• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.07.1998., Nr. 217/218 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49272

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No seniem rakstiem nāk laukā Rīga Rīgas lībieši pirms astoņiem gadsimtiem

Vēl šajā numurā

24.07.1998., Nr. 217/218

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Domas

Turpinājumsno 1.lpp.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Neapšaubāmi, politiskās un fiziskās varas ziņā Krievija bijusi un pat varētu nākotnē atkal būt lielākā reģionālā vara Baltijā. Tomēr modernas tehnoloģijas, patērētāju preču un modernu pakalpojumu piedāvājumā tā krietni atpaliek no lielāko un pat vidēji attīstīto valstu spējām. Baltijā Krievijas vēsturiskā ietekme nav bijusi labvēlīga. Krievija centusies (un tai izdevies) iekarot iespējami daudz tās kaimiņu valstu teritorijas. Tā galu galā ir krievu tautas iekšējā problēma: nav izslēgts, ka šī tauta izmantos 20. gadsimteņa mācību, lai ar laiku rastu Baltijā mieru. Bet līdz brīdim, kad Krievija kļūs saticīgs kaimiņš, nevis līdz zobiem apbruņots un apbrīnojami dāsns savu "interešu" meklētājs citu valstu iekšējos procesos, Baltijas valstu aprēķinos visās savstarpējās darīšanās ir jābūt vienmēr gataviem uz ļaunāko.

Rietumu sabiedrības domas par gaidāmo Austrumu paplašinājumu, arī konkrēti par Baltijas valstīm, protams, tikai netiešā veidā saistītas ar ES dalībvalstu nostāju šinī jautājumā. Lietderīgi tomēr būtu ņemt vērā atsevišķo valstu iedzīvotāju noskaņojumu, plānojot, kurā virzienā izvērst apskaidrošanas darbu. Ja Baltijas iedzīvotāju tēls, it sevišķi tā dēvētajās vecajās — ES dibinātājvalstīs, līdzinās citu bijušo sociālistisko valstu iedzīvotāju tēlam — proti, īslaicīga "ieskriešana", garlaikošanās par šo valstu patiesajiem sasniegumiem savas identitātes saglabāšanā, nodošanās vistiešākai mantrausībai — tad to var labot, vienīgi rīkojot organizētus pasākumus, kas norādīs uz baltiešu labākajām īpašībām, nevis uz viņu okupācijas laika atliekām.

Ja ņem vērā, ka daudzi cilvēki tā arī nav izpratuši sociālistiskā domāšanas veida neatbilstību vietējiem objektīviem apstākļiem, tad vispārējais sabiedrības pārveidošanas process ir ritējis visumā labi, Igaunijas gadījumā teicami. Tieši šāda starpība saredzama, pat pavirši ieskatoties Baltijas valstu sabiedrības pārveidē. Kopā ar pārējām bijušajām sociālistiskajām valstīm arī Baltijas valstīs kavējas loģiski darbojošās tautsaimniecības sistēmas ieviešana, jo tādas sistēmas pamati vislēnāk izveidojas politiskā, sabiedriskā izpratnē. Ar zināmu nožēlu konstatēts, ka 50 gadus tādā kā pusverdzībā14 pavadītais laiks, kad paklausību apmierināja ar tiesībām ierindoties pēc iztikas minimuma, prasīs vismaz vienu paaudzi, lai atveseļotos. Iekļaušanās ES, pat ņemot vērā Baltijas valstu ļoti mazo iedzīvotāju skaitu, būs iespējama vienīgi tad, kad kļūs pamanāmi no plašiem sabiedrības slāņiem izveidotas civilas sabiedrības iedīgļi, kas tad stabilizēs ekonomiskos rādītājus (kurus ar dažādiem paņēmieniem iespējams "uzsist" jebkurā nepieciešamā līmenī).

