Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Igaunijas Republikā Lietuvas Republikā Piemiņas zīme - kultūras zīmju sargam Kāda patlaban ir igauņu valoda? Domājot par likumdošanas uzlabošanu Jau no Kauņas pa Eiropas sliedēm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51326

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI BALTIJĀ

IGAUNIJA.JPG (40760 BYTES)
Igaunijas Republikā

LIETUVA.JPG (9826 BYTES)
Lietuvas Republikā

Dokumentāla filma par Igaunijas valsts prezidentu

Somu režisores stundu ilgs veltījums Lennartam Meri

"Lennarts Meri: sarunas par Igauniju" — tā saucas somu režisores Lizas Hevinheimo 58 minūšu filma par Igaunijas prezidentu. Lai cik dokumentāla būtu filma, tā tomēr nav pilnīgi objektīva. Katram filmas veidotājam ir savs subjektīvs skatījums uz lietām, jo citādi viņš filmu vispār neuzņemtu.

Somi filmu par Igaunijas prezidentu ir veidojuši ar lielām simpātijām pret viņu. Rodas pat priekšstats, ka somi sev arī gribētu tādu prezidentu kā Lennarts Meri.

Igaunijas prezidents filmā tiek parādīts gan blakus Francijas, gan Somijas prezidentam, un skatītājam nerodas nekādas šaubas, kurš no viņiem ir interesantāka personība, labāks saskarsmē ar citiem un diezin kas vēl. Aiz visa tā — runātā vārda spēks, prasme teikt šos vārdus francūzim franču, somam somu, anglim angļu un citās valodās.

Tā ir prasme pat vistrafaretākā runā pateikt kaut vienu vārdu, ko tūlīt uztver klausītāji. Teikt francūzim, ka valsts, kuras robeža ir pie jūras, nevar būt maza, pateikt mātēm, ka Igaunijā, par laimi, tomēr ģimeņu ir vairāk nekā politiķu.

Somu režisores filma igauņu skatītājiem veido no Meri spožu Igaunijas prezidenta etalonu. Skatoties filmu, rodas lepnums, nevis kauns vai neērtība. Vai tas ir tikai vārda spēks?

Par šo filmu un tās galveno personāžu izsakās arī daži Igaunijā populāri cilvēki:

Andruss Vāriks,

aktieris:

— Lennartu nevajag ne interpretēt, ne izskaistināt: ak, Dievs, kā es viņu mīlu! Man kā kultūras darbiniekam Meri ir saviļņojošs fenomens, tāpat kā Vāclavs Havels. Visas manas pozitīvās izjūtas pret šo valsti ir saistītas ar Meri. Viņš ir cilvēks, kuru es saprotu, un, kā to teicis mūsu rakstnieks Mati Unts, viņa vienīgā vaina ir tā, ka viņš prezidenta amatam ir par daudz gudrs. Tas ir ļoti būtiski. Viņš neatgādina politiķi parastā nozīmē.

Acis un ausis atpūšas, klausoties un skatoties uz prezidentu. Viņš ir uzticības cienīgs, un mums viņš nav jātulko un jāatšifrē, kā tas notiek ar citiem politiķiem, par kuriem ir jādomā, kāpēc viņi runā par vienu vai otru lietu un ko viņi īstenībā grib panākt. Filmā par Meri it kā nav otrā plāna, tomēr tas nav primitīvisms. Es to uztveru drīzāk kā konceptuālismu. Man filma patika, jo neviens nav mēģinājis prezidentu tulkot un par katru cenu piedāvāt mums savu skatījumu. Es pat nezinu, kas Igaunijā varētu uzņemt tādu filmu, bet vajadzētu gan, jo prezidents Lennarts Meri manā izpratnē stāv pāri laikiem...

Marju Lauristina,

profesore:

— Skaists krāsu foto par Igauniju. Filma atstāj iespaidu par Igauniju kā par ļoti tīru un priecīgu zemi.

