• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.03.1998., Nr. 75/76 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47474

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mēs visu atceramies. Bet jāiet, jādara, jādzīvo tālāk

Vēl šajā numurā

20.03.1998., Nr. 75/76

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa,

kas guļ jūras dibenā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 69/71., 17.03.98., nr. 73/74., 19.03.98.

Jāņa Blumberga (1886 — ?) laiks

(19.12.1924 — 09.09.1926):

Ministrs trijās valdībās

M6.JPG (8585 BYTES)

Vecmoku pagastā lauksaimnieku ģimenē dzimušais, 1911. gadā Maskavas lauksaimniecības skolu beigušais jaunais agronoms, pirms pasaules kara strādājis par sekretāru Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā, kara laikā rediģējis žurnālu "Baltijas Lauksaimnieks", pēc carisma gāšanas aktīvi iesaistījās politiskajā dzīvē. 1917. gada martā Valmierā notikušajā Vidzemes lauku iedzīvotāju pārstāvju sapulcē Blumbergu ievēlēja par novada pašvaldības padomes locekli. Vēlāk viņš vadīja šīs guberņas pārtikas komiteju.

Dažas dienas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Blumbergs kļuva par pārtikas ministru (vēlāk šo resoru nosauca par Apgādības ministriju) Pagaidu valdībā. Tās sēdē 1918. gada 3. decembrī viņš ziņoja, ka Austrumvidzemē jau izveidojušās bezzemnieku padomes, kuras iejaucas pagastu pārtikas lietās. Valdība nolēma "vajadzīgos soļus šai lietā spert tad, kad būs nodibinājušās vietējās pašvaldības iestādes". Ar pārtraukumiem Blumbergs atradās apgādības ministra amatā līdz 1920. gada jūnijam.

Finansu resoru viņš vadīja trijās valdībās, kuru priekšgalā atradās Hugo Celmiņš, Kārlis Ulmanis un Arturs Alberings.

Šajā laikā tika pieņemti likumi par nodokli no nekustamas mantas pilsētās un miestos, par izlozēm, par akcīzes nodokli no tabakas un tabakas izstrādājumiem, čaulītēm un sērkociņiem u.c. svarīgi normatīvi akti, kuru izstrādāšanā piedalījās Blumbergs. Viņa laikā darbu plašāk attīstīja Latvijas Hipotēku banka, kuras statūti bija apstiprināti 1924. gada 7. augustā. Tie noteica, ka šī banka ir "valsts uzņēmums aizdevumu izsniegšanai pret nekustamu mantu pilsētās, miestos un tādās apdzīvotās vietās, kurām pilsētu raksturs. Par bankas operācijām un drošību atbild valsts." Banka varēja izsniegt aizdevumus uz 6 līdz 50 gadiem, turklāt aizdevumi nedrīkstēja pārsniegt 60% no mūra ēku un 50% no jauktu un koka ēku bankas noteiktās vērtības. Statūti noteica, ka bankas pamatkapitāls kopā ar rezerves kapitālu nedrīkst būt mazāks par 10% no apgrozībā izlaisto ķīlu zīmju nominālvērtības. Daļa no tīrās peļņas bija jāieskaita valsts budžetā, bet daļa jāizlieto bankas rezerves un sevišķa kapitāla uzkrāšanai.

Līdz 1929. gada 1. janvārim Latvijas Hipotēku banka bija izsniegusi aizdevumus 436 milj. latu apmērā, no tiem 23 milj. latu celtniecības vajadzībām. Kredīti bija domāti pirmām kārtām kara laikā nopostīto vai stipri cietušo ēku atjaunošanai un remontam, kā arī jaunbūvēm. Maz līdzekļu banka varēja piešķirt rūpniecības atjaunošanai un tālākattīstībai. Tas pats sakāms par kuģniecību.