Kopš Baltijā sākās patiesa sabiedrības pārbūve, pagājuši 7 gadi triju Baltijas valstu gadījumā, bet Polijas un zināmā mērā arī Somijas gadījumā — 9 gadi. Ja par Polijas un Somijas veiksmi nekad nav bijis šaubu, tad pārējiem baltiešiem ir bijis sevi jāapliecina, savas spējas jāpierāda. Izskatot trīs baltiešu kandidatūras, papildus Kopenhāgenas kritērijiem jāņem vērā tāds kā nulles kritērijs, proti, attiecīgās valsts patiesā neatkarība. Visās AEVEV sabiedrības atziņas par valsts suverenitāti krasi atšķiras no to vadības viedokļa (vismaz no tās paustā viedokļa, tiekoties nopietnās sarunās ES iestādēs).15

Zināmu izbrīnu rada novērojums, ka Baltijas valstīs tautas uzskati par to, kādas starpvalstu attiecības būtu valsts interesēs, nav nedz stabili, nedz arī īpaši loģiski. Populārie viedokļi, protams, nenoteic to, kā šo valstu vadība raugās uz savas valsts nākotnes perspektīvām.16 Šeit iespējams fiksēt tikai dažus vispārīgus secinājumus, kas attiecas uz baltiešiem.

— Igaunijā pamatiedzīvotāji sekmīgi izolējušies no ieceļotāju mentalitātes un sadzīves normu ietekmes. Šī ļoti saliedētā pamatiedzīvotāju grupa elastīgi un apsviedīgi apliecinājusi savu nopietno vēlmi sadarboties ar ES dalībvalstīm; rusofīlie igauņi šeit ir visklusākā tādas ievirzes grupa trijās Baltijas valstīs un arī ar vismazāko ietekmi — ziemeļnieciskās tradīcijas šeit saglabājušās visspilgtāk; neraugoties uz to, Igaunijas iedzīvotāju starpā manāmas vairākas postsociālistisko valstu īpašības, galvenokārt tieksme sagaidīt no valsts nopietnāku un pamatīgāku finansiālo (sociālo) nodrošinājumu, nekā tajā pats iegulda.

— Latvijā pamatiedzīvotāji būtiski ietekmējušies no saskares ar ieceļotāju mentalitāti17; Latvijā sastopamas ļoti skaļas rusofīlas izdarības; sadzīvē sirsnīgi izpaužas ar Krievijas birokrātiju tradicionāli saistītas parādības, proti, dienesta stāvokļa savtīga izmantošana un korupcija kā normāla parādība, zagšana kā savu vajadzību apmierināšana, paņemot no cita to, kas tam "lieks"; Latvijā sadarbību ar ES izprot kā "būt krieviem Eiropā"; Latvijā prese un citi masu informācijas līdzekļi, pārkāpjot savas valsts likumus, aktīvi propagandē domu, ka latviešiem Eiropa jāapgūst ar krievu valodas starpniecību, — tas viss likumsakarīgi izskaidro to, ka pat valsts pārstāvji uzsver Latvijas tranzīta stāvokļa priekšrocības kā Austrumu (Krievijas) tirdzniecības saišu veicināšanu ar Rietumiem, izvairīdamies pat no neitrāla formulējuma, t.i., tirdzniecības saišu veicināšana, izmantojot savu dabisko ģeogrāfisko novietni.

— Lietuvā pamatiedzīvotāji sekmīgi atvairīja ieceļotāju nekontrolētu ieplūdi; tā ir visos sabiedrības slāņos saliedēta tauta, kam šodien šķiet tuvi senie Lietuvas sasniegumi, tieksme pārvērtēt savas iespējas noturēties arī tad, ja paliktu bez sabiedrotajiem; te ir vislielākais procents ieceļotāju, kas integrējušies lietuviešu sabiedrībā (1/3 daļa atzinuši faktisku divvalodību) vēl PSRS pastāvēšanas laikā; ļoti pragmatiska pieeja praktisku problēmu risināšanā, liels etnisko lietuviešu skaits iekļāvās PSRS pārvaldē, pat augstākajos līmeņos; apveltīti ar citādu (katolicisku) mentalitāti nekā pārējās Baltijas tautas, lietuvieši drīzāk tuvāki Viduseiropas tautām, nevis ziemeļniekiem; nozīmīgs pamatiedzīvotāju grupējums simpatizē atjaunotam sociālismam, kas tālu no Rietumu modeļa, tomēr atsakoties no fiziskās varas izmantošanas; Lietuvas valsts, kaut tas jūtīgs jautājums, saskata Poliju kā savu galveno sadarbības partneri nākotnē.

