Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par situāciju valsts ceļu tīklā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2000., Nr. 145/147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5055

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Valsts prezidenta rīkojums Nr.2

Par Ministru kabinetu

Vēl šajā numurā

26.04.2000., Nr. 145/147

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par situāciju valsts ceļu tīklā

Satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19. aprīlī

Tas ir vispārzināms fakts, ka satiksmes intensitāte, transporta līdzekļu skaits un svars pieaug. Tai pašā laikā autoceļi dilst, turklāt intensīvāk, nekā spējam tos atjaunot. Atliktais ceļu remontdarbu deficīts jau sasniedzis 300 miljonus latu un strauji turpina pieaugt. Galvenās valsts attīstības un dzīvības artērijas — autoceļi — tuvojas pilnīgam sabrukumam. Vai Latvijas sabiedrība to apzinās? Domāju, ka ne. Kā ministrs par šo situāciju esmu centies informēt gan valdību, gan pašvaldību vadītājus, oficiālu sanāksmju dalībniekus, gan arī masu medijus. Arī ceļu speciālisti daudzkārt ir publiski pauduši savu satraukumu. Tomēr cilvēka vidusmēra psiholoģija balstās uz stereotipu — gan jau ceļu meistars aizsmērēs tās bedres, gan jau nogreiderēs, gan jau kaut kā un kaut kad. Tikai tad, kad ceļš kļūst neizbraucams autobusu satiksmei, sarosās gan prese, gan televīzija un meklē vainīgos. Vai tiešām Latvijas sabiedrība (tostarp arī politiķi) ceļu problēmu apjautīs tikai tad, kad tie kļūs neizbraucami? To nedrīkst pieļaut.

Šobrīd ir jāapzinās, ka naudas visām valsts saimniecības nozarēm nepietiek un pārskatāmā nākotnē arī nepietiks. Bet sabiedrībai tomēr ir jāuzstāj uz prioritātēm. Savukārt valdībai un Saeimai tās ir jānosaka. Autoceļi neapšaubāmi ir ne vien prioritāte, bet galvenā prioritāte, jo ar sabrukušiem ceļiem vispār nav iespējama nekāda valsts attīstība.

Protams, autoceļu sabrukums nesākās šodien vai vakar. Tas sākās deviņdesmito gadu sākumā, kad finansu trūkuma dēļ radās tā saucamā "šķēre", proti, atlikto remontdarbu apjoms jeb sabrukušie ceļi, no vienas puses, un atjaunoto ceļu kilometri, no otras. Lēnais finansu līdzekļu pieaugums ceļu remontam šo "šķēri" paver tikai vēl platāku.

vajadzībam. Līdz ar to samazinājās arī kredītu ņemšanas iespējas. Tadējādi kopējais finansējuma samazinājums autoceļiem šogad ir 15 miljoni latu. Valsts pamatbudžets bija draudīgā situācijā. Kaut kur vajadzēja ņemt naudu. Samazināja līdzekļus satiksmes nozarei. Kopumā par 25 procentiem. Tomēr attiecīgajos valdības sēžu protokolos ir ierakstīts satiksmes ministra īpašais viedoklis — ka šādu pamatbudžeta glābšanas gājienu nevaram atļauties ilgāk par vienu gadu.

Diemžēl, jau apstiprinot 2001. gada budžeta bāzi, tos pašus nožēlojamos un vēl neiedotos 4,7 miljonus Lauku ceļu programmai (2000.g.), valdība balsojot, svītroja no Satiksmes ministrijas budžeta. Līdz ar to zuda pēdējās ilūzijas.

Man pārmet — tā jau tikai tāda tehniska lieta, jūs par velti ceļat brēku, par budžetu vēl diskutēsim.

Jā, vēl diskutēsim (vai arī citi diskutēs), bet tad jau būs stipri par vēlu, jo budžeta pieņemšanas laikā valdība nekad nav diskutējusi un nediskutēs pēc būtības. Katrs ministrs šajās valdības sēdēs cīnās par savu nozari. Faktiski, tikai sabiedrības spiediens nosaka prioritātes, nevis ministri, apstiprinot budžetu.