Bet atgriezīsimies pie Blumberga darbības. Viņš kā Zemnieku savienības pārstāvis kļuva 2. Saeimas deputāts. Parlamentārieša darbs tika savienots ar aktivitātēm kooperācijā un žurnālistikā. Būdams jau eksministrs, Blumbergs uzņēmās Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrības vadību. 30. gadu otrajā pusē viņš bija akciju sabiedrības "Turība" organizētājs un direktors. Līdztekus tam Blumbergs no 1929. līdz 1934. gadam bija viens no žurnāla "Latvijas Lauksaimnieks" redaktoriem, bet 1938. un 1939. gadā vadīja nedēļrakstu "Mūsu Mājas Viesis" ar 20 tūkstoš eksemplāru lielu metienu.

Blumbergs bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs Ulmaņa pēdējā valdībā. Tas (un, protams, ne tikai tas!) nevarēja nenovest viņu 1941. gadā Sibīrijā...

Artura Alberinga (1876 — 1934) laiks

(10.09.1926 — 12.12.1926)

No deputāta līdz ministram un premjerministram

M2.JPG (8860 BYTES)

Dzīves ceļu sācis lauksaimnieka ģimenē Rūjienas pagastā, Alberings pēc Viļķenes pamatskolas un Harkovas lauksaimniecības vidusskolas absolvēšanas akadēmiski izglītota agronoma grādu ieguva Norvēģijā. Turpat un Vācijā viņš papildinājās arī zivkopībā. Tas lieti noderēja, strādājot Krievijā ne tikai par agronomu, bet arī zemkopības un zivkopības skolas direktoru un muižu virspavēlnieku. Atgriezies dzimtenē, Alberings vadīja kursus Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā, dibināja un vadīja Valmieras un Rūjienas apkaimē lopu pārraudzības biedrības un kopmoderniecības, zemkopības un lauksaimniecības biedrības.

Pēc februāra revolūcijas Alberings rosmīgi iekļāvās Latvijas politiskajos procesos. 1917.gada augustā viņu ievēlēja par Vidzemes Zemes padomes locekli. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, topošais politiķis kā Latviešu zemnieku savienības pārstāvis kļuva par Tautas padomes locekli un aktīvi piedalījās priekšparlamenta darbā, īpaši iestājoties par lauku cilvēku tiesībām. Apspriežot valdības deklarāciju 1919.gada 9.decembrī, Alberings cita starpā teica: "Zemniecība ir Latvijas pamata akmens, ar ko ir būvēta visa Latvijas valsts (..). Mēs prasām, lai tiešām no zemes fonda, kas atrodas valdības rīcībā, neviena pēda nepaliktu neizlietota, lai katrs stūrītis zemes tiktu izmantots, jo tikai tādā veidā mēs varēsim dot mūsu Latvijas darba tautai maizi un līdz ar to darbu." Diskutējot par agrārjautājumu Satversmes sapulcē, kuras deputāts Alberings bija, viņš vienlaikus bija galvenais zemnieku domu izteicējs un aizstāvētājs. 1926.gada 20.augusta sēdē viņš sacīja: "Izveidojot agrārreformas likumu par pamatu jāliek taisnības princips, lai šis likums būtu taisnīgs, vienlīdzīgs visiem Latvijas pilsoņiem, lai visi latviešu zemnieki justos kā savās mājās, lai nerastos naids, lai izzustu tas, kas pastāvēja līdz šim pie atsevišķām šķirām, lai nebūtu viena šķira pārāka par otru, lai vienai šķirai nebūtu vairāk privilēģijas par otru, lai visi justos, kā brāļi tālākajā Latvijas dzīvē."

1.Saeimā (1922 — 1925) Alberings bija ne tikai deputāts, bet arī priekšsēdētāja pirmais biedrs. Tādu pašu posteni viņš ieņēma arī 2.Saeimā (1925 — 1928).

1926.gada pavasarī Alberings sastādīja vienpadsmito (!) Latvijas valdību, kura ieguva Saeimas uzticību 4.maijā. Jaunais ministru kabinets balstījās uz zemnieku bloku un centra apvienību, atšķirībā no iepriekšējās Ulmaņa valdības iztiekot bez minoritātēm. Bet noturēties Alberinga valdība gan spēja tikai 7 mēnešus un 11 dienas. Apmēram trešo daļu no šā laika (pēc J.Blumberga demisijas) premjers pildīja arī finansu ministra pienākumus. Taču tas bija daudz par maz, lai izdarītu kaut ko būtisku pat viena resora ietvaros. Var vienīgi atzīmēt, ka, Alberingam vadot arī Finansu ministriju, Saeima pieņēma likumus par nodokli no lauku nekustamās mantas un ziedojumu vākšanu, bet Ministru kabinets akceptēja savstarpējo kredītbiedrību normālstatūtus.

