Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Munters un PSRS čeka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.07.1998., Nr. 217/218 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49279

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jau 800 gadu dimd Rīga

Vēl šajā numurā

24.07.1998., Nr. 217/218

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhīvi runā

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.

Vilhelms Munters 1940.gadā — Lavrentijam Berijam

Iesniegums

[202.]

PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram

1940.gada 17.jūlijā no V.Muntera

Manas pēdējās tikšanās ar Ulmani

MUNTERS.JPG (23156 BYTES) Vilhelms Munters 1938. gadā. Rīt, 25. jūlijā, apritēs 100 gadi, kopš dzimis kādreizējais Latvijas ārlietu ministrs

Pēc tam, kad saskaņā ar savstarpējās palīdzības līgumu Latvijā tika ievesti padomju garnizoni, Latvijas armijas pavēlniecībai bija jāmaina Latvijas armijas daļu izvietojums, galvenokārt, lai atbrīvotu padomju karaspēka daļām t.s. Liepājas kara pilsētiņu. Kā es dzirdēju, divīzija, kas līdz tam atradās Liepājā, tika izvietota galvenokārt Zemgales un Kurzemes pilsētiņās un miestos. Skaidri nezinu, bet dzirdēju, ka bijušas dažādas grūtības ar telpām un dzīvokļiem virsnieku vajadzībām. Atceros, kā vienreiz sarunā ar štāba priekšnieku ģenerāli Rozenšteinu skāru jautājumu par armijas jauno dislokāciju. Ģenerālis man paskaidroja, ka armijas pavēlniecība vadījusies galvenokārt no pieņēmumiem, ka Vācijas un PSRS kara gadījumā jāizvairās no Latvijas karaspēka nokļūšanas starp diviem dzirnakmeņiem — uzbrūkošajiem vāciešiem un atkāpšanos veicošajiem Liepājas un Ventspils garnizoniem. Rozenšteins šādu atkāpšanos uzskatīja par neizbēgamu, jo domāja, ka vācieši Latvijai uzbruks pa apkārtceļu, forsējot Daugavu kaut kur augstāk, kā pasaules karā. Tāpēc Rozenšteins visvairāk baidījās, ka Latvijas armijas daļas var nokļūt uz padomju garnizonu atkāpšanās ceļa un tādējādi radīsies [217.] stāvoklis, ko pavēlniecība nespēs kontrolēt. Viņš man stāstīja, ka ģenerālpulkvedis Pavlovs oktobrī sarunās par padomju karaspēka daļu izvietošanu Latvijā izteicis domu, ka kopīgas Latvijas (Lietuvas) teritorijas aizsardzības gadījumā padomju un Latvijas (Lietuvas) karaspēka daļas jāizkārto "pamīšus". Rozenšteins to uzskatīja par visai bīstamu mūsu armijai un no savas puses (no mūsu redzespunkta) uzskatīja par pareizu aizsargāt noteiktu frontes iecirkni pilnībā mūsu vadībā, protams, padomju pavēlniecības virsvadībā.

Runas par uzbrukuma plāniem padomju garnizoniem pats neesmu dzirdējis, bet man stāstīja, ka jaunie ļaudis no studentu un pat virsnieku aprindām jūtu pārpilnības brīžos esot runājuši, ka "gadījumā, ja kas", Liepājas kara pilsētiņu vajagot apmētāt ar rokasgranātām.

Daži faktori, kas apgaismo

lielvalstu attieksmi pret Baltijas jautājumiem [218.]

