Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latgales krūzēs un svečturos - visas Latvijas skanējums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.11.1996., Nr. 206 https://www.vestnesis.lv/ta/id/52595

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par hroniku un varu, par pagātni, tagatni, nākotni

Vēl šajā numurā

29.11.1996., Nr. 206

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pūrs

Latgales krūzēs un svečturos — visas Latvijas skanējums

A. Paulāna 30. gados darinātā zaļā krūze ar plastiskajiem veidojumiem un 20. gados veidotais zaļais piecžuburu svečturis.

Kā koša puķe pēckara nabadzības un kolhozā dzīvošanas posta piemeklētajā Latgalē atplauka senās podniecības tradīcijas, kas tik spožu izpausmi bija piedzīvojušas Latvijas brīvvalsts gados. Un viens no pašiem neatlaidīgākajiem jaunrades liesmas kopējiem bija Andrejs Paulāns. Viņš deva pleca sajūtu vecajiem meistariem, bija paraugs jaunajiem un ir kļuvis par leģendu saviem pēctečiem. Latgaliešu dzejnieka Antona Kūkoja dzejoļu krājumiņā “Vāraunieks” viņam veltīta poēma “Septiņi hektāri svečturu”. Jā, savā laikā Andrejs Paulāns mēdza teikt, ka viņš ar saviem podiem un svečturiem varētu noklāt visu tēvu zemīti.

Un dārzā, kur ābeles, kartupeļi,

Pa atvagām dienu no dienas

Dzeltenas, brūnas, zaļgani mēļas

Tek krūzes pēc alus un piena.

Dzejnieks, protams, nevarēja nepamanīt to netveramo gara atspulgu svečturos un krūzēs, kas tās pacēla pāri ikdienai un ieveda mākslas pasaulē, tautas garamantu krātuvē.

Nav te vairs ikdiena,

nav arī teiksma —

Tā visa Latgales skanēšana.

Septiņi hektāri svečturu skrūžu,

Nāc, māte, tajos,

ved savas meitas.

Septiņi hektāri svečturu, skrūžu,

Nāc, tauta, tajos,

ved tautas dziesmu.

Šo neikdienišķību Andreja Paulāna personībā izceļ arī viens no vistalantīgākajiem mūsdienu keramiķiem Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Polikarps Čerņavskis:

— Kā podniekmeistars es augstāk vērtēju Polikarpu Vilcānu, brāļus Riučus. Ko viņi bija iedomājušies, to dabūja gatavu. Ko gribēja, to arī uztaisīja. Andrejam Paulānam jau bija tā — kas iznāca, tas labs. Bet iznāca viņam vienmēr labi. Vareni iznāca! Viņš bija Mākslinieks.

— Zinu, kas maniem podiem pietrūkst.

Pietrūkst pašas sirds! —

Kas pa mūžiem vācies, krājies

Apakš dvēseles,

Nu pa īstam sasparojies

Laužas pasaulē.

Radiožurnālists Jānis Rozenieks saglabājis lenti ar Andreja Paulāna 75.dzimšanas dienā ierakstītu sarunu. Pēc diviem gadiem Mākslinieks aizgāja Aizsaulē, tā ka šī varbūt ir viņa pēdējā magnetofonā ierakstītā saruna. Svētku reizē par jubilāru dažus vārdus teica arī Latgales mākslas atdzimšanas rosinātāji un erudītie vērtētāji Jānis Pujāts un Vaoldemārs Kalpiņš.

Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts:

— Latgalē ir daudz kalnu, bet Sauleskalns ir tikai viens Latgalē ir daudz keramiķu, īpaši preiliešiem, bet Paulāns ir viens. Izprotot viņa mākslas vērtības, mēs varam atskārst mūsu tautas radīto mākslas pūru, tā bagātību.

Voldemārs Kalpiņš, tolaik Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors:

— Mēs skaidri redzam, ka jūs savā mākslā stāvat turpat, kur Rainis literatūrā, kur Smiļģis un Briedītis teātrī, kur Purvītis un Rozentāls tēlotājā mākslā. Jūs ar savu mākslu esat bijis starp pirmajiem pasaulē.