Tā kā Alberings pēc izglītības bija agronoms, nav jābrīnās, ka viņš divās valdībās — H.Celmiņa un K.Ulmaņa — trīs gadus (1928.gada decembris — 1931.gada decembris) ieņēma zemkopības ministra amatu. Viņš bija vairāku lauksaimniecības grāmatu autors.

Līdztekus darbam ministrijās un pirmajās trijās Saeimās Alberings daudz laika ziedoja sabiedriskajām aktivitātēm. Viņš referēja vairākos Zemnieku savienības kongresos un konferencēs, vadīja Latvijas zirgaudzētāju biedrību, Latvijas atjaunošanas sabiedrību "Lats" u.c. organizācijas. 1923.gadā Alberings bija to Zemnieku savienības vadītāju vidū (Ulmani ieskaitot), kuri nodibināja Latvijas zemnieku banku. Ko tur slēpt, korupcijas sērga skāra arī šo naudas uzkrātuvi. Tā rezultātā bankas 1,3 milj. latu lielais parāds Finansu ministrijai palika nenokārtots līdz pat 15.maija pučam. Pēc tam banku pārņēma valsts un parāds tika dzēsts.

Alberings aizgāja viņsaulē 1934.gadā.

Voldemāra Bastjāņa (1884 — 1975) laiks

(19.12.1926 — 23.01.1928)

Ministrs — cīnītājs pret korupciju

M4.JPG (6781 BYTES)

Zemsavieša Artura Alberinga valdība, kas spēja darboties tikai 7 mēnešus un 11 dienas, demisionēja 1926. gada decembra sākumā. Jau 17. decembrī sastādījās sociāldemokrāta mazinieka Marģera Skujenieka valdība, kas iegājusi Latvijas vēsturē ar apzīmējumu "kreisā valdība". Tās koalīciju veidoja sociāldemokrāti, kreisā centra grupas un minoritāšu demokrātiskais bloks. Bez Bastjāņa sociāldemokrātus kabinetā pārstāvēja Rainis (izglītības ministrs), Fēlikss Cielēns (ārlietu ministrs) un Ansis Rudevics (tautas labklājības ministrs). Pat vēsturnieks un jurists Ādolfs Šilde, kas nebūt nesimpatizēja kreisajiem spēkiem, drīzāk pat otrādi, savā 1974. gadā Stokholmā izdotajā grāmatā "Latvijas vēsture 1914.—1940." atzīmē (408.lpp.), ka "personālais sastāvs šai valdībai bija spēcīgs kā kvalitatīvā ziņā, tā iesaistot valdībā politiķus ar spilgtu personību vaibstiem. Pats ministru prezidents bija sevi parādījis par izcilu latviešu tiesību cīnītāju. (..) Plaša vēriena ārpolitiķis ar milzīgām darba spējām un pašierosmi bija (..) Fēlikss Cielēns." Rainis "sevi labi attaisnoja" izglītības ministra amatā, bet Bastjānis parādīja drosmi "saimnieciskās dzīves pārkārtojumos un korupcijas apkarošanā".

Bastjānis dzimis Valmieras apriņķa Pociema pagastā. Apmeklējis, bet nebeidzis Kuldīgas skolotāju semināru. Pedagoga tiesības ieguvis Pēterburgā. Piedalījies Piektā gada revolūcijā Limbažu apkārtnē, par ko lauku karatiesa piespriedusi nāves sodu, bet soda izbēdzis. Pametis vietu Skultes pagastā skolā un emigrējis, tomēr drīz atkal atgriezies dzimtenē un darbojies nelegāli kā Latvijas sociāldemokrātijas propagandists. 1907. gadā devies uz Maskavu, kur 1913. gadā beidzis komercinstitūta ekonomikas fakultāti, iestājies zemstes dienestā, kā arī rosīgi piedalījies latviešu bēgļu kultūras dzīvē.

