Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Jānis Slaidiņš. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.11.1997., Nr. 309/310 https://www.vestnesis.lv/ta/id/52257

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Čehijas parlamentārieši

Vēl šajā numurā

28.11.1997., Nr. 309/310

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Jānis Slaidiņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1916.gada 24.maijā Jaunpiebalgā, kur mani vecāki bija izbēguši no Rīgas, lai pārlaistu Pirmo pasaules karu. Tēvs tika mobilizēts Rēveles cietokšņa būvdarbos, pēc tam dabūja darbu Gatartā. Viņš bija strādīgs un prata visus darbus. Kad pārcēlāmies atpakaļ uz Rīgu, tēvs strādāja par mūrnieku, māte bija šuvēja. Pirmās atmiņas man atplaiksnī no bērnības vasarām Drustos, kur ir manu senču dzimtene. Atceros sevi pie skaistā muižas dīķa, kur bija daudz sīku zivtiņu. Skatījos, priecājos, kamēr iekritu ūdenī. Māte mani sarāja, uzvilka jauno uzvalciņu un piekodināja turēties tālāk no dīķa. Vilinājums tomēr bija pārāk liels, un es atkal atrados ūdenī. Nu māte man uzvilka tikai sausu kreklu, vairāk bikšu nebija. Tad gan jutos nosodīts.

Varbūt gluži liktenīga loma manā dzīvē bijusi dakterim Austricam, mūsu ģimenes ārstam. Pēc tautības, šķiet, polis, viņš bija vienmēr elegants, asprātīgs un iznesīgs. Bet galvenais — prata ārstēt. Visbiežāk slimoja māte. Reiz dakteris izcēla viņu no ļoti smagas slimības gultas. Manai apbrīnai nebija gala. Vai tiešām cilvēks to spēj! Māte taču bija gulējusi tik slima — un nu viņa varēja atkal smaidīt, atveseļojās. Es arī gribēju būt tāds ārsts.

Kad 1934.gadā pabeidzu Rīgas pilsētas 2.ģimnāziju, direktors Ernests Nagobads mani kā centīgu skolnieku ieteica par mājskolotāju Latvijas Bankas direktoram Jānim Stalbovam, kam bija divi dēli. Vasaru pavadīju kopā ar abiem zēniem, rudenī dabūju darbu bankā. Strādāju par kurjeru un cītīgi mācījos, jo aizvien vairāk nobrieda apņēmība kļūt par ārstu. Tomēr uzreiz studēt medicīnu nevarēju atļauties, jo tad būtu jāpārtrauc darbs bankā. Iestājos Latvijas Universitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē. 1938.gada maijā mani iesauca obligātajā karadienestā. Biju apzinīgs, centīgs, tiku nosūtīts uz virsnieku kursiem Daugavpilī un ieskaitīts karaskolas rezerves virsnieku nodaļā. 1939.gada augustā dienestu beidzu, divu nedēļu laikā samācījos un gāju likt iestājpārbaudījumus Medicīnas fakultātē. Togad bija pieci reflektanti uz vienu vietu. Konkursu izturēju, taču bija sācies karš un 1.septembrī mani mobilizēja. Biju izmisumā. Virsnieka vietnieka formas tērpā ierados pie profesora Prīmaņa un teicu, ka gribu sākt studijas, jo novembra beigās ceru uz demobilizāciju. Viņš pats bija kādreizējais strēlnieks, tāpēc mani labi saprata. Atļāva nākt uz Anatomikumu un kādam asistentam uzdeva vakaros mazliet ar mani nodarboties. Un tā augas dienas pavadīju mācībās pulkā, bet vakaros viens pats pie mazas lampiņas strādāju Anatomikumā.

1939.gada beigās tiku demobilizēts. Nākamā gada jūlijā man piešķīra Latvijas armijas leitnanta pakāpi. Pavēle, ko parakstījis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, datēta ar 1940.gada 20.jūliju. Varbūt tā bija viņa pēdējā pavēle... Baidoties no represijām, es visus kara un okupācijas gadus slēpu, ka esmu virsnieks. Arī karaklausības apliecībā bija ierakstīts: “cjklfn ytj,extysq” (“neapmācīts kareivis”).

