Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Gunārs Priede. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1997., Nr. 342/345 (1054/1057) https://www.vestnesis.lv/ta/id/53028

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Rakstnieku saimes Jurģu dienā decembrī

Vēl šajā numurā

30.12.1997., Nr. 342/345 (1054/1057)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

 

 

Ordeņa virsnieks Gunārs Priede

Nav pasaulē vietas, no kuras man drīz vien negribētos atgriezties Latvijā. Dzīvot un strādāt varu tikai Ventspilī, Rīgā un Lielvārdē. Nu, dažkārt esmu klabinājis savu veco rakstāmmašīnu “Optima” arī pie Lielupes ietekas jūrā, Pabažos pie Inčupes, Rūjienas viesnīcā, Daugaviešu ciema Avotiņos, Striķu ciema Gobās pie Cieceres ezera vai kādā Saldus namiņā ar dārzu. Gados, kad visu laiku un enerģiju prasīja citi pienākumi, dramaturģijai palika vienīgi atvaļinājums, turklāt vēl aizvadāms slēpnī, jo mājās jau sameklētu vai sazvanītu arī atvaļinājumā. Bet trīs no savām četrdesmit lugām uzrakstīju, pusgadu ārstēdamies Pārogres sanatorijā “Saulstari”.

Visi mani literārie darbi tapuši, domājot par Latviju. Arī drāma “Sniegotie kalni”, kas itin kā risinās Ķīnā.

Ieņemamos amatus neuzskaitīšu, to bijis pulka un tie minēti grāmatā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”. Paralēli tiku darbojies savā pamatprofesijā, mācot arhitektūras priekšmetus topošiem būvtehniķiem. Daudzi no viņiem vēlāk izstudēja par būvinženieriem un arhitektiem. 1995.gada vasarā viens audzināmais kurss atbrauca pie manis uz Lielvārdi, lai atzīmētu 35 gadus kopš tehnikuma beigšanas. Klausījos, ko viņi dažādos Latvijas novados uzcēluši, paveikuši un veic, un jutos gandrīz vai līdzdalīgs visā tajā!

Gunārs Priede

No četrdesmit Gunāra Priedes lugām, kas allaž nākušas kā jaunas vēsmas un izaicinājums un darījušas krāsaināku latviešu literatūras un teātra mākslas spektru, izvēlējāmies trīs mazus fragmentus. “LV”

No drāmas “Smaržo sēnes”,

uzrakstītas 1967.gada rudenī

JURĢIS. Citi strīdējās līdz nāvei, kamēr piekāpās, bet mūsējie sastādīja kukurūzu strēmelēs gar ceļmalām un neizara nevienu hektāru āboliņa.

SĪMANIS. Ne tikai jūsējie, tāpat rīkojās viens otrs arī citur, bet par ko tas liecina?

JURĢIS. Ka jādara savs. Kas šodien atcerētos Arhimēdu, ja viņš Sirakūzās klaigādams būtu risinājis Jāņu problēmu?

SĪMANIS. Tur tādas nebija.

JURĢIS. Gan jau bija — tāda vai citāda. Ap to rībēja bungas un gaisā pacēlās putekļu stabi, bet Arhimēds darīja savu.

SĪMANIS. Bet ko tu tagad dari? Latviešu zemnieka viltību, kas viņam palīdzējusi izdzīvot, tu man gribi pasniegt kā nezin kādu jaunu principu mūsdienu problēmu risināšanā...

JURĢIS. Aprunāsimies pēc desmit gadiem.

SĪMANIS. Lūdzu!

No drāmas “Centrifūga”,

uzrakstītas 1984.gada vasarā Lielvārdē

IRMA. Kur Silvestram pēkšņi radušies tādi aizspriedumi pret vāciešiem?

LAIMGAITA. Ne jau pēkšņi...

IRMA. Vai viņš Rīgā nestrādāja tieši pie...

LAIMGAITA. (pārtrauc). Strādāja, pilnīgi pareizi, bet tikai tik ilgi, kamēr mēs vēl ticējām viņu solījumiem un Latvijas vietai jaunajā Eiropā... Kas no tā palicis pāri? Atdot krieviem Rīgu — vai var būt vēl lielāka nekrietnība un nodevība? Pēc visa! Cik daudz laika pagājis, vairākas nedēļas, bet es vēl joprojām drebu, iedomājoties vien tikai...