Par Padomju Savienības, Anglijas un Francijas sarunām 1939. gadā mēs uzzinājām no igauņiem, kuri savukārt bija saņēmuši informāciju no somiem. Somi un igauņi attiecībā uz garantijām tūlīt ieņēma noraidošu nostāju. Oficiālu skaidrojumu vai paziņojumu mēs nesaņēmām. Taču, kad sākās diskusija presē, mēs painteresējāmies par šo jautājumu Londonā. Tur atbildēja ļoti skopi, un vienīgās saņemtās ziņas nāca no sūtniecības Maskavā, kur Kociņam bija labi sakari ar Anglijas militāro atašeju Fairbreisu. Pēdējais arī pats bija noskaņots pret garantiju līgumu un sarunas uzskatīja par manevru Vācijas iebiedēšanai. Mēs ieņēmām oficiālu pozīciju, saskaņā ar kuru: 1) mēs atsakāmies no garantijām, kas mums tiek dotas bez mūsu ziņas un piedalīšanās; 2) mēs paziņojām, ka mūsu drošībai nav vajadzīgas liekas garantijas, jo sarunu neveiksmes gadījumā iznāktu, ka mūsu drošība ir samazinājusies. Mūsu sākotnējās nostājas faktiskais motīvs bija bailes, ka garantiju pieņemšana varētu dot Vācijai iemeslu apvainot mūs bezpartejiska ārpolitiskā kursa neievērošanā.

Personīgi es kaut kā instinktīvi jutu, ka no padomju, angļu un franču sarunām nekas neiznāks. Turklāt man [219.] radās iespaids, ka Anglija un Francija cer ievilkt PSRS konfliktā ar Vāciju, lai pēc tam pašas paliktu malā. Es runāju par to ar pilnvaroto pārstāvi Zotovu vēl ilgi pirms zināmās Staļina uzstāšanās. Taču prezidents un daudzi sabiedriskie darbinieki uzskatīja, ka nebūtu slikti saņemt padomju, angļu un franču garantijas. Galvenais kavēklis bija Igaunijas ieņemtā (somu ietekmē) nostāja. Arī Lietuvai nekas nebija pretī parunāt par garantijām. Šādos apstākļos es uz savu personisko atbildību uzņēmos izmantot Tautu Savienības maija sesiju, lai atrastu "formulu". Manuprāt, galvenokārt traucēja "neatkarības" garantijas, un es domāju, ka izeju varētu rast, runājot par neitralitātes garantijām. Pēc privātas sarunas ar pilnvaroto pārstāvi Maiski man radās iespaids, ka padomju valdība varbūt būtu ar mieru pieņemt šādu formulu. Tad es jautāju Halifaksam, vai nav iespējams ņemt vērā Baltijas valstu psiholoģiskās grūtības un runāt labāk par "neitralitātes" garantijām. Halifaksam ideja šķita ievērības cienīga, viņš nekavējoties manā klātbūtnē izsauca juridisko konsultantu Malkinu un uzdeva viņam uzrakstīt tekstu. [220.] Šis teksts tad arī bija tas priekšlikums, ar kuru nāca klajā Anglija 1939. gada jūnijā (?). Tas tika oficiāli iesniegts Baltijas valstīm, kur izraisīja apmierinātību. Turpmāk, kā zināms, radās citi sarežģījumi, un Baltijas valstis atkal atvirzījās dibenplānā. Par Strenga sarunām mēs uzzinājām ļoti maz, stāstīja tikai, ka padomju valdība izvirzot arvien jaunus un jaunus punktus.

 

[221.]

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.N.Muntera

1940. gada 25. augusts

Voroņeža, Ordžonikidzes iela 36–10

I

Ar izlūkošanu Latvijā nodarbojās divas iestādes: 1) Iekšlietu ministrijas Politiskā pārvalde, 2) Armijas štāba informācijas nodaļa.