1944.gada 30.martā saņēmu ārsta diplomu, un pēc divām nedēļām mani atkal iesauca. Biju 6. robežapsardzības pulka ārsts. Vēlāk to it kā pielīdzināja leģionam, bet ar noteikumu, ka neiesim cīnīties ārpus Latvijas. Kad jūlija sākumā radās frontes pārrāvums, mūsu bataljonu kā priekšzīmīgāko nosūtīja uz Grīvas staciju un tālāk — uz robežu. Nebijām pietiekami sagatavoti, daudzi krita, arī es tiku ievainots. Ļoti lūdzu, lai pēc operācijas mani atstāj Latvijā kādā lazaretē, bet, kad atmodos, atrados jau Austrumprūsijā. Kaut kur pie Čehoslovākijas robežas ārstējos trīs mēnešus. Mani izrakstīja 13.oktobrī. Šai dienā krievi ieņēma Rīgu. Atpakaļceļa nebija. Tiku nosūtīts uz Dancigas apgabalu, kur atradās 15. latviešu divīzija. Tas jau bija leģions. Jaunie puiši, iesaukti 18—19 gadu vecumā, bija utu nomocīti, nonākuši galīgā depresijā. Mēģināju uzlabot dzīves apstākļus, vismaz tikt galā ar utīm. Nebija ne ieroču, ne munīcijas. Mums ļāva atkāpties uz Dancigu, kur nonācām aplenkumā. 1945.gada 26.marta naktī es pēc komandiera priekšlikuma izrakstīju visiem 167 latviešu karavīriem nelegālas slimības zīmes, lai viņi ar slimnieku transportu tiktu ārā no Dancigas. Risks bija liels, jo vācieši dezertierus uz vietas pakāra, bet arī no krieviem nevarēja neko labu gaidīt: priekšējās vienības, kas nāca iekšā, šāva pa labi un pa kreisi. No rīta sapulcējāmies pie Vislas grīvas, kur stāvēja velkonis “Augusts” un krasta kuģis “Potrimps”. Pienāca vācu virsnieks, sākās pārbaude. Nezinu, vai viņš manas zīmes būtu atzinis par pamatotām un vai man būtu izdevies aizbraukt kopā ar “slimniekiem”. Sākās uzlidojums, un virsnieks aizbēga. Mēs laiku nezaudējām un steidzām pazust. Ar dažādiem starpgadījumiem nonācām Bornholmas salā un īsi pirms kara beigām — Zviedrijā, kur tikām internēti nometnē.

Kad izplatījās ziņas, ka mūs gatavojas izdot Padomju savienībai, pieteicām badastreiku. Tas turpinājās 21 dienu. Protestēja arī vietējā sabiedrība. Tomēr 1946.gada 25.janvārī mūs sadzina uz preču kuģa ar dzeloņdrātīm un aizveda uz Liepāju. Nonācām filtrācijas nometnē. Pa radio tikām nopulgoti kā dzim-tenes nodevēji, bijām gatavi uz visļaunāko. Mani pratināja gan Liepājā, gan vēlāk Mežaparkā. Es tikai atkārtoju, ka esmu ārsts. Biju piespiedu mobilizācijā un nekā vairāk nezinu. Februāra beigās tiku atbrīvots. “Imantas” apgāds Kopenhāgenā 1956.gadā izdeva O.Freivalda un E.Alkšņa grāmatu “Latviešu karavīru traģēdija Zviedrijā”, kurā šie notikumi objektīvi atspoguļoti.

Jau otrā vakarā pēc atbrīvošanas taisnā ceļā devos pie profesora Paula Stradiņa. Viņš mani sagaidīja ar atplestām rokām, jo ķirurgi bija ļoti vajadzīgi. Profesors palīdzēja drīzāk nokārtot vajadzīgos eksāmenus, lai tiktu atzīts mans diploms, un es sāku strādāt ķirurģiskajā klīnikā. Sava skolotāja pamudināts, pievērsos arī zinātnei, iestājos aspirantūrā.

1954.gadā ieguvu medicīnas zinātņu kandidāta grādu, bet 1969.gadā aizstāvēju otru disertāciju un ieguvu medicīnas zinātņu doktora grādu, kas 1993.gadā habilitēts arī Latvijas medicīnas akadēmijā.

Esmu strādājis vispārējā ķirurģijā, traumatoloģijā, uroloģijā, tarakālajā plaušu un sirds ķirurģijā, ieviesis Latvijā aortogrāfiju un citas angiogrāfiskās metodes. Kā viens no pirmajiem PSRS izdarīju selektīvo nieres angiogrāfiju klīniskajā praksē. Esmu nodarbojies ar nieru transplantācijas metodes ieviešanu Latvijā un nieru hipertonijas diagnostiku un ķirurģisko ārstēšanu.

Kopš 1954.gada strādāju par pedagogu Medicīnas institūta ķirurģijas katedrā. 1974.gadā mani ievēlēja par profesoru. Tiesa, pirms tam institūta prorektors Bļugers mani uzaicināja atteikties no pedagoģiskās darbības un pāriet uz Centrālo zinātniski pētniecisko laboratoriju.

Esmu publicējis 98 zinātniskos darbus un piedalījies sešu mācību grāmatu sarakstīšanā. 1993.gadā mani ievēlēja par Latvijas Ārstu biedrības goda biedru, bet 1995.gada 19.septembrī — par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru.

Mana pirmā sieva Anna ir mirusi. Ar viņu mēs esam izaudzinājuši dēlus Ilmāru un Jāni. Dzīves novakari man gaišāku dara otrā sieva Teiksma. Aktīvi darbojos Latviešu virsnieku apvienībā. Esmu korporācijas Fraternita Metropolitāna filistrs, centīgi piedalos komeršos.

