālajā padomju laika pagātnē, nevar teikt, ka koka mantojums pilsētās bija aizmirsts, jo Latvijas vēsturisko pilsētu centri jau 20. gs. 60. gados bija iekļauti valsts aizsargājamo kultūras vērtību sarakstos. Diemžēl sociālistiskās ekonomikas ierobežotie finansu resursi daudzos gadījumos spēja nodrošināt tikai formālu aizsardzību pret nevajadzīgiem vēsturiskās apbūves postījumiem, bet reti kad varēja apturēt ēku fizisku novecošanos un bojāeju. Rezultātā vēl nesen kompaktajās koka apbūves teritorijās Rīgā, Liepājā, Dobelē, Ventspilī radušies ievērojami zudumi, bet 18.—19. gadsimtā celtā Maskavas priekšpilsēta Rīgā gandrīz pilnībā iznīcināta.

Mēs esam ļoti ilgi gaidījuši kādas būtiskas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret Latvijas un Rīgas Koka mantojumu. Tagad droši var teikt — tās ir sākušās. Rīgā tās īpaši kļuva jūtamas pēc tam, kad vēsturisko centru iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, jo kopš šī laika reprezentatīvajos izdevumos par Latvijas galvaspilsētu kā senu Hanzas pilsētu aizvien biežāk savu vietu blakus tradicionālajiem apcerējumiem par bagāto viduslaiku un jūgendstila Rīgu savu vietu kaut arī kautrīgi, bet sāk ieņemt Koka Rīga. Vēl jūtamāk mediju interese pieauga pēc "Europa Nostra" pārstāvju vizītes un sekojošajiem Rīgas koka mantojumam veltītajiem komplimentiem, kā arī izteiktā ieinteresētība par tā saglabāšanu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka koka apbūves atdzimšana Rīgā, arī citās Latvijas koka pilsētās, stiprinās pārliecību, ka tā ir ievērojama, kultūrvēsturiski nozīmīga ne tikai Latvijas mērogiem vien, ka tās saglabāšana un harmoniska attīstība ir ieguldījums mūsu identitātes un pilsoniskā pašlepnuma veidošanā.

Koks (priede, egle) uzskatāms par senāko un līdz 13. gadsimta sākumam vienīgo ēku celtniecības materiālu Latvijā. Salīdzinoši nelielo teritoriju apdzīvoja baltu (latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši) un somugru (līvi) ciltis, kas lokālo pārvaldes centru vietās uz zemes paaugstinājumiem cēla nocietinātas koka pilis. To tiešā tuvumā izauga nelielas apmetnes. Sākoties Krusta gājieniem pret tautām, kas apdzīvoja Baltiju, koka pilis un senpilsētas tika iznīcinātas. Nereti tajās pašās vietās radās iekarotāju celtās mūra pilis, vēlāk pilsētas (Cēsis, Dobele, Grobiņa, Kandava, Ludza, Rēzekne, Rauna u.c.). Astoņas Latvijas viduslaiku pilsētas bija Hanzas savienības locekles. Šo pēc viduslaiku Eiropas pilsētu parauga plānoto apdzīvoto vietu būvniecībai joprojām lietoja koku. Izņēmums bija pilsētu aizsardzības būves, nocietinātās ordeņa bruņinieku un bīskapu pilis, kā arī dievnami. Pilsētas apdzīvoja tirgotāji, amatnieki, kas visbiežāk bija ieceļotāji no Vācijas, Polijas, Krievijas. Latvieši vai, kā tos dēvēja kolonisti, nevācu iedzīvotāji galvenokārt dzīvoja ārpus pilsētām ciemos un viensētās, to īpatsvars līdz pat 19. gadsimtam pilsētās bija neliels. Lielākie zemes īpašnieki bija vācu muižniecība, un muižas līdz 20. gadsimta sākumam bija lauku teritoriju pārvaldes un saimniecības pamatā. Ar šo mūsu vēstures īpatnību skaidrojama visai izteiktā lauku — latviskā un pilsētu arhitektūras atšķirība, kas saglabājās līdz 19. gadsimta vidum.