Politiskās pārvaldes priekšnieks bija Fridrihsons, kuru ļoti apgrūtināja kontrole no direktora Anšmita puses, kas vadīja administratīvo departamentu un skaitījās Pol/itiskās/ pārvaldes augstākais priekšnieks. Tāpēc Iekšlietu ministrija tika reorganizēta, administratīvo departamentu pārdēvējot par policijas departamentu un Politisko pārvaldi paaugstinot departamenta pakāpē — ar nosaukumu Drošības departaments. Direktors Anšmits, ģenerāļa Baloža ieliktenis un visai nespējīgs ( ,tplfhysq ) ierēdnis, tika atlaists (vēlāk viņš bija taupības kurators); viņa vietā iecēla bijušo Rīgas apriņķa priekšnieku Legzdiņu. Fridrihsons palika jaunā Drošības departamenta direktora amatā. Savus ziņojumus viņš iesniedza iekšlietu ministram un ministru prezidentam. Tā kā šie ziņojumi galvenokārt bija par strādnieku noskaņojumu un komunistu un sociāldemokrātu pagrīdes darbību, tie tika sūtīti arī sabiedrisko lietu ministram. Citi ministri, tajā skaitā arī es, par šo ziņojumu saturu uzzināja tikai retu reizi, ja tie skāra kādu konkrētu jautājumu, kas bija tās vai citas iestādes kompetencē. Citu kontaktu vai sadarbības starp Ārlietu ministriju un Drošības departamentu nebija, izņemot atsevišķus gadījumus, kad mēs lūdzām novērot aizdomīgus ārzemniekus vai kad departaments mums paziņoja atsevišķus gadījumus, kas attiecās uz diplomātiskā korpusa vai ārzemnieku darbību. Mūsu uzdevumi nekad neskāra diplomātu politisko darbību, bet viņu personiskās pazīšanās, galvenokārt vācu un emigrantu sabiedrībā. Bija arī atsevišķi valūtas spekulācijas gadījumi. Tā, piemēram, savu amatu nācās atstāt itāļu sekretāram Ričio un beļģu padomniekam [nesalasāms]. No Drošības departamenta mums sniegtajām ziņām es jau agrākos ziņojumos minēju japāņu militāro darbinieku novērošanu Ventspilī un Liepājā. Uz to attiecas arī franču aģenta Šmitleina izsūtīšana. Novēroja arī Vācijas padomnieku Štāmeru (mani tas maz interesēja, jo es zināju no sūtņa f/on/ Kotces, ka Štāmers nevar satikt ar partiju un viņa dienas Rīgā ir skaitītas). Par padomju pilnvaroto pārstāvniecību politiskajā policijā jau sen bija izveidojies uzskats, ka novērošana neko nedod, tāpēc centās tikai konstatēt, kurš no darbiniekiem ir izlūkdienesta pārstāvis, jo drošības departaments uzskatīja, ka katrā padomju pārstāvniecībā ir tāds pārstāvis. Rīgā par tādu sākumā uzskatīja Vetrovu, bet vēlāk nolēma, ka tas ir Čičajevs (kāpēc — man nav zināms). [222.] Ārzemēs drošības dienestam nebija nekādu aģentu, vismaz man par to nekas nav zināms. [Nav salasāms vārds] uzturēja informatīvus kontaktus ar igauņu, lietuviešu un somu, un vēl mazāk ar poļu izlūkdienestu. Drošības dienesta darbības pārskats var likties nabadzīgs, taču jāņem vērā, ka divu miljonu valstij nevar būt ne līdzekļu, ne spējīgu cilvēku pārpalikuma; beidzot — arī ne īpašas praktiskas vajadzības radīt lielu aparātu.

Cita starpā atzīmēšu, ka ārlietu ministrs nekad neapspriedās ar iekšlietu ministru par Drošības departamenta darbu. Bijušais iekšlietu ministrs Gulbis pilnīgi neinteresējās par šo jautājumu, bet viņa pēctecis Veidnieks bija ļoti smaga rakstura cilvēks, kas sevi augstu vērtēja un neļāva, lai sveši interesētos par viņa iestādi. Ne likums, ne tradīcija nenoteica sadarbības nepieciešamību. Ārzemnieku iebraukšanas kontrole bija policijas departamenta ziņā, tieši saistoties ar misijām un konsulātiem. Turklāt šis jautājums kļuva aktuāls tikai pēc kara sākuma, jo līdz tam mums gandrīz ar visām Eiropas valstīm bija atcelts vīzu režīms. Ārlietu ministrija pārzināja tikai diplomātiskās un dienesta pases.