Triju Baltijas tautu atgriešanās Eiropas redzeslokā noritējusi straujas politiskās attīstības posmā, kam tagad seko daudz lēnāks tautsaimniecības atjaunošanas darbs. Šinī darbā triju baltiešu tautu sasniegumi atšķiras daudzu iemeslu dēļ. Viens attīstību bremzējošs faktors ir pret šī reģiona patstāvību noskaņotie svešie ieceļotāji — laba daļa, nodzīvojuši šeit divi paaudzes, nav pamanījuši, ka viņiem te ir vēl krietni jāattīsta cieņa pret savu garīgo apkārtni, vidi, kurā viņu labākās izredzes ir kļūt par pieciestu minoritāti. Otrs bremzējošo faktoru komplekss ir ļoti paviršā visu šī reģiona iedzīvotāju izpratne par tām būtiskajām pretrunām, kas padarīja padomju varas eksperimentu Baltijā par jau no sākuma neveiksmei lemtu krievu tautas (cerams, ka pēdējo) avantūru Eiropā.

Baltijas valstu redzamība pašreizējo 15 ES dalībvalstu pilsoņu vidū ir stipri līdzīga. Pat pavisam nesen veiktas aptaujas norāda, ka apmēram tikpat daudz ES pilsoņu atbalsta Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanos, cik par tādu iespēju ir negatīvi noskaņoti (ceturtā daļa vispār neizsakās). Baltijas valstu vadības līmenī atšķirība ir pilnīgi skaidra starp igauņu viennozīmīgo apņemšanos iekļauties ES un pārējo baltiešu nenoteikto viedokli, latviešu gadījumā — pretrunīgu viedokli.18

Vispozitīvākā sabiedrības atsaucība par baltiešiem ir "eiroskeptiskajās" valstīs Dānijā un Zviedrijā, kurās tikpat pozitīvi novērtēta Polijas kandidatūra. Somijā atrodama vislielākā atsevišķu baltiešu izredžu apsveikšana — kas saprotama somu un igauņu tautu radniecības dēļ. No sešām dibinātājām valstīm visdraudzīgāk noskaņoti ir nēderlandieši, vismazāk — franči, toties baltieši uztverti kā viena kopa. Vācijā sajūsmas noplakšana par ES paplašināšanu saistīta ar populāru viedokli, ka Vācijai vienai pašai būs jāapmaksā šo jauno valstu "tēriņš", turpretī bijušās VDR iedzīvotāji konsekventi pozitīvāk izsakās par labu Baltijas valstu iespējai iekļauties ES. Tā dēvēto "ieguvēju" valstu vidū19 Īrija un Itālija neizrāda greizsirdības pazīmes attiecībā uz potenciālajām jaunajām kandidātēm (kuru klātbūtne noteikti samazinās absolūtā izteiksmē ES finansiālo atbalstu gan Īrijai, gan Itālijai).

Lietderīgi ieskatīties ciešāk Eiropas Savienības pilsoņu attieksmē pret "ienācējiem". Vispirms, šī tēma nemēdz izraisīt ES iedzīvotājos iecietības apliecinājumus. Kā nekā ES valstis cīnās ar bezdarba problēmu, praktiski ar mazām sekmēm, kopš sākās šinī grāmatā aprakstītās ekonomiskās grūtības, kas bija saistītas ar naftas produktu cenu celšanos, ar tautsaimniecības globalizāciju utt. Attieksme pret jaunpienācējiem tieši saistīta ar to uztveršanu par potenciāliem konkurentiem uz darba vietām. Divās shēmās redzams ES pilsoņu noskaņojums par (a) AEVEV jeb vispār Austrumeiropas cilvēku pārvietošanos strādāt ES dalībvalstīs un (b) par Vidusjūras (Āfrikas ziemeļu daļas) iedzīvotāju ierašanos. Visumā nedz viens, nedz otrs variants neizraisa lielu sapratni vai pretimnākšanas apliecinājumus. Saprotamā kārtā, tajās valstīs, kurās šādi ieceļotāji jau šodien sastopami krietnā skaitā, aptaujas rezultāti tuvāk uzrāda patieso pilsoņu viedokli nekā gadījumos, kur runa ir par pavisam mazpazīstamiem cilvēkiem (piemēram, cik labi būtu iepazīti baltieši teiksim, Portugālē vai Spānijā tieši ierindas iedzīvotāju vidū).

