• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu nams, latviešu galds - mūsu gara nesēji. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.10.1998., Nr. 284/285 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50005

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsās

Vēl šajā numurā

02.10.1998., Nr. 284/285

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Latviešu nams, latviešu galds — mūsu gara nesēji

Mājturība: dzīvē, zinātnē, cauri gadiem

K3.JPG (24828 BYTES)
Konferences atbildīgā rīkotāja, LLU pedagoģijas doktore Vija Dišlere

K1.JPG (25165 BYTES)
un pedagoģijas maģistre Dace Rieksta ar savu darbu "Mājturība 6. klasei"

K5.JPG (20486 BYTES)
Gan ziņotāju, gan klausītāju pulkā — LLU mācību prorektors Pēteris Bušmanis (attēlā pirmais no kreisās) un Daugavpils Pedago-ģiskās universitātes rektors Jānis Pokulis

K2.JPG (15619 BYTES)
savu veltījumu lasa Ārija Kalpaka–Grundmane (ASV), attēlā tālākajā plānā — konferences tēžu (230 lpp.) zinātniskais redaktors Guntis Rudzītis, kura grāmatas izdotas 21 pasaules valodā 80 miljonu eksemplāros un kuru visi sveic ar kārtējo pasaules mēroga apbalvojumu — Kembridžas universitātes Starptautiskā bibliogrāfijas centra sudraba medaļu ("XX gadsimta apbalvojums par sasniegumiem").

K6.JPG (14547 BYTES)
LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāne Daina Kārkliņa paziņo par kārtējo Marijas Ķeņģes (Austrālija) vārdstipendiju piešķiršanu šodienas mājturības specialitātes studentēm Santai Vincukovai, Ilzei Eglei, Gundegai Cerai un Jolantai Jēkabsonei.

K4.JPG (14955 BYTES)
LLU rektors Voldemārs Strīķis un Austrālijas Daugavas vanadze, māksliniece, mākslas pedagoģe Anita Misiņa Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Septembra beigās Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) Jelgavā un Saulainē — bijušajā Kaucmindes Mājturības seminārā — notika vērienīga starptautiska zinātniskā un praktiskā konference "Mājturības pedagoģiskās aktualitātes". Tā bija jau otrā, apliecinot, ka šajā specialitātē LLU ir līdzvērtīga partnere citām Eiropas valstīm. Bija patīkami redzēt, ka augstskola Jelgavā iet sadarbības kopsolī ar Latvijas augstskolām, kuru interešu lokā ir mājturība ne tikai vēsturiskā, bet jo vairāk — mūsdienu izpratnē. Konferencē piedalījās sešas Latvijas augstskolas. Referātus nolasīja pārstāves no Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Lietuvas, Krievijas (Novgorodas institūts), ASV un Austrālijas. Kopumā konferencē varēja dzirdēt ap 90 referātus.

Konferenci atklāja Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents Voldemārs Strīķis. Mājturības izglītības pagātni, tagadni un nākotni iztirzāja LLU Ārlietu daļas vadītāja, bijusī ilggadējā Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātes dekāne profesore Ināra Melgalve un pašreizējā Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāne docente Daina Kārkliņa. Šī konference bija veltīta Latvijas Mājturības institūta dibināšanas 60. gadadienai un šī institūta ilggadējās vadītājas Olgas Stakles–Kulitānes 110. dzimšanas dienas atcerei. Tādēļ atskatu uz pagātni un ieskatu nākotnē sāksim ar Ārijas Kalpakas–Grundmanes pārdomām. Tas ir pieskāriens sensenai un vienmēr jaunai aprisei "Sieviete — ģimenes, mājas gara veidotāja".

