Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri Viens no daudzajiem: lepns par savu zemi, nešķirams no savas tautas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.06.1998., Nr. 162 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48474

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Hipotēku un zemes bankas pirmajiem pieciem

Vēl šajā numurā

03.06.1998., Nr. 162

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Viens no daudzajiem: lepns par savu zemi, nešķirams no savas tautas

Aleksandrs Grīns. Šoreiz publicists

Nobeigums. Sākumu sk. — "LV" nr. 159/161, 2.06.98.

Par iekšpolitiku

Šī joma, ja neskaita feļetonus, neieņēma sevišķi lielu vietu rakstnieka Aleksandra Grīna publicistikā. Iekšpolitikas problemātiku A.Grīns aizsāka ar rakstu "Satversmes sapulces priekšvakarā" /LK. — 1920. — 7.martā/, atzīmējot tajā, ka pēc visas Latvijas atbrīvošanas no "vācu laupītājiem un komunistu fanātiķu varas" sākās valsts iekšējās izbūves darbs, "lai izveidotu un stiprinātu mūsu jauno republiku". Valsts iekšējā izveidošanā, agrārā un citu jautājumu izlemšanā kompetenta ir tikai Satversmes sapulce, "caur kuru visa tauta teiks savu nelokāmo gribu". Publikācijā "Vēlēšanu dienās" /LK. — 1920. — 17.apr. Vēlēšanas notika 17. un 18.aprīlī/ rakstnieks, konkretizējot iepriekšējo materiālu, norādīja, ka Satversmes sapulce noteiks Latvijas valsts iekārtu, izstrādās valsts konstitūciju un likumu kodeksus. Viņš neaicināja lasītājus balsot par to vai citu sarakstu, bet darīt to, "augstāk par visu stādot nacionālo Latvijas neatkarības ideju". Rakstā "Agrārjautājums" /LK. — 1920. — 24.sept./ /vispār šis jautājums nebija A.Grīna ampluā/ tā autors jau varēja ar gandarījumu atzīmēt, ka Satversmes sapulce ir pieņēmusi likumu par agrāro reformu, ir godam atrisinājusi vienu no vissāpīgākajiem jautājumiem — atdevusi latviešu zemniekam atpakaļ viņam nolaupīto zemi.

Kad Augstajā namā izvērsās diskusija, vai izmaksāt kompensāciju muižniekiem par viņiem atsavināto zemi, A.Grīns ņēma spalvu rokā, un tapa raksts "Vai baroniem nākas atlīdzība par latviešiem nolaupīto īpašumu?" /LK. — 1922. — 30.maijā/. Pēc viņa ieskata, "nemaksājot muižniekiem ne kapeikas par savu tēvu zemi, mēs tikai būsim izlabojuši vēsturisko netaisnību un atjaunojuši patiesu privātīpašuma respektēšanu". Publikācijas autors norādīja, ka agrārjautājums ir Latvijas valsts iekšējs jautājums, un pret latviešu tautas tiesību atjaunošanu neviena citvalsts, neviens ārzemnieks nedrīkst iebilst. Jau autoritārā režīma apstākļos A.Grīns pauda uzskatu /LK. — 1934. — 25.maijā/, ka zemes jautājums ir tik plašs, ka tas nenoies no dienas kārtības arī turpmāk, jo nākamajās paaudzēs tāpat radīsies sava zemes stūrīša gribētāji. Viņš aizrādīja, ka laikus jādomā par nākamo zemes vajadzību apmierināšanu, turklāt ne iekarošanas vai konfiskācijas ceļā, bet paplašinot kultūrai derīgas zemes uz līdz šim nederīgās zemes lēses.