Pētījumiem par Baltijas telpu, kas veikti no ārpuses, mēdz piemist nekonsekvence vai pat paviršība. Vienas šādas grupas diezgan cītīgais darbs, lai panāktu vienādojumu, ka baltieši (igauņi, latvieši, lietuvieši) ir viena grupa, bet krieviski runājošie Baltijā ir otra grupa (ar noslieci tēlot šo divu grupējumu "vienādās tiesības"), pat guvis atzinību atsevišķos baltiešu grupējumos, kuriem principā simpatizē šī ieceļotāju slāņa liktenis. Raugoties tikai vienā nesenā šo pētnieku veiktā aptaujā, iespējams konstatēt vairākus patiesus brīnumus. Pirmkārt, tā sanāk, ka tikpat daudz etnisko latviešu bijuši PSKP biedri, cik Latvijā dzīvojošo krievu. Šāds secinājums nepavisam nesakrīt ar patieso stāvokli. PSKP biedru nacionālais sastāvs LPSR bija neērts temats, tāpēc ka etnisko latviešu skaits tajā labi ja sasniedza 1/3 daļu. Tomēr šī pētījuma nopietnību negatīvi ietekmē ārzemnieku pasūtījuma vietējo izpildītāju acīmredzamā darba neprecizitāte. Otrs šī pētījuma secinājums — nostalģija pēc iedomātas pagātnes, pēc "labajiem laikiem" sociālismā, resp., PSKP diktatūras laikā — apmēram atbilst zināma gadagājuma un sociālā stāvokļa Baltijas iedzīvotāju noskaņojumam. Lielu pensionāru īpatsvaru padomju laikā šinīs republikās sastādīja gan atvaļinātie virsnieki (viņu darba specifika pieļāva pat vidusskolā atsēdēto laiku ieskaitīt kā darba stāžu), gan politiskās uzticības paudēji (par personālo pensionāru bija iespējams kļūt jebkurā vecumā, pēc nopelniem). Tieši šiem Baltijas iedzīvotājiem, kas tagad nonākuši relatīvā pieticībā (pārtrūkušas specapgādes, atskaitot tos nedaudzos, kuri, dzīvojot Baltijā, saņem krietni lielāku pensiju no Krievijas, nekā ja viņi dzīvotu Krievijas teritorijā), piemīt tieksme novērtēt jaunos apstākļus negatīvi. Arī šeit redzama atšķirība starp trim baltiešu grupām: relatīvi neveiksmīgākie latvieši un lietuvieši, atbilstoši sociālisma idejām, vispirms nosoda jaunos apstākļus, tad slavē bijušo iekārtu, vismazāk uzmanības pievēršot neveiksmes cēlonim, resp., pašu neizdarībai.

Iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana Baltijā atduras pret vairākām problēmām. Pirmkārt, iznākumu ietekmē ārzemju pētnieka metodika un viņa formulētie jautājumi. Otrkārt, arī vietējo starpnieku ietekme uz iznākumu ir ļoti nozīmīga. Treškārt, iedzīvotāju, resp., aptaujāto, dzīves gudrība un pieredze no padomju laikiem mācījusi piekrist tām jautājuma nostādnēm, kuras atbildētājam šķiet apmierinām jautātāju. Tādā veidā pētījums, kas veikts, lai noskaidrotu piederības izjūtu neatkarīgai Baltijas valstij vai Krievijai, pieļauj jau citādāku iedzīvotāju noskaņojuma iztulkojumu nekā.

Raugoties uz trim Baltijas valstīm no ārpuses, saredzamas sekojošas intereses, kas vieno ES dalībvalstis un šīs trīs kandidātvalstis:

1) vērā ņemams tirgus (8 miljoni ir vairāk nekā Somija, mazāk nekā Zviedrija), kura pirktspējas izaugsme iespējama vienīgi ar tiesiskas valsts nostabilizēšanos Igaunijā, Latvijā un Lietuvā;

2) ekoloģiskās postažas samazināšana Baltijas jūrā; šeit jāteic, ka divi lieli šādu postījumu nodarītāji (Sankt—Pēterburgas rajons, ķīmijas rūpniecības avārijas stāvoklis Baltkrievijā) paliek ārpus Baltijas valstīm, toties, trim to Baltijas kaimiņiem iestājoties ES, šiem piesārņotājiem nāksies rēķināties ar Eiropas normu pielāgošanu uz to robežām, to tirdzniecības attiecībām ar visu ES;

3) drošības pastiprināšana, samazinoties Krievijas bruņoto spēku klātbūtnei vietā, kur tās pārspēks ļāva nicīgi un izaicinoši attiekties pret skandināvu kaimiņiem (Igaunijā un Latvijā dislocētās vienības rīkoja provokācijas pret Dāniju un Zviedriju, it kā ņirgājoties par šīm valstīm).

