Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Uzrunā Aleksandra Čaka 12. logs Rīgas Bruņinieku ielā: Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam, Un kas ir neiespējamais?. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1998., Nr. 388/399 (1449/1460) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51728

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad sāksies 21. gadsimts?

Vēl šajā numurā

30.12.1998., Nr. 388/399 (1449/1460)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzrunā Aleksandra Čaka 12. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam,

Un kas ir neiespējamais?

CAKS.JPG (135191 BYTES)

Decembrim dilstot, priekšsvētku nojautās domas aizvien biežāk aizķeras zaļas egles zarā, iemirdzas baltas vai sārtas svecītes drebošā liesmā vai aizskrien pāri tālumam līdz ar gaiša prieka un laimes vēlējumiem sirdī tuvajiem un mīļajiem.

Gribas aizsūtīt kādu labu vārdu arī visiem citiem, kam ikdienas steigā un garām skriešanas saskarsmē reizēm pat paldies nav pagūts pateikt. Kā tas var būt, ka līdzīgas dziņas un vēlmes pēkšņi pārņem vairumu ļaužu? Varbūt tālab, ka gadu mija it kā atšķeļ jau aizvadīto dzīvi no nākamās, tās, kas vēl tikai būs. It kā, jo patiesībā laika ritums ir neapturams, mūžīgs un nebeidzams. Arī uz 1999. gada sliekšņa.

Atšķirībā no daudziem citiem spalvas brāļiem Aleksandram Čakam nav īpašu dzejoļu par Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Iespējams tāpēc, ka dzejnieks pats bija kristīts pareizticībā, kur, kā zināms, Kristus dzimšanu un gadu miju atzīmē ar trīspadsmit dienu nobīdi, jo pareizticīgo baznīca vēl arvien laiku skaita pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra.

Šķiet, radošajā ziņā gadu saskare Aleksandram Čakam ir bijis atslodzes un pārdomu laiks. 1928. gada 2. janvārī uzrakstītais un tikai 1991. gadā pirmoreiz iespiestais dzejolis gandrīz jāuzskata par izņēmumu:

Ne jaunkundzēm es savas rindas rakstu,

No katra nieka kas aiz laimes trīc.

Tad labāk es ar nazi galdu bakstu

Un klausos, istabā kā mušas sīc.

Par sāpēm tām un dziļo maldīšanos

Ne nopūtas, ne skūpsta vēlos es;

Kad skumji man,

es kaut kur nobēgt manos

Un lasu vecu vecās vēstules.

Uz galda priekšā kūp man tēja glāzē,

Un liegi smaržo šķīvī pīrāgs svaigs.

Pie sienas, lampā iemirdzoties, gāze

Plūst mierīgi un vienādi kā laiks.

Kā redzams, arī dzejnieks ļāvies pārdomām par nebeidzamo laika plūsmu, atgriežoties pie vecu vecām vēstulēm un senām atmiņām.

Uz gadu mijas sliekšņa Aleksandrs Čaks biežāk nodevies laikrakstu redakciju īsiem pasūtījuma darbiem žurnālistikā. Dažā autora gada nogales tēlojumā atsevišķas iezīmes pavisam tieši sasaucas ar mūsdienām. It kā laiks būtu apstājies.

1932. gada decembrī radusies apcere "Ziemassvētki Gaiziņa augstienē", tās noslēguma rindkopa:

"Laucinieku svētku galdi gan šogad nelika atcerēties bargo krīzi, jo patlaban uz laukiem valda devīze: "Ja nav cenas, tad apēd pats." Naudas trūkums un sniega trūkums bij visvairāk pārrunātie temati laucinieku vidū svētkos. Runājot par pēdējo, gan cer uz drīzu "krīzes" nobeigšanos, bet par pirmo runā ar smagām nopūtām..."