Attiecībā par Saeimu A.Grīns kopumā ieņēma centriskas pozīcijas. Par to, piemēram, liecina viņa raksts "Valdības gaidās" ‘RZ. — 1925. — 16.dec./, kurā viņš kritiski vērtēja kā galēji kreisos, tā galēji labējos deputātus, atzīmējot, ka ar laiku tie varētu kļūt bīstami tiem demokrātiskiem pamatiem, uz kuriem balstās mūsu republika. A.Grīns baidījās, ka tas varētu novest pie iedzīvotāju absolūta indeferentisma pret visu Latvijas politisko dzīvi. Viņš konsekventi iestājās par latvisku Latviju, rakstīdams: "Mūsu ceļš ir un paliek tikai viens, latviskās Latvijas ceļš, jo vienīgi viņš ir mums ejamais un īstais; mums paša liktens norādīta teka, pa kuru ejot, mēs dzīvosim un plauksim. Sperot no tās jel soli nost pa labi vai kreisi, mēs sāksim atkal grimt. /../ Neklanīties nedz vakaru, nedz rītu vējiem, bet vēl ciešāk ieaugt Latvijas zemē, vērst skatus latviešu Latvijas debesīs" /LK. — 1937. — 12.okt./. BZ 1939.gada 23.marta numurā viņš saka zīmīgus vārdis: "Uz laiku var cīņā pret pārspēku pazaudēt visu teritoriju, un šis pārspēks var okupēt vai sagraut aizstāvju galvaspilsētu, bet viss tas tiek atgūts līdz pēdējai pūrvietai un galvaspilsētu var uzcelt no jauna, ja nevainojams palicis nācijas gods.

Konceptuāls, bet vienlaikus diskutabls bija A.Grīna raksts "Daudzinātie 700 gadi" /Rīts. — 1934. — 23.sept./, kas vērsās pret "latvju tautas vērošanu nepareizā perspektīvē". Pēc publicista domām, runa par šiem verdzības gadiem ir labi domāta, bet naiva pasaciņa. Tiek sajauktas divas dažādas lietas: politiskā atkarība un dzimtbūšana, pēdējai dodot verdzības vārdu un attiecinot to uz visiem pēdējiem septiņiem gadsimtiem. A.Grīns tomēr nepamatoti idealizēja latviešu zemnieku, vispirms viņu aristokrātijas — brīvnieku, leimaņu un bajāru — stāvokli pēc vācu invāzijas 13.gadsimtā, atzīmējot, ka latvietis pirmajos divos gadsimtos pēc savas politiskās patstāvības zaudēšanas nebija vergs. Protams, ka viņš nebija vergs senās Romas izpratnē, bet iekarotāju paverdzināts gan. Pēc publicista ieskata, īsts, verdzībai līdzīgas dzimtbūšanas laiks latviešu tautas lielākajai daļai sākās tikai ar Vidzemes un Kurzemes nokļūšanu krievu varā /1710; 1795/, bet Latgalē 17.gs. sākumā. Suns bija aprakts publikācijas nobeigumā, kur A.Grīns, aicinot audzināt lielāku latviešu pašlepnumu un beigt reiz "vaidēt par 700 verdzības gadiem", atgādināja, ka arī K.Ulmanis aicina nelietot "šos kaitīgas pazemības pilnos vārdus: maza tauta un maza valsts". Ne velti Kultūras fonda valde, godalgojot desmit 1934.gada preses izdevumu ievadrakstus, pirmo prēmiju piešķīra A.Grīnam par viņa nule aplūkoto rakstu. Savukārt 1937.gadā viņš saņēma Latvijas Preses biedrības godalgu par rakstu "Latviskās Latvijas līdumnieks", kas bija veltīts K.Ulmanim...

 

Par Baltijas valstu savienību

Baltijas valstu sadarbība un savienība bija aktuāls jautājums, kopš šīs zemes ieguva nacionālo neatkarību. Tam nepagāja secen arī A.Grīna uzmanība. Viņš uzskatīja /RZ. — 1925. — 7.dec./, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nav tik lielas zemes, lai ar tām rēķinātos dižvalstis. Ja tās gribēs katra dzīvot pilnīgi par sevi, tad citas varas vadīs un diktēs viņu likteni. Turpretim, ja šīs jaunās valstis turēsies cieši kopā, "viņas kļūs par faktoru, ar kuru gribot negribot būs spiestas rēķināties arī lielvalstis". A.Grīns pasvītroja, ka Latvija vienmēr ir uzskatījusi par savas ārpolitikas galveno mērķi panākt Baltijas valstu savienības nodibināšanu.