Dzīve nestāv uz vietas, tā vienmēr ir augšanas un pārveidošanās procesā. Katra diena nes jauninājumus, izgudrojumus un sasniegumus. (..) Sievieti Radītājs ir svētījis, piešķirdams sirdi — lai mīlētu, prātu — lai mācītos, un rokas — lai dotu. Sieviete ir apveltīta ar intelektuālo domāšanu, bagātu jūtu dzīvi, ar uzdevumu būt mātei — dzīvības devējai, kas iemieso vārdos neizsakāmo, neatņemamo, nepārveidojamo mātes mīlestību. Lai cik atšķirīgas būtu sievietes tiesības, izglītības pakāpes, to paražas un tikumi, mātes sirds paliek tā pati. Iejūtas ir sievietes stiprā puse, iejūta ir vienīgais ceļš uz cilvēka dvēseli. Tā sieviete māte tiek salīdzināta ar sauli, gaismu. Māte, Saule un bite labi sader kopā, atgādina Zenta Mauriņa, jo viņas ir nenogurstošas devējas.

Notiek paaudžu maiņas. Mainoties laikmetiem, mainās sievietes tipi, un katrai tautai izveidojas savs sievišķības ideāls. Bet sievietes būtība, uzdevums vieno paaudzes, laikmetus. Paaudžu paaudzes ir apstiprinājušas, ka sieviete māte ir ģimenes dvēsele, ģimenes pavarda uguns sargātāja, glabātāja, uzturētāja un veidotāja. Ģimenes gara veidošana ir arī tēva pienākums, uzdevums, bet dzīve ir pierādījusi, ka sieviete veikusi un veic vislielāko daļu.

Par ģimenes garu dēvējam mājas gaisotni, ģimenes dzīves īpato stilu, veidu. Ieejot kādā mājā pirmo reizi, mēs īsā laikā izjūtam, kādu garu saņemam, kāds gars valda ģimenē. Namamātes, namatēva, piederīgo izturēšanās, apkārtējā vide, mājas iekārta ir būtiska, un no pirmajām sarunām iegūstam priekšstatu, kāds mājas gars valda: viesmīlīgs, draudzīgs, latvisks, patriotisks, sirsnīgs, vienkāršs jebšu atturīgs, vēss, šaurs, noslēpumains, izvairīgs. Iepazīstoties īsākā vai garākā laika sprīdī, mēs līdzi paņemam pirmo iespaidu, vērtējumu, raksturojam to, kāds stils vai gars valda šai mājā. Ikvienai ģimenei var būt vēl īpatnēji raksturīgs ģimenes gars — māksliniecisks, muzikāls, dziesmu, joku, humora bagātināts. Ģimeni saista, kopā tur ģimenes gars. Ģimenes tradīcijas, tikumi, kas pāriet un dzīvo no vienas paaudzes otrā un tālāk, ir tautas dzīves noturības un augšupejas skaists un vērtīgs apliecinājums. Tādējādi ģimenes gars pamazām veido dzimtas, kopienas garu un tālāk tautas garu. Dažāds un daudzkrāsains ir ģimenes gars, tāpat kā dažādas ir kopības, kas šo garu veido. Domājot par latviešu ģimeni, latviešu māju, latviešu ģimenes gara ideālu, varam atzīt, saskatīt visvēlamāko — tādu, kas atbilst latviešu tautas tikumiem un dvēselei. Par latviskiem tikumiem uzskatām godaprātu, sirsnību, viesmīlību, čaklumu, strādīgumu, optimistisku ticību dzīvei, dzīvesprieku, centību pēc izglītības, tēvu zemes mīlestību, dievbijību, kas kopā veido latvisku garu.

