Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ceļš uz privāto īpašumu un ideoloģiskais apmulsums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51334

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Cik veiksmīgi protam saimniekot

Vēl šajā numurā

30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ceļš uz privāto īpašumu un ideoloģiskais apmulsums

Andris Šķēle, privātuzņēmējs

K5.JPG (11327 BYTES)
Andris Šķēle

Pateicos par iespēju runāt šajā auditorijā, un, lai gan daudzas šeit dzirdētās tēzes man šķiet diskutējamas, es domāju, ka atzīstama ir pati šāda foruma pastāvēšana.

Runai atvēlētais laiks man neļauj ieslīgt plašos pārspriedumos, tāpēc es gribētu pievērst uzmanību tikai vienai lietai. Lietai, kuru neizprotot, nav vispār iespējams dot vērtējumu privatizācijas procesam. Proti, attieksmei pret privātīpašumu.

Piecdesmit gadus mēs esam dzīvojuši sabiedrībā, kurā privātīpašums bija pasludināts par visa ļaunuma cēloni. Mūsu tauta ir pieredzējusi nežēlīgas, milzīga mēroga represijas tāpēc, ka cilvēkiem bija privātīpašums, tāpēc, ka viņi bija aktīvi un konkurētspējīgi Eiropā, tāpēc ka bija strādīgi cilvēki, kas strādāja paši un deva darbu citiem.

Mēs esam dzīvojuši sabiedrībā, kuras pamatu pamats bija privātīpašuma nepieļaušana. Es uzskatu, ka tas bija noziedzīgs, pretdabisks režīms. Mēs zinām, kā tas bija. Latvija negrib vēlreiz pieredzēt kaut ko tādu.

Liberālisma ideoloģija ir pretēja komunismam. Liberāļi uzskata, ka sabiedrībai ir jābalstās tikai un vienīgi uz privātīpašumu, jo privātīpašums un cilvēka personiskā brīvība ir viena un tā pati lieta. Liberāļi apgalvo, ka privātīpašums ir brīvības forma, un mēs, kas esam pieredzējuši čekistu metodes un komunistu režīmu, kurš atņēma cilvēkam gan pašu privātīpašumu, gan tiesības uz to, — mēs saprotam šo tēzi labāk par jebkuru rietumu cilvēku.

Diemžēl šī tēze saduras ar mūsu īsās pieredzes radītu pretjautājumu.

Mēs redzam, ka liberāla, superbrīva, bet nesakārtota tirgus rezultātā veidojas tādas sociālās grupas — mediķi, skolotāji, pensionāri, invalīdi, — kurām liberālisma apstākļos nav un, šādi turpinot, nekad nebūs tik liels materiālais īpašums, lai tās varētu investēt savus ienākumus, dibināt savus uzņēmumus, gūt materiālus augļus un izmantot virkni citu liberālisma solīto brīvību.

Bet vai tad šie cilvēki nav pelnījuši būt brīvi? Galu galā mērķis taču nav privātīpašums kā tāds, bet sabiedrības labklājība un cilvēku brīvība.

Latvijā pēdējie desmit gadi lielāko sabiedrības daļu ir noveduši pie tā, ko es sauktu par ideoloģisku apmulsumu. Apmulsumu no apziņas, ka mēs negribam dzīvot totalitārā sabiedrībā, un reizē apmulsumu no tā, ka, izrādās, mēs nepieņemam arī brīvu sabiedrību. Bet izvēle diemžēl nav pārāk plaša. Pietiek dzīvot ar ilūziju, ka daļēja brīvība būtu attaisnojama.

Izdemolēta valsts rūpnīca — slikta privatizācija. Strādājoša un sakopta privāta rūpnīca — netaisnīga privatizācija. Vai paradokss?

Tas nav paradokss. Tā ir mūsu uztvere šai dzīvei daļējas brīvības apstākļos.

Privātīpašums ir pamatlieta, kas prasa mūsu sabiedrības attieksmes un izpratnes maiņu, ja mēs gribam cerēt uz attīstību.

Piecdesmit gadu pieredze ir novedusi pie tā, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur privātīpašums ir vājš un neaizsargāts, sabiedrībā, kur privāts ir tikai tas, ko pats var aptaustīt, sabiedrībā, kur, piemēram, autortiesības ir nesaprotams jēdziens.

Ir traģiski, ka divām paaudzēm tika ieaudzināta deformēta izpratne par to, kas ir privātīpašums. Diemžēl, kā mēs to varējām dzirdēt arī iepriekšējās runās, un cik tas zīmīgi, — privātīpašumu piemin tikai saistībā ar materiālajām vērtībām, naudu un citām politiķiem aktuālām vājībām. Es domāju, ka par privātīpašumu vajag runāt vienīgi kontekstā ar cilvēku. Es esmu pārliecināts, ka no tā visa, kas cilvēkam privāti pieder, materiālajām lietām ir sekundāra nozīme un, tikai tā domājot, mēs varam nonākt pie sabiedrības, kurā cilvēks ir patiesi brīva personība, kas spēj pastāvēt par sevi.

