Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ārstam maksājam, un maksāsim - par veselību (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.03.1998., Nr. 81 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47503

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Katru austošu dienu iesākam: "Dievs, svētī Latviju!"

Vēl šajā numurā

26.03.1998., Nr. 81

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ārstam maksājam,

Jau šogad Latvijas veselības aprūpes prioritātēm paredzēts piešķirt Pasaules bankas kredītu

REZEBE~1.JPG (6937 BYTES)

Imants Rezebergs, Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks

Turpinājums no 1.lpp.

Ja ģimenes ārsts pats nespēj palīdzēt, viņš nevis vienkārši sūta pacientu prom, bet norāda virzienu, kurp doties, jo ir par viņa veselību atbildīgs. Šo atbildību pastiprina fakts, ka ģimenes ārstiem maksās nevis par pacientu slimībām, bet gan par veselību — jo mazāk būs saslimšanas gadījumu, jo vairāk saņems ģimenes ārsts. Tātad ir pamats cerībām, ka ģimenes ārsta zīmogs būs ķīla ekonomiskam līdzekļu izlietojumam veselības aprūpē — slimnieks uzreiz nonāks īstajās rokās.

Nav arī noteikts, ka par ģimenes ārstu var kļūt tikai pašreizējais terapeits. Svarīgi ir, lai ārsts izietu speciālo ģimenes ārstu apmācības kursu un apliecinātu savas prasmes ar sertifikātu. Protams, zināmas priekšrocības ir terapeitiem un pediatriem, jo šīs slimības vienkārši biežāk gadās.

Un nevajag jaukt poliklīnikas un ģimenes ārsta funkcijas. Ģimenes ārstu pacients pazīst un saslimis tūlīt zina, kur meklēt palīdzību — atšķirībā no poliklīnikas, kur pacients izmisis staigā un meklē, pie kā griezties. Cita lieta, kur atrodas šī ģimenes ārsta kabinets, tas var būt arī poliklīnikā vai slimnīcā.

— Tātad pašlaik poliklīnikās strādājošie ārsti pārkvalificējas par ģimenes ārstiem vai pāriet darbā uz slimnīcām? Kādas īsti ir viņu perspektīvas?

— Man nav pieņemams poliklīnikas jēdziens. Ja tur pieņem ģimenes ārsti, lai tā būtu. Citi savukārt darbojas kā viņu konsultanti. To parādīs prakse — ja pie kāda speciālista ģimenes ārsts savus pacientus sūtīs, tad viņš turpinās strādāt. Darba samaksa būs atkarīga no darba apjoma. Atbilstoši likumam ārsts ir brīvā profesija — tātad rūpējas par savu noslogojumu. Budžeta līdzekļi nevar tikt maksāti par to vien, ka kāds ir ārsts.

— Ko nozīmē darba grupas izvirzītā prioritāte — primārā rehabilitācija?

— Rehabilitācija primārajā veselības aprūpē ir pilnīgi cits jēdziens, salīdzinot ar mūsu izpratni par padomju laika fizioterapiju. Primārā rehabilitācija nozīmē to, ka jau kopš ārstēšanas sākuma tiek domāts par pacienta darba spēju atjaunošanu.

— Par sekundāro veselības aprūpi...

— Otra projekta darba grupas noteiktā veselības aprūpes prioritāšu grupa ir saistīta ar sekundāro veselības aprūpi — tātad ar to vidējo slimnīcu attīstību, kuras sniedz lielāko daļu ārstnieciskās palīdzības, sākot ar lauku un beidzot ar lielajām Rīgas slimnīcām. Arī šīs veselības aprūpes daļas reforma jāsāk ar medicīniskā personāla izglītošanu, un tikai pēc tam notiek tehnoloģiju atjaunošana un iegāde, infrastruktūras optimizācija un sekundārā rehabilitācija.

