Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Katru austošu dienu iesākam: "Dievs, svētī Latviju!" (turpinājums) ... Kur kāda maza tauta raudot dzied. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.03.1998., Nr. 81 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47500

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Līdzsvarā starp indivīda un sabiedrības tiesībām

Vēl šajā numurā

26.03.1998., Nr. 81

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Katru austošu dienu iesākam: "Dievs, svētī Latviju!"

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Turpinājums no 1.lpp.

C5.JPG (19567 BYTES)C3.JPG (11244 BYTES)C4.JPG (11361 BYTES)

Nav aprēķināms zaudējums, kas Latvijai tika nodarīts pēckara okupācijas gados. Tas sekmēja gadsimtos krātu tautas vērtību izlaupīšanu un nesaprātīgu saimniekošanas veidu. Neviens nevar izskaitīt, cik daudz ģimeņu ir izpostījis un vēl izpostīs alkoholisms un nerēķināšanās ar kristietības ētiskajām vērtībām. Tika pārtrauktas mācības, dažādi ierobežojumi pēc atgriešanās liedza inteliģencei darbā īstenot savas spējas. Kopumā Otrajā pasaules karā Latvija zaudēja vienu trešo daļu no tās iedzīvotājiem. Šiem noziegumiem pret tautu nav noilguma.

Kaut arī deportāciju mērķis bija sagraut tautu, morāli iznīcināt darba tikumu, tradīcijas, nacionālo pašcieņu, arī svešumā nonākusi, savu attieksmi pret darbu un zemi latviešu vecākā paaudze saglabāja. Izsūtītajiem bija jāparakstās, ka viņi atrodas mūža izsūtījumā bez tiesībām atgriezties Latvijā. Tas bija ass un nežēlīgs morāls pazemojums. Tomēr Dievs, cerība, ticība un spīts palīdzēja pārvarēt bezcerību un postu. Arī cilvēka pašcieņu pazemojošos apstākļos mūsu tautieši spēja piešķirt darbam jēgu.

Apbrīnas vērts ir tas, ka daudzos cauri visam padomju okupācijas laikam dzīvoja ticība un cerība par nākotni, ne tikai jau oficiālas propagandas sludināto, bet uz patiesības pamatiem celto. Cerību nesot sirdī, diemžēl padomju represijas piedzīvojušajām paaudzēm tika liegta iespēja sekot straujo pārmaiņu vilnim, kas pēc kara bija pārņēmis aiz "dzelzs priekškara" esošo brīvo pasauli. Šai pasaulei bija svešs ideoloģiskais dogmatisms un saimnieciskā pašiznīcināšanās.

Līdz ar tautas atmodas laiku pirms desmit gadiem un okupācijas važu nokratīšanu Latvijā dzīvojošo ikdiena mainījās tik strauji un bieži vien neprognozējami, ka daudziem jaunā situācija radīja iekšēju vilšanos par atšķirību starp sirdī glabāto un ikdienas īstenību.

Diemžēl gan 1949. gadā, gan citos gados represētajiem Latvijas iedzīvotājiem šis laiks nav viegls. Lielās gadu nastas un slimību dēļ visvairāk šajos piecdesmit gados cietušie bieži vien nespēj nedz sevi aizstāvēt, nedz piedalīties sabiedriski politiskajā dzīvē.

Es vienlaikus gribu uzsvērt, ka nepiekrītu viedoklim par to, ka it kā šobrīd sabiedriski aktīvo paaudžu daļai vienaldzīgs ir to Latvijas iedzīvotāju liktenis, kuri šīsdienas brīvības vārdā ir bijuši spiesti ziedot savu brīvību un savas iespējas. Mums vienmēr ir jāatceras un jāgodina tie, kuri ir spējuši, neraugoties uz pārciesto, savā sirdī paturēt brīvības alkas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Represētās paaudzes augstākais uzdevumus bija, liktenim spītējot, saglabāt cilvēcisko pašcieņu. Nākamo paaudžu uzdevums ir radīt gan sev, gan iepriekšējai paaudzei cilvēka cienīgu dzīvi. Represēto paaudze jaunajiem ir saite ar pagātni. Jaunie ir represēto paaudzes saite ar nākotni. To atcerēsimies šodien un vienmēr!

Represēto paaudze nostaigājusi bezgala smagu dzīves ceļu, un neatkarību atguvušai Latvijai tā spēj dot vienreizēju savas dzīves un arī izdzīvošanas pieredzi. Tā ir ne ar ko neaizstājama vērtība. Tieši šīs paaudzes un pasaulē izklīdināto latviešu atbalsta dēļ Latvijā šodien ir Okupācijas muzejs. Dažu gadu laikā tas ir kļuvis par svētnīcu un pārdomu vietu. Tādēļ ir svarīgi, lai tajā iegrieztos skolēni, skolotāji, politiķi, ārvalstu diplomāti. Bet īpaši gribu aicināt to Latvijas iedzīvotāju daļu, kas Latviju par savām mājām ir izvēlējusies pēc Otrā pasaules kara.