IRMA. Piesēdiet, Laimgait. Atvelcieties.

LAIMGAITA. Paldies, Irma, uz īsu brīdi. — Rīgas mums vairs nav, bet par vadošo kultūras un mākslas dzīves centru pilnīgi negaidīti izvērtusies Ventspils. Par Latvijas galvaspilsētu, nudien! Redzot vienkop tik daudz rakstnieku, dzejnieku, mūziķu, aktieru, mākslinieku un pazīstamu sabiedrisko darbinieku, situācija vairs nešķietas tik bezcerīga, un kad pa Hitlerštrāsi, es jau nezinu, kā pie jums Ventspilī agrāk to ielu... kad pretī nāk Kārlis Skalbe, sirdī ielīst “Kaķīša dzirnaviņu” mīļums un aicinājums nevis naidoties, bet saprast citam citu, atbalstīt, būt palīdzīgiem...

No drāmas “Sniegotie kalni”,

uzrakstītas 1985.gada vasarā Saldū

MAZDĒLS. Un tu arī domā, ka man tagad vajadzētu pašam darīt sev galu?

MEISTARS. Nē.

MAZDĒLS. Tā domā daudzi.

MEISTARS. Es tā nedomāju.

MAZDĒLS. Bet... kā tu domā?

MEISTARS. Es?

MAZDĒLS. Ko vajadzētu?

MEISTARS. Darīt labu, sacīsim... Nesmīni!

MAZDĒLS. Es nesmīnu, vecotēv, es tikai...

MEISTARS. Kas bijis, par nebijušu nekļūs, un uzmodināmi nav mirušie, bet tam, kas darījis ļaunu, vajadzētu darīt labu, cik vien viņš var... Ko tad citu?

Kurzemē 1956.gadā

Ar Silviju Silavu Valodas svētkos 1989.gada 24.martā

Arhitektūras pasniedzējs ar audzināmā kursa meitenēm 1960.gada pavasarī

Rīgas Celtniecības tehnikuma absolventu salidojumā Lielvārdē 1975.gada vasarā

Absolventu salidojumā Lielvārdē 1975.gada vasarā; Lielvārdē, kur tie labākie aktieri un atsaucīgākie skatītāji Foto no rakstnieka ģimenes albuma

foto: Juris Krieviņš

Ar asu skatu un mierīgu smaidu

Kādreiz no Rakstnieku savienības vedām savus ungāru ciemiņus uz Siguldu. Turaidas pilsdrupās arheologs Jānis Graudonis aizrautīgi stāstīja, kā zem vecajiem mūriem atklājušās vēl senākas sienas. Tad, starp klausītājiem piepeši ieraudzījis Gunāru Priedi, viņš negaidīti pārtrauca runu, lai izteiktu sajūsmu par to, ka nupat lugā “Udmurtijas vijolīte” izlasījis pilnīgi precīzu varoņu sarunu par izrakumiem Daugavmalā. Pētījumi vēl nebija publicēti — kā rakstnieks to spējis? Gunārs Priede drusku samulsis atbildēja — nu viņš jau, Ogres sanatorijā ārstēdamies, arī esot apmeklējis Graudoņa darbalauku... Viņa pamatprofesija esot arhitektūra, bet arhitektam pamatlikums — paviršības drīkst būt tikai tur, kur tās īpaši gribētas. To, starp citu, liecināja arī minētās lugas nosaukums, kur Uzambaras vijolīti kāda jūsmīga lugas meitene pārdēvējusi Udmurtijas vārdā...

Par šo arhitekta precizitāti, kas reizē ir arī drošības prasība, pirmo reizi pārliecinājos 1970.gadā, kad Literatūras muzejā kopā ar lielvārdiešiem un jauno mākslinieci Ievu Romanovu veidojām Andreja Pumpura muzeju Kraujās. Ieva bija paredzējusi apvienot divas vecās ēkas šaurās telpas vienā, un kolhoza meistari izlauza nelielo starpsienu. Bet tad kādu dienu, ejot uz Lielvārdes vilcienu, mani gluži negaidot pieteicās pavadīt Gunārs Priede. Visu ceļu, kas man likās diezgan garš, viņš lēnā balsī un mierīgi skaidroja, ka ir atsegta sija, kas, viņaprāt, ir nestabila un varētu ielūzt. Doma par balstu telpas vidū sarūgtināja mākslinieci, amatnieki par sijas stabilitāti deva 99 procentus, un saruna pēc pāris nedēļām atsākās vēlreiz:

— Un ja arī būtu tikai 0,1 procents nedrošības...