Vecāku, skolas un valsts vadības ieaudzinātā tēvzemes mīlestība man lika atgriezties tēvu zemē pēc vairāk nekā pusgadsimta trimdā. Biju piekususi, cīnoties svešumā, lai audzinātu un sargātu latviešu jaunatni no asimilēšanās, lai sirdīs iesētu tēvzemes mīlestības sēkliņu, lai svešumā saglabātu latviešus Latvijai. Diemžēl meklētā tēvu zemes mīlestība tagad atjaunotajā Latvijā daudzējādā ziņā ir zudusi. Ilgie okupācijas gadi divās paaudzēs ir iznīcinājuši latviešu pašapziņu, pašlepnumu, tēvu zemes mīlestību. Par to klusē valdība, prese. Tādēļ te paveras liels darba lauks sievietei, jaunajām mājturībniecēm latviskā, patriotiskā gara audzināšanā mājās, skolās, sabiedrībā. Lai tēvu zemes mīlestības apliecinājums uzzied domās, vārdos un darbos, lai vēsturiskais mantojums — valoda, kultūra, tradīcijas, paražas, etnogrāfija, Latvijas vēsture — ir ikdienas pamatā, lai īsts latviešu gars iemājo ikvienā. To spēj latviešu sieviete — māte, bērna pirmā audzinātāja, viņas būtība. Darbs ir nemainīgs audžu audzēs, un tā ir saite, kas vieno manu paaudzi ar tagadējo, vienos ar nākamo audzi. Būtiskās gara vērtības nezūd, tās aug un ar katru nākamo audzi uzzied krāšņāk.

Visos vecumos jāmācās, jāmācās visu mūžu. Ņemsim zinības, gudrības no visas pasaules, bet ļoti kritiski izvērtēsim. Latviešu tautas garam svešo, nederīgo izravēsim, aizmetīsim, labo, vērtīgo paturēsim.

Savas pārdomas par mājas un ģimenes garu vēlētos rezumēt ar profesora Paula Dāles atziņām:

"Fiziski un garīgi vesela ģimene ir tautas un valsts dzīves un nākotnes stiprais pamats. Kur šī asins un dvēseļu tuvības saitēm vienotā cilvēku kopība top vāja, sagandējas un irst, tur izvirst arī tautas plašāki slāņi, un līdz ar to tie gremdē tautas stiprumu un posta valsts labklājības un drošības pamatus.

Ja latviešu ģimene, kas grib veidoties un apzināties sevi par bioloģisku un garīgu kopību un veselumu, kas apzinās arī savu atbildību pret tautas nākotni, veidos savu garu uz nupat minēto īpašību pamata, tad tā pareizi būs attaisnojusi savu eksistenci un kļuvusi par tautas organisma veselīgu sastāvdaļu. Tad tā iekļausies tautas garā, lai celtu tā spēku un varenību."

Pēc Kaucmindes Mājturības semināra (KMS) un Latvijas Mājturības institūta (LMI) daudzveidīgā devuma pusgadsimtu ilgās noklusēšanas būtu lietderīgs īss ieskats mājturības izglītības vēsturē. Līdz Pirmajam pasaules karam latviešu censoņiem neizdevās atvērt savu mājturības skolu. To sekmēja brīvās Latvijas valsts izveidošanās. 1920. gadā Rīgas lauksaimniecības biedrību pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrību (LLC), un tā uzskatīja par savu pienākumu rūpēties par lauku jaunatnes izglītību un speciālistu sagatavošanu lauksaimniecības un mājsaimniecības nozarēs. Šajā biedrībā darbojās un to atbalstīja daudzi agronomi, ekonomisti un sabiedriskie darbinieki, piemēram, Arturs Alberings, Ernests Bauers, Jānis Blumbergs, Hugo Celmiņš, Hermanis Enzeliņš, Jūlijs Ērglis, Vilis Gulbis, Pāvils Kreišmanis, Vilis Skubiņš, Pēteris Trēziņš, Kārlis Ulmanis un Jānis Vārsbergs. LLC valde nolēma atvērt viengadīgu mājturības skolu praktisko lauksaimnieču apmācīšanai un mājturības semināru, kas sagatavotu mājturības skolotājas un instruktores. Par piemērotāko atzina Kaucmindes (toreizējā rakstībā — Kaucemindes) muižu Zemgalē, netālu no Bauskas, kas tajā laikā bija Zemkopības ministrijas pārziņā. 1922. gadā ministrija šo muižu iznomāja LLC un atļāva tur atvērt mājturības skolu un semināru. Viens no ministrijas noteikumiem bija uzlabot satiksmes iespējas ar kādreizējās muižas centru. LLC vienojās ar Dzelzceļu virsvaldi par stacijas iekārtošanu muižas tuvumā. Tā radās Īslīces stacija, kas ilgus gadus kalpoja Kaucmindes skolas, semināra un saimniecības vajadzībām.