Ko darīt? Varbūt tieši šis laiks ir vislabvēlīgākais, lai noteiktu prioritātes. Viena valdība it kā jau aizgājusi, otra it kā vēl nāk, un tieši tagad jaunajai valdībai ir jāsajūt sabiedrības attieksme daudzos svarīgos jautājumos. Autovadītāji maksā akcīzes nodokli par degvielu, un šai naudai remonta, atjaunošanas un uzturēšanas darbu veidā ir jānonāk atpakaļ uz ielām un ceļiem (85% apmērā). Es aicinu autovadītājus to stingri pieprasīt, jo tas ir ne vairāk ne mazāk kā taisnīgi un godīgi. Es aicinu arī Saeimas Tautsaimniecības komisiju, kurā ir visu frakciju pārstāvji un kura ir atbildīga par tautsaimniecības attīstību, nekavējoties iesniegt labojumus akcīzes nodokļa likumā ar nolūku atdot autoceļu finansēšanai vismaz noņemtos 10 procentus. Un, ticiet man, tas vēl nebūs nekāds sasniegums. Tas būs tikai minimums 2001. gada valsts budžetā autoceļu milzīgajām vajadzībām.

Īpašas ievērības cienīgas ir valdības attiecības ar Pasaules banku.

Vispirms Pasaules banka oficiālā izdevumā augstu novērtē Latvijas pieredzi autoceļu pārvaldīšanā un finansēšanā, kas faktiski ir pašas Pasaules bankas īstenotā pieredze Latvijā.

Pēc tam pie manis ierodas šīs starptautiskās organizācijas oficiālie pārstāvji un pauž dziļu ieinteresētību piedāvāt Pasaules bankas kredītus Latvijas autoceļu atjaunošanai. Pamato šo savu vēlmi ar mūsu autoceļu pārvaldīšanas, uzturēšanas un finansēšanas sistēmu, kuru uzskata par pilnīgi pieņemamu.

Turklāt Pasaules banka pauž gatavību dot kredītus pat reģionālajiem ceļiem, kas ir ļoti atšķirīgi no tā, ko piedāvā Eiropas Savienības institūcijas. Pēdējās interesējas tikai par galvenajiem maģistrālajiem ceļiem jeb transporta koridoriem un tiltiem uz tiem.

Bet kas notiek vienlaikus? Valdība paraksta apņemšanās rakstu, acīmredzot citai Pasaules bankas "frakcijai" (ja tā varētu teikt), proti, ņemt aizdevumu no šīs finansu institūcijas Latvijas ārējā parāda nomaksai un pie reizes nepalielināt iezīmēto nodokļu apjomu. Tā ir ļoti sarežģīta situācija. Es uzskatu, ja reiz Pasaules banka atbalsta mūsu iezīmēto nodokli par degvielu, kas tiek ņemts un izlietots pēc principa — "ceļu lietotājs maksā par ceļu", un, ja reiz Pasaules banka pozitīvi vērtē Latvijas pieredzi šajā jomā, liekot to pat par piemēru starptautiskā mērogā, tad mums šī duālā situācija ar Pasaules banku ir nopietni jāizdiskutē.

Ja neatjaunojam normu, ka 60 procenti no akcīzes nodokļa tiek novirzīti autoceļiem, tad Valsts Autoceļu fonds nevar ņemt kredītus, jo mums jau tā normālai finansu plūsmai trūkst manis pieminēto 15 miljonu latu. Pretējā gadījumā kredītu atmaksa jau pēc pāris gadiem paralizēs autoceļu uzturēšanu un atjaunošanu. Grozies, kā gribi, trūkst 15 miljonu.

Bedrīšu lāpīšana steidzīgi ir jāpārtrauc un tā vietā jānodarbojas ar tehnoloģiski un ekonomiski pamatotu ceļu virsmas apstrādi. Perspektīvā skatījumā tas ir ne vien lētāk, bet arī ceļš kļūst kvalitatīvāks. Kredīti autoceļu vajadzībām ir jāņem, turklāt samērā lielos apjomos, jo tikai tā var apturēt ceļu sabrukumu. Bet vienlaikus ir jābūt skaidram finansu mehānismam, kā šos kredītus atmaksāsim. Varianti ir divi — vai nu valsts pamatbudžets uzņemas attiecīgas saistības, vai arī ievērojami jāpalielina akcīzes nodokļa daļa speciālajā budžetā. Šis jautājums ir jāizšķir valdībai.

