Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Indulis Ranka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.03.1997., Nr. 85 (800) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51905

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa virsnieks Jānis Dūmiņš

Vēl šajā numurā

29.03.1997., Nr. 85 (800)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa virsnieks Indulis Ranka

Pats par sevi

Esmu dzimis tālajā 1934. gadā vēl Latvijas brīvvalsts laikā un nodzīvojis septiņus pašus saulainākos gadus līdz pirmajiem satricinājumiem, kas daudzējādā ziņā iezīmēja manu likteni. Karš. Kara pirmajā gadā mūsmājās — Jaungulbenes “Salasakās” — pajumti lūdza kāda Latvijas armijas mērniekvienība — 2 virsnieki un 10 kareivji, tad jau bez Latvijas brīvvalsts zīmotnēm, ar grupai pievienotu trīspadsmito — “poļitruku”.

Viens no virsniekiem bija slevenais rakstnieks Aleksandrs Grīns. Kareivju vienība cirta stigas un nosprauda dabā topošā kara lidlauka apveidus. Rakstnieks brīvajā laikā arī te rakstīja kaut ko jaunu. Mana pirmā lielā literatūra tādējādi kļuva “Dvēseļu putenis”, “Nameja gredzens”... Mīlestība uz savu zemi, vēsturisko un topošo, cauri pasaules kara baismu mutuļiem. Mans tēvs bija drēbnieks un sīkzemnieks, moku ceļi Sibīrijā mūsu ģimenei gāja secen, bet saviem vecākiem bērnu pulciņš bijām paparāvs — vēl par mani gadu vecāks brālis un trīs par mums jaunākas māsas. Tuvojās lielā kolektivizācija ar savu necilvēcīgo beztiesiskumu, un vecāki mūs, bērnus, centās novadīt tālās skolā. Brālis sāka mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet es — Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Abas jaunākās māsas beidza Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu, bet vacākā kļuva “daiļadītāja”, jeb, moderni sakot, dizainere modelētāja. Grūti iedomāties, kādu piepūli un upurus mūsu skološana prasīja no mūsu vecākiem. Tādēļ, un arī padomju iekārtas nomākti, mūsu tēvs un māte ir šķīrušies no dzīves, tikko sasnieguši 60 mūža gadus.

Laukos mūsu apkārtnē ar tēlotāju mākslu saprata vienīgi gleznošanu, un es, neko nenojauzdams, aizrautīgi studēju gleznošanu un zīmēšanu tālāk arī Mākslas akadēmijā. To pabeidzu Hruščova — Berklava “atkušņa” laikā 1959. gadā. Diplomdarbam biju iecerējis gleznot 1905. gada nemieru tēmu, jo vēsturiskā domāšana man kopš Aleksandra Grīna, Andreja Upīša, Raiņa, Skalbes un pagātnes vēsturiskās, it īpaši franču, gelzniecības paraugiem bija ārkārtīgi tuva. Bet “atkusnis” politikā acīmredzot nebija bijis pietiekami dziļš, akadēmijas profesori mani “pielauza” palikt pie padomju īstenības attēlojuma. Un es gleznoju melioratoru pusdienas. Vēl šā tā sešus gadus pelnījos iztikai ar ilustrāciju zīmēšanu laikrakstiem un žurnāliem un gleznoju jau zināmā mērā ar izmisīgu iecirtību. Jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag, līdz iemēģinājos cirst kādu veča seju nejauši no remontējamas ielas paceltā bruģakmenī. Ar to arī iesākās mans “akmeņainais ceļš”, pilns sajūsmas un vispilnīgākā gandarījuma. Tie bija vēlie sešdesmitie.

Tad vēl biju pabijis tikai Polijā un Čehoslovākijā — tuvajās, “mums draudzīgajās” ārzemēs. Bet neatlaidīgi domāju un cerēju uz vistālākiem plašumiem. 1970. gadā saņēmu atļauju būvēt tēlniecības vajadzībām darbnīcu Bieriņos, Amulas ielā 9. Liktenis “uz karstām pēdām” mani saveda kopā ar jauno kurzemnieci keramiķi Māru Ruņģi, un mūsu kopīgās pasaules radīšana varēja sākties. Tās bilancē jāieskaita stabila mājvieta diviem dēliem un divām meitām, visiem akmeņiem par folkloras tēmu Dainu kalnam un dažādām citām skulptūrām Rīgai, Smiltenei, Jaungulbenei, Kobei, Stavangerai un tramplīnu maniem “izlēcieniem” uz Kanādu, Somiju, Norvēģiju un Japānu. Kopš agriem zēnības gadiem Tālie Austrumi man likās kā pozitīvs pretstats Rietumu civilizācijas nogurumam un “trumiem”. Tomēr, kļuvis tēlnieks, visvairāk satuvinājos ar Ziemeļu, it īpaši Norvēģijas un Islandes, garu. 1980. gadā pirmais brauciens uz Oslo, Bergenu, Stavangeru to ievadīja. 1987. gada tēlniecības simpozijs Larvikā ievilka dziļu, paliekošu sliedi manās radošā darba attiecībās ar Norvēģijas kultūru, bet 1987. un 1995. gada Japānas apmeklējumi sāka satuvināšanas procesu manā pasaules uzskatā par Austrumu un Rietumu attiecībām. Tie noveda pie pārliecības, ka pasaulei viens kopīgs uzdevums — atvairīt merkantilās darbības radīto ekoloģisko krīzi. Vides izdzīvošana — cilvēces nākotnes garants. 1987. gadā Rīgā pie Mārupītes iedibināju savu skulptūru lauku “Ulamula”. Tagad sadarbībā ar norvēģu tēlniekiem veicam “eksperimentus” ainavu tēlniecības jomā. Caur dabas aizsardzības tēmu šis ir neizsmeļams radošā darba lauks līdz mana mūža galam.

Foto no ģimenes albuma

Ar vecāko brāli Uģi ap 1937.gadu

Es jau jūtu, dzirdu, redzu - kas šajā akmenī iekšā

Ģimenes pusdienās

Dainu kalna atklāšana 1985.gadā

Dainu kalnā, darbā

Tumšzaļais labradors ar dzeltenbrūno granītu tika nosaukts par “Rotaļu”. Tā ir dāvana Andersonu ģimenei Stavangerā

Un te — Jānis Jaunsudrabiņš , kas radis mājvietu Neretas Sudmalu saliņā. Arī tā — dāvana. Neretai.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!