Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par minimālās darba algas paaugstināšanu (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.07.1998., Nr. 199/200 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49109

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.205

Par R.Zīles komandējumu

Vēl šajā numurā

08.07.1998., Nr. 199/200

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No ministra redzespunkta

Par minimālās darba algas paaugstināšanu

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Manuprāt, tieši trīspusējās konsultatīvās padomes uzdevums būtu aktīvi darboties arī cīņā pret "aplokšņu" algām, kuras ir iemesls tam, ka valstī gandrīz 30 procentiem darba ņēmēju oficiāli tiek maksātas minimālās algas, turpretī normālā situācijā, manuprāt, minimālo algu vajadzētu saņemt augstākais desmit, piecpadsmit procentiem valsts iedzīvotāju. Tas ir arodbiedrību un Darba devēju konfederācijas noslēgtās ģenerālvienošanās izpildes jautājums.

— Kā budžeta līdzekļu ierobežoto iespēju apstākļos, jūsuprāt, būtu iespējams risināt šo algu skalas "saspiešanas" problēmu?

— Neatkarīgi no valdības nodoma nākamgad paaugstināt minimālo mēnešalgu jau pašlaik dažās nozarēs ir plānota algu paaugstināšana. Tie ir pedagoģiskie darbinieki, veselības aprūpes darbinieki, iekšlietu sistēmas darbinieki.

No otras puses — šai minimālo algu paaugstināšanai var būt arī stimulējoša loma. Jo ir jāsāk domāt par sava darba intensificēšanu, lielāka cilvēku skaita apkalpošanu, kas ļautu arī budžeta iestādei papildus nopelnīt, nevis rūpēties tikai par savas darba vietas saglabāšanu. Tā, piemēram, atbilstoši valdības deklarācijai, kas paredz, ka "nauda seko skolēnam", skolās, kurās gribēs mācīties vairāk skolēnu nekā citur, varēs maksāt augstākas pedagogu algas. Tāpat — arī medicīnā. Ja kādu slimnīcu izvēlēsies daudzi pacienti, slimnīcai būs lielākas iespējas saviem darbiniekiem maksāt lielākas algas.

Tādēļ šo valdības nodomu paaugstināt minimālās algas līmeni, nepaaugstinot algu arī augstāko kategoriju darbiniekiem, es vērtēju divējādi. Jo es esmu stingrs nonivelēšanas pretinieks, bet man kā valdības loceklim kritizēt tās lēmumu pēc tā pieņemšanas nav īpaši korekti.

Turklāt es nedomāju, ka šis lēmums ir galīgs. Arī mēs darba grupā un Labklājības ministrijā vāksim argumentus.

Tomēr mēs nedrīkstam situāciju vērtēt arī pārāk vienpusēji — tikai no to viedokļa, kuriem algu maksā no valsts budžeta līdzekļiem. Tādi ir tikai aptuveni simts tūkstoši strādājošo. Un tikai tāpēc, ka valsts budžets nespēj pildīt valdības lēmumus par minimālās algas paaugstināšanu, mēs nedrīkstam neievērot citu darba ņēmēju intereses, kuru darba devējiem arī ir saistošs minimālās darba algas apmērs. Jāatceras, ka Latvijā regulāri strādā vairāk nekā miljons darba ņēmēju.

— Par kādu argumentu meklēšanu jūs runājat? Pārliecināt citus valdības locekļus meklēt papildu līdzekļus darba algu paaugstināšanai?

— Ne tikai. Ir jādomā arī par nopietnu pārstrukturizāciju iestādēs, kuru darbinieki saņem algu no valsts budžeta līdzekļiem. Man liekas galīgs absurds, ka, piemēram, meža darbinieki ir valsts civildienesta ierēdņi. Latvijas nacionālās bagātības — meža — apsaimniekotājiem tomēr vajadzētu dzīvot no ienākumiem, ko dod šis apsaimniekošanas process, atkarībā no padarītā darba efektivitātes. Civildienestā vajadzētu saglabāt tikai valsts pārvaldes un uzraudzības institūciju darbiniekus. Visiem citiem — kas ir pakalpojumu sniedzēji — būtu jāpāriet uz uzņēmējdarbības formām. Tādējādi tiktu panākts vēl kas — valsts un privātais sektors tiktu nostādīts vienlīdzīgā situācijā un nebūtu tā, ka valsts iestāde saņem garantētu darba apjomu, bet privātais uzņēmējs — tikai pārpalikumu. Kā piemēru varu minēt veco ļaužu pansionātus vai skolas — ja kāds privāts uzņēmējs grib un var nodrošināt valsts noteiktu pakalpojumu līmeni, kādēļ lai viņš nesaņemtu valsts samaksu par nespējīga, veca cilvēka vai bērna uzturēšanos šādā iestādē, tāpat kā to saņem valstij piederošs pansionāts vai skola. Uz to valstij būtu jāorientējas jau tuvākajos gados.

— Bet pašlaik, palielinot minimālo darba algu, jūsuprāt, dažas nozares būs cietējas?

— Jā, tās, kurās ir zems vidējās algas rādītājs. Piemēram, sociālās aprūpes iestādes. Tur šī nolīdzināšana var radīt negatīvas sekas. Piemēram, ja mēs neatrastu papildu līdzekļus medicīnas māsu algām, kas atbilst 15. — 17. kategorijai un tātad saskaņā ar valdības lēmumu netiks paaugstinātas, medicīnas māsas saņemtu tādas pašas algas kā sanitāri, un mēs ātri vien pazaudētu šo kvalificēto medicīnisko personālu. Medicīnā šie līdzekļi normālai darba samaksas harmonizācijai ir atrasti, bet nopietnas problēmas var rasties sociālās aprūpes iestādēs vai kultūrā.

Lai nezaudētu šos kvalificētos kadrus, iestāžu vadība tomēr mēģinās tiem maksāt vairāk un tādējādi, protams, iestādēm veidosies parādi. Viens skaļš piemērs mums jau ir — Nacionālā opera. Lai noturētu labākos solistus, viņiem maksāja daudzmaz pieņemamas algas, bet veidojās sociālā nodokļa parāds.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!