Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad parāds kļūst nepanesams. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.06.1998., Nr. 165/166 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48550

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad Reģionālais fonds atvērts pirmajiem projektiem

Vēl šajā numurā

05.06.1998., Nr. 165/166

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad parāds kļūst nepanesams

SKAIDRĪTE EZERIŅA, SIA "Agrolīzings" juriste, — "Latvijas Vēstnesim"

Par aizdevumiem un saimniekošanas perspektīvām

EZERINA.JPG (9001 BYTES) Skaidrīte Ezeriņa

Latvijas lauku cilvēkos ir neticība kredītiestādēm, it īpaši tādēļ, ka zemnieks finansu un sava biznesa jomā ir īpaši neaizsargāts daudzu neparedzamo apstākļu dēļ. Viņš no visām uzņēmēju grupām ir visvairāk atkarīgs no laikapstākļiem, no iepirkuma cenām, šobrīd sarūkošajiem noieta tirgiem, Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas nosacījumiem un mūsu valdības politikas lauksaimniecības nozarē.

Pirms neilga laika presē parādījās informācija, ka kāds zemnieks nav spējis laikus nokārtot līzinga saistības un šā parāda dēļ zaudējis visu — ģimeni, saimniecību, viņam atņemts arī gandrīz izmaksātais kombains. Tātad nav atlicis pat cerību nākotnei.

— Kā "Agrolīzings" komentē iepriekšminēto gadījumu, un vai zemnieku bažas par kredītiestāžu darbinieku neiejūtību ir pamatotas?

—Jā, kombainu "Sampo Rosenlew" uz līguma pamata zemnieks Varis Veckāgans tiešām nomāja no mums. Taču — palūkosimies, kā viss patiesībā notika.

Varis Veckāgans "lielo" nomas līgumu ar izpirkuma tiesībām ar mūsu sabiedrību noslēdza 1992. gada 14. jūlijā — tajā laikā, kad daudzi zemnieki, izmantojot jaunos līzinga pakalpojumus, tika pie kombainiem. Atbilstoši līgumam tika sastādīts maksājumu grafiks: līdztekus pirmajai iemaksai līdz 1992. gada 1. decembrim vajadzēja iemaksāt 3100 ASV dolāru, 1993. gadā — 6900 ASV dolāru, pakāpeniski sedzot visu kombaina sākumvērtību 46 150 ASV dolāru, kredītprocentus — 15 procentus no atlikušās vērtības un PVN. Maksājumi veicami divas reizes gadā.

Varis Veckāgans pēc nomas līguma noslēgšanas ieradās pie mums 1993. gada martā un lūdza maksājumu atlikt, jo nespēja pēc grafika norēķināties. Norunājām, ka viņš maksās, kā spēs, bez tam soda naudu par maksājumu kavējumu nedz Veckāganam, nedz kādam citam mūsu klientam zemniekam mēs neaprēķinām, kaut gan līgumā šāds punkts ir paredzēts. Tātad 1992. gada decembra maksājumu Varim Veckāganam (V.V.) pārcēlām uz 1993. gada 1. jūliju.

Nākamā tikšanās ar V.V. bija 1993. gada 9. jūlijā, kad viņš iesniedza iesniegumu, kurā bija izklāstītas šādas lietas. Viņa saimniecībā "Cielaviņas" nule, 6. jūlija pēcpusdienā, noticis ugunsgrēks, kurā nodedzis siena un lauksaimniecības mašīnu šķūnis. Bojā gājušas arī nomontētās "Sampo" kombaina daļas. Zemnieks lūdza sniegt tehnisko un finansiālo palīdzību kombaina sagatavošanai ražas novākšanai.

Šā paša gada 30. decembrī ir sagatavots "Agrolīzinga" slēdziens, ko parakstījis finansu un tehniskais direktors. Tajā teikts, ka par izdarītajiem restaurācijas darbiem kombainam, ieskaitot rezerves daļu vērtību, zaudējumu summa ir 1171,35 lati. SIA "Agrolīzings" no saviem līdzekļiem sedz 50 procentus šo izmaksu.

Par maksājumiem. Līdz 1993. gada decembrim V. V. "Agrolīzingam" bija samaksājis 3400 dolāru.

V. V. "Agrolīzingā" bija 1994. gada 26. janvārī un teica, ka ir nokārtots jautājums par labības pārdošanu uzņēmumam "Lata", par kuru samaksa — 350 ASV dolāri — tiks pārskaitīta "Agrolīzinga" parāda dzēšanai. Taču tajā pašā iesniegumā rakstīts, ka viņš domā par kombaina atdošanu, jo ražība ir tikai 16 — 20 centneru no hektāra.

Nākamais ieraksts lietā — 1994. gada 27. janvārī, kad tiek slēgta papildu vienošanās par 1993. gada parāda — 11 227 dolāru — samaksāšanu līdz 1994. gada 30. oktobrim. Taču 22. oktobrī ir lūgums pagarināt nomas maksājumu, jo līdz šim brīdim ir samaksāti tikai 400 lati un Stendē nodota labība, par kuru samaksa arī tiks ieskaitīta "Agrolīzingam". Daļa labības glabājas mājās un pēc pārdošanas varēs samaksāt iespējamo summu par kombaina nomu. Tātad cilvēks bija pārdomājis, vairs nevēlējās kombainu atdot, bet gan turpināt maksājumus.