Protams, ir arī citi varianti, kurus, iespējams, šodien piedāvās, piemēram, Šķēles kungs. Nenoliedzami ceļu uzturēšanu un atjaunošanu vajag vēl dziļāk komercializēt. Uz to norāda arī pasaules prakse. Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu ceļu speciālisti ir spējīgi īsā laikā sagatavot konceptuālus lēmumus un tos īstenot. Tomēr, lai reformētu esošo ceļu uzturēšanas un atjaunošanas sistēmu, kuras mērķis būtu strauja līdzekļu piesaiste, ir nepieciešami vismaz divi gadi. Bet autoceļi nevar gaidīt, jo sākusies to sabrukšana, it sevišķi laukos. Ceļu uzturēšana un atjaunošana ir nepārtraukts process. Ceļinieku uzņēmumi nevar attīstīties pēc principa — viena partija dos naudu ceļiem, cita, nākot pie varas, nedos. Tad jau nākotnē Latvijas ceļu speciālistu ar izkoptajām ceļu būves tradīcijām gluži vienkārši vairs nebūs.

Ceļu uzturēšana un atjaunošana prasa noteiktu sagatavošanas tehnoloģiju, projektēšanu, izsoles, līgumu slēgšanu un tā tālāk. Liels darbs jāveic saskaņojot visus plānus ar pašvaldībām, kurām attiecībā uz reģionālajiem ceļiem ir jābūt galvenajai teikšanai. Tikai tā mēs varam attīstīt mūsu pašu būvētāju un restaurētāju jaudas un ceļu kvalitāti. Tāpēc 2001. gada budžetā ir jāparedz tie 60 akcīzes procenti Valsts autoceļu fondā (es saprotu, ka nepieciešams vēl vairāk), jāturpina sarunas ar Pasaules banku par aizdevumiem reģionālajiem ceļiem un paralēli jāturpina komercializēt autoceļu uzturēšanas un atjaunošanas sistēmu.

Sabiedrība gaida kvalitatīvus ceļus. Sabiedrība caur valdību ir pasūtītājs, no kura ir atkarīgs, vai tiek pasūtīta bedrīšu lāpīšana vai ceļu atjaunošana. Bet sabiedrība no ceļu meistariem prasa arīdzan kvalitatīvu darbu. Uz to ne vienu reizi vien esmu vērsis ceļinieku uzmanību. Jā, esmu daudzkārt pārliecinājies, ka ceļinieki strādā godprātīgi un ar atzīstamiem rezultātiem. Diemžēl es to nevaru nosaukt par vispārēju un absolūtu tendenci. Kaut vai viens piemērs. Kad man pagājušajā vasarā centās pierādīt, ka karstā laikā tā asfalta putra uz ceļiem ir normāla parādība, nu ziniet… tad es svīdu līdz ar ceļiem. Vasara atklāja ceļinieku trūkumus un kļūdas. Arī Rīgas pilsētā. Tomēr es ceru, ka ceļinieki no šīm kļūdām ir arī mācījušies. Ir jāpastāv kārtībai, kas nosaka, ka brāķdari remontē ceļu no jauna un uz sava rēķina.

Šī Dailes teātra zāle ir piedzīvojusi daudz smieklu un asaru. Ceru, ka šodien nedz smiesimies, nedz raudāsim, nedz aizvainosim, nedz apvainosimies, bet būsim lietišķi un konstruktīvi, lai sakārtotu to, kas izmisīgi sauc pēc kārtības. Tie ir autoceļi — valsts attīstības un mūsu labklājības priekšnosacījums, kā arī Latvijas vizītkarte un saikne ar pasauli.

Lai šo negatīvo procesu apturētu, pirms pāris gadiem Saeima 50 procentu vietā no akcīzes nodokļa ieņēmumiem autoceļu vajadzībām novirzīja 60 procentus. Tika pacelts arī pats akcīzes nodoklis benzīnam un dīzeļdegvielai. Tomēr arī šie pasākumi nevarēja novērst ceļu sabrukumu, jo nevar iegūt līdzekļus, ceļot degvielas cenas laikā, kad Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā un Krievijā tās ir zemākas.

Diemžēl, apstiprinot 2000. gada budžetu, valdība par desmit procentiem samazināja akcīzes nodokļa daļu autoceļu vajadzībam. Līdz ar to samazinājās arī kredītu ņemšanas iespējas. Tadējādi kopējais finansējuma samazinājums autoceļiem šogad ir 15 miljoni latu. Valsts pamatbudžets bija draudīgā situācijā. Kaut kur vajadzēja ņemt naudu. Samazināja līdzekļus satiksmes nozarei. Kopumā par 25 procentiem. Tomēr attiecīgajos valdības sēžu protokolos ir ierakstīts satiksmes ministra īpašais viedoklis — ka šādu pamatbudžeta glābšanas gājienu nevaram atļauties ilgāk par vienu gadu.