Lai radītu ārzemniekiem labu priekšstatu par Igauniju, tā ir izdevusies filma. Ja, piemēram, to parādītu Briselē, tā savu uzdevumu izpildītu pārpārēm.

Pašiem igauņiem filma šķiet mazliet par skaistu. Bet filma jau ir tā veidota, lai paustu somu simpātijas pret Igauniju. Autores mērķis nav bijis parādīt mūsu sabiedrības pārējās problēmas. Prezidents filmā atstāj ļoti patīkamu pasaules politiķa iespaidu, un galu galā tas nebūt nav nepatiesi.

Ains Kāleps,

rakstnieks:

— No šās filmas guvām apjausmu par to, kā mūsu prezidentu uztver citās zemēs, un tādēļ tā ir vērtīga filma. Žēl, ka mūsu žurnālistikā, īpaši dienas avīzēs, nav parādījies adekvāts skatījums. Tādēļ ir ļoti labi, ka mūsu brāļi somi rāda mums, kā vajadzētu izturēties pret mūsu prezidentu. Filma ir izcils notikums igauņu kultūrā.

Eva Lille,

Igaunijas draugs Somijā:

— Tikai somi var uzņemt šādu filmu. Filmā ļoti interesanta ir tā daļa, kas atspoguļo Lennarta Meri Francijas vizīti, to, kā viņš pārzina Eiropas kultūru, cik izteiksmīgi viņš runā franču valodā un kā viņu uzņēmusi Francijas sabiedrība. Šķiet, ka Igaunijā pat nedomā par to, kāda vizītkarte Igaunijai ir jūsu prezidents!

Kāda patlaban ir igauņu valoda?

Kultūras avīzes "Sirp" (S) trīs jautājumi Igaunijas Valodas institūta zinātniskajai direktorei Kristīnai Rosi

S.

— Kurp virzās igauņu valoda?

K.R.

— Es nezinu, jo neesmu to pētījusi. Patiesībā vispirms vajadzētu atbildēt uz jautājumu: kāda pašreiz ir igauņu valoda? Bet tad ir jāzina, kāda bija igauņu valoda pirms 50, 100 vai 400 gadiem. Arī uz šiem jautājumiem nevaram precīzi atbildēt.

Ir gan pavisam skaidrs pārskats par to, kāda bija pirmā igauņu valodas gramatika, kuru 1637.gadā izdeva Heinrihs Štāls, un par to, kā igauņu valoda attīstījusies 360 gadu gaitā, bet valodnieku sakopotā gramatika vēl nav valoda. Tas ir tikai bāls un nevarīgs modelis, turklāt pietiekami subjektīvs viedoklis.

Par igauņu runāto valodu pirms 400 gadiem mēs vispār nevaram gūt drošas ziņas. Vēsturiski varam pētīt tikai igauņu rakstīto valodu, kas sākotnēji ļoti atšķīrās no runātās. Arī tad, lai spriestu par rakstīto valodu, ir jāsastāda rakstītās valodas tekstu kopums. Tartu universitāte ir šādu darbu uzsākusi. Par XX gadsimta otrās puses valodas pētniecību stāvoklis ir cerīgāks, jo mums ir mutiskās runas ieraksti. Tādējādi mēs varam salīdzināt, kāda bija sarunu valoda, žurnālistu valoda, literārā valoda XX gadsimta otrajā pusē.

Domāju, ka igauņu valoda pašlaik pārdzīvo laiku, kas daudzējādā veidā ir analogs ar mūsu rakstītās valodas sākumposmu. Analoģija izpaužas tādējādi, ka ar masveida tulkojumu starpniecību igauņu valodā ienāk tā sauktā lielā indoeiropiešu valoda, uz kuru kultūras ziņā vidējs igaunis skatās ar godbijīgu cieņu no apakšas uz augšu. To viņš grib un cenšas pārņemt vai atdarināt. Rakstītās valodas rītausmā, pirms 300—400 gadiem, tāda bija vācu valoda. Tajā laikā vispirms tika tulkoti garīgie teksti. Pašlaik kultūras invāzija notiek ar angļu valodas starpniecību un tulkotie teksti ir visdažādākie. Būtiska vieta tulkojumos ir tiesību (juridiskajiem), ekonomisko un citu zinātnes nozaru tekstiem.