Tad — pārtraukums, nekādu ziņu, un "Agrolīzings" 1994. gada 27. aprīlī rakstīja vēstuli, lai atgādinātu par līgumsaistībām uz astoņiem gadiem un par maksājumu secību. Diemžēl saistības nomnieks nav pildījis, un nomas parāds uz šo laiku jau bija 11 227 dolāri. "Agrolīzings" piedāvāja noteikumus — līdz 1994. gada 20. maijam norēķināties par 3850 ASV dolāriem un ne vēlāk kā 1. jūnijā ierasties "Agrolīzingā", lai vienotos par tālāko sadarbību.

Tālāk seko tehnikas pieņemšanas — nodošanas akts, kas apliecina, ka 1994. gada 13. augustā līgumattiecības starp Vari Veckāganu un "Agrolīzingu" tiek izbeigtas, pamatojoties uz V. V. iesniegumu. Tajā lūgts pārtraukt līgumu sakarā ar maksātnespēju. Taču tiek noslēgts jauns līgums, kurā klients apņemas pēc "Agrolīzinga" sastādītā grafika maksāt nomas parādu un radušos izdevumus maksātnespējas gadījumā segt no piederošās mantas vērtības. Un tas ir arī viss. Tālāk šajā lietā vairs nav nekā. Tiesājušies ar viņu neesam. Kombains atrodas pie mums. V. V. ir samaksājis tikai nedaudz vairāk par 4 tūktošiem dolāru.

Meklēt sakarības starp notikušajām nelaimēm un to, ka 1994. gadā esam pārtraukuši līgumattiecības — pirms četriem gadiem —, ir nekomentējams fakts.

Mums ir ļoti daudz nomnieku, kuru vidū attieksme pret nomu, nenoliedzami, ir dažāda. Ir mūsu klientu vidū arī tā saucamie "piecīši" — viņi pazīstami arī Saeimas komisijās, Zemkopības ministrijā un visur citur, kuri klaji deklarē mūsu kombainu trūkumus, taču tajā pašā laikā neatdod — par to pat nevaram uzsākt sarunas. Ne naudu maksā, nedz arī mantu atdod. Ērti acīmredzot. Arī tas "Sampo", kas pirms diviem gadiem gozējās pie Ministru kabineta, atrodas pie šīs "piecīšu" kompānijas zemnieka Almanda Bartuševiča.

Ja zemnieks atnāk ar iesniegumu laikus — vai nu sausums, vai ugunsgrēks, vai plūdi, vai kāda cita liga, kas nu vien var gadīties, — un laikus brīdina par nespēju norēķināties vai lūdz pagarinājumu uz konkrētu laiku, mēs nekad neesam atteikuši. Tas ir — ja cilvēks ir godprātīgs.

— Vai sākotnāji "Sampo" tomēr netika novērtēti pārāk dārgi?

— Cena Latvijā netika mākslīgi pacelta.Tā ir tā rūpnīcas cena, kāda tā bija ārzemēs, mēs pielikām transportēšanas, tehniskās apkopes un citas mūsu izmaksas, bet tās jau ir tikai pāris tūkstoši latu. Jaunā tehnika arī ārzemēs ir ļoti dārga. Situācija 1992. gadā bija pavisam citāda. Šo kombainu Latvijā vispār nebija. Cilvēki neaizdomājās par tehnikas dārgumu, jo to vienkārši vajadzēja. Cerēja, ka atmaksās ar graudiem. Taču arī labības tirgū iestājās krīze, kaut valdība solīja, ka varēs ar graudiem segt tehnikas izmaksas. Turklāt mūsu cilvēki neprata nedz iegūt augstas ražas, nedz arī izprata kredītu un līzingu sistēmu. Jo — no kurienes tad radīsies tie gudrie un aprēķināt spējīgie zemnieki, ja visi nākam no sociālisma sistēmas? Nemaz nerunājot par to, ka daudzi cerēja uz parādu norakstīšanu. Šodien šī situācija ir daudz citādāka. Taču arī šodien ne visi aprēķina savas iespējas.

Mēs nepraktizējam tiesāšanos ar zemniekiem, kuri līgumus slēdza 1992. un 1993. gadā, — no viņiem nav arī ko ņemt. Tajā laikā likumdošanā nebija iestrādātas garantijas saistības. Jā, tiesājamies ar nekauņām, kuri speciāli nemaksā un arī kombainus neatdod, bet noraksta īpašumu saviem radiem. Un mēs tiesājamies ar šiem nekauņām, kuri pat presē sludina, ka viņi nedz maksās, nedz atdos, bet izmantos gan, turklāt nosaucot mūsu tehniku par ļoti nekvalitatīvu. Bet mūsu valstī parādu cietuma nav.

SIA "Agrolīzings" pavisam ir 90 "Sampo Rosenlew" kombaini, no tiem četri jau ir izpirkti, bet par 50 noslēgti nomas līgumi, tajā skaitā pēc sākumvērtības samazinājuma par 35 procentiem 1997. gadā noslēgts 31 līgums.

Rūta Bierande, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!