Latvijā grūti atrast apdzīvotu vietu, kurā nebūtu sastopamas koka ēkas, jo ar senām, kopš viduslaikiem izkoptām profānās mūra celtniecības tradīcijām var lepoties tikai Rīgas vecpilsēta. Pārējās pilsētas un apdzīvotās vietas līdz 19. gadsimta otrajai pusei galvenokārt tika apbūvētas ar koka ēkām, mūra ēku skaits bija neliels. Daudzas apdzīvotas vietas saglabājušas viduslaiku plānojuma struktūru un ielu tīklu (Aizpute, Cēsis, Kuldīga, Limbaži, Rīga, Tukums, Ventspils u.c.), bet tikai Rīgā līdz mūsdienām ir saglabājušās viduslaiku dzīvojamās ēkas. Visu pārējo pilsētu senākās ēkas, izņemot baznīcas un fortifikācijas būves, nav vecākas par 17. gadsimta pirmo pusi, kas saistīts ar daudzo karu postošajām sekām. Kā pēdējais no lielajām militārajām kataklizmām, kas gandrīz pilnībā iznīcināja pilsētas Kurzemē, jāmin Polijas–Zviedrijas karš (1655—1660), bet Vidzemē un Latgalē — Ziemeļu karš (1700—1721), kura laikā tika pilnībā iznicinātas apdzīvotās vietas uz ziemeļiem un austrumiem no Daugavas. Protams, arī 20. gadsimta kari un revolūcijas. Vidzeme ar 18. gadsimta sākumu un kopš 18. gadsimta beigām arī Kurzeme tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā.

Latvijas pilsētu attīstība notikusi nevienmērīgi. Lielāku ekonomisko nozīmi un izaugsmi no 17. un 19. gs. piedzīvojušas tikai nedaudzas no tām — izdevīgi situētās ostas pilsētas pie Baltijas jūras (Liepāja, Ventspils, Rīga), tāpat svarīgākās Kurzemes hercogistes pilsētas — abas vēsturiskās tās galvaspilsētas Kuldīga un Jelgava. Ievērojama uzplaukuma periodi bijuši Valmierai, Cēsīm, Limbažiem, Tukumam, Aizputei, Daugavpilij, Jēkabpilij, jo tās atradās pie svarīgākajiem sauszemes un upju tirdzniecības ceļiem.

Nosacīta Latvijas pilsētu koka apbūves vecuma robeža iet pa Daugavu, kas kopš 1561. nodalīja Kurzemes hercogisti (pastāvēja līdz 1795. gadam) no Vidzemes un Latgales (Vitebskas guberņas). Pilsētas ar senāku 17.—19. gs. apbūvi atrodamas Daugavas kreisajā krastā (Liepāja, Ventspils, Kuldīga, Aizpute, Tukums, Bauska u.c.), savukārt Vidzemes un Latgales pilsētu ēkas nav vecākas par 18. gs. 2. pusi (Cēsīs, Limbažos, Krāslavā u.c.).

1812. gadā tika nodedzināta daļa Rīgas labā krasta priekšpilsētu, arī vairāku citu pilsētu vēsturiskā apbūve zudusi ugunsgrēkos, taču gandrīz vienmēr tās atkal atjaunojās kā koka pilsētas. Jāpiebilst, ka tik bieži kā Turku vai Rauma Somijā Latvijas pilsētas gan nav degušas.

Unikālā Kurzemes hercogistes metropoles Jelgavas vēsturiskā koka apbūve (17.—19.gs.), lielākā daļa Valmieras un Liepājas vēsturisko centru līdz ar to koka apbūvi gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.

Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās, kas dibinātas līdz 20. gadsimta vidum, koka arhitektūra lielākā vai mazākā koncentrācijā ir sastopama visur. Neskatoties uz to, ka Latvija ir maza, novados vērojamas dažādas reģionālās un stilistiskās atšķirības. Piemēram, austrumu novados, kas līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai 1918. gadā atradās Vitebskas guberņas teritorijā, pilsētu plānojumā, būvpaņēmienos un ēku arhitektūrā vērojamas dažas Krievijas pilsētām raksturīgas iezīmes, savukārt Kurzemes pilsētās sastopamies ar Ziemeļvācijas un Prūsijas celtniecības tradīciju ietekmi. Lielā mērā to noteica arī būvmeistaru un namdaru izcelsme — Latvijas rietumdaļa bija tradicionāls amatnieku migrācijas ceļš starp Vāciju un Baltijas ziemeļiem, toties austrumdaļā un gar Daugavu biežāk sastopami poļu un krievu izcelsmes celtnieku vārdi. Tas nenozīmē, ka vietējās tradīcijas bija izzudušas. Senās latviešu tautas celtniecības tradīcijas sevi turpināja un pilnveidoja galvenokārt būvniecībā Rīgas priekšpilsētās, miestos un lauku apvidos, koka baznīcu, hernhūtiešu lūgšanu namu, saimnieciska rakstura ēku būvniecībā muižās.