Gunāra Priedes darbus ir pagrūti analizēt. Tur nav attiecīgajā brīdī populārāko konfliktu un varoņu ar karogiem lugas noslēgumā. Tur bieži iezīmējas tieši šis 0,1 procents nedrošības, vieglais smilšu graudiņš pierastā mehānismā, kas negaidot izraisa krīzi, liek pārvērtēt nostabilizējušos vērtējumus, dod taisnību tiem, kam šķietami nemaz nav taisnības, un atklāj strupceļu, kur viss liekas perspektīvs. Bieži tā ir priekšnojauta par procesiem, kas notiks vēlāk, par raksturiem, kas attīstīsies pēc neparedzētiem likumiem.

Tāds priekšnojautas darbs bija luga “Zilā”. Tā parādījās, ja tā varētu teikt, mūsu literatūras zilajā periodā, un autors pats vēlāk smaidīja, stāstīdams, ka uz lugas autorlasījumu dāmas ieradušās zilos tērpos. Liels bijis pārsteigums, kad tur no zilās romantikas nav bijis ne vēsts, un sacerējumā, kas slēptajā dramatismā sasaucās ar Ibsena “Spokiem”, kā smalka ironija pret zilo jūsmu parādījās no tautasdziesmas iznirušās, gandrīz jau izmirušās lībiešu palsi zilās govs tēls. No tagadnes redzespunkta skatoties, var teikt — būtībā luga nebija tikai apsūdzība pieaugušajiem un jauniešiem par izniekoto dzīvi. Tā pieteica mūsu tautasdziesmas renesansi, kas pēc gadu desmita spoži manifestējās Krišjāņa Barona 150.dzimšanas dienas gaidās.

Gunārs Priede pirmais savās īsajās dramatiskajās skicēs pašā Atmodas plaukumā iezīmēja veselu virkni varoņu, kuru gaitu likumsakarības mēs reālajā dzīvē īsti labi saskatījām laiciņu vēlāk, iezīmēja briestošos konfliktus, kuros tiks bradāts mūsu garīgais spēks un pašapziņa. Taču viņš nekad nesūrojas par rakstnieka neapskaužamo materiālo stāvokli:

— Es domāju, ka rakstniekam nav jādzīvo labāk, nekā dzīvo viņa tauta...

Gunāra Priedes literārās darbības fons allaž rodas tur, kur viņš pats apgrozījies. Vienmēr viņš ar īpašu tēlainību un zināšanu runā un raksta par Ziemeļkurzemi, savas agrās jaunības zemi, par vectēva mājam Cirspenes ciemā, par leģendāro Tanti, par pašu vecotēvu, kurš dziedājis “Dievs, dod man izdienēt niknam krievu ķeizaram” un kura dziesmu mēs t.s. stagnācijas gados Rakstnieku savienībā citējām ne reizi vien. Un kur tad pati Ventspils ar savām šaurajām senatnīgajām Vecpilsētas ieliņām, ar jūras miglām, ar siltajiem rudeņiem un mūžīgo vēju! Reiz, kad mēs tur ieradāmies, lai savāktu materiālus Gunāra Priedes monogrāfijai, fotogrāfs priecājās par ideālo saules apgaismojumu, un no vējiem nebija ne vēsts, rakstnieks neapmierināts viebās: “Netipiska diena!” Bet, ja viņam, kādā izstādē jāatrod skaistākā sega, viņš par tādu noteikti atzīs zili zilganos, dūmakainos toņos veidoto, nevis zeltainās un zemes brūnās...