Paša meistara vārdus žurnālists atstājis tāpat koši latgaliskajā izteiksmē:

— Te jou vajaga lobys grybys. Miļzeigi jou es cenšūs itæ vysa dorba i mīļoju tū darbu. Maņ itis dorbs pateikamæks par vysu, nikur taida darba, rædæs, nav. Kur na es īraugu kū nabejs jūceigæku, tai tyuleņ man vāg tæ izstrædæt. Itai pameigināju, tai navar, ūtreiz, a vys iznāk, ka jou censīs. Sovu vysu zemteņu byutu aplies jou ar mæla pūdim (smejas), jā, cik maņ kaidi septiņi gektari beja. Desmit kræšņu dadzynæju vīnā godā. Strædoju cīši ar prīcu, prīcu.

Tas varētu būt apmēram tā:

— Te jau vajaga labu gribu. Es savā darbā milzīgi cenšos, un mīlu to darbu. Man šis darbs patīk par visu vairāk. Man liekas neviena cita tāda darba nav. Tiklīdz es ieraugu kaut ko jocīgāku, tūlīt man to vajag izveidot. Pamēģinu tā — neiznāk, mēģinu otrreiz un iznāk arī, kad labi pacenšas. Visu savu zemīti varētu noklāt ar māla podiem (smejas). Jā, cik tad man — kādi septiņi hektāri bija. Desmit krāsnis izdedzinu vienā gadā, strādāju ar lielu prieku, ar prieku vien.

Rēzeknes apriņķa podnieku studijas vadītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pēteris Ušpelis par Andreju Paulānu glabā vissirsnīgākās bērnības un jaunekļa gadu atmiņas:

— To bija brīnumaini redzēt, kā viņš taisīja savus darbus! Viņš prata dzīvē saskatīt neparasto, un tas rosināja viņa izdomu. Viņam bija mākslinieka acs un mākslinieka roka. Kaut arī pats daužkārt brīnījās: “Redz, kā tas iznāk: es daru darbu, bet iznāk māksla!”

 

 

 

 

 

 

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Dzidra Cimermane, mākslas zinātniece,

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis:

Tautas keramiķim Andrejam Paulānam — 100

Stāstot par latviešu tautas lietišķās mākslas vērtībām, mūsu gadsimta 50.–80. gadu populārzinātniskajās un zinātniskajās publikācijās, presē, radio un televīzijā bieži minēja Silajāņu vārdu. Līdz ar šo vietvārdu dzirdējām daudzu slavenu Latgales podnieku vārdus. Jānis Backāns, Polikarps Čerņavskis, Jānis Dubovskis, Ādams Kāpostiņš, Staņislavs Kaļva (Kalve), Jānis Kalve, Andrejs Paulāns, Antons un Polikarps Riuči, Antons Ušpelis (vecākais), Polikarps Vilcāns un Staņislavs Vilcāns bija vecākās un vidējās paaudzes vīri, kas, dzīvodami gan dzimtajos Silajāņos, gan citās Latvijas vietās, saglabāja novada seno podnieku amatu, bagātināja tā tradīcijas un pacēla Latgales tautas mākslu vēl nebijušos augstumos. Uz tā pamata mūsdienās strādā viņu amata un mākslas pārmantotāju paaudzes, kas joprojām uztur un bagātina Latgales keramiku.

Īpaša vieta Latgales keramiķu saimē ir Andrejam Paulānam, kam šajās dienās atzīmējam 100. dzimšanas dienu.

Andrejs Paulāns piedzima 1896. gada 30. novembrī Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Šembeļu ciemā zemkopja un pazīstama podnieka Izidora Paulāna (1860—1917) ģimenē. Podnieki bija arī divi tēva brāļi, vairāki kaimiņi Šembeļos un netālajos Kļebova Gailīšos, Melderos, Paslavā un citos ciemos. Andreja dzimšanas laikā un turpmākajos gadu desmitos Silajāņu pagasts skaitījās Latgales lielākais lauku podniecības centrs. 1893. gadā no 89 Latgalē oficiāli reģistrētiem podniekiem Silajāņos strādāja 56 meistari jeb 62,9 procenti no viņu kopskaita. Otrajā vietā atradās Andrupenes pagasts ar 15,7 procentiem.

