Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.09.1998., Nr. 273/275 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49863

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

22.09.1998., Nr. 273/275

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.; 271/272., 18.09.98.

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Kad ministru prezidents atgriezās Cēra viesnīcā, pie viņa ieradās Jelgavas ebreju delegācija ar Dr.Lųvensonu priekšgalā. Ebreji nodeva ministru prezidentam 10000 rubļus priekš Latvijas sarkanā krusta un izteica savu prieku par atsvabināšanu, kā arī apgalvoja, ka viņi esot gatavi pabalstīt Latvijas pagaidu valdību.

Pēc tam, kad pie viesnīcas bij sapulcējušies ap 10000 liels ļaužu pūlis, ministru prezidents no balkona turēja runu uz tautu, aizrādīdams uz valdības lomu pie Kurzemes atsvabināšanas un izteikdams pārliecību par to, ka Kurzeme ir vienota ar Latviju. Ministru prezidents, zvērēdams Latvijas karogam, noskūpstīja to.Tautas sajūsma sasniedza savu kulminācijas punktu. Pēc skolu direktora Lapiņa un advokāta Vesmaņa runām sākās svinīgs gājiens pa Akcīzes, Pasta, Vaļņu un Palejas ielām ..."77

Tas, ka karogotās manifestācijas izdevās tik krāšņas, bija arī liels Jāņa Lapiņa nopelns. Tā paša Lapiņa, kuram 1916.gadā Valmierā pirmajam šo karogu izgatavoja M.Straumane. Par to savās atmiņās liecinājis tā laika Jelgavas ģimnāzists Žanis Unāms:

"Arī mūsu skola devās uz tirgus laukumu pilnā sastāvā ar vairākiem karogiem. Mūsu klasei jau Bermontiādes laikā bija izgatavots karogs ar uzrakstu:

"Kad kauns un bēdas tautu spiež

Un maz, kas viņai līdzi cieš,

Tad nāc, kaut palīgs mazs, vai vēls,

Un teic, ka esi viņas dēls!"

Tas ir kāds pants no Kaudzītes Matīsa dzejoļa, un tā likšana uz klases karoga Bermontiādes laikā liecina par nacionālo garu, kāds valdīja Jāņa Lapiņa vadītajā ģimnāzijā.

Mūsu skola Ulmaņa runas laikā atradās gandrīz tieši pie paša Cēra viesnīcas balkona. Šī runa sasniedza savu kulmināciju, kad Ulmanis runas beigās noskūpstīja valsts karogu. Šī Ulmaņa pirmā runa toreizējos apstākļos uz daudziem, arī uz mani, atstāja ilgu un paliekamu iespaidu."78

Jelgavas lauksaimniecības vidusskola, kura 1918.gada vasarā bija atgriezusies no evakuācijas, šajā notikumā piedalījās ar L.Putniņas un A.Freimanes zemkopības skolai 1917.gadā Rēzeknes latviešu kongresa laikā šūdināto karogu. Vēlākais Latvijas armijas kapteinis Vilis Hāzners, kurš 1919. gadā bija uzsācis mācības šajā skolā, atcerējās:

"Jelgavā vēl gruzdēja ugunsgrēku paliekas, ko bija atstājuši bermontieši, uz ielām vēl gulēja nošauto civīlistu līķi, bet tirgus laukums bija pilns atbrīvotiem jelgavniekiem, arī visas skolas. Mūsu skola ar savu lepno karogu un ar visu orķestri stāvēja pašā skolu kolonnu labajā spārnā, gandrīz tieši pie Cēra viesnīcas uz Ezera ielas stūra, un mūsu prezidenta runa bija skaidri dzirdama. Viņš apsveica visus mūs ar uzvaru pār ienaidnieku, dziedājām Latvijas himnu mūsu orķestra pavadījumā, un Ulmanis, apliecinādams uzticību Latvijai, skūpstīja mūsu valsts karogu, ar ko bija rotāts viesnīcas balkons. Tas bija neaizmirstams skats. Ulmanis arī aicināja ieroču spējīgos vīriešus iestāties brīvprātīgi mūsu armijā, un vairāki mūsu skolas lielākie puiši arī to izdarīja( daži piedalījās cīņās tikai līdz Lietuvas robežai, bet citi aizgāja karot arī Latgales frontē pret boļševikiem, skolā atgriezdamies tikai pēc kara."79