Oponējot padomju preses apgalvojumiem, it kā šī savienība varētu kļūt par angļu imperiālisma priekšpulku, A.Grīns uzsvēra /Brīvā Tēvija. — 1926. — 4.okt./, ka savienības tiešais uzdevums būtu garantēt drošību pret Krievijas agresivitāti, ka tā būtu vienīgi un tikai defensīvas dabas. Baltijas valstis, vēl un vēlreiz uzsvēra publikācijas autors, grib vienīgi aizstāvēties, nevis piekopt agresīvu politiku pret savu kaimiņu Austrumos.

1934.gada 12.septembrī Ženēvā Latvija, Igaunija un Lietuva parakstīja saprašanās un sadarbības līgumu, kas tā paša gada 3.novembrī stājās spēkā. A.Grīns rakstā "Baltijas Antante" /BZ. — 1934. — 5.nov./ atzīmēja, ka Eiropā jau pastāvošajām antantēm nostājusies blakus jauna savienība, trim jaunām nācijām sadodoties rokās. Viņš atgādināja lasītājiem Ženēvas līguma saturu — saprasties visos tajos ārpolitikas jautājumos, kuriem ir kopēja nozīme, sniegt savstarpēju politisku un diplomātisku palīdzību starptautiskajos sakaros, nodibināt ciešus kontaktus starp diplomātiskajiem un konsulārajiem pārstāvjiem, informēt vienai otru par noslēgtajiem līgumiem ar citām valstīm, vismaz divas reizes gadā organizēt Baltijas zemju ārlietu ministru konferences utt. Līgums tika noslēgts uz 10 gadiem. A.Grīns atzīmēja, ka ceļš līdz antantei diemžēl bijis ilgs — desmit gadu garumā. Taču Baltijas valstu savienības idejai vajadzēja "lēni augt un dziļi iesakņoties visu triju tautu apziņā un sirdīs, lai stiprs un varens sāktu augt mūsu kopējās sadarbības koks". Publicists cerēja, ka savienība kļūs par pamatakmeni miera stabilizēšanai Austrumeiropā.

Pēc Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministru pirmās apspriedes Tallinā A.Grīns publicēja tai veltītu rakstu "Baltijas Antantes pirmās konferences sasniegumi /BZ. — 1934. — 6.dec./, kurā izvērtēja kaimiņzemē padarīto. Viņš atzīmeja, ka "lielā vienprātībā nokārtoti jautājumi, kas izriet no Ženēvas līguma pildīšanas" — par kopēju pārstāvību Tautu savienības orgānos un starptautiskās konferencēs, kopējas šķirējtiesas konvencijas izstrādāšana, saskaņota likumdošana vekseļu, čeku un bankrotu lietās, iespējami labvēlīga izturēšanās pret citu tautu piederīgiem, kas dzīvo pārējās divās valstīs un ir šo valstu pilsoņi u.c. A.Grīns bija pārliecināts, ka "Baltijas nācijas vienotiem spēkiem pārvarēs visas grūtības".

 

Autoritārisma ideologs

Pārspīlēti teikts? Nebūt ne! A.Grīns, būdams operatīvs žurnālists, jau 1934.gada 18.maijā /trīs dienas pēc Ulmaņa puča!/ publicēja "Latvijas Kareivī" rakstu "Izejot cīņā par latviskā gara atbrīvošanos", kurā, noliedzis parlamentāro Latviju, apsveica antidemokrātisko Latviju. Līdzīgi materiāli sekoja cits pēc cita — "Ko spēj vienota tauta", "22.jūnijs un 15.maijs", "Autoritārās valdības pirmie četri mēneši" u.c.