Latvijā saglabājušās vairākas pilsētas, kurās absolūtais koka ēku īpatsvars ir lielāks par 51 procentu, kas varētu būt par iemeslu to ieskaitīšanai kategorijā "koka pilsētas". Lai arī šis kritērijs nav sevišķi objektīvs, tomēr par "koka" pilsētām, kurās vēsturiskajos centros 18. — 20. gs. 1. puses koka apbūves īpatsvars ir lielāks par 50 procentiem, atzīstamas 10 pilsētas: Aizpute (>75%), Ilūkste (ap 75%), Līgatne (90%), Staicele (>75%), Subate (>75%), Varakļāni (>75%), Viļaka (>75%), Viļāni (>75%), Krāslava (<75%), Jūrmala (<75%).

Pie otras grupas pieskaitāmas pilsētas ar ievērojamu vēsturiskās koka apbūves īpatsvaru un pārējās apbūves kontekstu, kas saglabājis kopējo apbūves mērogu, proporcijas, raksturu un stilistiku. Šāda rakstura — jauktu 18., 19. gs. koka un mūra — apbūvi saglabājuši vēsturiskie centri Kuldīgā (ap 30% koka apbūves), Venstpilī, Sabilē, Kandavā, Liepājā, Cēsīs, Ludzā (ap 35% koka apbūves), Rēzeknē (ap 30% koka apbūves), Valdemārpilī (ap 35%) koka apbūves). Turklāt jāņem vērā, ka visai bieži apmetums uz koka ēkām ir par iemeslu to ieskaitīšanai mūra ēku reģistrā.

Rīga pieder pēdējai pilsētu kategorijai, un, pēc nepilnīgiem datiem, koka apbūves īpatsvars pilsētas daļā, kas radusies laikā no 18. gadsimta līdz Otrajam pasaules karam, varētu būt no 25 līdz 30 procentiem. Mūra un koka ēku proporcija dažādās pilsētas daļās ir ļoti atšķirīga, piemēram, vecajā Āgenskalna, Torņakalna, Bolderājas daļā, Ķīpsalā koka ēku ir 60 — 70%, bet centrā, ap galvenajām ielām kopš 19. gadsimta beigām tā mainījusies no 100% koka apbūves līdz 5—10% mūsdienās.

Skatoties uz šodienas centru, ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka tikai pirms gadsimta tur bija tikai koka nami un tikpat kā nevienas mūra ēkas. Nebūs viegli pierast pie domas, ka tā ir veca pilsēta, koka vecpilsēta, kuras vecums mērāms vairākos gadsimtos, un jauno laiku mūra arhitektūra šeit ir jaunākais brālis. Ļoti ilgi — vairāk nekā 130 gadus — valdījis uzskats, ka koka ēkām no centra ir jāpazūd, dodot vietu mūra celtnēm. Tā bija paredzēts vairākās pilsētas attīstības koncepcijās, kuru realizāciju dzīvē koriģēja divi pasaules kari, un šo korekciju rezultāts ir koka mantojums pilsētas centrā un mūsu šodienas diskusija par tā nākotni.

Koka ēku skaits Rīgas centrā un tālākā perifērijā pēc aptuveniem datiem pārsniedz divus tūkstošus. Tajās pārstāvēti visi arhitektūras stilu virzieni no 18. gadsimta vidus baroka līdz 20. gs. 30. gadu funkcionālismam. Mūsdienu Rīgas centram, pateicoties tur esošajai koka arhitektūrai, piemīt vairākas specifiskas iezīmes, kas to padara īpašu citu lielu pilsētu vidū:

- 18. — 20. gs. koka ēkas, tai skaitā vairākas baznīcas, saglabājušās gan pašā centrā, gan perifērijā;

- tām raksturīgi ievērojami gabarīti;

- stilistiskās kvalitātes, ja ēkas nav skāruši primitīvi remonti, ir ļoti izkoptas, izteiksmīgas;

- ēku celtniecības amatnieciskā kvalitāte ir ļoti augsta un profesionāla.

