Vēstules

Par Izglītības likuma otrreizēju caurlūkošanu

Cienījamais Valsts prezidenta kungs!

Saeimā š.g. 29.oktobrī pieņemtais Izglītības likums satur virkni normu, kuras mums ir nepieņemamas. Runa iet par likuma normām, kas skar personas, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda. Pirmkārt, tā ir likuma 9.panta pirmā daļa un otrās daļas 2.punkts, kā arī pārejas noteikumu 9.punkts.

Minētās normas:

1) paredz pilnīgu pāreju uz latviešu apmācības valodu visās valsts un pašvaldību izglītību iestādēs, kurās iegūst augstāko, profesionālo vai vispārējo vidējo izglītību (1999.gada 1.septembrī augstākajās izglītības iestādēs un 2004.g. 1.septembrī pārējās augstākminētās izglītības iestādēs);

2) nedod garantijas arī pamatizglītības iegūšanai dzimtajā valodā valsts un pašvaldību izglītību iestādēs, jo šajās iestādēs mācību priekšmetus, kuri obligāti apgūstami latviešu valodā, nosaka Izglītības un zinātnes ministrija bez jebkādiem likumā norādītajiem ierobežojumiem;

3) nedod garantijas pakāpeniskai pārejai uz izglītību valsts valodā iestādēs, kurās iegūstama profesionālā vai vispārējā vidējā izglītība, jo arī šajām mācību iestādēm Izglītības un zinātnes ministrija nosaka (bez jebkādiem likumā norādītiem ierobežojumiem) mācību priekšmetus, kuri obligāti apgūstami latviešu valodā.

Likuma 9.panta 4.—6. daļa liedz mazākumtautību pārstāvjiem iespēju izmantot savu dzimto valodu, kārtojot profesionālās kvalifikācijas eksāmenus, iegūstot akadēmiskos grādus, paaugstinot kvalifikāciju un pārkvalificējoties uz valsts un pašvaldības budžetu rēķina.

Saskaņā ar likuma 50.pantu, ja pedagogam nav dokumenta, kurš apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, tad tas ir pielīdzināms tādiem ierobežojumiem strādāt par pedagogu kā sodāmība par tīšu noziegumu, ierobežota rīcībspēja, atņemtās vecāku tiesības. To var uzskatīt par tīšu mazākumtautību pārstāvju apvainošanu. Vēl vairāk. Tā kā saskaņā ar likuma 50.pantu minētam dokumentam ir jābūt arī pedagogiem, kas beiguši skolu ar latviešu apmācības valodu un kam līdz šim nebija uzstādītas prasības apliecināt valsts valodas prasmi, tad likuma stingra piemērošana bez attiecīgā pārejas perioda var novest pie mācību procesa paralīzes.

Saeimā 29.oktobrī pieņemtais Izglītības likums pilnīgi ignorē EDSA augstā komisāra Maksa van der Stula š.g. septembra rekomendācijas attiecībā uz Valodas likuma normām, kas skar etnisko minoritāšu izglītības jautājumus. Proti, minēto rekomendāciju 7.punktā tiek piedāvāts noteikt likumā minoritāšu izglītības garantijas sekojošā veidā: "Etniskajām minoritātēm ir tiesības iegūt pamatskolas izglītību galvenokārt mātes valodā, papildus apgūstot arī valsts valodu". Pie tam šīs normas otrā daļa ir piedāvāta kā aizvietojums formulējumam, ka mācību priekšmetus, kuri obligāti apgūstami latviešu valodā, nosaka Izglītības un zinātnes ministrija. Netika ņemts vērā arī rekomendāciju 15.punktā teiktais: "Lai gan pilnībā atbalstu pārejas noteikumus, kas paredz likuma īstenošanu izglītībā, es tomēr iesaku pārskatīt konkrētos ieviešanas datumus, lai varētu noteikt reālu grafiku, kas balstītos uz zinātnisku vērtējumu un pamatotu izglītības koncepciju".