Rakstā "15.maija nozīme mūsu ārējā politikā" /BZ. — 1934. — 3.jūl./ A.Grīns norādīja, ka šajā dienā Latvijas ārpolitika tika atbrīvota "no demagoģijas važām, partiju tuvredzības un savtīguma pinekļiem un neatbildīgu politiķu iespaida". Viņš uzsvēra, ka Latvijai būs un paliks "absolūti patstāvīga un no visām svešām ietekmēm neatkarīga ārējā politika". Viņš bija pārliecināts, ka vismaz tuvākajos gados pret Latviju netiks realizēti agresīvi plāni. A.Grīns uzsvēra, ka Baltijas jauno valstu ģeopolitiskais stāvoklis diktē tām vajadzību meklēt kopdarbību. Baltijas valstu savienības izveidošana, viņš turpināja, visu laiku bijusi latviešu tautas un tās ārpolitikas vadītāju neatlaidīga vēlēšanās. Rakstnieks nešaubījās, ka K.Ulmaņa vadītā jaunā Latvija uzskatīs šo savienību par vienu no savas politikas galvenajiem mērķiem. Tās galvenais pienākums ir — sekmēt mieru Eiropā, "cik tas mūsu spēkiem iespējams". Latvija paliks nelokāmi uzticīga saviem Tautu savienības locekles pienākumiem. Taču Grīns neiztika bez kārtējā reveransa Ulmanim, atzīmējot, ka 15.maijs devis rīcības brīvību latviešu nācijas vadonim, kas esot bijis "Latvijas valsts nodibinātājs" /sic!, arī ārpolitikā.

Ulmaņa slavināšana apogeju sasniedza rakstā "Lielā uzvara" /Aizsargs. — 1935. — 11.nr. — 684.lpp./, kur ņirbēt ņirbēja tādi vārdi kā "Tautas Vadonim...", " solās Vadonim...", Latvijas saimnieks un valsts dibinātājs utt., u.tml. A.Grīns paskaidroja /Rīts. — 1934. — 7.okt./, ka tautas vadonis esot viņas "labais ģēnijs, viņas sirdsapziņa, viņas nacionālā gara iemiesojums, kurš pirmais spēj saskatīt tautai ejamo ceļu un lielos mērķus, kuri māj šā ceļa galā. Un reizē vadonis ir arī tautas pašlepnums un viņas māsas — nacionālās pašapziņas balss." Kad pirmais sajūsmas vilnis bija noplacis, A.Grīns mēģināja, tā sakot, zinātniski izskaidrot apvērsumu. Apcerē "trešā atmoda" /Nākotnes Spēks. — 1934. — 4.nr. — 6. — 10.lpp./ viņš norādīja, ka pirmā atmoda bija jaunlatviešu kustība, otrā — Latvijas valsts nodibināšanās 1918.gadā un trešā — 15.maijs. "Tā lielā diena, kad latvju tauta, savu neatkarības cīņu vadoņa rokas vadīta, atkal uzgāja uz ceļa, pa kuru jau savā laikā bija staigājuši tautas pirmie modinātāji, pirmie vadoņi" /tikai atšķirībā no Ulmaņa — demokrāti! — R.T./. Raksturojot, pēc A.Grīna domām, trešo atmodas laikmetu, viņš citēja un komentēja trīs tēzes no K.Ulmaņa 1934.gada 18.maija radiorunas. Publikācijas pēdējais teikums skanēja konvenciāli: "Sekosim vadonim!" Lai cik žēl tas arī būtu, tomēr jāsaka, ka ar zinātni šim A.Grīna rakstam nekā kopēja nebija.

A.Grīna pēdējā publikācija bija Latgales dziesmu svētkiem veltītais raksts "Gaišās kāpnes" /BZ. — 1940. — 15.jūn./, kas emocionāli vēstīja par izmaiņām, kādas bija notikušas Latvijas trešajā zvaigznē brīvvalsts gados. Savā gulbja dziesmā viņš rakstīja: "Dziesmu svētku rīkotāja ir jaunākā māsa, abas vecākās mīļi ielūgtas, un svētkos sadosies rokās visas trīs, stāvēdamas zem viena karoga, vienības domu sirdī un tēvzemes mīlestības zvēresta dziesmu uz lūpām. Un vējš, tā skaņas nesdams līdzi Daugavai, aiznesīs viņas līdz Gaujai un Ventas malai, ar atbalsi tās abas atsauksies."

Līdz Baigā gada sākumam bija palikušas divas dienas. 1941.gada 25.decembrī čeka izdzēsa Aleksandra Grīna dzīvību, kura bija sākusies 1895.gada 15.augustā Biržu pagasta Ziedos Sēlijā.

Rihards Treijs,

profesors, Dr.hab.hist.

VESTULE.JPG (62014 BYTES)
Aleksandra Grīna vēstule rakstniekam un literatūrzinātniekam Pēterim Ērmanim1939. gada 13. augustā (glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā). Pirmpublicējums

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!