Kas attiecas uz armijas štāba informācijas nodaļu, tad par to es zinu vēl mazāk nekā par Drošības departamenta konkrēto darbību. Šajā ziņā štābs turēja sevi hermētiskā noslēgtībā un nepieļāva, ka "civilisti" interesētos par tā lietām un metodēm. Lieta nonāca tik tālu, ka militārie atašeji nerādīja savus ziņojumus sūtnim, neraugoties uz to, ka pēc instrukcijas viņi bija tiem pakļauti administratīvā kārtā. Kara ministrs un armijas komandieris nekad ar mani nerunāja par informācijas nodaļas lietām. Atceros šādu gadījumu nesenā pagātnē: privātā kārtā uz Maskavu aizbrauca Deglavs, mūsu militārais atašejs Kauņā. Pēc atgriešanās viņš uzrakstīja ziņojumu par saviem (tūrista) novērojumiem. Par šo ziņojumu kaut kādā veidā uzzināja sūtnis Kociņš, un, pēc viņa ziņām, tas bija uzrakstīts virspusēji un aizspriedumainā tonī. Viņš mani lūdza dabūt ziņojumu un, ja šīs ziņas izrādītos pareizas, izņemt to no apgrozības un autoram izteikt aizrādījumu būt uzmanīgākam savos spriedumos. Man toreiz bija jāpieliek daudz pūļu, lai dabūtu ziņojuma kopiju, tajā bija visai šaura ( gkjcrfz ) sadzīviska muldēšana ( ,jknjdyz ); tomēr man jāatzīst, ka informācijas nodaļas priekšnieks Celmiņš pats teica, ka viņš šo ziņojumu uzskata par jauna rakstnieka neveiksmīgu mēģinājumu (Deglavs nedaudz "grēkoja" literatūrā).

Informācijas nodaļa nesatika arī ar Drošības departamentu. Abas iestādes savā starpā konkurēja un novēroja viena otru ar kādu pilnīgi neizskaidrojamu neuzticību. Daļēji tas izskaidrojams ar personiskām attiecībām starp Ulmani un ģen[erāli] Balodi. Pēdējais greizsirdīgi [223.] apsargāja "savu izlūkdienestu" un aizliedza tam sadarboties ar Iekšlietu ministriju. No pagājušā atceros tikai trīs gadījumus, kad armijas štābs lūdza mūs palīdzēt izlūkdienestam. Pirms 6 – 7 gadiem mūs lūdza nosūtīt uz Maskavu kā kurjeru vienu informācijas nodaļas kapteini (uzvārdu neatceros). Tas tika izdarīts, viņš aizbrauca un atgriezās pēc parastā mūsu kurjeru saraksta. Sūtņa Bīlmaņa laikā [armijas] štābs bez tam vēl deva viņam no militārajiem darbiniekiem šoferi un šveicaru, un es pieļauju, ka viņi strādāja izlūkdienestam. Atceros šveicara uzvārdu — Vasilis, bet viņš nesapratās ar sūtni un ļoti ātri tika atlaists. Viņa uzvārdu zinu tādēļ, ka vēlāk viņš iesniedza par Bīlmani sūdzību kādas nesamaksātas algas sakarā. Šofera uzvārdu neatceros.

