Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mūsu paaudzes izaicinājums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2000., Nr. 145/147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5081

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Netici savām ausīm!"

Vēl šajā numurā

26.04.2000., Nr. 145/147

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Mūsu paaudzes izaicinājums"

"Le Monde"

— 2000.04.17.

Intervija ar Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru.

Jautājums: Vai divos gados, reizē ar pirmo ES paplašināšanos uz austrumiem, Eiropa neatgriezīsies pie brīvās tirdzniecības zonas?

Atbilde: Tas būtu ievērojams solis atpakaļvirzienā. Franču un vācu tautas, lai cik arī nebūtu atšķirīgas, kopīgi vēlas tādu Eiropu, kas būtu spējīga darboties un kas nebūtu vienkārši brīvās tirdzniecības zona. Tas ir franču un vācu mērķis Eiropā. Galvenais ir saprast, ka mums, eiropiešiem, globalizācijā ir jārod mūsu īstais ceļš, mūsu sociālais taisnīgums, mūsu demokrātijas un kultūras forma. Katrs atsevišķi mēs to nesasniegsim. Lai šo ceļu atrastu, ir nepieciešama Eiropas paplašināšanās uz austrumiem, politiskā savienība. Tas ir mūsu paaudzes izaicinājums.

J.: Vai šī izaicinājuma pieņemšanai Eiropai nepietrūkst tās vadītāju, piemēram, Gerharda Šrēdera, Žaka Širaka un Lionela Žospēna, iztēles spēju, tālredzības?

A.: Nē. Šie līderi Eiropas nākotnes labā dara ļoti daudz. Francijā un Vācijā mēs reizē ar Fransuā Miterāna nāvi un Helmūta Kola aiziešanu esam piedzīvojuši paaudžu maiņu. Apgalvojums par tālredzības trūkumu nav pamatots, taču tas tiek arī pārspīlēti pieprasīts. Pašlaik mēs nerunājam tikai par monetāro, bet gan par politisko Eiropu, kas ir pēdējais šķērslis Eiropas vienotības ceļā. Abas mūsu galvaspilsētas aktīvi domā par stratēģiskajiem mērķiem, kas ļautu rast risinājumu konkrētām ES problēmām. Es domāju, ka abas mūsu valstis spēj izvēlēties šo virzienu, lai rastu vajadzīgo risinājumu un sasniegtu politiskos mērķus.

J.: Kā var cerēt panākt politisku savienību, ja Vācijas federālās zemes Bavārijas ministru prezidenta Edmunda Štoibera vadībā pieprasa Eiropas politikas reģionalizāciju?

A.: Runa nav par prasību pēc reģionalizācijas. Federālās zemes nav apmierinātas ar arvien lielākas varas piešķiršanu Briselei, negarantējot tām tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas ir demokrātiskās leģitimitātes jautājums. Tā kā mēs gatavojamies pieņemt būtiskākos lēmumus kvalificēta vairākuma balsojumā, galvenais ir saprast, kurš par ko lemj – federālās zemes, valstis vai ES. Arī Žaks Delors ir izteicies, ka ES nav nepieciešami vairāki simti direktīvu, bet ka tai ir jāpievēršas būtiskākajam. Tomēr neviena federālā zeme nenoraida Eiropas integrāciju.

J.: Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi nespēs izturēt vēl vienu triecienu Briselei.

A.: Izturēšanās pret Romano Prodi ir ārkārtīgi netaisnīga un neinteliģenta. Pēc iepriekšējās komisijas atkāpšanās jaunā Komisija ir uzņēmusies jaunu lomu. Vajadzētu dot tai laiku un iespēju strādāt.

J.: Vai Eiropas institūciju reformai, kas tiks ratificēta Nicas sanāksmē decembrī, būtu jāiešķir Vācijai ar tās 82 miljoniem iedzīvotāju par 30% vairāk balsu ES lēmumu pieņemšanā nekā Francijai, Itālijai vai Lielbritānijai?