Pēc Jelgavas turpinājās Kurzemes atbrīvošana. Par sarkanbaltsarkanā karoga likteni Palangā, kas toreiz skaitījās Latvijas teritorija, 28.novembrī rakstīja Liepājā iznākošais laikraksts "Kurzemes Vārds":

"... 15.oktobrī tur iegājuši vācieši un atbruņoja latviešu policiju. No komandantūras novilkts Latvijas karogs. 22.oktobrī vācieši Palangu atstājuši. Latviešu policijas priekšnieka palīgs Valters bez kavēšanās organizēja pilsētas aizsardzību un uzcēla atkal Latvijas karogu. Tikko latviešu policija bija sākusi darboties, kādu dienu sākās atkal apšaudīšanās. Vācieši pa jaunu tuvojās pilsētai. Lodes netika taupītas, tika pat apšaudīti bērni, kuri gāja uz ķēķi pēc zupas. Pēc pusdienas pilsētā ienāca vācieši. Tūliņ uz vietas arestēja policijas palīgu Valteri un muitnīcas priekšnieku Puķi, kurus apvainoja par vietējo iedzīvotāju sacelšanos pret vāciešiem.

23.novembrī vācieši uzlika sekošu sludinājumu — iedzīvotājiem pilsētu jāizgrezno ar Vācijas karogu, nepaklausīgos sodīs ar 10000 rub. ..." Informāciju laikraksts beidza ar vārdiem: "Patlaban Palanga atbrīvota, un tur atrodas mūsu karaspēks."80

1.decembrī notika pēdējās cīņas ar sakauto ienaidnieku.

Visur, kur ieradās latviešu karavīri, tos sagaidīja ar pateicību. Daudzviet tiem cēla goda vārtus, kurus greznoja nacionālie karogi. "Kurzemes Vārdā" aprakstītai kareivju sagaidīšanai Aizputē līdzīgas notika arī citviet.

"Kareivju sagaidīšana Aizputē bija lieliska. Vēl vilciens nebija apstājies, kad ļaužu drūzma saņēma to ar "Urrā" un gaviļu saucieniem: "Slava Latvijas Armijai, slava tautas darboņiem!" No stacijas kareivji, mūzikas un ļaužu drūzmas pavadībā, devās uz pilsētu, kur uz šosejas un ielām bija sacelti 4 goda vārti, krāšņoti puķēm un valsts karogiem. Arī visi nami pilsētā bija un ir vēl tagad izgreznoti karogiem. Pie visiem goda vārtiem kareivjus sagaidīja iedzīvotāju bari, gavilēdami un urrā saukdami. Gājiens apstājās pie komandantūras, kur kareivju orķestrs trīs reizes nospēlēja "Dievs, svētī Latviju". Ne tikai vecenītes, bet arī jauni vīri slaucīja asaras. Gara stāvoklis bija visiem tik pacilāts un gaviles tik lielas, kādas nekad vēl Aizputē nav piedzīvojuši. Varēja redzēt, ka tūkstošiem liela ļaužu drūzma ir Latvijas mīlestībā saplūdusi kopā ar saviem kareivjiem. Latvju jaunavas kaisīja dzīvas puķes un sprauda mirtu zarus pie kareivju krūtīm. Pilsētas Valde ierādīja kareivjiem siltas telpas un gādāja par pirmo pārtiku."81

Pēc bermontiešu sakaušanas atlika vēl atbrīvot no lieliniekiem Latgali. Tās atbrīvošanas operācijas bija nopietni ievadītas oktobra beigās, bet sakarā ar Bermontiādi tās bija jāaptur. Ar Polijas armijas atbalstu Latgale bija atbrīvota 1920. gada janvārī un 1.februārī kara darbība frontē izbeidzās, jo valdība ar Padomju Krieviju noslēdza pamieru. Karaspēks kaujas gatavībā šeit atradās līdz miera līguma parakstīšanai 1920. gada 11.augustā.

