Koka Rīga ir fenomens

7. septembrī Rīgā notika starptautiska konference “Koka arhitektūra pilsētās”

Konference, ko starptautiskā arhitektūras un dabas pieminekļu aizsardzības federācija “Europa Nostra” rīkoja kopā ar Latvijā izveidoto atklāto sabiedrisko fondu “Latvia Nostra” un Dānijas Kultūras institūtu Latvijā, notika Latvijas Nacionālās operas namā un pilnskanīgi iekļāvās Eiropas Kultūras mēneša programmā. Ar īsām uzrunām konferenci atklāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, “Europa Nostra” prezidents Viņa augstība Dānijas Princis–konsorts Henriks un Eiropas Padomes Kultūras un nacionālā mantojuma departamenta vadītājs Hosē Marija Ballesters. Savu valstu pieredzē un atziņās par koka arhitektūru kā nozīmīgu nacionālo un cilvēces kopīgo bagātību dalījās arhitekti, mākslas zinātnieki un pieminekļu aizsardzības speciālisti no daudzām Eiropas valstīm.

“Europa Nostra” starptautiskās darbības praktisko ievirzi uzskatāmi parādījis projekts, ko ar tās iniciatīvu uzsākusi “Latvia Nostra”. Tas ir Rīgas Lietišķās mākslas koledžas koka ēkas atjaunošanas plāns, kura īstenošanai jau tiek vākti līdzekļi. Arhitekte Zaiga Gaile, kas ir arī viena no “Latvia Nostra” dibinātājiem, kā savu ziedojumu izstrādājusi nama atjaunošanas projektu. Starptautiskā foruma darbdiena sākās ar rīdzinieku un augsto viesu gaiši svētdienīgu tikšanos Tējas paviljonā skolas pagalmā. Uzrunājot koledžas audzēkņus un skolotājus, Zaiga Gaile fonda “Latvia Nostra” vārdā apsolīja, ka darbs turpināsies un skolas nams tiks atjaunots: “Tas nebūs tūlīt un viegli, un tas nevar notikt bez Rīgas domes, Kultūras ministrijas un skolas aktīva atbalsta. Šodien fonds dāvina skolai restaurētu 19. gadsimta beigās celtu Tējas paviljonu, ko esam pārvietojuši no pagalma Elizabetes ielā 75 un restaurējuši. Šis ir pirmais gadījums Rīgas vēsturē, kad kādu vērtīgu koka celtni pārvieto, lai saglabātu. Paviljonā mēs gribētu redzēt iekārtotu Koka mantojuma informācijas centru. Kopā ar skolas vadību esam sākuši restauratoru izglītības programmas izstrādi. Skaisti uzsāktais starptautiskās sadarbības projekts “Rīgas sapnis” ir mūsu kopīga lieta.”

Kā jau realizētu “Latvia Nostra” projektu Zaiga Gaile konferencē prezentēja grāmatu “Koka Rīga” ar pirmo reizi tik plaši apkopotu teorētisko materiālu par Rīgas koka apbūves vēsturi, veidiem, stiliem, interjeriem, detaļām un konstrukcijām. Atsevišķā nodaļā Rīgas koka apbūve tiek aplūkota Eiropas kontekstā. Praktiskai lietošanai grāmatai pievienota Koka mājas vārdnīca. Idejisku un morālu atbalstu grāmatas veidotājiem sniedzis “Europa Nostra” prezidents Dānijas princis konsorts Henriks. Viņš uzrakstījis arī grāmatas priekšvārdu, kur pievērsta uzmanība vērtīgajam Rīgas un citu Baltijas pilsētu koka apbūves mantojumam, kura aizsardzība un uzturēšana ir “mūsu pienākums pret nākamajām paaudzēm, pret mūsu bērniem, arhitektiem un visiem mākslas sapratējiem”. Patlaban tiek gatavots grāmatas tulkojums angļu valodā.