1936. gadu ievadot, laikrakstā "Pēdējā Brīdī" iespiests Aleksandra Čaka raksts "Vai pasaule iet uz priekšu" — autors aptaujājis vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, jo "Jaunu gadu patīkamāk sagaidīt ar apziņu, ka laiks nav bijis velti pavadīts, ka ne tikai mūsu tauta, bet visa cilvēce ir pagājušajā gadā pavirzījusies uz priekšu". Visi sarunu biedri atzīst, ka pasaule tomēr attīstās. Arī profesors Pauls Dāle:

"Mums jātic, ka cilvēce un visupirmā kārtā latvju tauta iet un spēji iet uz priekšu un uz augšu. Šai ticībai, cilvēces un tautas radošajiem spēkiem jāsaistās ar ražīgu kultūras darbu — katram savā vietā un veidā. Mums nav pasīvi jāgaida, ko nesīs jaunais gads, bet, cik mūsu spēkos stāv, arī jātaisa, jāveido jaunais gads, jāpilda tas ar pozitīvu darbības saturu."

Citā, jau čakiskākā toņkārtā veidots tēlojums "Kalendāru drausmīgais liktenis" laikrakstā "Rīts" 1936. gada nogalē:

"Vienu gan es ne mūžam nevēlētos piedzīvot. Tas būtu laiks, kad cilvēku likteņi kļūtu līdzīgi kalendāriem. Šermuļi pārņem sirdi, padomājot, kāds briesmīgs liktenis lemts šīm krāsainos vākos tērptām grāmatiņām. Sirdi satriecošs viņu mūžs — gaviles un interese sagaida, bet aizmirstības rūgtais kauss drīz jātukšo līdz pašām mielēm. (..)

Visas šīs nepatikšanas tomēr saldina apziņa: lūk, vairs būs tikai viena un tā pati zelta svētdiena, tad svētki. (..) Ziemassvētku tuvums jau sajūtams visā pilsētā. Ļaudis vakaros pulcējas pie gaišajiem veikalu logiem. Jā, es savam draugam nopirkšu, lūk, to zaķi ar noļukušām ausīm, bet es savam atkal elegantas balles kurpītes — tā domā vērotāji. Kāds katram draugs un maks — tāda vēlēšanās. Pat fabriku dunoņā, pie mašīnām stāvot, tagad cilvēki sapņo. Tēvs raugās zibošos riteņos, domā un pēkšņi pasmaida. Laikam viņš skrejošā mašīnā ieraudzījis pretī smaidām savu mazo dēlu. Māte austuvē skatās dārgā audumā un arī pasmaida: viņa domā tāpat."

Aleksandra Čaka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Bruņinieku ielā savus cienītājus sveic ar rindām no dzejnieka apjomīgākā darba "Matīss, kausu bajārs", kas rakstīts Otrā pasaules kara gados Rīgā un autora dzīves laikā nav nekur iespiests.

Aleksandra Čaka muzeja un dzejnieka fonda izraudzītās rindas pilnā mērā var attiecināt uz pašu autoru, kam viņa daiļradē tāpat nebija nekā neiespējama. Neiespēta gan.

Viņš mira, lai jums elpu dotu

Un visas savas kaislības —

Kā mirdzošu un dārgu rotu,

Kur zaigo skaistums bargs un ass.

Skrien zaļas zvaigznes. Jūs tām līdzi

Kā putekļi un gaišums vārs.

Te nav nekas viens otram līdzīgs —

Un viss kā milzu čūska kārs.

Jūs steidzat nākt, tvert un tad aiziet

Kā lāses, dzirksts un kalna strauts.

Ir labi bailēm acis aizsiet

Un nezināt, kas ir par daudz.

Uz augšu, līdzās rīta vējam,

Kur lido sapnis, zilgmes gaiss.

Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam,

Un kas ir neiespējamais?

Latviešu lasītājs ar līdzīgas domas izvērsumu sastapsies daudzus gadus pēc dzejnieka nāves, kad 1998.gadā Rīgā iznāks pavisam citā pasaules malā — Brazīlijā — radusies Paulu Koelju prozas grāmata "Alķīmiķis":

"Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu."

Aizvadīto Ziemassvētku zaļā zvaigzne jau ir aiz kalna. Bet priekšā jaunais gads, kur mēs arvien drīkstam visu, ko mēs spējam. Par spīti ikdienas likstām un it kā nepārvaramiem šķēršļiem. Jo mīlestībai un sapņiem taču nav robežu.

Un kas ir neiespējamais?

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!