A.: Mūsu vēlme ir sasniegt proporcionālu pārstāvību. Tomēr šis jautājums ietver arī psiholoģisku dimensiju. Vienojoties ar saviem partneriem, mums ir jāpanāk globāla mēroga vienošanās, kas attiecas arī uz komisāru skaitu un kvalificētā vairākuma balsojumu.

J.: Vai ir nepieciešamas jaunas Eiropas finansu reformas?

A.: Es pagaidām nevēlos runāt par šo jautājumu vēl pirms nākamās sanāksmes 2006.gadā. Taču, raugoties uz mūsu galvenajiem sāncenšiem Savienotajām Valstīm un Japānu, es brīnos, vai ES nevajadzētu izmantot savu budžetu jaunajām tehnoloģijām un zinātnei. Ir nepieciešams definēt jaunu budžeta sadalījumu, un tas attiecas arī uz lauksaimniecības budžeta problēmām.

J.: Kā palielināt sankcijas pret Austriju, ja jūs ar kancleru Šrēderu šajā jautājumā esat pilnīgi izolēti?

A.: Konstitūcija liek aizstāvēt Vācijas intereses. Tas nozīmē neļaut Haideram sašķelt ES šajā jautājumā. Es lieliski izprotu francūžu reakciju. Ja ES 14 dalībvalstis nereaģē vienoti, mēs nonākam pavisam citādā situācijā: Austrijai būtu jāsaskaras ar daudz ilgstošāku Izraēlas, ASV un citu valstu reakciju. Ņemot vērā to, ka tas attiecas uz kopējo lietu, mēs kalpojam ne vien ES, bet arī Austrijas interesēm. Es vēlos, lai Austrijas kanclers Šisels iesaistītu Haideru demokrātiskajā nometnē. Pašlaik mums jāļauj norimt Austrijas jautājuma noskaidrošanai. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai Haiders kļūtu par vācu problēmu.

J.: Jūs esat izteicies par Haideru, taču ne tik daudz par Čečeniju. Vai jūs īsumā neizklāstītu savu politiku par cilvēktiesībām?

A.: Maskavā man nācās grūti izšķirties, lai neizraisītu Vācijā pārmetumus par Krievijas aizstāvēšanu, jo es to nevēlos izolēt. Mēs esam ieinteresēti Kaukāza stabilitātē. Tas neattiecas tikai uz cilvēktiesībām vien. Mēs baidāmies, ka Maskavas politika var izraisīt visa reģiona un arī pašas Krievijas destabilizāciju. Es vienmēr esmu domājis, ka risinājums nav panākams citādi kā vien politiska līguma ceļā, kurā būtu iesaistītas visas Čečenijā iesaistītās puses, un nevis ar kara palīdzību, kurā tiek pieļauti masveida cilvēktiesību pārkāpumi. Mēs nepārprotami nosodām Maskavas lietotās nepieņemamās metodes pret čečeniem, kas nevar izlikties, ka tas ir karš pret teroristiem.

J.: Pastāv aizdomas, ka Vācijas valdība ir izgudrojusi slaveno Miloševiča plānu "Dzelzs zirgs", paredzot masveida kosoviešu deportāciju, lai pamatotu savu līdzdalību karā. Ko jūs varat par to teikt?

A.: Daži cenšas pārrakstīt vēsturi. Lai droši zinātu, ka šāds plāns pastāv, būtu nepieciešams atvērt Belgradas arhīvus. Kāds draugs valdībā mūs informēja par kauju sākšanu: kara sākšanā tam nebija nekādas nozīmes, un šī atklājuma laikā 1999.gada aprīlī nebija nekādas vajadzības pārliecināt par saviem uzskatiem. Šāda manipulācija maijā, piemēram, bija pilnīgi veltīga, jo karš turpinājās.

Arno Leparmentjē

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!