Līdztekus koka arhitektūras apzināšanas un sabiedrības izglītošanas programmai fonds “Latvia Nostra” izstrādājis arī likumdošanas programmu, kas paredz cieši sadarboties ar valsts un pašvaldību institūcijām, lai kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām sekmētu un veicinātu iedzīvotāju interesi par koka arhitektūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu. Ar savu iniciatīvu un praktisko darbību te ikviens var dot savu pienesumu.

Par to, ka starptautiskā konference notika tieši Rīgā un par tās tematu kļuva koka arhitektūra pilsētās, pateicība pienākas “Europa Nostra” viceprezidentei Katarinai Koletei, kas pēc Dānijas Kultūras institūta ielūguma 1999. gada rudenī ieradās Rīgā un kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu izstaigāja koka Rīgas ceļus. Viņa bija sajūsmināta par urbanizācijas neskarto bagāto koka apbūves mantojumu un izteica priekšlikumu Rīgā sarīkot “Europa Nostra” konferenci tieši par šo tematu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šim vēl pietiekami neapzinātajam un nenovērtētajam vērtīgajam mantojumam.

“Europa Nostra” apvieno vairāk nekā 200 nevalstiskas kultūras mantojuma asociācijas 35 Eiropas valstīs. Tās emblēmā ir septiņi kultūras un dabas mantojuma simboli: kalns, upe, koks, katedrāle, baznīca, pils un māju rinda. Tie visi ir svarīgi un visi var tikt apdraudēti. Šajā reizē konferences rūpju lokā bija koka māja, kas atšķirībā no blīvās mūra ēkas “elpo, smaržo un runā”, pretim prasot cilvēka gādību un saudzību. Tajā satikās profesionāļi, augsti kultūras cilvēki, lai ar koka mantojumu un tā aizsardzību saistītos jautājumus risinātu gan dažādos praktiskās darbības aspektos, gan filozofiskā, vispārcilvēciskā skatījumā. Gandarījumu par konferences norisi izteica zviedru pētnieks, rakstnieks un lektors Nils Albergs, igauņu mākslas vēsturniece Karina Hallasa, somu arhitekte Panu Kailu un citi referenti, interesantas sarunas raisījās Dānijas karalistes vēstnieka Oles Lisborga rīkotajās pusdienās un turpinājās arī pēc spraigās darba dienas vēlu pēcpusdienā. Kā rezumēja Āraišu ezerpils krīvu krīvs arheologs Jānis Apals, tas patiesi bija kultūras notikums, goda parādīšana kokam, kas ir un paliek cilvēkam vistuvākais dabas veidojums, un goda parādīšana Latvijai, kas ir vēl jauna dalībvalsts Eiropas institūcijās, bet spēj ienākt tajās ar savu vārdu un saviem darbiem. Mūsu koka mantojuma apzināšana un sargāšana ir solis uz priekšu mūsu latviskās identitātes saglabāšanā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Uzruna “Europa Nostra” starptautiskās konferences “Koka arhitektūra pilsētās” atklāšanā Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā, 2001.gada 7. septembrī

Jūsu karaliskā augstība Dānijas Princi–konsort Henrik, godājamie “Europa Nostra” starptautiskās konferences dalībnieki un viesi!

Es patiesi priecājos, ka Rīgas apaļās — astoņsimtās — jubilejas gadā man ir iespēja sveikt tik cienījamu pasākumu — konferenci “Koka arhitektūra pilsētās”. Rīgas arhitektūras, tajā skaitā koka arhitektūras, mantojums ir tik bagātīgs un dažāds, ka ar to mūsu pilsēta var pamatoti lepoties.

800 gadi pilsētai arī citu Eiropas pilsētu kontekstā nozīmē pietiekami cienījamu vecumu, lai būtu uz ko atskatīties. Jubilejas pilsētām, tāpat kā cilvēkiem, liek pārlūkot mūža ieguvumus un zaudējumus.