Par viņu —

“Ar aukstu sirdi

nevienam

nevar palīdzēt”

Kad Jānis Slaidiņš 1954. gadā gatavojās aizstāvēt zinātņu kandidāta disertāciju, viņš sava zinātniskā darba titullapā ierakstīja: “Veltīts manai mātei”. Toreiz savām mātēm retais kaut ko tik publiski veltīja. Tālab arī profesoram vaicāju, kādu ceļamaizi viņš jūtas no mātes saņēmis.

— Mēs ar brāli jau agri mācījāmies novērtēt un cienīt vecāku taisnības izjūtu, darba tikumu, mīlestību pret līdzcilvēkiem. Es viņus abus turu svētā piemiņā, bet mātei kā sievietei varbūt nācies manis dēļ vairāk ciest, pārdzīvot. Kā citādi es būtu varējis viņai pateikt savu paldies!

Darba tikums — tas jau nenāk no vārdiem, no pamācībām, bet no tā paša darba. Tepat līdzās lielajam daudzstāvu namam, kur tagad dzīvo profesors ar kundzi, atradusies tēva un mātes celtā ģimenes māja. Ķieģeļus nesuši arī abi puikas. Pie centrālapkures un citām ērtībām tikuši tikai tad, kad Jānis jau strādājis par ārstu. Bet tieši te, kopējā darbā un rūpēs, rūdījās griba un uzņēmība izstudēt par ārstu, kaut ceļā stājās naudas trūkums, karš un posts.

Nezaudēt cilvēcību nekādos apstākļos, nenocietināt savu sirdi pret cilvēkiem — arī to Jānis Slaidiņš jūtas ģimenē mācījies. Vienaldzīgs cilvēks ar aukstu sirdi nevienam nevar palīdzēt, arī pats sev ne. Viņam pašam kara beigu cēlienā vēl nebija ne trīsdesmit, kad vajadzēja izraut no depresijas kara biedrus un uzņemties risku ar slimības zīmju izrakstīšanu, lai glābtos no gūsta. Tad nāca liktenīgā latviešu karavīru izdošana un filtrācijas nometne. Vienu otru būtu salauzusi arī vēlākā birokrātijas attieksme: spoži aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju, viņš varēja cerēt, ka tiks paaugstināts par docentu, kas nozīmētu lielāku algu un vairāk laika zinātniskajam darbam, bet 15 gadus tika paturēts par asistentu. Pēc doktora grāda piešķiršanas savukārt par profesoru ievēlēja tikai ar noteikumu, ka viņš atsakās no pedagoģiskās darbības.

Uz zviedriem profesors ļaunu prātu netur. Leģionāru izdošanas dienā 25. janvārī tie, kas vēl dzīvi, ik gadus sanākot kopā, atceroties vecos laikus, pieminot aizgājušos. Nu jau divas reizes viņi bijuši Zviedrijas viesi, tikušies arī ar karali un karalieni. Kopā ar Zviedrijas laikrakstiem, kuros šī viesošanās atspoguļota, profesors glabā arī suvenīrus — mapīti, breloku un pildspalvu, ko saņēmuši kā dāvaniņu Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Tagad atskatoties liekas, ka labi vien bijis. Atgriezies mājās, viņš sastapa vēl dzīvus savus vecākus, spēja atvieglot viņiem vecumdienas. Un tad — tas bagātais laiks, kas aizvadītas kopīgajā darbā ar profesoru Paulu Stradiņu. Pilnīgā, nesavtīgā nodošanās zinātnei, darba un domas disciplīna. Mērķtiecība. Un reizē — ārsta ikdiena, rūpes par katru slimnieku. Tā bijusi skola, ko nekur citur nebūtu iespējams iziet.

É Bet mēs pie Jāņa Slaidiņa ciemojamies tādā dienā, kad latviešu virsnieku apvienība gatavojas kārtējam pasākumam un viņu ik pa brīdim aicina pie tālruņa. Ne kā profesoru, bet virsleitnantu.

— Latvijas armijas leitnanta pakāpi man piešķīra 1940. gada 20. jūlijā. Varbūt tā bija pēdējā pavēle, ko parakstīja Kārlis Ulmanis. Jau bija sācies prezidenta un visas tautas moku un pārbaudījumu ceļš. Tagad dienesta pakāpe atkal atjaunota un oficiāli esmu atvaļināts virsleitnants.

Piezvana arī kāds pacients. Profesora padoms arvien vēl ir vajadzīgs gan bijušajiem kolēģiem, gan slimniekiem.

— Visgrūtāk ir cilvēkus pārliecināt, ka tikai viņu pašu rokās ir mainīt savu dzīves veidu. Bet, ja rodas veselības bojājumi, tas ir jādara. Jāuzticas sev un pilnīgi jāizmaina dzīves veids.

Pie profesora Jāņa Slaidiņa ciemojās

Rita Belousova un Aina Rozeniece,

“LV nozares redaktores

Foto no profesora ģimenes albuma

 

Ceļā uz Zviedrijas krastiem

Latvijas armijas karavīrs

Kopā ar māti, tēvu un tuvu radinieci

Paula Stradiņa asistents tais dienās, kad tapa zinātņu kandidāta disertācija

Ar dēliem Ilmāru un Jāni

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!