Latgales atbrīvošanu sveica Latvijas valdība jau 31.janvārī Ministru prezidenta un apsardzības ministra K.Ulmaņa parakstītajā apsveikumā, kurā bija teikts:

"Kamēr vienā Latvijas daļā — Vidzemē, ar galvas pilsētu Rīgu, jau ilgāku laiku brīvi plivinājās sarkan–balt–sarkanais valsts karogs, Latgale vēl vienmēr cieta zem svešinieku jūga. Melnais un sarkanais bruņinieki, abi viņi, nicinādami tautas un ikkatra pilsoņa elementārākās tiesības, mīdīja tās kājām uz katra soļa."82

Tūlīt pēc Latgales atbrīvošanas, februāra pirmajās dienās, tikko atbrīvotajā Latvijas daļā pie iedzīvotājiem un karavīriem ieradās K.Ulmanis. Šo vairāk nekā nedēļu ilgo braucienu plaši un tēlaini "Latvijas Sargā" aprakstījis Latgales un latgaliešu labs pazinējs, rakstnieks Adolfs Erss. Arī citu laikrakstu korespondenti atzīmēja latgaliešu lielo sajūsmu par atsvabināšanu no lieliniekiem un valdības galvas pirmo vizīti Austrumlatvijā.

4.februārī, kad Ulmanis ieradās Viļānos, pār komandantūru plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs.83 Preiļu miestā atbraucējus sagaidīja "vienstāva koka mājiņas, pie visām Latvijas karogi"84. Par karogiem Preiļos, šķiet, autors nedaudz pārspīlējis, bet, nenoliedzami, iedzīvotāju sajūsma bija milzīga.

7.februārī Ministru prezidents un apsardzības ministrs K.Ulmanis ieradās Daugavpilī. "Pēc sapulces tūkstošiem liels gājiens ar diviem orķestriem un dziesmām, jau krēslai metoties, gāja caur visu pilsētu. Gājiens bija lielāks, nekā pat Rīga jel kad redzējusi. Latvju karogs te bija pirmo reizi. Vakarā pilsētas dome un sabiedriskās organizācijas sarīkoja rautu, kurā piedalījās arī spīdošā poļu karaspēka virspavēlniecība. Še atkal iedzīvotāju patriotisma vilnis pacēlās neredzamā augstumā. 15 reizes nodziedāja valsts himnu. Tāda pati sajūsma bija latviskajos Viļānos, Preiļos, Niedru muižā un Višķos."85

Kad 12.februārī K.Ulmanis ieradās Viļakā, tā bija pušķota eglēm un karogiem.86 Ar viņu tikties cilvēki devās pat no desmit kilometru liela attāluma. Rēzeknē sajūsminātie latgalieši "Dievs, svētī Latviju" nodziedāja 12 reizes, bet Ludzā pat 17 reizes.87 Arī Latvijas karogam tas bija triumfa gājiens atbrīvotajā Latgalē.

Kā liecina fotogrāfijas par Latgales atbrīvošanu, karaspēka vienībās sarkanbaltsarkanais karogs vairs nebija retums. Tomēr daudzviet šeit atbrīvotajās vietās, kur tas nebija lietots pēc valsts proklamēšanas, iedzīvotāji to ieraudzīja pirmoreizi.

No Latgales atbrīvošanas laika Kara muzejā bija nonācis arī Latgales Atsevišķā eskadrona standarts "no baltas drēbes ar zelta bārkstīm, šķērsām pāri dzeltena švītra, stūrī nacionālais karogs, pretējā stūrī "saule". Garš kāts, 4 balti pušķi un 1 sarkans ar striķi".88 Tāpat kā par citu Kara muzeja relikviju karogiem, arī par šo mums jāapmierinās ar fotogrāfiju un inventāra aprakstu, jo tā liktenim padomju okupācijas laikā nevaram izsekot.

1919.gada decembrī, kad notika Latgales atbrīvošana, Latvijas armijā karavīru skaits jau bija 69232 vīri.89 Tā, gada laikā no dažiem simtiem brīvprātīgo, kuri pirmie gāja zem sarkanbaltsarkanā karoga, Latvijas armija bija kļuvusi par nozīmīgu spēku, kas spēja atbrīvot zemi no ienaidniekiem.