Daudz ir devusi Lielvārde. Sižetus, vidi, varoņus. Domubiedrus un sapratējus. Arī rakstnieks daudz devis Lielvārdei — kultūridejas, kontaktus ar latviešu un cittautu radošām personībām, zināmu drošības sajūtu laikos, kad nacionālās mākslas aizstāvība tika uzskatīta par grēku vai vismaz sliktas gaumes pazīmi. Savulaik “Lāčplēša” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, kas pats sevi raksturoja par nemācītu kultūras lietās un pilnīgi paļāvās uz dramaturga un viņa līdzgaitnieku ieteikumiem, atzina:

— Ja nebūtu pie mums Gunāra Priedes, tad daudz kas nebūtu tā, kā tas ir tagad. Vajag tikai piedalīties Gunāram, un mums labi izdosies Andreja Pumpura muzeja svētki vai skaisti noritēs jauno tradīciju pasākumi.

Gunāram Priedem ir prasme mierīgi iestāties par lietām, kuras prasa aizstāvību, pielietot diplomātiju, kas reizēm stagnācijas gados izvērtusies visai fantastisku apkārtceļu meklējumos. Reiz, kad es vēl strādāju izdevniecībā, Aleksejs Apīnis sagatavoja publicēšanai grāmatu par tolaik tikko atklāto XVIII gadsimta nogales dzejnieku Ķikuļa Jēkabu, kas bija rakstījis sūdzību dzejā par latviešu zemnieku sūro likteni Krievijas ķeizarienei, apelēdams gan pie viņas žēlsirdības un godaprāta, gan pie Dieva taisnīguma. Taču izdevniecībā neviens neticēja, ka darbu par pilnīgi nezināmu autoru, turklāt dievbijīgās brāļu draudzes locekli un Katrīnas II cildinātāju, atļaus Preses komiteja. Grāmatai vajadzēja spēcīgu un gudru aizbildni. Es devos pie Rakstnieku savienības vadītāja Gunāra Priedes.

— Nu vai tu kaut kā nevari tur tajās augšās kādam ko iestāstīt?

Gunārs, protams, būtu gatavs rīkoties, tikai pats par Jēkabu neko nezināja. Lai nu viņam rastos priekšstats par divsimt-gadīgām lietām, sarunājām braucienu uz Jēkaba dzimteni Blomes Ķikulī — kopā ar Alekseju Apīni, fotogrāfu Juri Krieviņu un Smiltenes ārsti Ilzi Krūmalu.

Ceļā Aleksejs Apīnis nolasīja īstu parauglekciju par brāļu draudzēm Vidzemē, bet Ilze Krūmala mūs sajūsmināja, stāstīdama, ka tik daudz domājusi par cara cietumā nomocīto patiesības meklētāju dzejnieku, ka vienurīt to ieraudzījusi stāvam pie savas gultas! Blomē mums bija tāda sajūta, ka patiesi zem kāda akmens vēl atradīsim nezināmus Ķikuļa Jēkaba rokrakstus vai sastapsim viņu pašu.

Pagāja laiciņš, un mēs cerējām uz Gunāra Priedes diplomāta spējām tur, augšās. Un tad pilnīgi negaidīti — ielūgums uz lugu “Vai mēs viņu pazīsim?” Dailes teātra mazajā zālē — kopā ar augšas instruktoriem un ideologiem. Luga, kā Priedem allaž — vēstījums par jauniešiem, viņu raksturiem un viņu izraudzītajiem nākotnes ceļiem, no kuriem viens acīmredzot būs drosmīgāks un ētiski tīrāks nekā pārējie. Bet vidū šim stāstam otrs — uz skatuves gluži kā viesis no Smiltenes ārstes redzējuma uz mirkli pazibēja Ķikuļa Jēkaba līdzinieks un tika atgādināts viņa dzīvesstāsts: vai mēs viņu pazīsim?

Kas pēc tam varēja šaubīties par varoni, kam atvēlēta kulminācija redzamākā latviešu dramaturga jaunākajā darbā? Ja jau cenzūra nebija apšaubījusi teatrālo epizodi drāmā, kāds pamats jel vienam būtu to apšaubīt izvērstā veidā grāmatā? Izdevniecībā gavilēja, bet Gunārs Priede tā drusku pasmaidīja savu parasto, mierīgo smaidu...

Saulcerīte Viese

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!