Andreja Paulāna tēvs virpoja izskatīgus un izturīgus saimniecības traukus — dažādas bļodas, krūzes, krūzītes un podus. Palaikam viņš izvirpoja arī vienkāršas ziedu vāzes un svečturus. Izidoru Paulānu īpaši cienīja kā bērnu rotaļlietu darinātāju. Daudzveidīgās svilpītes — svilpauniekus, pīlītes, zirdziņus, jātniekus un citādas figūras podnieki parasti veidoja mūža otrajā pusē, kad lielo trauku virpošana jau kļuva apgrūtinoša. Rotaļlietu gatavošana nereti ieinteresēja podnieku bērnus. Tā notika arī ar Andreju Paulānu. Kad topošais meistars parādīja tēvam pirmo pašveidoto zirdziņu, viņš saņēma uzmundrinošu uzslavu: “Labi, dēliņ! No tevis iznāks labs podnieks”.

No tēva, viņa brāļiem un kaimiņu ciemu podniekiem gūtās zināšanas un darba iemaņas kļuva par pamatu, uz kura veidojās paša Andreja jaunrade.

Andrejs Paulāns bija sapņotājs, gribētos teikt — savdabīgs dzejnieks Silajāņu dabas dotajā mālā. No vecākiem viņš bija mantojis lielu darba mīlestību, bagātu māksliniecisku izdomu un lielisku formas izjūtu. Tieši šīs divas pēdējās iezīmes raksturo viņa darba stilu. Paulāna iztēli rosināja arī dzimtā ciema krāšņā ainava ar bērzu birzīm, pakalniem un Feimaņu, Kategrades, Rušonu un Zalvu ezeru.

Andrejs Paulāns līdzīgi citiem Latgales podniekiem sākumā virpoja tikai ikdienas dzīvē lietojamos traukus. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latgales podnieku — zemnieku vairums agrārreformas gaitā pameta dzīvi ciemos un pārcēlās uz viensētām. Tā darīja arī Andrejs. Veco ēku dalīšana, iegūto daļu nojaukšana, pārvešana uz jauno dzīves vietu un atkaluzstādīšana, tāpat jaunu telpu piebūvēšana un jaunu ēku celšana prasīja daudz līdzekļu. To ieguvei podnieki meklēja laikmeta iespējām atbilstošus ienākumu avotus. Tos viņi atrada dekoratīvajā keramikā, jo Latvijas brīvvalsts gados inteliģence sāka pastiprināti rūpēties par sadzīves kultūras celšanu. Tajā redzamu vietu ierādīja tradicionālās mākslas priekšmetiem un tautiskā stilā darinātām lietām. Jauno attīstības virzienu plaši popularizēja latviešu prese, it īpaši lauksaimniecības, mājturības un rokdarbu žurnāli. Tādējādi aizvien vairāk modās interese par tautas keramiku, auga tās pieprasījums. Pavērās plašas iespējas tautas talantu daiļradei. Dabas dotības ievirzīja Andreju Paulānu to pirmajās rindās.

Latgales plaukstošās dekoratīvās keramikas pamatu veidoja un joprojām veido saimniecības trauku izkoptās formas: klasiskie dažādu lielumu piena podi, ēdiena vārīšanai un sutināšanai krāsnī paredzētie podi vāraunieki, augu eļļas glabājamās krūkas leki. Šo trauku formas gadsimtu gaitā bija Latgales keramikas pamats. Mainīdams šo trauku lielumu, atsevišķu daļu samērus un rotājuma elementus, Andrejs Paulāns izveidoja Latgales vāžu pamattipus. Viņš iestrādāja tradicionālajās formās jaunus radošus atklājumus, ierosmi meklējot apkārtnes dabā, zemnieku dzīvē un darbā. Tā radās ziedu vāzes, kuru forma atgādina sasietu rudzu kūli, tāpat vāzes, kuru stāvs līdzinās Latgales klēšu lieveņu kokgriezumiem rotātajiem stabiem. Vāžu plastisko izteiksmīgumu vēl vairāk izceļ prasmīgi lietotie rotājuma elementi — viļņotā augšmala, iespiesto bedrīšu rindas un kopas, dažādi figurāli uzlīmējumi un pielīmējumi, aukliņas, neskaitāmu variāciju osiņas. Kā rotājuma motīvus Paulāns mīlēja folklorā atrodamu cilvēku un dzīvnieku tēlu atveidojumus mālā.

Vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses Latgales podnieki traukus vai to daļas sedz ar balto mālu (angobu), kas paplašina rotāšanas iespējas. Ar baltmālu segtajos laukumos var iegravēt labi saskatāmus daudzveidīgus grafiskā ornamenta motīvus un kompozīcijas. Parasti tie ir taisnas, lauztas un viļņotas svītras, riņķi (saulītes), pusriņķi, trīsstūri, rombi, skujiņas un citi seno mednieku, zvejnieku un zemkopju pasaules redzējuma atspulgi. No šiem elementiem veidotās keramikas rotājumu kompozīcijas dažkārt atgādina Latgales cimdu rakstus un villaiņu ornamentus. Paulāns tiem devis savdabīgus keramiskus uzsvarus. Krūzes, svečtura, vāzes rotājumam meistars bieži izvēlējās trīsstūrī ievietotu austraskoka motīvu. Dažkārt iesvītrotās līnijas, loki, rombi un citas figūras Paulānam neiznāca ideāli precīzas, kā tas bija Polikarpa Čerņavska, Polikarpa Vilcāna un citu izcilo meistaru darinājumos. Tomēr Paulāna raksta motīvu un dažkārt pat izstrādājumu formu šķībuma dēļ ornaments kopumā necieta.

Andreja Paulāna meistardarbi bija svečturi. Šķiet, viņi ar Polikarpu Vilcānu bija pirmie, kas 30. gados Latgales keramikā sāka veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus. Pagaidām zināmais lielākais žuburu skaits tajos Paulānam bija 15, Vilcānam — 25. Tomēr īpaši izceļas Paulāna trīs un piecžuburu svečturi, kuru siluets atgādina austraskoku. Talantīgā meistara bagātā izdoma un drošā roka redzama gan darinājumu uzbūvē, gan silueta izteiksmībā, rotājuma elementu izvēlē un saskaņošanā.

Paulāna meistarībai īpaši raksturīga ir spēja izcelt darinājumu plastiskumu. Pēc tikai viņam zināmām pazīmēm meistars atrada podniekam vispiemērotāko mālu atrašanās vietas, ar garšošanu noteica māla plastiskumu un ugunsizturību. Viņa izcilā formas izjūta atklājās saimniecības trauku, dekoratīvo vāžu un svečturu virpošanā, cilvēku, dzīvnieku un putnu figūru veidošanā, sadzīves notikumu un pasaku motīvu atainošanā. Ar teiksmainām figūrām Paulāns bieži rotāja alus krūzes, pelnu traukus, ziedu vāzes, rotaļlietas un vienkārši dekoratīvus priekšmetus. Izvēloties rotājošos elementus, viņa iztēlei nebija robežu. Fantastika savienojās ar reālās dzīves atspoguļojumu, tradicionālais ar jaunlaicīgo. Teiksmainajos tēlos bieži ievijās veselīgi tautas humora elementi.

Andrejs Paulāns bija nenogurstošs jaunu formu meklētājs. Tādu darba virzienu noteica viņa bagātā radošā izdoma. Aplūkojot no cepļa tikko izņemtos darinājumu simtus, starp tiem nācās grūti atrast divus pilnīgi vienādus veidojumus. Viņa keramikas silueti virpas rotējumā izauga viegli, it kā paši no sevis. Veiksmīgi papildināti ar plastisko rotājumu — iespiestām bedrītēm, izciļņiem, līkločiem, pat augstcilnī veidotām pasaku un teiku motīvu figūrām, tie veido savdabīgus, tikai Andrejam Paulānam raksturīgus mākslas darbus.