Ārpus centra joprojām atrodami ap divdesmit 18. un 19. gadsimta koka vasaras atpūtas muižiņu un daži senie ciemi (Āgenskalna ciems, Bolderāja) ar līkumotām, smilšainām ieliņām un 19. gadsimta koka apbūvi, strauji izzūdošā Maskavas priekšpilsēta ar daudzveidīgu klasicisma apbūvi, 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma industrializācijas laikmeta strādnieku īres namu kvartāli Čiekurkalnā, Ģrīziņkalnā, Torņakalnā, Āgenskalnā, strādnieku ģimenes māju rajoni Vecmīlgrāvī, Zasulaukā, Iļģuciemā.

Pašā pilsētas centrā koka ēku nav palicis daudz, bet šis Eiropas lielpilsētām netipiskais mūra un koka arhitektūras "kopdzīves" fenomens kļuvis par savdabīgu Rīgas atšķirības zīmi. To varētu saukt par pilsētas dinamiskās attīstības stopkadru Anno 1914, kas ļauj skaidrāk apzināties urbānās evolūcijas likumsakarības. Staigājot pa Rīgas centru, mēs ik pa brīdim starp respektablajiem historisma un jūgenstila namiem redzam gleznieciskas koka ēku grupas, kas ielas perspektīvu uztverē rada īpatnēju fasāžu līniju. Tā atšķiras no klasiskā noslēgto kvartālu apbūves ritma. Jūtams dzīvs pilsētas organisms, kas nav sastindzis pareizā nobeigtībā, bet radījis iekšēja dinamisma pilnu fiksētas attīstības ainu. Tas nav urbānistisks haoss, bet simbioze, kurā katrs laikmets un ēka, nedaudz pakārtojoties priekštečiem un kaimiņiem, ieņem savu unikālo vietu telpā un laikā, veidojot rīdzinieka iekšējo harmonijas izjūtu un pilsētas seju. Rīgas "jaunā centra" šarms meklējams ne tikai jūgendstila ēkās, bet kontekstā, kurā tas radies un atrodas. Šīs pilsētas vide ir kā liela ģimene, no kuras staro iecietība un aristokrātisks cēlums, atmiņas par bērnību un kluso priekšpilsētas dzīvi zaļojošos dārzos. Zaudējot kādu no ģimenes locekļiem, paliks tukšums, ko aizpildīs nākamās paaudzes arhitektūra, bet tas vairs nebūs tik neparasti. Turklāt mēs vēl īsti neprotam laikmetu simbiozei pakārtoties.

Svarīgākais, kas jādara, lai saglabātu koka arhitektūras mantojumu mūsu pilsētās, — lēni, pacietīgi un nepārtraukti sniegt sabiedrībai informāciju, tas ir, izglītot un ļaut atklāt sev jaunu pasauli savā pilsētā. Pārāk ilgs bijis mazvērtības kompleksu laiks, kad koka māja bija kaut kas otršķirīgs, mazvērtīgāks par pārējo, lai sagaidītu no katra pilsoņa pilnīgu izpratni par koka ēku vērtību Eiropas kultūras mantojuma kontekstā. Ko var prasīt no citiem, ja mūsu profesionālajā terminoloģijā pēdējos gados ieviests jauns vēsturisko ēku vērtējuma kritērijs — priekšpilsētām un nomalēm tipiskās koka mājas to vienkāršības un detaļu askētisma dēļ pasākuši dēvēt par bezstila arhitektūru. Gribētos ticēt, ka šis dīvainais formulējums nav nekas vairāk kā cilvēka dabai raksturīgā apkārtējās pasaules uztveres divdabība (ambivalence), kad arhitekta iedzimtā (tā tam vajadzētu būt) intuīcija par formu vienkāršības un lakoniskuma vērtību nespēj pretoties mulsinošam vidusmēra pilsētnieka stereotipam par koka arhitektūras neizbēgamo prastumu.