Runājot par privātīpašumu, pirmām kārtām ir jāsāk ar to cilvēka īpašumu, ko neviens viņam nevar atņemt. Tās ir zināšanas. Dzīves pieredze. Izglītība un intelekts ir pirmā, visvērtīgākā privātīpašuma forma. Zināšanas lielā mērā mazina cilvēka atkarību no ārējiem apstākļiem un nejaušības momenta. Zināšanas nodrošina kārtību. Šajā nozīmē zinošs un izglītots cilvēks ir brīvs cilvēks, privāti brīvs, konkurētspējīgs cilvēks.

Ko gan palīdz vislabāk izstrādātā privatizācijas programma? Kā var izdzīvot visveiksmīgāk privatizētie uzņēmumi? Kā var attīstīties valsts, ja nav izglītotu cilvēku, kas to pārvalda, ja nav izglītotu cilvēku, kas strādā uzņēmumos, — strādā intensīvi un konkurētspējīgi globālā tirgus apstākļos?

Privatizācijas process Latvijā — labs vai kļūdains, ātrs vai lēns, nācijai neko nedos, ja mums nebūs pašiem savu izglītotu un moderni domājošu cilvēku.

Tāpēc valsts prioritātei ir jābūt jaunās paaudzes izglītošanai — intelekta un zināšanu kapitāla uzkrāšanai.

Otrā privātīpašuma forma, kas ir tikpat svarīga kā zināšanas, ir veselība. Ja intelekts ir kapitāls, ko cilvēks uzkrāj un vairo visu mūžu, tad veselība ir cilvēkam šūpulī ielikts potenciāls, kas, to ‘’iztērējot’’, vairs nav atgūstams. Veselība ir cilvēka privātais īpašums, par ko ir nemitīgi jārūpējas. Rūpes par veselību attīsta spēju domāt stratēģiski, nedzīvot vienīgi šodienai.

Tas, ka šobrīd liela valsts iedzīvotāju daļa materiāli nevar atļauties apmeklēt zobārstu, tas, ka cilvēki nevar samaksāt par nepieciešamām operācijām, tas, ka cilvēki mirst, jo vajadzīgās zāles nav viņiem pa kabatai, — nozīmē to, ka pastāvošajai valsts pārvaldei ir deformēta attieksme pret cilvēka personību, pret vienu no cilvēka vissvarīgākajiem īpašumiem — pret veselību. Arī man ir jāuzņemas noteikta atbildība par to, ka nepaspēju šajā jomā panākt kardinālas izmaiņas.

Taču ikvienam no mums ir jāsaprot, ka pat visattīstītākā valsts nespēj neko izdarīt, ja cilvēks pats nerūpējas par savu veselību, par savu izglītību. Vienīgi no katra personiskās piepūles vispirms būs atkarīgs tas, vai Latvijas iedzīvotāji spēs dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un tomēr ilglaicīgā skatījumā — valsts pārvaldes attieksme pret sabiedrības intelektuālo īpašumu un veselību raksturo arī tās attieksmi pret valsts ekonomisko attīstību.

Es esmu par veselību. Es esmu par izglītību. Es esmu par humāno kapitālu. Es domāju, ka attīstīts intelekts un stipra veselība ir jebkuras sabiedrības pamatresurss, kura vairošanai ir jākļūst par valdības darba prioritāti. Tas ir pats svarīgākais. Diemžēl patlaban pie varas esošie politiķi, iestiguši savstarpējos ķīviņos, nespēj nedz saprast, kur nu vēl atrisināt šos ar cilvēka īpašumu saistītos jautājumus, nedz sekmīgi pabeigt privatizācijas procesu Latvijā.

Brīžam privatizācijas process vairāk līdzinās politiskam marodierismam nekā normālai likumīgai procedūrai ar pārliecinošu tautsaimniecisku efektu nākotnē.

Solījumi un sociālais taisnīgums tiek ignorēti, nedodot cilvēkiem iespēju izmantot savus sertifikātus, piedaloties vērtīgāko privatizējamo objektu publiskajās izsolēs, kas bija obligāta prasība privatizācijas projektiem manas valdības laikā. Jā, Fondu biržā vēl nav panikas, bet panīkums ir vienkārši nomācošs.

Valdošo partiju nesaskaņas un savtīgās intereses apdraud stratēģisko uzņēmumu darbību, apdraud to konkurētspēju nākotnē, apdraud to privatizāciju, apdraud ārvalstu investīcijas. Latvijas kā konkurētspējīgas valsts tālāka mērķtiecīga attīstība ir apdraudēta.

Man kā pilsonim un kā šīs valsts patriotam tas sāp, bet es zinu, ko varu darīt šīs valsts labā, un es to darīšu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!