Visu, ko atceros par ārzemju izlūkdienesta darbību Latvijā, es jau izklāstīju iepriekšējos ziņojumos. Ārlietu ministrijas rīcībā nebija nekāda ne izlūkdienesta, ne pretizlūkošanas dienesta aparāta. Manis sniegtās ziņas veidojās no novērojumiem, no zināmu faktu salīdzināšanas un no gadījuma rakstura sarunām ar ārzemniekiem un latviešu darbiniekiem. Nepieciešams ņemt vērā apstākli, ka līdz karam vācu mazākumtautība ( vtymibycndj ) veidoja plašu rezervuāru informācijas savākšanai un aģentu vērvēšanai. To izmantoja ne tikai Vācijas, bet visas ārzemju misijas. Karš šajā ziņā radīja lūzumu, bet repatriācijas līgums visiem redzamākajiem vācu darbiniekiem liedza iespēju palikt Latvijā. Izmantojot vietējo vāciešu pakalpojumus, diplomātiem pat nenācās vervēt īpašus aģentus. Vācieši ieņēma redzamas vietas visās iestādēs un viņiem bija svarīga loma rūpniecībā un tirdzniecībā. Viņi bija ļoti priecīgi izrādīt savu noraidošo attieksmi pret Latvijas valsti ar to, ka darīja zināmu ( gthtlfdfkb ) tiem (t.i., Vācijas izlūkdienestam — I.R. ) /valsts/ dienestā uzzinātos faktus, konfidenciālus rīkojumus, ziņas par pasākumiem saimnieciskajā jomā.

25.VIII 40. g. V. Munters

 

II

Saruna ar Hitleru 1939. gada 7. jūnijā [224.]

Saruna notika jaunās valsts kancelejas ēkā, kur es devos Ribentropa pavadībā pēc neuzbrukšanas pakta parakstīšanas. Saruna ilga apmēram 50 minūtes Ribentropa, Krieviņa un, ja nemaldos, Meisnera klātbūtnē. Hitlers mani pārsteidza ar savu samērā nelielo augumu un kautrīgumu. Pēdējais izzuda līdz ar viņa monologa turpināšanos. Viņš skatījās vienā punktā un nemitīgi nervozi kustināja rokas un pirkstus, berzējot savu ceļgalu. Vispirms viņš atzīmēja pakta noslēgšanu un teica, ka tas radīs noturīgu pamatu mūsu savstarpējās attiecībās. Tagad atlicis viens uzdevums: attīstīt saimnieciskās attiecības (Ribentrops iesprauda, ka "fīrers — mūsu labākais saimnieciskais politiķis" un ka vācu saimniecība nesabruks). Mūsu saimniecība nav celta uz zeltu, bet uz produkciju. Tajā pašā laikā mēs esam labs patērētājs. Vispār būtu vēlams noslēgt ilgtermiņa saimnieciskos līgumus; tas dod iespēju abām pusēm savstarpēji pielāgoties un nostiprināt saimnieciskās attiecības. No tirdzniecības ar Ameriku mums jāatsakās, mums nav valūtas, bet viņiem mūsu rūpniecības izstrādājumi nav vajadzīgi. Tāpēc mēs pārorientējamies uz Eiropu. Tā, piemēram, Dienvidslāvija ļoti izdevīgi var pāriet uz sojas pupu audzēšanu; tāpat mums vajadzīgi Austrumeiropas graudi. Nav vēlams, lai agrārās valstis attīstītu nevajadzīgo rūpniecību.

Tāda saimnieciskā politika prasa politisko nomierināšanu (evbhjndjhtybz). Esmu ļoti priecīgs, ka mums izdevās norobežot visus ziemeļus no interešu cīņas. Ļoti žēl, ka Skandināvijas valstis nepieņēma manus priekšlikumus par neuzbrukšanas paktu noslēgšanu.