Izglītības likuma normas, kas paredz pārvest etnisko minoritāšu izglītību uz izglītību galvenokārt latviešu valodā, ir pilnīgā pretrunā ar Pirmās republikas praksi, kad izglītības valodas izvēle valsts un pašvaldību izglītību iestādēs bija bērnu vecāku pārziņā.

Izglītības likumā paredzētā izglītības krievu valodā likvidācija, pat neskatoties uz to, ka tā Latvijas teritorijā pastāv jau vairāk par 100 gadiem, ir arī pretrunā ar starptautiskiem dokumentiem, kuros izglītības etnisko minoritāšu valodās izveide, saglabāšana un pilnveidošana ir pats svarīgākais uzdevums. Tā Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām un izglītību satur sekojošās normas:

• Valstīm ir maksimāli jārealizē mazākumtautību tiesības uz izglītību tās sekmējošā, aktīvā manierē (4. pants).

• Valstīm jārada apstākļi, kas dotu iespēju nacionālo mazākumtau-tību pārstāvības institūcijām nozīmīgā veidā piedalīties politikas un tās programmu izstrādāšanā un īstenošanā, kas skar nacionālo mazākumtautību izglītību (5. pants).

• Izglītības procesa pētījuma rezultāti liecina, ka pirmsskolas un bērnudārza līmenī ideāli būtu īstenot mācības bērna pamatvalodā (11. pants).

• Pētījumi norāda, ka arī pamatskolā mācību programmu vislabāk būtu pasniegt mazākumtautību valodā (12. pants).

• Vidusskolā liela daļa mācību priekšmetu būtu jāmāca mazākumtautību valodā (13. pants).

Izglītības likums stājas pretrunā ar Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību normām, kuras ietvertas šīs Konvencijas 5. panta otrā daļā (nacionālo minoritāšu personas aizsardzība no jebkādas darbības, kuras mērķis būtu asimilācija pret šīs personas gribu) un 12. panta trešā daļā (vienlīdzīga izglītības iespēju nodrošināšana visos līmeņos personām, kuras pieder pie nacionālām minoritātēm).

Minētās Izglītības likuma normas ierobežo (salīdzinājumā ar esošo līmeni) tiesības, kas paredzētas Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos dokumentos:

1. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 27. pants, kas liedz atņemt personai, kura pieder lingvistiskai minoritātei, tiesības lietot savu valodu.

2. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. papildprotokola 2. pants, kas prasa ievērot vecāku tiesības dot saviem bērniem izglītību pēc sava ieskata.

3. Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 1. pants, kas liedz iespēju slēgt pieeju jebkurai izglītības pakāpei vai veidam, kā arī ierobežot izglītību ar tās zemāko līmeni pēc valodas pazīmēm.

Jau esošo Latvijas lingvistisko minoritāšu tiesību likvidācija uz izglītību dzimtajā valodā ir pretrunā ar valstī izsludināto kursu uz sabiedrības integrāciju. Par to, lai Latvijas Izglītības likums garantētu valsts atbalstu visu pakāpju izglītības iestādēm, kurās mācības notiek krievu valodā, kā arī vidējās izglītības iestādēm ar Latvijā tradicionālo etnisko minoritāšu mācībvalodām, jau atklāti izteicās vairāk par astoņdesmit tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri parakstīja attiecīgo vēstuli Saeimas deputātiem. Neviena nacionālo minoritāšu sabiedriskā organizācija neizteica atbalstu Izglītības likumprojekta normām, kas skar minoritāšu izglītības jautājumus.

Pāreja uz izglītību latviešu valodā mazākumtautību skolās nav organizatoriski sagatavota, nav nepieciešamā pedagogu skaita, kuri spētu strādāt latviešu valodā, trūkst latviešu valodas skolotāju, kuri spētu kvalificēti pasniegt nelatviešiem latviešu valodu kā atsevišķu priekšmetu.

Vadoties no augstākminētā, lūdzam Jūs, Prezidenta kungs, Satversmes 71. pantā notiektā kārtībā, nosūtīt 1998. gada 29. oktobra pieņemto Izglītības likumu uz otrreizēju caurlūkošanu Saeimā.

Ar cieņu,

LR 7. Saeimas bloka

"Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāti

( 16 paraksti )