Ar izglītību šeit, atšķirībā no ģimenes ārstiem, vairāk ir domāta nevis profesionālā pilnveidošanās, bet gan prasme vadīt veselības aprūpes iestādi — menedžments, kas būtu jāapgūst slimnīcu vadībai. Tas nepieciešams, lai mainītu slimnīcas vadības veidu. No padomiskā — par katru cenu dabūt finansējumu un pēc tam to kaut kā iztērēt — uz mūsdienīgu pieeju, kur vispirms rūpīgi izplāno nepieciešamos izdevumus efektīvā formā un tad tiem gādā resursus. Jo nav nozīmes sakārtotai tērēšanai. "Necaurspīdīga" tērēšana faktiski nav tikai slimnīcu problēma — to valdība aizrāda arī dažām ministrijām.

Vēl viens sekundārās veselības aprūpes reformas solis ir tehnoloģiju atjaunošana un iegāde. Darba grupa to ir nosaukusi uzreiz pēc darbinieku izglītības. Man gan šķiet, ka svarīgāka būtu infrastruktūras optimizācija, tomēr es respektēšu citu speciālistu viedokli, jo patiešām jāatzīst, ka valstij ir problēmas ar medicīnas tehnoloģijām — tās ir vai nu novecojušas, vispār trūkst, vai arī tās dublējas. Piemēram, Rēzeknes slimnīcā un poliklīnikā vai arī Rīgas pirmajā slimnīcā un pirmajā poliklīnikā, kuras atrodas viena no otras varbūt tikai simt metru attālumā, atrodas vienādas tehnoloģijas, un rezultātā tās abās iestādēs ir tikai daļēji noslogotas.

Cieši saistīta ar tehnoloģiju sakārtošanas jautājumu ir sekundārās veselības aprūpes infrastruktūras optimizācija. Tā, piemēram, skaidru nepieciešamību to darīt varam redzēt Daugavpils pilsētā. Padomju laikos tur tika uzcelts atsevišķs dzemdību nams — gan lieli logi, gan lielas šķirbas, viss kā toreiz parasti. Pašlaik nams ir ļoti maznoslogots, tomēr vēl joprojām tiek uzturēts un personāls saņem algas. Ir skaidrs, ka valstij daudz lētāk ir šo dzemdību namu pārvietot uz slimnīcu un pārveidot par nodaļu. Kaut arī šai infrastruktūras optimizācijai būs nepieciešami ieguldījumi, rezultātā ieguvēji noteikti būs gan iedzīvotāji, gan budžets — samazināsies izdevumi par ēku uzturēšanu, divu ēdināšanas bloku vietā būs nepieciešams viens, tiks efektīvāk nodarbināts personāls, piemēram, divreiz samazinot nakts dežūrām nepieciešamo mediķu skaitu. Šī ir vieta, kur mēs vēl varam censties padarīt efektīvāku savu ārkārtīgi ierobežoto līdzekļu tēriņu, jo, piemēram, teikt, ka veselības aprūpe var vēl ciešāk savilkt jostu uz mediķu algas rēķina, šobrīd, man šķiet, neviens neriskētu.

Reāls finansiāls efekts, lai kā tas skanētu, ir gūstams, arī veicinot pacientu sekundāro rehabilitāciju. Tas nozīmē, ka valsts ietaupa līdzekļus tāpēc, ka slimnieks, piemēram, pēc smagas operācijas aiziet strādāt divreiz ātrāk, nekā līdz šim pierasts, vai arī paliekošu slimības vai traumas seku gadījumā ir spējīgs pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Pozitīvs un spilgts piemērs ir labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kurš, būdams otrās grupas redzes invalīds, ir kompensējis šo trūkumu tā, ka katrs var par to tikai priecāties un reizē brīnīties. Ar tādu mērķi — pilnvērtīgi un ātri iekļaut pacientu atpakaļ dzīvē ir jātiecas rehabilitācijai un jāaizmirst padomju laika pieeja, kas šādos gadījumos piedāvāja gandrīz vai tikai vienu — invaliditātes pensiju un atbrīvojumu no darba.

— Trešais lielais bloks, kam darba grupa ir pievērsusi uzmanību, ir neatliekamā medicīniskā palīdzība.