Tālāk Hitlers paziņoja, ka viņš Eiropā galīgi atteicies no vairākām lietām: Eipenes — Malmedī, Elzasas — Lotringas koridora. Es izteicu Polijai pēc satura ārkārtēju priekšlikumu. Pēc manis neviens neprastu veikt šo lietu. Reihstāgā manus priekšlikumus uzklausīja ar ledainu, gandrīz nedaudz naidīgu klusēšanu. Taču ir lietas, no kurām es nekad neatteikšos, — tās ir kolonijas. Es vēlos dabūt atpakaļ to, kas bija mūsu, un es to izdarīšu. Pašreizējā Vācija nav 1918. gada Vācija, toreiz karu nezaudēja armija, bet gan vājā valsts vadība. Ja toreiz es būtu bijis kanclers, lietas beigtos citādi. Es labi zinu angļus, es daudzus gadus ar viņiem cīnījos (cīnījos kaujā?). Es negribu svešas kolonijas, es nevēlos sevi kompensēt ar holandiešu, beļģu, spāņu vai portugāļu kolonijām. Karš? Ar uzvaru vainagots karš ātri kļūst par vēsturisku faktu, par kuru pēc tam mācās skolā. Es dodu priekšroku vēsturiskiem faktiem, kurus nevar aizmirst. Mana patmīlība vērsta uz to, lai nodrošinātu Vācijai mieru un radītu grandiozas celtnes. Mums ir tik daudz vislielāko apjomu projektu kā nevienai citai valstij. Lai īstenotu dažus no tiem, vajadzīgi 10–15 gadi. Tas man ir svarīgāks par uzvarām vainagotu karu. 15 000 kilometru garas autostrādes un miljons strādnieku mājvietu — tas paliek, tas liecina par radošo darbību. Pašlaik mēs realizējam vienu no ģeniālākajām idejām — tautas automobili un masu traktoru. Mēs domājam, ka ar to izdarām pakalpojumu visai Eiropai, īpaši agrārajām valstīm. Saimnieciskais uzplaukums iespējams tikai starp brīvām valstīm. [225.] Politiskā kundzība nevar atrisināt šo problēmu vai otrādi. Muļķa angļi domā, ka viņi var mūs vadīt vai mums kaut ko uzrakstīt priekšā. Tikpat muļķīgi ir domāt, ka savās saimnieciskajās interesēs mēs gribam valdīt pār citām valstīm. Pirmkārt, tas izraisītu pretošanos, otrkārt, mums tik un tā vajag kompensēt katru kviešu tonnu no mūsu iekšējās tautsaimniecības. Es novērsu tikai nepanesamo stāvokli, un par mieru esmu gatavs nest upurus.

Ribentrops šeit atzīmēja, ka, ja angļi nenāks pie prāta un lieta aizies līdz militāram konfliktam, tad ir divas iespējas: vai nu ātra mūsu uzvara vai ilgstošs karš, kurā, iespējams, mēs arī uzvarēsim, bet kas katrā ziņā iezīmēs Britu impērijas bojāeju. Hitlers it kā garāmejot pajautāja, kādas ir mūsu attiecības ar Padomju Savienību. Es sāku ar to, ka paskaidroju mūsu miera līguma nozīmi, kas mūs nostāda ārpus Versaļas sistēmas. Tālāk es teicu, ka mūsu politiskās savstarpējās attiecības ir labas, bet ka tirdzniecībā Padomju Savienība vēl nebūt nav ieņēmusi vietu, ar kuru tā varētu rēķināties. Hitlers mani pārtrauca un sacīja: tur ir komunisms, tas mums nav pieņemams, ciktāl tas neiziet ārpus Savienības robežām, lai pie sevis dara, ko grib. Noslēgumā viņš vēl reizi atgriezās pie tēmas "Anglija" un teica — angļi nav pieraduši pie tā, ka pret viņu stingrajiem vadoņiem stāv tādi paši stingri vadoņi vai pat vēl stingrāki, nekā tas ir pašlaik Vācijā.

