MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Kopā būt — tas ir vairāk nekā mīlestība

Margita Gūtmane:

Piemineklis Čaks jeb nekroloģisks apcerējums

Pēdējos gados diezgan daudz tiek runāts par "kultūras atmiņu" (kas ir patapinājums no "kolektīvās atmiņas"). Izrādās, ka ne tikai saturs, bet arī atmiņu veids vairs nav pats par sevi saprotams (kā rāda, piemēram, pēdējo nedēļu diskusijas ap Raiņa un Aspazijas memoriālo vasarnīcu Majoros). Kultūras atmiņa acīmredzot kļūst par problēmu, ja dzīvā atmiņa sāk pazust.

Viena no pirmajām "kultūras atmiņām" aprakstīta Piektajā Mozus grāmatā, kad 40 gadus pēc padzīšanas no Ēģiptes un pēdējā šī notikuma aculiecinieka nāves atmiņas par notikušo bija jāpieraksta. Dzīvā atmiņa kļuva par kanonu jeb institūciju. Reliģiskā ziņā par kultūras atmiņu.

Gandrīz 50 gadus pēc Čaka nāves (1950) dzīvā atmiņa ir gandrīz pazudusi. Ko vēl atceras par Čaku, tas viss jau pateikts. Gan trimdā, gan Latvijā. Turklāt vairākkārt. Atmiņas sāk kļūt par rituālu, kas atkārtojas. Pārlasot gan Latvijā, gan trimdā izdotās atmiņas, atklājas viena lieta — tās ir ārkārtīgi pretrunīgas, jo atkarīgas no tā laika, kurā rakstītas. Diez vai visi, kas pārstāvēti grāmatā "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku", šodien tur tiktu uzņemti. Un vai Anšlava Eglīša un Jāņa Rudzīša stipri kategoriskie vērtējumi šodienas skatījumā tā spētu pastāvēt. Dažas atmiņas arī man ir par Čaku — bet tās ir Veronikas Strēlertes stāstītās. Latviešu kolektīvā atmiņa šodien ir saistīta ar tādiem jēdzieniem kā "totalitārisma sekas", "krievu okupācija" utt. — Latvijā, visā Austrumeiropā, ir problēmas atjaunot zaudēto vēsturisko kontinuitāti. Komunisms mēģināja veidot "cilvēku bez atmiņas", bet neizdevās iznīcināt pašu "atmiņu". Atmiņas vietā palika "balti plankumi".

Nupat, rakstot recenziju par Česlava Miloša "sagūstīto prātu", es citēju kādu horvātu rakstnieci, kas stāsta par rakstnieku, kas intervijā ārzemju žurnālistam apgalvojis, ka pret viņu bija vērstas represijas, viņa grāmatas bijušas aizliegtas un viņš sēdējis cietumā. Nekas no tā nav patiesībā noticis, bet horvātiete turpina: "Es neticu, ka viņš meloja. Padots mediju "brainwashing" (smadzeņu skalošanai — red.), "aizmiršanas teroram" un kolektīvam spiedienam, viņš bija aizmirsis savu privāto stāstu, neapzināti to retušējis, un izrunātie meli vispārējā kontekstā bija kļuvuši par pieņemamu patiesību."

Kas šodien ir patiesība par Čaku? — Es lasu Jāni Rudzīti un –— mulstu. Es lasu Silvijas Radzobes "Brošūru pr manu naidu" — un mulstu. Kā es varu nodot liecību bez liecinieka? Citiem vārdiem: kā dzīvā atmiņa šodien var kļūt par kultūras atmiņu, nesastingstot simbolos? Vai folklorizētās tradīcijās? Kā tas notika vēl nesenā pagātnē? Kad aizsardzības mehānismā atmiņa sastinga?

Pretēji tradīcijai kultūras atmiņa ir dinamisks jēdziens. Runa ir par kultūras pašdinamiku, par pārstāstījuma pārveidojumu. Šodienā.

Kas notiek, ja dzīvā atmiņa nepārtop kulturālā formā? Kas patur saistības ar pagātni, bet reizē spēj pielāgoties jaunajai situācijai? — Interpretācija tādā gadījumā kļūst rituāls. Mēs atceramies, ka mēs atceramies un pret ko mēs atceramies, bet mēs vairs neatceramies, ko mēs atceramies. Mums ir vairs darīšana tikai ar simbolu dzīvi — bet ne vairs dzīves simboliem.

Mēs rādām savas brūces, kas savā veidā ir garīgs eksibicionisms un pieder pie mūsu neveiksmju kultūras. Mēs baudām savas ciešanas. Pliekanā un sentimentālā veidā. Atmiņas vairs nesniedzas pāri simboliem un ir zaudējušas savu integrējošo spēku. Līdzsvari ir sašķobījušies, jo mēs esam pazaudējuši ētiskās dimensijas iepretī laikam. Bet ir jāsaprot elementārais fakts, ka patiesībai var piekļūt tikai caur ideju konfliktu — ir jāiztur pretrunas.

Citiem vārdiem izsakot — tā ir kārtējoreiz sabiedrības un indivīda identitātes problēma.

Un Čaks? Diez vai viņa "atvērtās brūces", pa kurām tik daudzi ir slampājuši, šodien jau sadzijušas. Toties par savām es gribu teikt ar Čaka vārdiem ciklā "Rīga".

Es tavus putekļus lieku

Savās rētās, lai tad tās rimst...