"Latvijas nacionālās armijas cīņas ilga 628 dienas. Tās sākās 1918. gada 18.novembrī un noslēdzās 1920. gada 11.augustā, kad stājās spēkā ar Padomju Krieviju noslēgtais miera līgums.

Šai cīņu laikā nacionālā armija atbrīvoja 65791 kv. kilometru lielu zemes platību, ko 1920.gadā apdzīvoja 1 596 573 iedzīvotāji. Pa visu brīvības cīņu laiku mūsu armija izcīnījusi kādas 75 kaujas un lielākas sadursmes."90

Brīvības cīņās Latvija zaudēja 154 virsniekus un 2892 kareivjus, kas bija atdevuši savas dzīvības, bet ievainoti bija 3844.91 Šīs cīņas arī prasīja lielus materiālus zaudējumus. Toties pār Latviju tagad varēja brīvi atraisīties sarkanbaltsarkanais karogs.

Brīvības cīņu laikā pienāca arī dažas vēstis par mūsu karoga lietošanu ārzemēs. Dienā, kad parakstīja Versaļas miera līgumu uz Latvijas Legācijas ēkas Londonā bija uzvilkts Latvijas sarkanibaltisarkanais karogs blakus Lielbritānijas valsts karogam."92 Laikā, kad vēl norisinājās cīņas ar bermontiešiem, "Republikas gada svētkos latviešu kolonija Berlīnē pasniedza Latvijas misijai Latvijas karogu un izšūdinātu Latvijas valsts zīmogu, lūgdama ārlietu ministri Berlīnes latviešu kolonijas vārdā apsveikt Latvijas varonīgo armiju, Tautas Padomi un valdību un uzsauc trīskārtīgu slavu un saules mūžu brīvajai Latvijas republikai."93

Vācijā 1919.gada novembrī "sēru vaiņagu ar lentu Latvijas republikas krāsās" Latvijas sūtniecības darbinieki nolika pie šķirsta, atvadoties no vācu neatkarīgā socialdemokrātu vadītāja Hugo Hāzes ( Haase , (1863—1919)). Parlamenta deputāts mira no nāvīga ievainojuma, ko guva 9. oktobrī pret viņu vērstā atentātā pie reihstāga ēkas. H.Hāze, kurš no parlamenta tribīnes vērsās pret vācu karaspēka iekarošanas plāniem Latvijā, bija kļuvis latviešu draugs.94

Uz brīvības cīņu laiku attiecināmi pirmie mēģinājumi sarkanbaltsarkanās krāsas ietvert pastmarkās un naudas zīmēs. Jau vasarā pēc valdības atgriešanās Rīgā bija paredzēts izdot pastmarkas, kuru metu izstrādāšanai Satiksmes un Darba ministrija "uzaicinājusi māksliniekus Purvīti, Dzeni, Kugu, Ubānu, Cīruli un Purīti".95 Diemžēl šīs ieceres netika realizētas. Saglabājušies B.Dzeņa un K.Ubāna zīmētie meti ar Latvijas karogu. Pastmarkas ar sarkanbaltsarkano krāsu lenti R.Zariņa zīmējumā iznāca valsts pirmajā gadadienā. Sarkanbaltsarkanais karogs, kaut diezgan grūti pamanāms, rotāja 10 rubļu naudas zīmē tēlotā senču kuģa mastu.