Pirms pieņemšanas pie Hitlera man bija īsa saruna ar Ribentropu, tās laikā viņš teica, ka starp mūsu valstīm tagad palicis tikai vācu minoritātes jautājums. Viņš atzīmēja, ka ir valstis, ar kurām Vācijai ir ļoti draudzīgas attiecības, piem/ēram/, Ungārija. Mēs nesaistām šo jautājumu ar tikko kā noslēgto paktu, tomēr darām pieteikumu. Mums nav nekādu politisku prasību, mēs tikai vēlamies nodrošināt /Baltijas vāciešu — I.R. / kultūras savdabību.

Pēc tam viņš paziņoja vieglu draudu tonī, ka vienalga kādu garantiju pieņemšanu Vācija uzskatītu par pakta pārkāpšanu. No angļu un padomju sarunām nekas neiznāks. Es, teica Ribentrops, brīdināju arī Gadoentu, ka ar angļu un franču garantiju pieņemšanu viņš ir novērsies "no līnijas" un ka par tālāko Rumānijai nāksies atbildēt pašai. Viņš vēl reizi uzsvēra, ka pret angļu un padomju sarunām Vācija paliek auksta.

Pēc tradicionālām brokastīm pie kafijas mēs runājām daudzskaitlīgākā sabiedrībā, kur piedalījās Selters, ģen[erāl]štāba priekšnieks Halers, Himlers u.c. Ribentrops vēlreiz atsāka asu Anglijas kritiku. Anglija ar visiem spēkiem cenšas noskaņot savu sabiedrisko domu pret Vāciju, bet mēs atbildēsim tā, ka [tā] nobālēs. Nelaime tā, ka angļiem nav [nesalasāmi] vai vadoņu. Hitlers neko citu tā nevēlas, kā sarunāt ar Angliju. Mēs sniedzām vienu priekšlikumu pēc otra, taču tos visus noraidīja ar nicinošiem smiekliem. [226.] Tagad angļi grib iejūgt krievus. No tā nekas neiznāks. Krieviem nav interešu, un viņi ir vājāki. Pēdējo apstiprināja ģenerālis Hallers. Angļu garantijām nav nekādas vērtības. Tās netiks izpildītas.

Toreizējos apstākļos visai daudz tika runāts par Poliju, bet tam šodien vairs nav aktuālas nozīmes. Ribentropam īpaši patika Čiano izteiciens, kuru viņš minēja divas reizes: Polija — tā ir mirušā (Pilsudska) diktatūra.

1940. g. 25. VIII V.Munters

 

III

[227.]

Jau agrāk es norādīju uz to, ka man nenācās novērot vai izjust [nekādus] lielvalstu diplomātijas mēģinājumus ietekmēt Latvijas ārpolitiku. Vienīgais franču aktivitātes gadījums bija sūtņa Tripjē mēģinājums pierunāt mūs piekrist "Austrumu paktam" bez Vācijas. Kad 1939. gadā notika padomju — angļu — vācu sarunas, nekāda spiediena no Francijas vai Anglijas puses nebija. Gluži pretēji, kā jau es rakstīju, mūs pat neinformēja par sarunu būtību. Vācijas diplomātija līdz neuzbrukšanas pakta parakstīšanai aprobežojās ar enerģisku iejaukšanos vācu minoritātes labā, bet atturējās no politiskām sarunām. Par ģenerālštāba un viena Auswertiges Amt ierēdņa (Grundherra) mēģinājumiem ietekmēt Latviju tādā izpratnē, lai tā ieņemtu draudzīgāku pozīciju (līdzīgi Somijai un Igaunijai), es arī jau ziņoju.

Nenākas runāt arī par amerikāņu ietekmi uz Latviju. Kādā garā sūtnis Vailijs novērtēja un apgaismoja starptautisko stāvokli, es arī jau rakstīju; no sarunām ar viņu bija pilnīgi skaidrs, ka Amerika ir Anglijas un Francijas pusē un galarezultātā tai nāksies iesaistīties karā un nostāties Anglijas pusē. Vācijas armijas ātrā uzvara Francijā jūtami satricināja Vailija vērtējumu.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!