Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mūsu ceļš - tiesu ceļš - nav rozēm kaisīts". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.03.1996., Nr. 56 (541) https://www.vestnesis.lv/ta/id/52350

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par tiesu varas jubilejām domājot

Vēl šajā numurā

29.03.1996., Nr. 56 (541)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIRMS NOTIKUMA. VIEDOKĻI

“Mūsu ceļš — tiesu ceļš — nav rozēm kaisīts”

Jānis Muižnieks, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs,— "Latvijas Vēstnesim"

— Parīt, 31.martā, aprit gads, kopš mūsu valstī tiesu reformas gaitā izveidotas un darbu uzsākušas apgabaltiesas. Kā jūs pats vērtējat paveikto šajā laikposmā?

— Jā, pildot 1992.gada 15.decembrī pieņemto likumu “Par tiesu varu”, pirms gada sākām darbu jaunā pakāpē, taču praktiski visas apgabaltiesas — tukšā vietā jeb no nulles. Kad pirms pāris gadiem atnācu te strādāt (valstī biju pirmais un vienīgais apgabaltiesnesis), kā vēsturiska relikvija no agrākajiem gadiem bija saglabājusies... krāsns.

Pašlaik Rīgas apgabaltiesa nokomplektēta gandrīz pilnā sastāvā — ir 24 tiesneši, kopā ar tehniskajiem darbiniekiem esam kādi septiņdesmit cilvēki. Ir gan trīs tiesnešu vakances, bet ne jau tāpēc, ka nevarētu šos juristus sameklēt. Tas saistīts ar telpām, jo mums paredzētajos kabinetos mazliet ir Augstākā tiesa, mazliet — Tieslietu ministrija un arī Advokātu padome. Atsevišķās telpās joprojām turpinās remontdarbi.

Apgabaltiesa izskata lietas kā pirmajā instancē, tā apelācijas kārtībā. Un visas ir sarežģītas. Vērtējot pagājušā gada darba rezultātus, tas ir, deviņos mēnešos, puse apgabaltiesām piekritīgo lietu izskatītas Rīgas apgabaltiesā. Tātad otra puse sadalījusies pārējās četrās apgabaltiesās. Ja runājam par krimināllietām, tad pērn mums iesūtītas 368 jeb 45 procenti no visām apgabaltiesām piekritīgajām lietām, civillietas attiecīgi 438 jeb 55 procenti. Šobrīd pirmajā instancē ir 733 civillietas, apelācijas instancē — 435. Kā redzat, tiesnešiem ir ļoti daudz darba, tāpēc pēdējā civillieta pirmajā instancē nolikta uz šī gada 27.jūniju, apelācijas kārtībā — uz 10.maiju. Pirmo civillietu mūsu apgabaltiesa tiesneša Aivara Zāģera vadībā izskatīja 1995.gada 24.aprīlī. Tas bija par adoptācijas apstiprināšanu. Apelācijas pirmās lietas izskatījām šī gada 5.janvārī, turklāt divos tiesu sastāvos.

Minēšu dažus skaitļus par krimināllietām: 1996.gadā pirmajā instancē iesūtītas 280, bet apelācijas instancē — 125 lietas. Arī to izskatīšanas termiņi iesniedzas šī gada jūlijā, bet apelācijas kārtībā — aprīļa beigās.

 

— Šajā periodā apgabaltiesai vajadzēja pārņemt arī Saimnieciskās tiesas funkcijas, jo tā pēc likuma beidza darboties.

— Mainoties izskatāmo lietu piekritībai šajā jomā, parādījās arī jaunas nianses. Piemēram, tagad likums paredz, ka pirms dažādu saimniecisko strīdu, lietu izspriešanas tiesas ceļā jāmaksā valsts nodeva. Iesākumā mums bija jāuzklausa protesti, izjutām spiedienu par to, ka, lūk, Saimnieciskā tiesa neprasījusi šādas nodevas. Jā, agrāk tā bija, taču likums tagad to paredz, un šī valsts nodeva, manuprāt, nav noteikta tāpēc, lai uzturētu tiesu. Tas ir tāds kā mehānisms, slūžas, kas nosaka — iekams cilvēks griežas tiesā, jārisina jautājums par savstarpējām attiecībām. Protams, nodevas papildina arī valsts budžetu. Šogad līdz 26.martam valsts nodevās valstij bija jāsaņem 149 755 lati, vidēji — ap 50 tūkstošiem latu mēnesī. Šie skaitļi parāda arī ko citu. Visas mūsu apgabaltiesas uzturēšana (ieskaitot algas un citus izdevumus) izmaksā 24 000 latu mēnesī. Tātad tiesa strādā nevis uz citu rēķina, bet uz likumīgiem pamatiem. Tomēr no valsts budžeta mēs nesaņemam visu paredzēto, vidēji tikai ap 8000 latu mēnesī. Runas par to, ka uzņēmumi, firmas, nonākot bankrotā vai citā sliktā saimnieciskā situācijā, nevar samaksāt valsts nodevu, strīdus lietas skatot tiesā, atgādina demagoģiju. Salīdzinājumam: ja iestādei ir automašīna un tā jānosūta uz tehnisko apskati, tad neviens neizvirzīs jautājumu par valsts nodevas nemaksāšanu. Ja ierīko telefonu, arī tad nesāks spriedelēt par maksu. Protams, tiesa nepieciešamības, īpašos gadījumos var atbrīvot no valsts nodevas, taču šai prasībai jābūt pietiekami argumentētai. Turklāt šo nodevu iemaksā iesniedzējs un, ja viņš tiesas procesā vinnē, tad atbildētājs apmaksā iesniedzējam šo summu.