Pirmais valodas lūzums noteikti bija bīstamāks tādēļ, ka igauņu kultūra savā valodā, kas varētu stāties pretī svešām ietekmēm, vispār nepastāvēja. Aizsargjosla bija tā, ka rakstīto tekstu bija ļoti maz, neliela bija arī to izplatība, tie nevarēja ietekmēt mutvārdu valodu. Lielais vairums igauņu ar tālaika vāciskās izcelsmes valodu ikdienas dzīvē vispār nesaskārās. Tagad stāvoklis ir citāds. Mums ir kārtīgs rakstītās igauņu valodas mantojums, uz kuru mēs varam balstīties. Bet ar masu mediju starpniecību slikts tulkojums no angļu valodas sasniedz gandrīz katru igauni. Bīstams ir arī fakts, ka līdz ar vispārējās atbrīvošanās situāciju arī uz valodas normām sāka raudzīties kā uz kaut kādām paliekām, ko brīvs cilvēks nelieto.

Varbūt acīm redzamas paralēles ar rakstu valodas rītausmu man rodas tādēļ, ka pati nodarbojos ar tālaika Bībeles tekstu tulkojumiem. Bet, piemēram, man rokās nonākušie likumaktu tulkojumi sasaucas ar Štāla Bībeles tulkojumu. Tas tāpēc, ka, lai saprastu dažu teikumu jēgu, blakus ir nepieciešams vācu vai angļu oriģināls.

Pirms gadsimtiem notikušās vācu valodas invāzijas dēļ tagad igauņu valoda būtiski indoeiropeizējas. Tas skar gan teikumu uzbūvi, vārdu krājumu un pat morfoloģiju. Īpaši ieviešas indoeiropiešu ciešamās kārtas lietošana. Laikrakstos var izlasīt visneiedomājamākos ciešamās kārtas lietojumus.

Ir ļoti grūti apgalvot, ka svešas valodas ietekme igauņu valodā ir slikta. Arī tā sauktās lielās valodas attīstās un kļūst citādas. Mazās valodas nemaz nevar izvairīties no ietekmes, ja tās negrib nokļūt kultūras izolācijā, tad nenovēršami tiek radīti no mātes valodas tulkoti teksti. Turklāt tulkotos tekstos tomēr ir jūtama sākumvalodas ietekme. Tādēļ es varu tikai piebilst, ka ir ļoti slikti, ja svešas valodas ietekme ir ļoti spēcīga, jo tā tiek bremzēta valodas dabiskā attīstība un zaudēta valodas savdabība, tas vienādo un nivelē valodas īpatnības.

S.

— Kāds ir stāvoklis ar vārdnīcām?

K.R.

— Raugoties no igauņu rakstu valodas rītausmas uz mūsdienu presi, varētu teikt, ka situācija ir brīnumaini laba. Brīnums jau ir tas, ka ar šādu vēsturi tik mazai tautai vēl XX gadsimta beigās ir sava lietojamā rakstu valoda. Labi ir tas, ka mūsu valodas aprakstīšana un saglabāšanās un atspoguļošana vārdnīcās nerāda nekādas izmiršanas pazīmes, bet tieši otrādi, šajā gadu desmitā — pat īpašu dzīves spēku.

Vēsturiskā skatījumā par pirmo vārdnīcu, kuru var izmantot kā dzīvu vēstures avotu, iespējams uzskatīt Veidemana 1875.gadā izdoto igauņu – vācu vārdnīcu. XX gadsimtā ir veikts liels valodas formu veidošanas un aizbildniecības darbs. Laika posmā no 1918. līdz 1976.gadam parādījās daudz pareizrakstības vārdnīcu. Tagad ir bijis pārtraukums, bet jaunu tāda veida vārdnīcu Igaunijas Valodas institūts ir paredzējis izdot jau 1999.gadā.