— Tās ietvaros pirmā atkal izcelta apmācība, pēc tam ir tehnoloģijas un infrastruktūras optimizācija. Apmācība neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā nozīmē kardinālu pieejas izmaiņu — atkal no padomiskās uz Rietumu pasaulē praktizēto. Līdz šim neatliekamā medicīniskā palīdzība nozīmēja apkārt braukājoša ārsta cenšanos turpat uz vietas, nepiemērotos apstākļos, kratoties aukstā vai karstā automašīnā, sniegt sarežģītu medicīnisko palīdzību. Otrs variants, kas ir pieņemts Eiropā un ASV, — ārsts ar šo neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu nemaz nebrauc, jo viņam par to neviens nespēj samaksāt. Šajā gadījumā slimnieku "noķer" un pie dzīvības ar labas tehnoloģijas un vienkāršu metožu palīdzību notur labi apmācīts, tomēr zemākas kvalifikācijas personāls, un pacients iespējami ātri tiek nogādāts tālāk — uz slimnīcu, kur par viņa dzīvību piemērotos apstākļos cīnās ārsts. Mums ir vēl tāls ceļš ejams līdz šādai situācijai, turklāt ir vēl jādiskutē par to, vai gribam tādu sistēmu pilnībā. Tomēr ir skaidrs, ka tā, kā ir bijis līdz šim, palikt nevar. Pierādījumu tam netrūkst — Talsu traģēdija un citas smagas situācijas.

— Prioritāšu rindā nav minēta sarežģītākā un dārgākā veselības aprūpes daļa — saukta par terciālo. Atsevišķi ir nosauktas tikai dažas saslimšanu grupas — ftiziatriskās slimības, psihiatriskās un kardiovaskulārās slimības, kā arī alkoholisms un narkomānija. Vai tas nozīmē, ka terciālajā veselības aprūpes līmenī kopumā nav tik daudz problēmu kā citos?

— Problēmas ir visur. Šī projekta mērķis ir piesaistīt naudu tām lietām, kas visātrāk un visjūtamāk var dot jūtamu efektu lielākajai sabiedrības daļai — piemēram, primārās veselības aprūpes sakārtošana un ģimenes ārsta institūcijas izveide. Turpretī terciālā aprūpe — sarežģītas medicīniskās manipulācijas un augsta līmeņa tehnoloģiju pielietojums ir nepieciešams varbūt katram simtajam vai divsimtajam Latvijas iedzīvotājam. Mums nauda ir jāiegulda tur, kur to sajutīs katrs. Diemžēl tikai pēc tam mēs varam atļauties domāt par dārgām un sarežģītām lietām. Tādēļ pagaidām uzsvaru liksim uz jau nosauktajām lietām un atsevišķām slimībām, kuru izplatība ir katastrofāla — tuberkulozi, psihiatriskajām saslimšanām, sirds un asinsvadu slimībām, kā arī atkarību no alkohola un citām vielām.

— Kas notiks tālāk? Pasaules bankas projekta ietvaros darba grupa ir noteikusi veselības aprūpes prioritātes. Tagad to attīstīšanai tiks ņemti kredīti? Kas izstrādās konkrētos pieteikuma projektus?

— Pēc tam, kad Labklājības ministrija būs caurskatījusi un apstiprinājusi šīs darba grupas piedāvātās prioritātes, mēs izstrādāsim konkrētus projektus, kurus iesniegsim Pasaules bankai. Tagad mēs esam sakārtojuši savu domāšanu, bet nu mēģināsim konstatētās prioritātes sasaistīt ar konkrētiem projektiem. Projekts katrā atsevišķajā gadījumā tiks veidots, meklējot piemērotāko variantu. Centīsimies piesaistīt pašvaldības. Tad arī tiks lemts par summām un atmaksas kārtību. Ņēmēji dažādos projektos varēs būt dažādi — vai nu Labklājības ministrija, pašvaldības slimnīca, valsts slimnīca vai kāds cits. Svarīgākais būs pārliecināties par to, ka kredīta ņēmējs būs spējīgs arī to atdot. Kā visiem Pasaules bankas kredītiem arī šim būs valdības garants.

— Kāds būs kredīta kopapjoms, kad tiks slēgts līgums un kad Latvijā parādīsies pirmie kredīta līdzekļi?

— Vēl nav panākta galīgā vienošanās, tādēļ konkrētu skaitli nenosaukšu. Mēs ceram, ka līgums tiks noslēgts vasarā. Pirmā nauda kredītā noteikti tiks saņemta jau šogad.