Kā ļoti ilgā laikā īstenojama iespēja saskatāma cerība, ka lielais Baltijas etnisko krievu skaits, arī šinīs valstīs atrodamais palielais rusofīlo baltiešu skaits, reiz apguvuši rietumnieciskas darba un darba organizēšanas metodes, varētu atgriezties etniskajā vai garīgajā dzimtenē, veidojot tur šinīs jomās ļoti trūkstošo cilvēku slāni. Šobrīd nebaltieši saredz iekļaušanos ES kā iespēju pārcelties uz turieni ekonomisku iemeslu dēļ. Protams, Baltijas valstīm iekļaujoties ES, nepieciešams, lai to titulārās nācijas integrētu svešos savā valstī. Te integrācija tiek izprasta ierastajā ES dalībvalstu pieredzē. Piemēram, arābu un Rietumāfrikas izcelsmes Francijas pilsoņu uzticība Francijai kā viņu politiskās, fiziskās un ekonomiskās dzīves nedalāmam centram paver šiem pilsoņiem iespējas izvērsties Eiropas Savienībā. Jebkāda novirze, teiksim, šādu Francijas pilsoņu nodevīga attieksme, paverot nelegāliem ieceļotājiem brīvu ieeju, paverot ceļus kontrabandistiem, nosodāma vispirms kā pārkāpums pret šo cilvēku uzticības zvērestu. Tādi negadījumi, protams, izraisa pastiprinātu integrācijas aktivitāti, proti, pastiprinātu izglītojošo darbu kopā ar pastiprinātu kontroli. Šis ir, pēc autora uzskatiem, jebkuram ES pilsonim saprotamais integrācijas darbs, uz ko aicina Igauniju un Latviju.

 

7.2. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana

Šodien Baltijas tautām pēc grūtā izdzīvošanas laika radusies otra iespēja apliecināt sevi kā daļu no Eiropas tautām, kas vēlas dibināt neatkarīgu valsti, prot izveidot tādas valsts struktūras un ir gatavas sevi aizstāvēt. Nelaimīgais jautājums, kamdēļ šīm tautām tik ilgi nācās gaidīt uz Otrā pasaules kara beigām, šeit netiks skarts. Tomēr būtu nepareizi saistīt neatkarības atjaunošanu vienīgi ar notikumiem pēc 1988. gada. To, kā šādā veidā aizsāktais dumpis pārvērtās par neatkarības cīņu, iespējams izlasīt ļoti daudzās valodās.20 Šinī apakšnodaļā izskatīsim divas tēmas neatkarības atjaunošanā. Vispirms — kā uz šo procesu raudzījās pasaulē (nevis citējot ārzemju žurnālistiku, bet no Baltijas notikumu attīstības secinot, kāda bija šī attieksme). Noslēdzam šo ieskatu ar Baltijas valstu iekšējās iekārtas atjaunošanas sākuma posma beigām. Par tādu momentu pieņemta pirmās patiesi brīvā veidā ievēlētās valdības darba uzsākšana.

20. gadsimteņa izskaņā par būtisku sasniegumu varētu uzskatīt Baltijas valstu savstarpējo attiecību noskaidrošanu. Tāds panākums vieš cerības, ka samērā agri 21. gadsimtenī šīs valstis savā starpā galīgi noteiks attiecību kārtošanas mehānismu.

Otra tēma šinī apakšnodaļā ir izmaiņas iedzīvotāju sastāvā pēc neatkarības atgūšanas. Neviena cita problēma nav pasaulē tik labi pazīstama (Baltijas kontekstā) kā igauņu un latviešu kļūšana gandrīz par minoritāti savā etniskajā dzimtenē.