1919.gada rudenī iznāca arī J.Rieksta pastkaršu sērija ar sešām Anša Cīruļa zīmētām kartiņām. Tā turpināja jau 1918. gadā izdoto un tautā iecienīto izdevumu. Trijās pirmajās (Nr.7—Nr.9) kartiņās bija Latvijas armijas kareivju un virsnieku formas tērpu un dienesta nozīmju attēlojums atbilstoši Apsardzības ministrijas 28.februāra pavēlei. Pastkartē Nr.10 bija zīmēta Latvijas karte, kurā gan vēl nebija un nevarēja arī būt precīza valsts robeža. Nākošajā pastkartē (Nr.11) uz Rīgas fona stilizēti kuģi ar Latvijas karogiem, kurus sveicina kaimiņu igauņu un lietuviešu, kā arī sabiedroto valstu karogi, bet pēdējā, šķiet, attēlots A.Cīruļa projektētais Latvijas ģērboņa mets. Visas pastkartes rotā arī viens vai divi atsevišķi Latvijas karogi. Ja krāsās tie tuvojas ķiršbrūnai, tad proporciju ziņā visos karogos baltā līnija zīmēta aptuveni 1/7 no sarkano krāsu platuma, kas vēl vairāk nekā 1918.gada kartiņās atkāpās no 1917.gada mākslas veicināšanas biedrībā ieteiktās krāsu attiecības. Ja šīs proporciju nekonsekvences jūtamas visražīgākā sarkanbalto krāsu popularizētāja darbos, tad nav brīnums, ka arī praktiskajā lietojumā šai laikā iedzīvotāji vēl strikti nepieturējās pie noteiktām krāsu attiecībām. Par Cīruļa zīmēto pastkaršu popularitāti liecina arī tas, ka dažkārt viņa zīmējumi vairāk vai mazāk pārveidotā un papildinātā veidā sastopami trauku apgleznojumos. Tā krāsas, kas brīvības cīņu laikā bija kļuvušas tuvas vairumam latviešu, ienāca arī sadzīvē.

Šai nodaļā pieminējām tikai dažus karogus, atsevišķus Latvijas karoga lietošanas un popularizēšanas gadījumus. Šajā laikā šis karogs bija nostaigājis cīņu un uzvaru ceļus un līdz ar tautu izcīnījis vietu zem saules, lai kā līdzvērtīgs varētu nostāties blakus citu valstu karogiem.

Tieši brīvības cīņu gadā Kārlis Skalbe devis savu šī karoga krāsu nozīmes skaidrojumu.

"... sarkans, ar baltu šķelts. Sarkans ir demokrātija, balts ir tautas skaidrā sirds, gudrība un gars. Vai tas nav visu cīņu skaistākais panākums, kuru laiks uznesis tik augstu. Mēs nekad viņu nedrīkstam izlaist no acīm. Uz priekšu, karoga nesēj!"96

 

 

77 Valdības Vēstnesis.-Nr.70., 1919.g . 26.nov.

78 Unāms Ž. Aiz septiņiem kalniem. Dzīves stāsts un kultūrvēsturiskas skices.-[b.v.],1975.-91.-92.lpp.

79 Hāzners V.A. Varmācības torņi.-[ASV], 1977.,-68.lpp.

80 Kurzemes Vārds.-Nr.141., 1919.g. 28.nov.

81 Turpat, Nr.147., 1919.g. 5.dec.

82 Latvijas Sargs.- Nr.30., 1920.g.6.febr.

83 Erss A. Latgalē.-Latvijas Sargs.-Nr.40., 1920.g.18.febr.

84 Turpat, Nr.42., 1920.g.20.febr.

85 Turpat, Nr.34., 1920.g.11.febr.

86 Latgolas Vords.- Nr.10., 1920.g.11.febr.

87 Turpat, Nr.12., 1920.g.20.febr.

88 Kara muzeja vecais inventāra Nr.3081/16362.

89 Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas.1918.-1920.-R.,1928.-Atkārtots izd. R.,1992.-74.lpp.

90 Turpat, 101.lpp.

91 Turpat, 101.-102.lpp.

92 Valdības Vēstnesis.-Nr.28., 1919.g. 2.septembrī.

93 Turpat, Nr.69., 1919.g.25.novembrī.

94 Šreiners V. Vienpadsmit mēneši Vācijā.-Grām.: Nonācs O., Šreiners V. Pēc 18.novembra. Tautas Padomes locekļu memuari.-R., 1933.-145.lpp.

95 Kurzemes Vārds.-Nr.46., 1919.g. 8.augustā.

96 Skalbe K. Mazās piezīmes.-R.,1990.-32.lpp.

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un pulkvedis Krišjānis Berķis Daugavpilī 1920. gada februārī

Latgales atsevišķā eskadrona standarts Latgales atbrīvošanas laikā 1919. gadā

A.Purica zīmētais pastmarkas mets 1919. gada vasarā

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!