Diemžēl, jau apstiprinot 2001. gada budžeta bāzi, tos pašus nožēlojamos un vēl neiedotos 4,7 miljonus Lauku ceļu programmai (2000.g.), valdība balsojot, svītroja no Satiksmes ministrijas budžeta. Līdz ar to zuda pēdējās ilūzijas.

Man pārmet — tā jau tikai tāda tehniska lieta, jūs par velti ceļat brēku, par budžetu vēl diskutēsim.

Jā, vēl diskutēsim (vai arī citi diskutēs), bet tad jau būs stipri par vēlu, jo budžeta pieņemšanas laikā valdība nekad nav diskutējusi un nediskutēs pēc būtības. Katrs ministrs šajās valdības sēdēs cīnās par savu nozari. Faktiski, tikai sabiedrības spiediens nosaka prioritātes, nevis ministri, apstiprinot budžetu.

Ko darīt? Varbūt tieši šis laiks ir vislabvēlīgākais, lai noteiktu prioritātes. Viena valdība it kā jau aizgājusi, otra it kā vēl nāk, un tieši tagad jaunajai valdībai ir jāsajūt sabiedrības attieksme daudzos svarīgos jautājumos. Autovadītāji maksā akcīzes nodokli par degvielu, un šai naudai remonta, atjaunošanas un uzturēšanas darbu veidā ir jānonāk atpakaļ uz ielām un ceļiem (85% apmērā). Es aicinu autovadītājus to stingri pieprasīt, jo tas ir ne vairāk ne mazāk kā taisnīgi un godīgi. Es aicinu arī Saeimas Tautsaimniecības komisiju, kurā ir visu frakciju pārstāvji un kura ir atbildīga par tautsaimniecības attīstību, nekavējoties iesniegt labojumus akcīzes nodokļa likumā ar nolūku atdot autoceļu finansēšanai vismaz noņemtos 10 procentus. Un, ticiet man, tas vēl nebūs nekāds sasniegums. Tas būs tikai minimums 2001. gada valsts budžetā autoceļu milzīgajām vajadzībām.

Īpašas ievērības cienīgas ir valdības attiecības ar Pasaules banku.

Vispirms Pasaules banka oficiālā izdevumā augstu novērtē Latvijas pieredzi autoceļu pārvaldīšanā un finansēšanā, kas faktiski ir pašas Pasaules bankas īstenotā pieredze Latvijā.

Pēc tam pie manis ierodas šīs starptautiskās organizācijas oficiālie pārstāvji un pauž dziļu ieinteresētību piedāvāt Pasaules bankas kredītus Latvijas autoceļu atjaunošanai. Pamato šo savu vēlmi ar mūsu autoceļu pārvaldīšanas, uzturēšanas un finansēšanas sistēmu, kuru uzskata par pilnīgi pieņemamu.

Turklāt Pasaules banka pauž gatavību dot kredītus pat reģionālajiem ceļiem, kas ir ļoti atšķirīgi no tā, ko piedāvā Eiropas Savienības institūcijas. Pēdējās interesējas tikai par galvenajiem maģistrālajiem ceļiem jeb transporta koridoriem un tiltiem uz tiem.

Bet kas notiek vienlaikus? Valdība paraksta apņemšanās rakstu, acīmredzot citai Pasaules bankas "frakcijai" (ja tā varētu teikt), proti, ņemt aizdevumu no šīs finansu institūcijas Latvijas ārējā parāda nomaksai un pie reizes nepalielināt iezīmēto nodokļu apjomu. Tā ir ļoti sarežģīta situācija. Es uzskatu, ja reiz Pasaules banka atbalsta mūsu iezīmēto nodokli par degvielu, kas tiek ņemts un izlietots pēc principa — "ceļu lietotājs maksā par ceļu", un, ja reiz Pasaules banka pozitīvi vērtē Latvijas pieredzi šajā jomā, liekot to pat par piemēru starptautiskā mērogā, tad mums šī duālā situācija ar Pasaules banku ir nopietni jāizdiskutē.

Ja neatjaunojam normu, ka 60 procenti no akcīzes nodokļa tiek novirzīti autoceļiem, tad Valsts Autoceļu fonds nevar ņemt kredītus, jo mums jau tā normālai finansu plūsmai trūkst manis pieminēto 15 miljonu latu. Pretējā gadījumā kredītu atmaksa jau pēc pāris gadiem paralizēs autoceļu uzturēšanu un atjaunošanu. Grozies, kā gribi, trūkst 15 miljonu.