Nedaudz sliktāk ir ar vārdu nozīmi skaidrojošām vārdnīcām. 1958.—1968. gadā Zviedrijā tika izdota A.Sārastes "Igauņu valodas skaidrojošā vārdnīca" četros sējumos. Ilgu laiku tā bija vienīgā šāda veida vārdnīca, bet savas uzbūves ziņā tā nebija parocīga praktiskajiem lietotājiem. Pirmo skaidrojošo igauņu valodas vārdnīcu Valodas institūts sāka izdot tikai astoņdesmito gadu beigās. Līdz šim ir nonākts līdz vārdam "rädirūsikas". Izdošanas temps ir 200 lappuses gadā, lielākam apjomam trūkst spēka (lasi — naudas). Tātad šis lieldarbs tiks pabeigts tikai nākamajā gadu tūkstotī (2003. vai 2004.gadā). No citām vārdnīcām jāmin J.Megistes etimoloģiskā vārdnīca (pagaidām vēl rokraksts) vācu valodā. Tā būtībā vēl nav pabeigta un tika izdota uz rotoprinta pēc J.Megistes nāves Helsinkos. Vārdnīca ir apjomīga (vairāk nekā 4000 lappušu), tomēr tā gan vairāk noder zinātniekiem, nevis valodas praktiskajiem lietotājiem. Jaunas etimoloģiskas vārdnīcas radīšanas priekšdarbi tiek veikti Valodas institūtā.

Institūts izdod arī apjomīgu igauņu izlokšņu vārdnīcu (pašlaik līdz burtam "j"). Pirmā burtnīca iznāca 1994.gadā. Tartu universitāte jau uzsākusi senās rakstu valodas mantojuma sistematizēšanu. 1997.gadā šajā jomā parādījās pirmā bezdelīga — "Igauņu valodas vecākie teksti un vārdnīca". Tā satur igauņu rakstu valodas sākotnējo stāvokli no Livonijas Indriķa hronikas 1224.gadā līdz XVI gadsimta beigām.

Pēdējā laikā ir parādījušās daudzas terminoloģijas vārdnīcas, piemēram, Astas Simu Sinonīmu, antonīmu un frazeoloģismu vārdnīca.

Varam tikai iztēloties, kā mēs justos, ja leksikoloģijas izdevumu rinda būtu tikpat gara, cik viena franču valodas 17 sējumu vārdnīca. Var jau teikt, ka šāds salīdzinājums ir mazohistisks.

Bet situācija nav labāka, ja mūs salīdzina ar kaimiņiem. Pirmā igauņu valodas gramatika iznāca agrāk nekā kaimiņiem, bet mēs atpaliekam kopš Bībeles tulkošanas laikiem, tā tas turpinās līdz mūsdienām. (Somu valodā Bībele iznāca 1642.gadā, latviešu — 1689.gadā, igauņu — 1739.gadā). Pašlaik somiem ir iznācis skaidrojošās vārdnīcas otrais izdevums, etimoloģiskās vārdnīcas otrais izdevums. Latviešiem ir iznākusi pamatīga skaidrojošā vārdnīca un etimoloģiskā vārdnīca. Apbrīnoju visus, kas tulko no igauņu valodas. Kā viņi to dara, ja trūkst vārdnīcu, jo pašu tulkotāju igauņu valodas zināšanas nav tik bagātas, lai zinātu visas nianses.

S.

— Kāda vieta ir humanitārajām zinātnēm citu zinātņu vidū?

K.R.

— Humanitāro zinātņu vieta, maigi izsakoties, ir tukša, ja spriež pēc tā, kā tiek sadalīti valsts budžeta līdzekļi. Dominējošās ir eksaktās zinātnes.

Humanitārajām zinātnēm ir pavisam cita specifika. Šeit neko nevar droši un līdz galam secināt. Tā ir datu interpretēšana.

Skumji arī tas, ka mūsu valoda ir maz pētīta un mums jānodarbojas ar to, kas citur pasaulē jau sen izdarīts.