Lai gan liela daļa šodien Baltijas telpā atrodošos krievvalodīgo tur nokļuvuši aiz nejaušības, meklējot ekonomisko labklājību, vērā ņemams kontingents ir politiski angažēti bijušās Padomju varas balsti (liels skaits atvaļināto virsnieku, kuri uzskatīja savu apmešanos Baltijā kā apzinātu kolonizāciju). Šie cilvēki neveido sabiedrību, kas sevi organizētu pēc etniskuma principa: spilgtākā kopīgā īpašība Padomju varas laikā bija atteikšanās mācīties "vietējo" valodu; šī atteikšanās tikai formāli samazinājusies pēcpadomju apstākļos. Interesantā kārtā šo cilvēku vairākums izjūt stipri vienkāršotu lojalitāti pret "jaunajām" mītnes valstīm — tā saistās ar cerībām saglabāt savu relatīvi augsto dzīves līmeni salīdzinājumā ar iespējām Krievijā.21 Jautājumi par to, kas atbildīgs par šo, pēc dabiskiem likumiem par Krievijas pilsoņiem uzskatāmo cilvēku (sevišķi atvaļināto virsnieku, arī tādu, kuru darba spēka gadi pavadīti ārpus mītnes valsts) sociālo nodrošinājumu, izraisa nekorektu prasību izvirzīšanu pret mītnes zemēm.

Lai nepārslogotu īso ieskatu Baltijas telpas starptautiskajās attiecībās, redzeslokā atrodas attiecības starp Igauniju, Latviju un Lietuvu. Iezīmēti, bez dziļākas analīzes, tikai daži aspekti no Polijas attiecībām ar šīm trim valstīm. Somijas attiecības ar Igauniju, Latviju un Lietuvu izskatītas vairāk. Somijas pieredze, kas pozitīvā ziņā raksturojama kā apņemšanās darīt visu nepieciešamo, lai saglabātu savu valstiskumu, tikai daļēji attiecināma uz pārējām Baltijas valstīm (kuras kopā ar Somiju ir bijušās Krievijas guberņas) tiešā veidā. Somijas kā diezgan turīgas ES dalībvalsts relatīvi spēcīgā ekonomiskā pozīcija neapšaubāmi būtiski ietekmēs triju Baltijas valstu iespējas pievienoties Eiropas Savienībai.

Krievijas Impērijas uzvaras Baltijas reģionā, sākot ar 17. gs., padarīja šo jūru par de facto Eiropas robežu. Tas, ka Krievijas pakļautībā atradās etniski eiropieši22 (arī šīs impērijas ierēdņu aprindās atradās ne mazums eiropiešu kalpotāju, kas īpaši aktīvi virzīja uz priekšu Krievijas izplešanos 19. gs.), radīja šinī lielvarā iekšējo spriedzi. Krievijas Impērijai nebija cerības saglabāt savas pozīcijas Baltijā, kamēr turieni apdzīvoja neatkarīgi domājošas tautas. Šodien redzam šādas konsekventas, jau gadsimteņa garumā piekoptas taktikas sekas — divas baltiešu tautas atrodas, kaut šodien neatkarīgā valstī, zem nepārtraukta sava kaimiņa spiediena. Tomēr ieskatoties šī gadsimteņa bilancē, Krievijai visumā jāatzīst neveiksme: Somija, Polija, arī Lietuva viennozīmīgi noraida jebkuru piedāvājumu no Krievijas puses, kas atjaunotu šo valstu lēņa attiecības ar Krieviju, pretī piesolot tautsaimniecisku uzplaukumu.

13 Skatīt: Central and East European Barometer, Nr.7, 1997. gada marts (Eurostat, Office of Official Publications of the European Community). Tajā norādīts uz aptaujas iznākumiem, kurā gandrīz puse trīs Baltijas valstu iedzīvotāju nejūtas droši par to, kāda būs viņu valstu nākotne.

14 Gan tā dēvētajam caurmēra cilvēkam, gan apdāvinātam cilvēkam bija jāpakļaujas centralizētai, uz ļoti šauriem pamatiem veidotai un pēc savām iekšējām attiecībām brutālai un nežēlīgai šķirai.