Šai zemei ir sava vēsture, savi varoņi un savi mocekļi. Tai ir arī sava nākotne. Tā pati no sevis netaps. Harmonisku to varēsim veidot vien tad, ja spēsim palūkoties uz pagātni ar naida neaptumšotām acīm. Cilvēka vārdam cienīgu nākotni nav iespējams izveidot, par atskaites punktu ņemot vienīgi savas pagātnes sāpes, lai cik lielas tās arī būtu. Sirds nav jāpārvērš par sāpju un ciešanu nomāktu cietoksni. Gluži otrādi — tā jāatver un jāmeklē reāli ceļi, kurus ejot būtu iespējams izvairīties no pagātnes ciešanu cēloņiem.

Mana Latvija! Šo vārdu dziļākā būtība sevī ietver mūsu solījumu savu dzīvi un nākotni veidot pēc principiem, kuri Tēvzemi darīs dižu, bet Brīvību — mūžīgu. Pieminekļa reljefi runā par pagātni, bet tā gars ir cieši iepīts Latvijas tautas nākotnes pavedienos. Tas nozīmē katra individuālu sevis meklēšanu šīs valsts šodienā un nākotnē. Sava "es" meklēšanu, kas neiznīcina pārējo individuālo, bet kopā veido uz divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa stāvošās neatkarīgas un vienotas Latvijas pamatu. Okupācijas gados latviešu tautas pašsaglabāšanās instinkta uzcelto nocietinājumu laiks ir pagājis. Ir pienācis laiks atmest pagātnes ciešanu radīto naidu un atvērt savus prātus un sirdis Latvijas un Eiropas jaunā gadsimta pārmaiņu vējiem. 25. marta atceres diena lai paliek vienmēr mūsu sirdīs un stiprina mūsu prātus un garu Tēvzemei un Brīvībai!

Dievs, svētī Latviju!

... Kur kāda maza tauta raudot dzied

Asiņainu purnu apokalipses zirgs mākoņos ieskrējis

neredzamam jātniekam norauties draud —

Kāda maza tauta dziedot raud.

Iesim, uzvilksim baiļu nicināšanas neredzamās bruņas,

izaicināts tumsušais Goliāta pulks pret Dāvida lingu vienu —

Cik verga gadu jādod par brīvu dienu? Esmu piekūris pilnu

debesu malu ar mūsu pekles raganu dedzināšanas sārtiem —

dzirdu vaimanu spēles.

Brīvestības sapņus zinu —

Cik vēl kapu izraks tiem,

Neuzminu

KAROGS.JPG (12535 BYTES)

Andrejs Eglītis

Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā

"Grāmatu draugs", 1972.

Dziesmā un dzejā savus izsūtījuma gadus otrdien Okupācijas muzejā atcerējās sirmi vīri un māmuļas, kuru sāpju ceļi veduši cauri Noriļskas, Taišetas, Krasnojarskas un Tālo austrumu nometnēm. Astoņi no viņiem lasīja savus dzejoļus, kas tapuši visgrūtākajās dienās. Katram no viņiem savs likteņstāsts, sava sāpe. Lūcija Sāgameža-Nāgele (apakšējā attēlā) tika apcietināta 17 gadu vecumā. Viņa mācījās Alūksnes ģimnāzijā, bija skaista, lepna, romantiski noskaņota meitene. Pārliecība, ka Latvijai atkal jākļūst brīvai, Alūksnes jauniešus saliedēja nacionālajā jaunatnes apvienībā, kam tika dots nosaukums "Tālavas sili". Čekas rokās nonāca viņas dzejolis "Latvijai 18.novembrī", un, kad jaunieši tika apcietināti, par to viņa tika visbargāk sodīta. Sarīkojumā viņa lasīja dzejoli "Nakts uz Amūras", kas tapis pirmajā nometnes naktī, kad izsūtīto ešelons ar prāmi celts pāri Amūrai: "Saule jau bija aizsteigusies uz dzimtenes pusi, upe plūda tumša un varena. Un tad man nāca sapratne, ka skaistumā jāsmeļ spēks, lai varētu izturēt un dzīvot šai svešajā pusē."

Arhitektūras fakultātes I kursa studentam Visvaldim Aivaram (attēlā) tika piespriesti 25 gadi stingra režīma nometinājumā. Viņš nonāca Kazahstānā. Un arī kļuva par gara gaismas uzturētāju. Sacerēja dziesmas, lai nebūtu jāļaujas pagurumam, lai kaut kā turētos pretim postam un izmisumam.

Dzejniece Anda Līce (apakšējā attēlā pa laibi) ir viena no Okupācijas muzeja saimniecēm, kas šajā ļaužu kopāpulcēšanā ieliek daudz dvēseles siltuma. Šoreiz viņa savus dzejoļus nelasa, taču, pazīdama ikvienu atnākušo un arī neatnākušo likteņa biedru, prot saliedēt vakara plūdumu kā vienā dziesmā, vienā izjūtā.

Padomju un vācu okupācijas gados Latvija zaudēja trešo daļu savas tautas. Tie bija 550 tūkstoši deportēto, cietumos nomocīto, trimdā izkliedēto. Starp tiem, kas ne brīdi nepārstāja domāt un cīnīties par brīvu Latviju, bija dzejnieks Andrejs Eglītis. Ar atceres pēcpusdienas noskaņu sasaucas svešumā vairākkārt izdotais krājums "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā". Lai dažas rindas no šī krājuma kā oglīte kopīgajā atmiņu ugunskurā.

O1.JPG (5988 BYTES)O2.JPG (7593 BYTES)

O3.JPG (13283 BYTES)

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!