Grafiskajam rotājumam Paulāna darbos bija mazāka nozīme nekā formai un plastiskajiem veidojumiem. Tas atrodams galvenokārt kā viegli ieskrāpēts raksts. Iemīļotākie krāsu toņi viņam bija sulīgi dzeltenie un zaļie.

Kā jaunu formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu meklētājs Andrejs Paulāns bija izcilākā personība Latgales tautas mākslā. Ne velti daudzi viņa darinājumi ir kļuvuši par novada dekoratīvās keramikas pamattipiem, piemēram, labības kūļa, sauļotā staba un zvanveida vāzes, divu, trīs un vairākžuburu svečturi, dekoratīvie šķīvji un citi.

Andrejs Paulāns ar savu vairāk nekā 50 gadus ilgo podnieka darbību radīja veselu laikmetu latviešu mākslas keramikā. Viņa dziļi tautisko darinājumu saknes meklējamas sensenajās Latgales podniecības un tautas mākslas tradīcijās.

Andrejs Paulāns labprāt palīdzēja zinātnes un kulūras darbiniekiem, kas vāca materiālus zinātniski pētnieciskajam darbam, muzeju un citu pētniecības iestāžu arhīvu un fondu papildināšanai, kā arī mākslas izstāžu rīkošanai.

Latgales mākslas keramikas attīstīšanā nozīmīga loma bija 1926. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā nodibinātajai keramikas meistardarbnīcai un tās vadītājam profesoram Rūdolfam Pelšem. Īpašu uzmanību profesors veltīja Silajāņu podniecībai un labākajiem meistariem pavēra iespēju piedalīties Latvijas un starptautiska mēroga mākslas izstādēs, kur tautas meistaru darinājumi guva augstu vērtējumu. Izvirzījās daudzi talantīgi mākslinieki, kuru vidū īpaši izcēlās Andrejs Paulāns un viņa vienaudzis no Dubu ciema Polikarps Vilcāns. Paulāna darinājumi regulāri nonāca izstāžu zālēs, muzejos un privātpersonu kolekcijās.

Kā nozīmīgākās skates minēsim Vidzemes novada (pļaujas svētku) izstādi Koknesē 1935. gadā, Latgales novada izstādes Rēzeknē 1936. gadā un Daugavpilī 1940. gadā, Zemgales novada izstādi Jelgavā un Latvijas daiļamatniecības izstādi Rīgā 1937. gadā.Mākslinieks, tautas mākslas pazinējs un popularizētājs Jēkabs Bīne par Andreja Paulāna sniegumu šajā izstādē rakstīja: “Daudzo izstādītāju vidū izceļas Andrejs Pāvulāns (Paulāns — aut.) no Silajāņu pagasta, kas izstādījis māla krūzes, puķu traukus, svečturus un zirdziņus — stabulītes”. Paulānam par Jelgavas un Rēzeknes izstādēs eksponētajiem darbiem piešķīra trešās prēmijas, bet Daugavpils izstādē — zelta medaļu. Par devumu daiļamatniecības izstādei Rīgā viņš saņēma sudraba medaļu.

Šajās izstādēs parādītie darbi apliecināja Andreja Paulāna talantu un pavēra viņam ceļu uz plašām starptautiskām izstādēm Parīzē 1937. gadā un Berlīnē 1938. gadā. Vispasaules izstādē Parīzē Paulāna darinājumi izpelnījās augstāko atzinību — diplomu un zelta medaļu, Berlīnē — atzinības rakstu. Sekoja 1939. gada izstādes Leipcigā un Londonā. Tomēr arī pirms tam Paulāna darbi bija atraduši ceļu uz starptautiskām izstādēm. 1931. gadā viņa keramiku rādīja Francijā, Sevras muzejā, 1933. gadā tā pārstāvēja Latviju Helsinkos, 1935. gadā — Briselē.