Oskars Velmers, Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta direktors

VELNERS.JPG (7393 BYTES)

Turpinājums no 1.lpp.

Vienkāršoti to var skaidrot tā: ārsts nav ieinteresēts sūtīt savu pacientu uz stacionāru, jo par to ir jāmaksā no viņam piešķirtajiem līdzekļiem, ar kuriem ir jānodrošina visu viņa pacientu veselības aprūpe. Mūsuprāt, šai visā pasaulē zināmajai ģimenes ārstu institūcijas iedibināšanai ir jārada Latvijas veselības aprūpē kvalitatīvs lēciens. Sabiedrībai tas ir jāpieņem. Tādēļ tik liela loma mūsu projektā ir ierādīta primārās veselības aprūpes reformai.

Otra prioritāte ir sekundāra veselības aprūpe, kurā tāpat ir jāsakārto apmācība, tehnoloģijas un infrastruktūra.

Sevišķa loma, manuprāt, ir neatliekamās medicīniskās veselības aprūpes reformai. Tā pašlaik ir viena no nesakārtotākajām Latvijas medicīnas jomām. Kopā ar katastrofu medicīnas centra izveidošanu neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai ir jāspēj nodrošināt pacienta dzīvības saglabāšana līdz nokļūšanai veselības aprūpes iestādē. Diemžēl pašlaik tas bieži vien ir kritiskais ķēdes posms — pacients mirst tikai tāpēc, ka laikā nesaņem kvalificētu palīdzību. Sevišķi asi tas jūtams laukos, kur traumatisms ir īpaši liels. Šeit ieguldot naudu, ieguvums būtu neapšaubāms.

Ārpus visa kā caurvijošu veselības aprūpes sastāvdaļu mēs izcēlām veselības veicināšanu. To varētu salīdzināt ar lietussargu virs medicīnas. Veselības aprūpe ir par ārstniecību plašāks jēdziens, jo nodarbojas ar to, ka nepieļauj saslimšanu. Tā nav vienīgi profilaktiskas apskates, veselības veicināšana ir arī veselīga dzīvesveida un sporta sludināšana un iedzīvotāju izglītošana, arī skolās. Arī veselības veicināšanu mēs iesakām investīcijām, kaut arī tā ir joma, kur nepietiks ar vienreizēju naudas ieguldījumu. Veselības veicināšana prasa pastāvīgus ieguldījumus.

Bez jau nosauktajām prioritārajām veselības aprūpes sfērām darba grupa kā ļoti aktuālas uzsvēra arī atsevišķas saslimšanas — tuberkulozi, psihiskās slimības, sirds un asinsvadu slimības un narkoloģiskās saslimšanas, kuru rādītāji ir sevišķi kritiski. Turklāt tieši sirds asinsvadu slimības ir tās, kas visbiežāk rada invaliditāti. To novērst būtu iespējams ar savlaicīgas diagnostikas palīdzību.

Izņēmums ir psihiatriskās saslimšanas, kuru skaits nav būtiski pieaudzis. Palielinās vienīgi neirožu daudzums un pašnāvību skaits. Protams, šo rādītāju ietekmē arī sociālā spriedze, tomēr tas liek domāt arī par psihiatrijas situāciju. Profesionālā ziņā šeit nav lielu problēmu — ārsti zina, kādas zāles un cik bieži pacientam ir jādod. Katastrofāls ir pacientu sadzīviskais aprūpes līmenis un sociālā rehabilitācija, kam psihiatrijā bieži vien ir izšķiroša nozīme. Tieši stāvoklis stacionāros rada situāciju, ka tur nelabprāt ārstējas un psihiatriskās klīnikas ir kļuvušas pat par sava veida bubuli.

Tas, protams, nenozīmē, ka ideāls stāvoklis ir šeit nenosauktajās veselības aprūpes nozarēs un saslimšanās. Bet šīs, mūsuprāt, ir tās vietas, kur naudu ieguldīt būtu vērts vispirms, lai tā nestu visjūtamāko un ātrāko efektu. Tā būtu nauda veselības aprūpes attīstībai.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!