Pilsētas nereti salīdzina ar dzīvu būtni: saka — “pilsētas seja”, “pilsētas vēders”. Kā dzīvs organisms pilsēta mainās un attīstās, sekojot un pielāgojoties arvien straujākajam laika skrējienam. Tikai tā pilsēta var pastāvēt — reizē stabila, mūžos celta un mainīga, nekad nepabeigta.

Tāds ir arī Rīgas liktenis — pilsētas celtnieki un atjaunotāji vienmēr bijuši sacensībā ar kariem un ugunsgrēkiem. Tomēr ne mazākas pārvērtības Rīga piedzīvojusi miera laikā — veseli kvartāli tikuši nojaukti, atbrīvojot vietu laukumiem, ielām, jaunām celtnēm.

Koka celtnes it īpaši daudz cietušas — vai tas būtu no kara postījumiem, no miera laika ugunsgrēkiem vai vienkārši no laikazoba. Ļoti daudz koka celtnes cietušas arī no būtiskām izmaiņām mūsu attieksmē, mūsu izpratnē par vērtībām.

Latvijas vissenākā tradicionālā arhitektūra ir koka arhitektūra, arī šobrīd tā vēl dominē Latvijas lauku ainavā. Latviešiem liepa ir sievišķības un ozols vīrišķības simbols. Latviešu tautasdziesmās apdziedāta arī ābele, egle, priede, pīlādzis un citi koki.

Mājās un mēbelēs, darbarīkos un šūpuļos iebūvētais koks veidoja to vidi, kurā uzauga mūsu senči un uzauguši arī daudzi no mums. Šis koks sevī nesa gan dabas strāvojumus, gan amatnieka dvēseles atstātās pēdas. Koka ēkas ir dzīvas, tās elpo. Tikai jāpalīdz tām, pret tām jāizturas ar cieņu un mīlestību.

Aiziešana no koka arhitektūras, jaunu būvmateriālu izmantošana visa iepriekšējā gadsimta garumā tika vērtēta kā modernizācijas un progresa izpausme. Savukārt koka ēkas tika uztvertas kā aizejošā laikmeta relikti, kuru nomaiņa ir tikai laika un naudas jautājums.

Izpratne par to, ka koka arhitektūra var būt kultūras vērtība, nāca pamazām. Tā nāca reizē ar tādiem jēdzieniem kā “humāna pilsētvide”, “līdzsvarota attīstība”, reizē ar atkalpievēršanos dabiskajiem materiāliem un mēģinājumiem postindustriālajā pasaulē atrast laika pārbaudi izturējušus estētisko vērtību etalonus.

Koka arhitektūra, saglabāta un sakopta, daudziem par pārsteigumu atklājas jaunā gaismā, dodot sen atrastas atbildes uz daudziem šodienas jautājumiem. Koka arhitektūras pērlēm jānoņem sūbējums, un tās būs gatavas iemirdzēties jaunā gaismā, nesot sevī arī gadsimtu vēstures atblāzmu.

Par laimi, Latvijā vēl ir saglabājušās daudzas koka ēkas. Par nelaimi, daudzas no tām ir ļoti sliktā stāvoklī. Es priecājos, ka to saglabāšanā Latvijas arhitekti un arhitektūras pieminekļu saglabātāji veiksmīgi sadarbojas ar saviem kolēģiem no citām valstīm.

Es vēlos šeit pateikties un izteikt savu atzinību karaliskajai augstībai Dānijas princim konsortam Henrikam, “Europa Nostra”, kā arī “Latvija Nostra” dibinātājiem un visiem tiem, kas ziedo savu laiku un spēkus šim svētīgajam darbam. Latvijā gūtā pieredze, nešaubos, noderēs citu projektu īstenošanā citās vietās. Šajā jomā paveiktais ir jūsu kopējs ieguldījums Eiropas un pasaules kultūrā.

Es novēlu konferencei veiksmīgu darbu, novēlu, lai jūsu pūliņi vainagotos panākumiem un koka arhitektūra atmirdzētu visā tās sākotnējā krāšņumā!