Pastāv formāli kritēriji, pēc kuriem tiek spriests, kas ir labs un kas slikts. Šie kritēriji ir izstrādāti, pamatojoties uz eksakto zinātņu rādītājiem, neņemot vērā humanitāro zinātņu specifiku. Būtisks vērtējumā ir tas, vai darbi publicēti ārzemēs un vai tie izraisījuši starptautisku interesi.

Pašlaik humanitārās zinātnes igauņu eksakto zinātņu vīru acīs ir kā kaut kāda neiedomājama vecu mantu vadāšana, kas nevienam nedod nekādu kronās mērāmu labumu.

Svētku runās no funkcionāru mutes nereti dzirdam frāzi "mūsu dārgā mātes valoda", bet, kad tiek runāts par Igaunijas zinātnes prioritātēm un līdzekļu dalīšanu Igaunijas zinātnei, tad izrādās, ka dārga ir angļu valoda, bet igauņu valoda — pavisam lēta, pat bezmaksas.

Domājot par likumdošanas uzlabošanu

Lietuvas prezidenta viedoklis par tieslietu pašreizējo situāciju

Viļņā notika starptautiska konference "Konstitucionālā justīcija — tagadne un nākotne". Visvairāk priekšlikumu, kā pārkārtot un uzlabot Lietuvas tieslietu stāvokli, šajā konferencē izteica Lietuvas prezidents Valds Adamkus.

Viņš ierosināja padomāt par to, vai, radot iespēju ikvienam Lietuvas pilsonim tieši vērsties pie Konstitucionālās tiesas, nebūtu iespējams stabilizēt valsts juridiskos pamatus. Prezidents bilda, ka šādas tiesības ir pilsoņiem daļā Eiropas valstu, piemēram, Vācijā un Austrijā. Lietuvā saskaņā ar valsts Konstitūciju Konstitucionālajā tiesā tieši var vērsties Valsts prezidents, valdība, apmēram piektdaļa Seima locekļu, kā arī tiesas. Ja šādas tiesības tiktu dotas arī pilsoņiem, nāktos izdarīt grozījumus pašā Konstitūcijā.

V.Adamkus izteica nožēlu, ka juridisko aktu lielāko daļu pašlaik Lietuvā veido dažādu likumu labojumi un papildinājumi. Pēc viņa domām, tas ir galvenais tieslietu darbības sajukuma cēlonis.

Prezidents ierosināja arī pārdomāt iespēju pasludināt moratoriju atsevišķu likumu labojumiem un papildinājumiem. Ja likumu labojumi uz laiku tiktu iesaldēti, būtu izveidoti apstākļi nostiprināties jau esošām juridiskajām normām, turklāt būtu vieglāk konstatēt pašreizējās likumdošanas trūkumus, domā prezidents.

V.Adamkus uzskata, ka, tiecoties pilnveidot likumdošanu, vajadzētu izveidot speciālu valsts dienestu, kas analizētu un izvērtētu likumprojektus, pirms to iesniegšanas apspriešanai Seimā. Šajā dienestā vajadzētu darboties gan tieslietu ekspertiem, gan arī dažādu nozaru speciālistiem. Citādi bieži vien ir tā, ka par ekspertu jābūt prezidentam, teica V.Adamkus, apliecinādams gatavību izteikt savu viedokli par likumprojektiem pirms to iesniegšanas Seimam. Prezidents uzskata, ka veto tiesības viņš varētu izmantot tikai izņēmuma gadījumos.

Jau no Kauņas pa Eiropas sliedēm

Rietumu standarta dzelzceļa aprises Lietuvā — arvien skaidrākas

Nav nemaz tik sen, kad bija tikai skaista iecere, gandrīz vai netverams sapnis — uzbūvēt Eiropas standartiem un sliežu platumam atbilstošu dzelzceļa atzarojumu no Polijas robežas līdz Kauņai. Tagad jau ir pilnīgi skaidrs, ka šāds sliežu ceļš būs, jo Lietuvā apstiprināts viens no piedāvātajiem jaunbūves variantiem, līdz ar to saskatāmas pavisam noteiktas nākamā dzelzceļa aprises.