Bedrīšu lāpīšana steidzīgi ir jāpārtrauc un tā vietā jānodarbojas ar tehnoloģiski un ekonomiski pamatotu ceļu virsmas apstrādi. Perspektīvā skatījumā tas ir ne vien lētāk, bet arī ceļš kļūst kvalitatīvāks. Kredīti autoceļu vajadzībām ir jāņem, turklāt samērā lielos apjomos, jo tikai tā var apturēt ceļu sabrukumu. Bet vienlaikus ir jābūt skaidram finansu mehānismam, kā šos kredītus atmaksāsim. Varianti ir divi — vai nu valsts pamatbudžets uzņemas attiecīgas saistības, vai arī ievērojami jāpalielina akcīzes nodokļa daļa speciālajā budžetā. Šis jautājums ir jāizšķir valdībai.

Protams, ir arī citi varianti, kurus, iespējams, šodien piedāvās, piemēram, Šķēles kungs. Nenoliedzami ceļu uzturēšanu un atjaunošanu vajag vēl dziļāk komercializēt. Uz to norāda arī pasaules prakse. Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu ceļu speciālisti ir spējīgi īsā laikā sagatavot konceptuālus lēmumus un tos īstenot. Tomēr, lai reformētu esošo ceļu uzturēšanas un atjaunošanas sistēmu, kuras mērķis būtu strauja līdzekļu piesaiste, ir nepieciešami vismaz divi gadi. Bet autoceļi nevar gaidīt, jo sākusies to sabrukšana, it sevišķi laukos. Ceļu uzturēšana un atjaunošana ir nepārtraukts process. Ceļinieku uzņēmumi nevar attīstīties pēc principa — viena partija dos naudu ceļiem, cita, nākot pie varas, nedos. Tad jau nākotnē Latvijas ceļu speciālistu ar izkoptajām ceļu būves tradīcijām gluži vienkārši vairs nebūs.

Ceļu uzturēšana un atjaunošana prasa noteiktu sagatavošanas tehnoloģiju, projektēšanu, izsoles, līgumu slēgšanu un tā tālāk. Liels darbs jāveic saskaņojot visus plānus ar pašvaldībām, kurām attiecībā uz reģionālajiem ceļiem ir jābūt galvenajai teikšanai. Tikai tā mēs varam attīstīt mūsu pašu būvētāju un restaurētāju jaudas un ceļu kvalitāti. Tāpēc 2001. gada budžetā ir jāparedz tie 60 akcīzes procenti Valsts autoceļu fondā (es saprotu, ka nepieciešams vēl vairāk), jāturpina sarunas ar Pasaules banku par aizdevumiem reģionālajiem ceļiem un paralēli jāturpina komercializēt autoceļu uzturēšanas un atjaunošanas sistēmu.

Sabiedrība gaida kvalitatīvus ceļus. Sabiedrība caur valdību ir pasūtītājs, no kura ir atkarīgs, vai tiek pasūtīta bedrīšu lāpīšana vai ceļu atjaunošana. Bet sabiedrība no ceļu meistariem prasa arīdzan kvalitatīvu darbu. Uz to ne vienu reizi vien esmu vērsis ceļinieku uzmanību. Jā, esmu daudzkārt pārliecinājies, ka ceļinieki strādā godprātīgi un ar atzīstamiem rezultātiem. Diemžēl es to nevaru nosaukt par vispārēju un absolūtu tendenci. Kaut vai viens piemērs. Kad man pagājušajā vasarā centās pierādīt, ka karstā laikā tā asfalta putra uz ceļiem ir normāla parādība, nu ziniet… tad es svīdu līdz ar ceļiem. Vasara atklāja ceļinieku trūkumus un kļūdas. Arī Rīgas pilsētā. Tomēr es ceru, ka ceļinieki no šīm kļūdām ir arī mācījušies. Ir jāpastāv kārtībai, kas nosaka, ka brāķdari remontē ceļu no jauna un uz sava rēķina.

Šī Dailes teātra zāle ir piedzīvojusi daudz smieklu un asaru. Ceru, ka šodien nedz smiesimies, nedz raudāsim, nedz aizvainosim, nedz apvainosimies, bet būsim lietišķi un konstruktīvi, lai sakārtotu to, kas izmisīgi sauc pēc kārtības. Tie ir autoceļi — valsts attīstības un mūsu labklājības priekšnosacījums, kā arī Latvijas vizītkarte un saikne ar pasauli.

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19 aprīlī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!