Otrs svarīgs noteikums bija — muižas saimniecībai jāsedz abu mācību iestāžu iekārtošana un uzturēšana. Tas sākuma gados nebija viegli. Gan skolu, gan semināra vēsture bijusi sarežģīta. Seminārā mācības notika vasarā Kaucmindē, ziemā — Rīgā. Semināra vajadzībām LLC atbrīvoja savā namā, Baznīcas ielā 4a, augšējo stāvu. To attiecīgi pārbūvēja. Dažām mācībām sarunāja telpas kaimiņu skolās. Izmantojot mājturības skolas pieredzi, 1923. gadā mācības uzsāka Kaucmindes Mājturības seminārs. Tā mērķis — sagatavot mājturības un rokdarbu skolotājas skolām un mazpulku organizācijām, instruktores mājturībā, turklāt dot sievietēm dzīvē nepieciešamo mājturības izglītību. Tādējādi Kaucmindes Mājturības seminārs kļuva par vienīgo šāda veida mājturības mācību iestādi Latvijā. Mācību plāni un mācību ilgums bija elastīgs, bieži mainījās atkarībā no saimnieciskās situācijas.

Kaucmindes Mājturības semināra absolventu biedrība 1938. gada 10. jūlijā Kaucmindē sarīkoja plašu absolventu sanāksmi, ieradās toreizējais zemkopības ministrs Jānis Birznieks.

Viņš teica: (..) Valsts prezidents šodien man uzdeva nodot viņa vislabākos sveicienus. Man ir prieks paziņot, ka tagad Kaucmindes Mājturības seminārs ir pārdēvēts par Latvijas Mājturības institūtu. (..) Tagad jūs būsiet nevis semināristes, bet gan mājsaimniecībā akadēmiski izglītotas sievietes. Jelgavā būs lauksaimniecības akadēmija, bet Mājturības institūts būs otrā akadēmija mūsu otrās lauku dzīves izveidošanai. (..)"

Jau KMS mācības bija vispusīgas un vienmēr to programmas pilnveidoja. Vienā no iespiestajiem mācību noteikumiem redzams, ka priekšmeti iedalījās vispārizglītojošos un speciālajos. Te mācīja arī lauksaimniecības pamatus. Speciālie priekšmeti — barības mācība, ēdienu gatavošana, rokdarbi, mājturības tehnoloģija, grāmatvedība, kooperācija — bieži iedalījās pakārtotos mācību priekšmetos. Var tikai apbrīnot to, kāda vērība tolaik tika veltīta vispārizglītojošo priekšmetu mācīšanai: latviešu valoda (retorika un stilistika), ētika, higiēna, psiholoģija, pedagoģija, didaktika, skolvadība, māksla, mūzika un dziedāšana, fiziskā audzināšana. Mācīt speciālos priekšmetus semināra pirmajos darbības gados aicināja arī vācbaltietes. Taču drīz vien pirmās absolventes kaucmindietes papildināja savas zināšanas Latvijā un daudzās Eiropas valstīs un kļuva te par skolotājām. Daudzi Latvijas Universitātes mācībspēki un mākslinieki vadīja nodarbības un praktiskos darbus gan seminārā, gan institūtā. Te strādāja docenti Jānis Amtmanis, Teodors Celms, Pauls Dāle, Pēteris Delle, Alberts Frejs, Kārlis Kārkliņš, Pāvils Kreišmanis, Dagmāra Niedra–Talce, Eduards Pētersons, Jānis Siliņš, Jūlijs Students, Jēkabs Velme, Alfrēds Voldemārs Tauriņš. Arī vairāki augstskolu profesori: Eduards Balodis, Aleksandrs Dauge, Kārlis Dišlers, Augusts Kirhenšteins, Kārlis Kundziņš, Voldemārs Maldonis, Kārlis Straubergs. Šo uzskatījumu vēl varētu papildināt. Mākslas priekšmetus mācīja, piemēram, Ernests Brastiņš, Jēkabs Bīne, Arvids Dzērvītis. Dziedāšanu un mūzikas teoriju — komponists Jēkabs Graubiņš, Jānis Norvilis un citi.