No robežas Kauņas virzienā ātrvilcieni trauksies caur Marijampoli. Un saprotams, ka Eiropas standarta dzelzceļa galastacija nebūs Rokeļi. Kā raksta avīze "Kauno diena" ("Kauņas Diena") un izdevums "Apžvalga" ("Apskats"), nav šaubu, ka šī dzelzceļa līnija turpināsies cauri Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, lai beigu beigās nonāktu līdz pat Helsinkiem. Tas gan nebūs tik drīz. Ticams arī, ka pār Somu jūras līci netiks būvēts tilts vai cirsts tunelis, bet tāpat kā līdz šim darbosies prāmju satiksme.

Lai nu kā, nākotnē jaunais dzelzceļš klauvēs arī pie mūsu valsts durvīm. Un tālab ir vērts ielūkoties, kā topošā satiksmes maģistrāle sāk iegūt apjaušamus apveidus Lietuvā jeb, kā tēlaini jau virsrakstā uzsver "Apžvalga": "Eiropas standarta dzelzceļš — vēl viens solis Eiropas virzienā."

Lietuvas valdība ar savu 1998. gada 24. februāra lēmumu noteikusi, ka Eiropas standarta dzelzceļš (ESD) sāksies no valsts robežas ar Poliju un cauri Marijampolei turpināsies līdz Kauņai. Šis lēmums ir pamats, lai sāktu tiešus ESD projektēšanas un celtniecības darbus. ESD būvē paredzēts iztaisnot jau pastāvošo starptautiskā dzelzceļa transporta koridoru Varšava—Šestoki—Kauņa—Rīga—Tallina—Helsinki. Šī koridora garums Lietuvas teritorijā ir 323,3 kilometri. Lielākā daļā no tiem ir platsliežu ceļš, un tikai 22 kilometru posmā no valsts robežas ar Poliju līdz Šestokiem ir Eiropas standarta dzelzceļš. Pēckara gados šis sliežu satiksmes posms uzturēts un izmantots militārām vajadzībām. Šajā stacijā uzbūvētas divas 500 metru garas rampas. No šejienes savulaik vesta militārā tehnika uz Čehoslovākiju un Ungāriju, lai apspiestu šajās valstīs nacionālo pretestību.

Pēc neatkarības atgūšanas toreizējā Satiksmes ministrijas un dzelzceļa vadība sāka domāt par tiešu dzelzceļa satiksmi ar Eiropas valstīm. 1992. gada 7. jūlijā Šestokos pienāca pirmais vilciens no Suvalkiem. Viena no bijušajām rampām piemērota kravu pārkraušanai uz ESD vagoniem, bet otra atstāta pasažieru apkalpošanai. Pa šo ceļu brauc arī starptautiskais pasažieru vilciens "Balti": Tallina—Rīga—Šestoki—Varšava. Vilciens no Tallinas brauc līdz Šestokiem, te pasažieri pārsēstas Polijas vilcienā un turpina ceļu uz Varšavu jau pa Eiropas standartiem atbilstošām sliedēm.

Šogad jārekonstruē dzelzceļa posms no valsts robežas līdz Šestokiem. Kad remonta darbi būs pabeigti, pasažieru vilcieni šajā iecirknī trauksies ar ātrumu līdz 100 kilometriem stundā, bet prečinieki varēs attīstīt ātrumu līdz 80 kilometriem stundā. Pēdējos gados šajā transporta koridorā pārvadājumu apjoms palielinās. Savām vajadzībām izmantot dzelzceļu vēlas Vācijas, Polijas, Somijas uzņēmēji. Šī dzelzceļa attīstībā ieinteresēti arī Lietuvas uzņēmēji, kas eksportē savus ražojumus uz Viduseiropu. Tālab ir gluži saprotama nepieciešamība pagarināt Eiropas sliežu platumam atbilstošo dzelzceļa līniju tālāk uz ziemeļiem.