Runa Aleksandra Čaka dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrībā 1998.gada 27.oktobrī

Līdzās dzejnieka dzimšanas dienas viesu grāmatai — arī "Latvijas Vēstneša" apceres par Aleksandra Čaka logiem Bruņinieku ielā

Dažādas paaudzes šovakar kopā pulcējusi dzejas mīlestība — daļa no dzejnieka dzimšanas dienas viesiem

Aleksandra Čaka 97. dzimšanas dienā, 27. oktobrī, viņa sienās

Laiks lēni un nemanāmi aizslīd kā smiltis caur pirkstiem, aizklidzina kā vientuļš ormanis pa Marijas ielas bruģi. Un līdzi laikam aiziet arī tā dzīvie liecinieki, dodot vietu nākamajām paaudzēm.

Paliek vien dzejnieks. Vienlaikus kopā ar līdzaudžiem taisaulē un tepat mums blakus — savos vārdos, pantos un tēlos, tajā netveramajā noskaņā un izjūtā, kas reizēm atnāk pie katra vienatnē kā bikla dūja. Vai Aleksandra Čaka dzejas pasaule ir atslēdzama arī kopus spēkiem? Tomēr. To savulaik apliecināja leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" Rīgā un Tallinā. Un vēl viens apstiprinājums ir pārpilnā Zelta zāle Rīgas Latviešu biedrībā Aleksandra Čaka 97. dzimšanas dienas sarīkojumā.

Skolu jaunatne, studenti, rakstnieki, gleznotāji, aktieri, ierēdņi, strādnieki, pensionāri, 6. un 7. Saeimas deputāti. Tik dažādus cilvēkus un paaudzes pulcē dzeja, kas dzimusi pirms pusgadsimta un agrāk — šogad aprit 70 gadu, kopš iznāca pirmās Čaka dzejas grāmatiņas. To savos ievadvārdos atgādina dzejnieka muzejdzīvokļa vadītāja Andra Konste, atsaucot atmiņā iepriekšējo dzejas vakaru pagājušajā gadā, kad visa rīkotājs bija Aleksandra Čaka dzejas lielais cienītājs režisors Pēteris Pētersons. Pērn tajā vakarā viņš tik ļoti dzīvoja līdzi visam notiekošajam, ka pat aizmirsa nolasīt sagatavoto runu. Nu režisora paredzētās runas vietā ir klusuma mirkļi — tik blīvi, ka aiz tiem gandrīz pavīd paša Pētera Pētersona stiegrotais stāvs un dzirdami vārdi: "Kopā būt — tas ir vairāk nekā mīlestība."

Atpakaļ pie Aleksandra Čaka savā runā atgriež Margita Gūtmane, kas nu jau vairākus gadus ir Latvijā, bet rakstnieces gaitas sākusi un arī jaunākajai paaudzei labi pazīstamo "Minkānu" pasaulē laidusi trimdā. "Līdzsvari ir sašķobījušies, jo mēs esam pazaudējuši ētiskās dimensijas iepretī laikam. Bet ir jāsaprot elementārais fakts, ka patiesībai var piekļūt tikai caur ideju konfliktu — ir jāiztur pretrunas."

Vilis Daudziņš rāda pretrunas, kas ir dzejnieka dzīvē un darbā, vairs necenšoties arī ārēji līdzināties dzejniekam, kā tas bija televīzijas uzvedumā, kad aktieris pārsteidza skatītājus ar kaili noskūto pakausi. Taču nākamībā var būt visādi, jo Andra Konste, bārstoties ar iecerēm, pasviež domu, ka muzejs varētu dibināt plikgalvju klubu un pat rīkot konkursu par čakiskāko galvas formu.

Tik pazīstamie dzejoļi. Arī "Gredzens":

Glābdams sirdi no tevis

To paslēpu plauktā

Starp grāmatām sirmām,

Atmiņām, izdzertām glāzēm.

Trīs garas sveces —

Sarkanu, zilu un melnu —

Es iededzu reizē.

Un trīs dzeltenas liesmu mēlītes tiešām sāk svečturī savu dzīvi viena dzejas vakara garumā.

Uldis Stabulnieks skaļi atzīstas mīlestībā pret Aleksandra Čaka dzeju — tā rosinājusi meklēt notis dažādos gados ne vienai vien dziesmai. Vēl arvien palicis gandarījums, ka izdevies sastapties ar dzejoļiem, kas, ietērpti skaņās, paša autora sniegumā arī tiek celti priekšā.

Un tad Dzejnieks, Spēlmanis jeb aktieris Imants Skrastiņš ar Andreju Laukmani pie klavierēm. Lai arī laiks, kas aizvirpuļo kopā ar pēdējām rudens lapām, nevienu nepadara jaunāku, Spēlmanis atkal darbojas tikpat piesātināti kā pirms gadsimta ceturkšņa. Par spīti tam, ka nu jau gadiem nav kāpts uz skatuves dēļiem. Pa vidu dažas improvizācijas, arī senas Rīgas ziņģes, izvilkumi no "Umurkumura", "Poēmas par ormani", kopdziesma "Tev", kas cauri smeldzei sirdī vieš gaišumu un cerību.

Izskaņā visām paaudzēm, bet jaunībai jo īpaši piederošā "Atzīšanās":

Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu...

Andra Konste nopūš sarkano, zilo un melno sveci un pauž cerību, ka ikviens šajā rudenīgajā novakarē ir kļuvis mazliet bagātāks — ar mīlestību. Un kopā būt — tas ir vairāk nekā mīlestība.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs "LV"

Andra Konste atgādina, ka būt kopā — tas ir vairāk nekā mīlestība

Imants Skrastiņš sēž uz krēsla atzveltnes kā ormanis uz bukas

Andrejs Laukmanis sarunājas ar publiku tikai caur klavierēm

Uldis Stabulnieks atzīstas mīlestībā

Vilis Daudziņš glābj sirdi starp grāmatām sirmām