Pilnīgāku priekšstatu par mācību un studiju saturu var iegūt grāmatā par Kaucmindes Mājturības semināru un Latvijas Mājturības institūtu (skat. titullapu attēlā). Tādēļ vēl tikai dažas piebildes. Ēdienu gatavošanā galvenokārt tika ievērots, lai uzturs būtu veselīgs, daudzpusīgs un tas nezaudētu barības vērtības. Ar 1935. gadu seminārā vairāk uzmanības sāka veltīt tautas mākslai un folklorai. Tika svinēti Mārtiņi, Meteņi, Ūsiņi, Ziemassvētki, Lieldienas un citi svētki. Arī uzturmācībā vairāk pievērsās tradicionālo latvisko ēdienu gatavošanai un pasniegšanai, īpaši pašu zemes produktu izmantošanai. Ēdienu gatavošanā un pasniegšanā tika ievērota augstākā mērā tīrība un izrotājumos — atturība. Liela nozīme bija arī gaumīgiem traukiem un galda klājumam. Meitenes apguva galvenokārt latvisko galdu klāšanas prasmi. Par to liecina fotomākslinieka Jāņa Lerha (1904—1967) arhīvā atrastie apmēram 50 galda klājumu veidi, piemēram: "Meteņa dienas galda klāšana", "Saldā ēdiena galds", "Mārtiņu dienas galds", "Lieldienu galds", Ziemassvētku galdu klājumi. Uzturmācības programmā iekļāva arī tā saucamos modernos galda klājumus, kuros izmantoti porcelāna un stikla trauki, dienvidu augļi, saldās kūkas. Bija iecienīti arī bufetveida galdi.

Jau Kaucmindes Mājturības semināra absolventēm piešķīra tiesības strādāt par mājturības un rokdarbu skolotājām visās Zemkopības ministrijas pārzinātajās skolās: lauksaimniecības, dārzkopības, mājturības vidusskolās un zemākās lauksaimniecības skolās. Viņas drīkstēja strādāt arī visās Izglītības ministrijai pakļautajās skolās par mājturības un rokdarbu skolotājām, ja bija nokārtots pārbaudījums jauniešu un pusaudžu psiholoģijā. Pirmās KMS izlaiduma audzēknes bija pirmās augsti kvalificētās mājturības un rokdarbu skolotājas Latvijā. Semināru beigušās kaucmindietes strādāja visos Latvijas novados par skolotājām, lauku mājsaimniecību vadītājām, mājturības instruktorēm jeb pārraudzēm, vadīja mājturības kursus, strādāja par internātu un ēdnīcu vadītājām, veselības kopšanas iestādēs, kā arī mazpulku organizācijā — organizējot darba nometnes, mācības, sacensības utt.

KMS pirmās mājturības un rokdarbu pasniedzējas bija mācījušās dažādās mājturības skolās vai kursos Krievijā un Vācijā. Turpmākajos gados daudzu priekšmetu mācīšanā iesaistīja semināra absolventes. Latvijas skolotājas apguva pieredzi ārzemēs — Beļģijā, Vācijā, Polijā, Ungārijā, Austrijā, Šveicē, Francijā un citur.

No 1927. gada līdz 1940. gada vidum KMS un pēc tam LMI vadīja Olga Stakle–Kulitāne.