Valsts Nacionālajā transporta attīstības programmā līdz 2010. gadam ir noteikta stratēģija integrēties Eiropas transporta tīklā, modernizēt transporta nozari un pietuvināt to Rietumeiropas standartiem. Turklāt Eiropas Savienības (ES) valstis saskaņo standartus un infrastruktūras attīstības politiku transporta nozarē. ES ir sagatavojusi dokumentus, direktīvas, apstiprinājusi principus un prioritātes, kas jāņem vērā, attīstot ES transporta tīklu. Lietuvai nepietiks tikai ar to, ka būs saskaņoti likumi un noteikumi, — vajadzēs krietni daudz pastrādāt arī transporta infrastruktūras sakārtošanā. ES komisija uzskata, ka nevajadzētu rasties grūtībām, lai Lietuvas transporta nozari integrētu Eiropas Savienībā. Taču šo secinājumu papildina viens atklāts un skaidri uzrakstīts nosacījums: ja tiks atvēlēti līdzekļi transporta infrastruktūrai.

Viens no eirointegrācijas un transporta infrastruktūras attīstības elementiem — Eiropas standarta dzelzceļu tīkls Lietuvā. Jau pirms gada Lietuvas valdība pieņēma politisku lēmumu, ka valsts atbalsta projektējamā Eiropas standarta dzelzceļa būvi no Polijas robežas līdz Kauņai. Tika izveidota valdības komisija, lai sagatavotu ESD celtniecības projektēšanas un finansēšanas plānu. Ir iecerēts, ka ESD radīs iespējas vērst plašumā kravu nosūtīšanu, kombinējot dažādus transporta veidus. Rietumeiropas, it īpaši Vācijas, ceļi ir pārblīvēti. Polijas teritorijā ir ierobežota kravas automašīnu kustība. Nākas pārkārtoties un, kā agrāk, daļu kravu piegādāt pa dzelzceļu. Iecerētajā ESD projektā solīts izmantot arī lietuviešu apgūto tehnoloģiju. Pievienojoties jauno tehnoloģiju attīstībai, tiek plānots veikt testēšanu, lai ieviestu sistēmas, kurā vilcienam var ātri pārmainīt riteņu platumu atbilstoši sliežu ceļam.

Satiksmes ministrijā par Eiropas standartiem atbilstoša sliežu ceļa celtniecību tika prātots jau pirms dažiem gadiem. Vairākas ārvalstu konsultāciju firmas sniedza savus apsvērumus par iespējamo pārvadājumu plūsmu, aplēšot visas iespējas, ko pavērtu jaunais dzelzceļš. Pēc tam Satiksmes ministrija gandrīz divus gadus konsultējās ar pazīstamo vācu firmu "Krupp GfT", lai ESD būvē iesaistītu privāto kapitālu un šim projektam vispār nevajadzētu tērēt valsts budžeta līdzekļus.

Vācieši piedāvāja pat vairākus variantus. Viens no tiem paredzēja daļēji izmantot vecā platsliežu ceļa uzbērumu un inženierbūves, taču pēc pamatīgākas analīzes tika pieņemts spriedums, ka vajadzētu celt pavisam jaunu dzelzceļa līniju. Pēdējā vāciešu iesniegtajā projektā ieteikts ESD ierīkot no Polijas robežas līdz Kauņas dzelzceļam, būvējot uzbērumu pēc Eiropas standarta uzreiz diviem sliežu pāriem: pirmajā posmā likt sliedes tikai vienā ceļā, otru ierīkojot vienīgi uz inženierbūvēm (tiltiem, viaduktiem utt.). Sākumā jaunā līnija kalpotu tikai preču vilcieniem. Maksimālais ātrums — 120 kilometri stundā. Preču staciju domāts būvēt Kauņas rajonā — Rokeļos vai Karmēlavā. Vāciešiem, šķiet, vairāk patiktu Karmēlava, jo tur uzceltā stacija kļūtu par brīvās ekonomiskās zonas daļu, turklāt tur būtu iespējams ESD ierīkot līdz pašai pilsētai.