Stils ir elitāra pašizpausme, uz ko tautas māksla nekad nav pretendējusi. Neatzīstot no tautas būvmākslas mantotās izpausmes (lakoniskums, askētiskums, vienkāršība) arhitektūrā, mēs sevi apzogam. Ir svarīgi pašam sev atzīties, ka ir kvalitātes, ko šajā perfektajā vienkāršībā personīgās pieredzes trūkuma dēļ var nepamanīt. Nav bezstila arhitektūras, ir dažāda pieeja arhitektūras vērtēšanai. Nav šaubu, ka jebkura vēsturiska celtne nes sava laikmeta un tam raksturīgo stilu pazīmes. Mūsu uzdevums ir iemācīties tās ieraudzīt, definēt un prast novērtēt. Vēsturiskai celtnei piekārta birka ar apzīmējumu "bezstila" agri vai vēlu var būt par motivāciju amatpersonas parakstītam šīs ēkas nāves spriedumam. Pirms lemt par kādas ēkas nojaukšanu pilsētas centrā, ir jābūt pilnīgai skaidrībai ne tikai par tās pašreizējo, bet arī potenciālo vērtību. Izšķiroties, kam dot priekšroku — esošās ēkas saglabāšanai vai jaunbūvei esošās vietā —, būtu vēlams abas ēkas salīdzināt nevis kā vecu ar jaunu, bet jaunbūves projektu pret restaurācijas projektu.

Jā, bet kas notiek tad, kad, piemēram, Rīgas vēsturiskā centra apstākļos ar apbūves situāciju, kurā dominē vēsturiskās, it sevišķi izsmalcinātās jūgendstila daudzstāvu ēkas un mazstāvu koka apbūve, tiek nojaukta koka ēka? Rodas vieta jaunai ēkai. Kādai? Vēloties definēt tās kvalitāti, būvniecības pasūtītājs parasti lepni deklarē — tā būs moderna. Un tai pašā brīdī rodas nākamais jautājums — kas modernajā arhitektūrā ir tas, kas vitāli nepieciešams Rīgas vēsturiskajai videi, un kas ir šīs inovācijas mērķis: modernizēt veco pilsētu vai harmoniski turpināt to? Kā rīkoties situācijā, kad tipisko pilsētas mērogu, faktūru un ielu apbūves siluetu nosaka mūra un koka apbūves koeksistence? Gribētos teikt, ka, atņemot Rīgas centram šo savdabību, mēs izdarītu to pašu, ko noskujot Čaplinam ūsas vai izņemot cigāru no Čērčila mutes. Katrā ziņā gribētu uzsvērt, ka ar katru dienu aktuālāka kļūst nepieciešamība pēc Rīgas vēsturiskā centra attīstības plāna, un pirmās šī projekta vīzijas mani kolēģi no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prezentēs rīt.

Zudušo ēku vietā nevajadzētu rasties ne maksimāli stiklotām fasādēm maksimāli pieļaujamajā stāvu augstumā, ne eksotiskām arhitektu radošās brīvības izpausmēm. Jaunās arhitektūras pretstatīšana vēsturiskajai apbūvei uz kontrasta principa kā mūsdienu arhitektūras metode ir pazīstama, bet vai reizēm tas nav mēģinājums apslēpt nespēju radīt adekvātu vēsturiskās arhitektūras kvalitātes turpinājumu? Dzirdot, ka mūsdienu arhitektūras uzdevums ir "salauzt" veco harmoniju un piespiest to pakļauties citai — jaunam ritmam, proporcijām, mērogam, faktūrām —, gribas teikt — kāpēc gan ne, bet vai to labāk nedarīt tur, kur veidojas jauna pilsētas vide, nevis šeit, kur jaunais tā vai citādi būs disonansē ar veco? Ļausim vēsturiskajai arhitektūrai būt savas vides un telpas dominantei, bet paši samierināsimies ar harmoniskas evolūcijas, nevis revolūciju radīšanu. Turklāt ar saglabāšanu un atjaunošanu nebūt netiek domāta zudušu ēku vai veselu to daļu celtniecība no jauna, bet iespējami autentisks vēsturiskās apbūves turpinājums. Kur tas nav iespējams — estētiski saskaņota vēsturiskās harmonijas turpināšana. Jā, tas nav viegls ceļš — atrast vecā un jaunā saskaņu, bet labs rezultāts būs pūļu vērts. Vēsturiskā pilsētas vide līdz mūsdienām attīstījusies pēc ļoti līdzīgiem harmonijas principiem, un viens no iemesliem, kas nedod iespēju to pilnvērtīgi novērtēt, ir nelielais vienkopus atjaunoto koka ēku daudzums. Ar gandarījumu var konstatēt, ka remontēto, atjaunoto, sakopto un restaurēto koka ēku daudzums Latvijas pilsētās, arī Rīgā, ievērojami palielinājies. To īpaši labi jūt pilsētās ar kompaktu vēsturisko centru — Ventspilī, Aizputē, Cēsīs, Kuldīgā, Liepājā, kur šīs pozitīvās izmaiņas uzreiz jūtamas.