Ar trīsdesmitajiem gadiem Paulāna darinājumi lielā skaitā ienāca muzeju un privātpersonu kolekcijās. No tām plašākās mums zināmās ir Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Latvijas vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā, Valsts mākslas muzejā, Raiņa memoriālajā muzejā Jasmuižā un Krievijas tautu etnogrāfijas muzejā Sanktpēterburgā. Paulāna darbu attēli vai arī norādījumi par tiem publicēti daudzos prospektos, izstāžu katalogos, tautas mākslas materiālu krājumos, populārzinātniskos un zinātniskos rakstos un grāmatās.

1943. gadā Pieminekļu valde organizēja plašu un rūpīgu materiālu vākšanu par Silajāņu podniecības vēsturi un toreizējo stāvokli, par podnieku darba tehnoloģiju, rīkiem un paņēmieniem, par podnieku dzimtām un citiem jautājumiem. Šie materiāli kā podnieku stāstījumu pieraksti, celtņu, darbarīku, piederumu un darinājumu apraksti, zīmējumi un fotoattēli glabājas Latvijas vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā.

Četrdesmito un piecdesmito gadu mija Silajāņu podniekiem bija īpaši grūta. 1944. gada rudenī atjaunotā padomju vara pakāpeniski centās likvidēt individuālo ražošanu, arī amatneicībā un lauksaimniecībā. Amatniekus un zemniekus aplika ar lieliem nodokļiem, tā spiežot viņus iestāties jaundibināmajās kolektīvajās saimniecībās. Pēc lauksaimniecības vienlaidus kolektivizēšanas 1949. gadā mēģināja kolektivizēt arī podniecību. Tomēr pasākums neizdevās. Vispārēju spaidu un dzīves līmeņa pasliktināšanas apstākļos daļa podnieku pameta savas dzīves vietas un pārcēlās uz citurieni, daļa pārtrauca amatniecību. Vēl cita daļa podnieka darbu turpināja vairāk vai mazāk slepeni. Silajāņos palikušie podnieki kļuva par kolektīvo saimniecību strādniekiem un tikai paši izturīgākie iespēju robežās turpināja darbu podniecībā. Viņu vidū bija arī Andrejs Paulāns. Keramiķiem nācās pārdzīvot dažādus pazemojumus, jo vietējie valsts varas īstenotāji pat necentās izprast viņu radītās mākslas vērtības. Podniekus zākāja par “darba disciplīnas grāvējiem”, “ierāvējiem”, “kapitālisma paliekām”, “liekēžiem”. Un tie vēl bija maigākie apzīmējumi. Kolhozu un ciemu vadītāji daiļamatniekus tā apsaukāja, pat sarunājoties ar zinātnes darbiniekiem. Preiļu rajona finansu nodaļas inspektori vēl pat 1954. gadā prasīja, lai zinātnieki viņus informētu par strādājošiem podniekiem, kurus tad varētu aplikt ar nodokļiem.

1952. gadā radās doma pārvest uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Latgales latviešu podnieka sētu ar visām tās celtnēm, amatnieka darbarīkiem un darinājumiem. Uzsākot meklējumus, ceļš vispirms veda uz Silajāņiem un viens no pirmajiem pieturas punktiem bija Andreja Paulāna sēta. Taujāti, kā ērtāk nokļūt pie podniekiem, vietējie iedzīvotāji parasti kā pirmos minēja Andreju Paulānu Šembeļos un Polikarpu Vilcānu Dubos. Paulāns daudz palīdzēja materiālu vākšanā, stāstīja par savu apkārtnes podnieku darbu, minēja meistarus, kuru darbnīcas būtu apsekojamas Feimaņu, Krāces, Pušas un Rušona apkārtnē. Kļebova Gailīšos izdevās atrast piemērotu podnieka dzīvojamo ēku–darbnīcu, kas kopš 1957. gada atrodas muzeja Latgales sektorā.