Institūta otrais izlaiduma akts notika 1940. gada 14. jūnijā. To pēdējo reizi vadīja ilggadējā direktore. Starptautiskajā konferencē godināja šo enerģisko un talantīgo kaucmindiešu vadītāju, kuras mūža gājums ietiecās otrajā gadu simtā.

Otrā pasaules kara gadi bija sarežģīti, taču institūtam izdevās sevi saglabāt līdz 1944. gada vasarai. Padomju laikā jau 1944. gadā nodegušās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas vietā Rīgā pagaidu telpās atvēra Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA). Darbīgās kaucmindietes un viņu atbalstītāji panāca to, ka LLA nodibināja Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāti. Par katedras vadītāju un docenti strādāja arī Olga Kulitāne. Taču jau 1948. gadā mājturības specialitāti un atbilstošo katedru slēdza. Vairāk nekā 40 gadu Latvijā mājturības specialitātē studijas nenotika. Nelīdzēja meklējumi, prasības, lūgumi. Tikai trešās atmodas rītausmā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā atjaunoja mājturības specialitāti, tās slava aizskanējusi visos kontinentos. Tādēļ arī šajā starptautiskajā konferencē bija ko iztirzāt, izvērtēt un ieteikt nākonei. Tā kā LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāte un tās Uztura un mājturības katedra (vadītājs profesors Imants Skrupskis) jau vairākus gadus sadarbojas ar LLU Pedagoģijas katedru (vadītājs profesors Ludis Pēks), saprotams, ka konferencē ļoti plaši tika iztirzāti mājturības mācību pedagoģiskie aspekti Latvijas izglītības sistēmā kopumā un vairāku pasaules valstu augstskolās. Viena no konferences sekcijām — lietišķā un vizuālā māksla mājturības skolotājiem — bija sagatavojusi katedras telpās ļoti plašu pašmāju darbu izstādi, kuru papildināja no Šauļu universitātes atvestā izstāde.

Mājturības studiju turpmākos mērķus un uzdevumus nosaka ne tikai šī priekšmeta mācību programmas, bet arī Mājturības pamatizglītības un vidējās izglītības standarts, kuru Latvijas skolās sākts ieviest šajā mācību gadā.

Dr. Sigizmunds Timšāns

"LV" informācijas redaktors

K7.JPG (32179 BYTES)
Rīgā, Baznīcas ielā 4a, augšējā stāvā īpa-ši pārbūvētajās telpās darbojās Kauc-mindes Mājturības seminārs un Latvi-jas Mājturības institūts ziemā.

K8.JPG (22574 BYTES)K9.JPG (23285 BYTES)
Kaucmindes pils un pils piebūve, kurā mācījās un dzīvoja semināristes (1927. gada foto)

K24.JPG (29035 BYTES)
KMS un LMI absolvenšu grupas izdevums Almelijā, Anglijā, 1989. gadā. Metiens — 400 eksemplāru

K10.JPG (21872 BYTES)
Latvijas Mājturības institūta gleznošanas stundā — nodarbību vada mākslinieks Jēkabs Bīne;

K17.JPG (20115 BYTES)
rokdarbu nodarbības

K13.JPG (25897 BYTES)K16.JPG (22684 BYTES)

K23.JPG (23197 BYTES)K14.JPG (21147 BYTES)
Kaucmindes Mājturības semināra un Latvijas Mājturības institūta svētku galda klājumi

K12.JPG (22059 BYTES)
Austuve, kur tapuši daudzi apbrīnojami darbi;

K11.JPG (22604 BYTES)
institūta (LMI) koris — vidū komponists un diriģents Jānis Norvilis

K21.JPG (18590 BYTES)K20.JPG (20866 BYTES)
Interjeru fragmenti, kas iekārtoti pēc mākslinieka Jēkaba Bīnes metiem Foto: Jānis Lerhs (1904—1967), Sigizmunda Timšāna arhīvs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!