Rīgā koka ēku daudzums ir tik liels un atrodas tik plašā teritorijā, ka, lai sajustu koka apbūves atdzimšanas procesu reālos piemēros, ir jāveic garš ceļojums pēc iepriekš izstrādāta maršruta. Patīkamāki ir tie gadījumi, kad īpašnieki iztikuši bez lielām pārbūvēm, bet aprobežojušies ar esošās fasādes un jumta remontu, saglabājuši un remontējuši vēsturiskos logus un durvis, bet iekštelpās nomainījuši inženierkomunikācijas. Rezultāts ir no visiem viedokļiem pozitīvs — saglabāts oriģināls, ieguldītie līdzekļi ir salīdzinoši nelieli, toties ēka atguvusi lietošanas kvalitāti un no bezpersoniskas pelēcības pārvērtusies par kvalitāti, ko nevar neievērot. Rīga tikai iegūtu, ja mums rastos iespēja šādus pozitīvos paraugus ieraudzīt vienkopus, uz vienas, piemēram, Kalnciema, ielas. Tas ir ceļš, pa kuru, iebraucot no lidostas, jūs ieraugāt pirmās Rīgas koka arhitektūras pērles un, braucot uz lidostu, atvadāties no Rīgas, paturēdami atmiņā Koka Rīgu. Nepilnu kilometru garā ielas posmā ieraugāmi daži no izcilākajiem Rīgas baroka, klasicisma, eklektisma un 20. gadsimta sākuma arhitektūras labākajiem un autentiskākajiem paraugiem, diemžēl pelēkas, neievērojamas un aizmirstas. Šī būtu visatbilstošākā vieta, kur pilsētas un valsts prestiža intereses varētu apvienot ar jaunām koka apbūves atjaunošanas politikas tendencēm. Ar to es domāju vienas ielas ēku fasāžu atjaunošanas kooperatīvu pilotprojektu, kurā privāto ieinteresētību šajā procesā varētu veicināt ar ilgtermiņa kredītiem, ko piešķirtu pilsēta, bet būvuzņēmēji un materiālu ražotāji reklamēt sava biznesa kvalitāti. Līdzīga prakse ir pazīstama Ventspilī un devusi labus rezultātus.

Arhitekta darbu, lai cik tas būtu paradoksāli, atšķirībā no viņa profesionālās darbības specifikas vērtē pēc diametrāli pretējiem kritērijiem. Arhitekta, kurš rada jaunas formas, veikumu vērtē pēc tā ievērojamības vidē. Arhitekta konservatora jeb, kā pie mums parasti saka, restauratora darba rezultāta augstākais novērtējums ir tā neievērojamība. Novēlu mums visiem, saglabājot un atdodot koka mantojumam un mūsu priekšteču darbam viņu rokraksta savdabību, stila izsmalcinātību, krāsu un detaļu smalkumu, atrast zāles pret šķietamo riska sajūtu arhitektūrā palikt neievērotam. Negribu apgalvot, ka pats esmu imūns.

Nobeidzot gribētu uzsaukt trīs tostus Koka Rīgai, kas, lai piedod kolēģi no citām Latvijas vietām, tomēr ir mana dzimtā pilsēta:

Atdosim Koka Rīgai krāsu prieku!

Būsim lepni — mums ir Koka Rīga!

Kaut katrs no jums varētu piedzīvot laimi teikt vārdus — mana Koka Rīga!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!