Andrejs Paulāns Brīvdabas muzejam nodeva daudzus savus 20. un 30. gadu darinājumus, kam liela izziņas un mākslinieciska vērtība. Tie 1955. gadā tika parādīti izstādē kopā ar Polikarpa Čerņavska, Jāņa Kalves, Onufrija Kondrova, Antona Ušpeļa (vecākā), Polikarpa un Staņislava Vilcānu un citu podnieku darbiem. Tā pēckara gados bija pirmā plašā Latgales keramikas izstāde, kas parādīja gan podnieku darba procesu, gan tā rezultātus — krāšņos māla izstrādājumus. Izstāde izraisīja lielu interesi un saņēma pozitīvu vērtējumu. Latgales keramikas pētīšanā, atbalstīšanā un popularizēšanā iesaistījās arī mākslas zinātnieks Jānis Pujāts un keramiķis Eduards Detlavs. Periodiskos izdevumos parādījās apraksti par Silajāņu un vispār par Latgales keramiku, recenzijas par izstādēm. Nozīmīgu atbalstu sniedza toreizējā Latvijas PSR Mākslinieku savienība, ar kuras atbalstu izdevās kaut cik normalizēt podnieku radošās darbības apstākļus.

Latgales podnieku māksla atkal kļuva populāra. Pirmajai sekoja citas izstādes, ko 1957.—1958. gadā sarīkoja dažādās Cēsu, Daugavpils, Preiļu, Rīgas un citu pilsētu izstāžu zālēs. Kulminācija, protams, bija Latgales kultūras nedēļas izstāde Rīgā. Šajās izstādēs redzamāko vietu ieņēma abu vecmeistaru Andreja Paulāna un Polikarpa Vilcāna izstrādājumi. Pieprasījums pēc tiem bija tik liels, ka dekoratīvos podus, šķīvjus, svečturus, vāzes un svilpauniekus pārdeva jau pirmajās izstāžu dienās. Vienlaikus ar šīm izstādēm un pēc tam Paulāna un citu Latgales keramiķu darbi tika eksponēti Maskavā, Tbilisi, Tartu, Kišiņevā, Viļņā, Naļčikā un citās toreizējās PSRS pilsētās.

To gadu izstādēm bija milzīga izglītojoša un audzinoša loma. Pēc četrdesmito un piecdesmito gadu represijām tās latviešos modināja apjausmu par savas tautas lielajām kultūras vērtībām un cēla etnisko pašapziņu, kas bija īpaši nepieciešama jaunākajai paaudzei. Radīto možumu nespēja apslāpēt pat Latvijas varas iestāžu reakcionārā rīcība, kas 1959. gadā sekoja pēc 1958. gada Latgales kultūras nedēļas izraisītā pacēluma. Izstādēs parādītās un citur apzinātās bagātības izdevās samērā plaši saglabāt grāmatās un citās publikācijās (rakstu krājumu sērijas “Arheoloģija un etnogrāfija” 2.–5. sējumi (R., 1960–1963), materiālu krājuma “Latviešu tautas māksla XIX–XX gs.” 1. sējums (R., 1961), J. Pujāta “Latgales keramika” (R., 1960) u.c., no kurām mūsdienās gūst ierosmi pētnieki, radošo profesiju pārstāvji un citi interesenti, bet it īpaši Latgales keramiķu jaunās paaudzes.

Piedalīšanās Latvijas un bijušās Padomju Savienības mēroga mākslas darbu skatēs pavēra Andrejam Paulānam ceļu uz Eiropas un citu kontinentu starptautisko izstāžu zālēm 1958. gadā Bukarestē un Ženēvā, 1959. gadā — Havannā, Leipcigā un Ņujorkā, 1967. gadā — Belgradā un Monreālā, 1971. gadā — Ščecinā.

Andrejam Paulānam keramiķa darbs bija dzīves galvenais saturs. Tādēļ, neraugoties uz cienījamo vecumu, viņš turpināja ražīgi strādāt līdz pat mūža beigām 1973. gada 29. septembrī. Pēdējās plaša mēroga izstādes ar viņa piedalīšanos bija meistara 75 gadu jubilejas izstāde Rīgā un Latgales keramikas izstāde Jasmuižā.