Satiksmes ministrijai kopā ar vācu firmu "Krupp GfT", izskaitļojot visu darāmo līdz pat sīkumiem, kļuva skaidrs, ka ar privāto kapitālu vien tādam darbu apjomam var arī nepietikt. Pagaidām vēl grūti aplēst, kad atmaksāsies ESD ieguldītie līdzekļi, bet privātie investētāji pie peļņas grib tikt pēc iespējas ātrāk. Tālab Satiksmes ministrija pielika ne mazumu pūļu, lai projekta īstenošanā aktīvi līdzdarbotos Polija un Vācija. Tad rastos iespēja kravu plūsmu no Berlīnes caur Varšavu novirzīt nevis Brestas, bet Kauņas virzienā. Tāds projekts solītu ātru peļņu arī privātajiem kapitāla ieguldītājiem.

Satiksmes ministra vietnieks A. Šakalis uzskata, ka to ESD projekta daļu, kas nebūs pakļauta privatizācijai, valstij pienāktos finansēt no saviem līdzekļiem. Pēc priekšaplēsēm, tas varētu būt ap 700 miljonu litu (viens lits — Ls 0,148). Turklāt šajā summā ir iekļauta tikai infrastruktūras cena, atstājot ārpusē komerciālos objektus — terminālus. Tagad jāmēģina piesaistīt privāto kapitālu. Satiksmes ministrija jau sākusi strādāt, lai iecerētajiem plāniem būtu stingrs pamats. Panākta vienošanās ar Poliju un izveidota kopīga abu valstu darba grupa. Izstrādājamā projekta uzdevums — tehniskā projekta veikšanai izsludināt starptautisku konkursu. Domājams, ka tajā piedalīsies gan lietuviešu, gan ārvalstu speciālisti. Tiesa, Satiksmes ministrijas Transporta investīciju direkcijas direktors Alberts Arūns uzskata, ka projektētājus tomēr nāksies meklēt ārzemēs, jo Lietuvā šāda veida augstas klases lietpratēju vienkārši nav.

Topošā 85 kilometrus garā trase patlaban vēl ir pusceļā starp ieceri un iemiesojumu dabā, taču jau tagad jāsāk risināt zemes īpašuma jautājumus — tā būs jāatpērk no privātīpašniekiem vai no dažādām institūcijām. Turklāt visiem, kam zeme atrodas iespējamās dzelzceļa līnijas tiešā tuvumā, ir svarīgi, kāds būs ESD projekta galīgais variants, jo no tā atkarīga viņu īpašuma izmantošana. Protams, nebūtu vēlams, lai kāda lauksaimnieka zemi dzelzceļš sadalītu uz pusēm, jo tas īpašniekam radītu nepārvaramus sarežģījumus.

Vēl kāds būtisks jautājums — kur un kā šķērsot Nemunu? Speciālisti uzskata, ka Kauņas hidroelektrostacijas tilta rezerves balsti bez bažām noderēs arī Eiropas standarta dzelzceļa ātrvilcienu skrējienam. Skaidrs arī tas, ka plānotajā trasē neiztiks bez vairāku viaduktu un gaisa tiltu būves. Cik to būs un tieši kurās vietās? Jo tiks iegūtas precīzākas atbildes uz šiem jautājumiem, jo vieglāk valdībai būs apstiprināt projekta galīgo variantu.

Nākotnē, uzbūvējot Eiropas standarta dzelzceļu līdz Kauņai, ņemot vērā arī Lietuvas kaimiņu — Latvijas un Igaunijas — vēlmes, šim dzelzceļam vajadzētu turpināties no Kauņas uz ziemeļiem. Ievērojot mūsdienu vides aizsardzības noteikumus, ESD vajadzētu savienot arī valsts galvenos tautsaimniecības centrus — Viļņu, Šauļus un Panevēžu.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim":

par Igauniju — Katrīna Ducmane; par Lietuvu — Evija Liparte un Andris Sproģis

 

 

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!