15 Piemēram, gan Bulgārijā, gan mazākā mērā arī Slovākijā sastopama tautā pausta (toties valsts oficiālo aprindu noliegta) vēlme savas valsts nākotnē galveno uzsvaru likt uz intīmu attiecību saglabāšanu ar Krieviju; šajā sakarā atzīmējama Bulgārijas (Tautas Republikas) vadības kādreiz izteiktā vēlēšanās tikt uzņemtai PSRS sastāvā kā savienotai republikai, tāpat arī vairāki nesen parakstītie līgumi par intīmu sadarbošanos starp Krievijas valsts dienestiem un attiecīgiem Slovākijas dienestiem.

16 Latvijas gadījumā skandalozu latviešu politikāņu vāji šifrētie aicinājumi tirdznieciski integrēties ar Krieviju kā Latvijas "dabisko" noieta tirgu, saglabājot labas attiecības ar ES, šodien atkal izvirza jautājumu par Latvijas patiesajām iecerēm, iekļaujoties ES.

17 Igauņu un latviešu sabiedriskās struktūras ir stipri līdzīgas, abās ir ļoti liels iebraucēju īpatsvars, diemžēl latvieši šodien turpina jau 19. gs. aizsākto tieksmi pārņemt austrumslāvu dzīvesveidu un tikumus; šis process nav aprimies arī pēc neatkarības atgūšanas. Latvieši, šķiet, pieņēmuši kā aksiomu, ka to eiropeiskās tieksmes atkarīgas no Krievijas uzplaukuma, kamēr igauņi cenšas sekot somu piemēram un nodrošināt savu labklājību bez piesaistes Krievijas attīstībai.

18 Viena šāda liecība atrodama: Yves Thibault de Silguy, Le Syndrome du Diplodocus, Albin Michel, Paris, 1996.

19 Īrija, Grieķija, Portugāle un Spānija kopš to iekļaušanās ES ieguvušas finansiālu atbalstu dabiskā veidā (pēc šo valstu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir zem 70% no ES vidējā līmeņa); netiešā veidā, pateicoties ļoti labai Kopienas finansēšanas politikas izpratnei, prāvu finansiālo atbalstu ieguvušas Dānija, Nēderlande, Beļģija un Luksemburga, galvenokārt ar ļoti apsviedīgu pieeju KLP lietās.

20 Šeit autors atļaujas atsaukt nedaudz dīvaino sajūtu, kad, skatoties pasaules arābu valodas televīzijas tīklā (satelīta pārraidījumā) ziņas, nācās atpazīt Latvijas demonstrāciju ainas, aprakstītas arābiski: varētu teikt, ka šāda pasaules uzmanības piesaistīšana Baltijas reģionam šodien nopietni noplakusi, tomēr tas attiecināms galvenokārt uz Latviju, jo tās masu informācijas pārstāvjiem reāla interese ārpus savas valodas joslas šķiet ir viņu "imidžs" Krievijā — pie kura spodrināšanas Latvijas prese īpaši nepiestrādā, toties ar tās atzinumiem pārslogo preses izdevumus Latvijā.

21 Atsevišķas Rietumu iestādes atgādinājušas Igaunijai un Latvijai, ka jāpievērš liela uzmanība pie titulārās nācijas nepiederošo integrācijai. Rietumu pieredze rāda, ka ekonomiskie migranti īpaši rūpīgi integrējas mītnes zemes struktūrās tikai tad, kad viņi jūt saimnieciskās attīstības perspektīvu sašaurināšanos, ja tie paliks ārpusē. Kuriozā interešu sakritība starp vietējiem Krievijas interešu aizstāvjiem un jau pieminētiem kolonistiem radījusi šo Rietumu aicinājumu nepareizu iztulkojumu, it kā Rietumu iestādes aicinātu igauņus un latviešus atkāpties no savām vēsturiskām tiesībām būt par šinī reģionā izveidoto valstu suverenitātes nesējiem.

22 Tā bija cara Krievijas valdība, kas 18. gs. pēc vācu baronu pieprasījuma padarīja par vergiem vietējos iedzīvotājus šodienas Igaunijā un Latvijā, atceļot Zviedru laiku humānākos likumus (A. V. Hupela (luterāņu mācītāja) 1777. gada liecība, kas citēta: W. J. Hough Jr, The Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory, New York Law School Journal of International and Comparative Law, 6, 2, 354. lpp.).

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!