Stāstot par Andreju Paulānu, vienmēr atceramies to vienkāršību un sirsnību, ar kādu viņš un viņa ģimene izturējās pret cilvēkiem, kas ieradās meistara sētā kā ikdienišķi viņa mākslas cienītāji, pētnieki vai arī kā viņa darinājumu vērtētāji un dažkārt padomdevēji. Šai sakarā īpaši gribas atzīmēt viņa sadarbību ar profesoru Rūdolfu Pelši 30. gados un ar mākslas zinātnieku Jāni Pujātu piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Nepārtrūka arī saites ar novadnieku Staņislavu Kaļvu, kurš dzīves pēdējos gadu desmitus mājoja Rīgā un bija viens no vadošajiem kombināta “Māksla” keramiķiem.

Andrejs Paulāns dzīvoja viensētā pie skaistas bērzu birzs, ko viņš bija uzcēlis netālu no agrākās dzīvesvietas Šembeļu ciema centrā. Paulāna dzīvojamā māja bija parasta Latgales zemnieka 30. gadu ēka ar stiklotu verandu un diezgan bagātiem logu apmaļu rotājumiem. Kā novadā ierasts, dzīvojamai mājai tuvu blakām tā sauktajā ciešajā divrindu saiknē stāvēja kūts. Būvveidu no Latgalē ieceļojušajiem krievu vecticībniekiem bija aizguvuši daudzi latvieši. Vēl sētā bija rija ar piedarbu un gubeni, kā arī parasta Latgales dūmu pirts ar tajā sakrautu laukakmeņu krāsni. Attālāk no pārējām ēkām atradās meistara svētnīca — puse no vecās dzīvojamās mājas, ko izmantoja kā darbnīcu. Tai galā bija piebūvēta trauku izdedzināmā cepļa telpa.

Meistara darbu visu mūžu ietekmēja pirmā pasaules karā cirstās brūces. Cīnoties latviešu strēlnieku pulkos, viņš tika smagi ievainots un kontuzēts. Rezultātā viena acs zaudēja redzi un pastāvīgi nedaudz trīcēja rokas. Kā sekas tam bija ne vienmēr ideāli nostrādāta darinājumu forma un rotājums.

Mākslinieka darbnīcā amatu mācījās Jānis Backāns un Pāvils Račuks. Par savu skolotāju Paulānu uzskata Antons Ušpelis (jaunākais), Pēteris Ušpelis, Vaclavs Zagorskis un citi podnieki. Daudzi citi podnieki lielākā vai mazākā mērā ir apguvuši viņa darba pieredzi, pārņēmuši darinājumu formas un rotājumu elementus. Pieredzējušā meistara daudzveidīgajos darinājumos ierosmi guva arī pazīstami profesionāli mākslinieki, kas cienīja tautas lietišķo mākslu. Viņu vidū īpaši izceļami Jēkabs Bīne un Ansis Cīrulis.

Andreja Paulāna radītās mākslas vērtības un viņu pašu atceras jaunās podnieku paaudzes. Rēzeknē kopš 1986. gada darbojas Andreja Paulāna lietišķās mākslas tautas studija. Viņa cepļa ēka pārvesta uz Jasmuižu, kur to apmeklē tūkstošiem cilvēku. Darinājumi redzami muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs, daudzās publikācijās. Meistara atdusas vietā Feimaņu kapos uzstādīts gaumīgs piemiņas akmens. 1996. gada podnieku dienas Maltā atzīmējām ar vadmotīvu “Andrejam Paulānam — 100”. Viņa atstātā mantojuma stiprumu apliecināja plašā Latgales mūsdienu keramiķu darbu izstāde.

Foto: Saulvedis Cimermanis

1958. gada darbs — zaļā ziedu vāze ar grafisko rakstu un figurālajiem veidojumiem — osām

Ap 1930. gadu celtā Paulānu dzīvojamā māja Preiļu raj. Silajāņu pagasta Šembeļos 1968. gadā. Aizmugurē — kūts.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!