 

— Kā izjūtat Tieslietu ministrijas atbalstu?

— Pašlaik kā rajonu, pilsētu tiesas, tā apgabaltiesas ir Tieslietu ministrijas organizatoriskajā vadībā un saimnieciskajā pārziņā. Pirms kāda laika Tiesnešu biedrība tika ierosinājusi, ka tiesām būtu jāatrodas Augstākās tiesas pakļautībā. Es gan neatbalstu šādu priekšlikumu. Ja katra tiesa būtu neatkarīga, tad vajadzētu savu budžetu, finanses, bet tas nav reāli. Loģiski, ka tiesu materiāli tehniskais nodrošinājums ir Tieslietu ministrijas pārziņā. Manuprāt, tur strādā zinoši, kompetenti darbinieki, bet jautājums ir — cik ministrijai valsts iedala līdzekļu un cik tā spēj dot mums tiesu darba vajadzībām. Uzskatu: diezin vai bija objektīvi visus divdesmit kompjūterus sadalīt piecām apgabaltiesām vienādi — pa četriem katrai. Rīgas apgabaltiesā ar tiem strādā 24 tiesneši. Ievērojot mūsu darba apjomu, tas patiešām ir maz. Taču esam gandarīti par to, ka mums ir speciāla programma, datu bāze, varam ātri pārbaudīt normatīvos aktus, to atbilstību likumdošanai. Izveidota grāmatvedības programma; ir automašīna. Tā ir ļoti vajadzīga, atvieglo mūsu darbu, jo varam operatīvāk kārtot lietas.

 

— Vai šajā laikā apgabaltiesas tiesnešu pulks papildinājies ar jauniem juristiem? Un kas jūs sarūgtina kā tiesas priekšsēdētāju?

— Pēc statistikas datiem spriežot, mūsu tiesnešu vidējais vecums ir piecdesmit gadi. Vairāki atnākuši no prokuratūras, viens — no advokatūras. Divdesmitajos gados arī advokāti labprāt devās strādāt par tiesnešiem, bet tagad uz šo amatu gan netiecas. Tas vispirms saistīts ar atalgojumu. Un būsim godīgi — prokurors, advokāts sagatavo runu, tiesā norunā, protams, arī viņiem ir atbildīgs darbs, taču galīgais lēmums jāpieņem tiesai. Tiesnesim jātaisa spriedums — vai cilvēku attaisnot, vai notiesāt, un šī atbildības nasta ir ļoti liela. Psiholoģiski tas atbaida daudzus juristus. Jo allaž viena puse tiesas procesā būs neapmierināta.

Vēl kāds moments, kas rosina uz pārdomām. Nupat Saeima, ievērojot Kārtības rulli, nolēma palielināt deputātu algas. Faktiski tas pats būtu attiecināms uz tiesnešu algām, kuri gan pielīdzināti ierēdņu kategorijai, taču reāli saņemam par vienu piektdaļu mazāk. Ja nu valstij šīs naudas nav, tad vajadzētu būt godīgiem pret visiem. Turklāt tiesnesis var saņemt tikai vienu algu, atbilstošu savai kvalifikācijai, un nekādos citos amatos nevar strādāt.

Pirms gada, kad mūsu kolektīvs, jauno darba cēlienu sākot, sanāca kopā, es teicu: mūsu darba ceļš nekad nav bijis rozēm kaisīts. To mēs izjutām šo aizvadīto gadu, un tā arī būs turpmāk. Taču tāds ir mūsu izvēlētais amats, un ir jāstrādā ar vislielāko atbildību.

— Lai visiem gandarījuma tomēr ir vairāk nekā sarūgtinājuma šajā ceļā!

Rita Belousova,
“LV” nozares redaktore

Par radniecīgām problēmām — arī jurista Arvīda Dravnieka domas 3. lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!