Bastjānis bija nenogurstošs 1917. gada revolucionāro notikumu dalībnieks Latvijā. Pavasarī viņu ievēlēja par Vidzemes guberņas Zemes komitejas priekšnieka biedru un Latvijas Bezzemnieku deputātu padomes locekli, vasarā — Vidzemes Zemes padomē un Rīgas Domē. Tiesa, latviešu lielinieku prasmīgās organizācijas un pretdarbības rezultātā Bastjānis 1917. gada rudenī cieta neveiksmi Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Vāciešiem okupējot Latviju, viņš atkal izbrauca uz Maskavu.

1920. gadā atgriezies dzimtenē, Bastjānis trīs gadus nostrādāja par Dzelzceļa pārvaldes finansu direkcijas vadītāju, tajā pašā laikā būdams Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) centrālkomitejas loceklis, veica arī Satversmes sapulces sociāldemokrātu funkcijas sekretāra pienākumus. 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gada rudenī ieguvis deputāta mandātu, viņš kļuva par profesionālu politiķi, pārstāvēdams savu partiju un tās elektorātu arī visās trijās nākamajās Saeimās. Visu demokrātiskās Latvijas laiku Bastjānis nepārtraukti bija Rīgas Domes budžeta komisijas priekšsēdētājs, kas skaitījās viens no prestižākajiem galvaspilsētas pašvaldības amatiem.

Bastjānis sākumā nevēlējās uzņemties ministra pienākumus, jo biedēja lielā atbildība un angļu valodas trūkums (gluži kā ne vienam vien ierēdnim mūsdienās!), taču, sekojot savas partijas vadības aicinājumam, viņš pieņēma portfeli. Jaunais resora vadītājs sāka darbu ar augstāko ierēdņu kadru pārkārtošanu. Lai taupītu valsts naudu, līdz tam pastāvošie divi nodokļu departamenti tika apvienoti vienā ar vienu direktoru. Tika nomainīts saimnieciskā departamenta vadītājs un Hipotēku bankas galvenais direktors, no darba atbrīvoja neprofesionālus vai mantkārīgus ierēdņus.

Bastjānis, gan esot ministram, gan vairākkārt Saeimas budžeta komisijas priekšsēdētājam, uzsāka nesaudzīgu cīņu pret korupciju, kura neatkarīgajā Latvijā bija jau laidusi dziļas saknes. Par šiem jautājumiem viņš bieži ziņoja, runāja un iesniedza dažādus konkrētus priekšlikumus kā Augstā nama un ministru kabineta, tā budžeta komisijas sēdēs.

1926. gada 27. aprīlī, būdams deputāta statusā, Bastjānis par dažādām nebūšanām un nelikumībām finansu jomā sociāldemokrātu frakcijas uzdevumā uzstājās Saeimā, cita starpā sacīdams (lai lasītājs atvaino pagarāku citātu): "Pēc oficiāliem datiem, kādi ir manā rīcībā, uz 1926. gada 1. janvāri Kredīta departaments (Finansu ministrijas — R.T.) ir izsniedzis garantijas dažādiem uzņēmējiem par 12 milj. latu.

No minētās summas garantiju raksti par 4 250 000 latu izsniegti bez likumīga pamata un galvenā kārtā dažādām privātpersonām kredīta nodrošināšanai Latvijas bankā (..)

Kredīta departaments no savas puses nav sekojis šo Latvijas bankas aizdevumu izlietošanai, kuri ņemti uz tā izsniegto garantiju rakstu pamata.

Ka šie aizdevumi izlietoti ne vienmēr valsts interesēs, norāda gadījums ar J.Valeiku, kuram Kredīta departaments izsniedzis garantiju uz Latvijas banku 14 000 latu apmērā, bet laikraksta "Latvis" 1925. gada 1. jūlija numurā ievietots ziņojums, ka J. Valeika nodots tiesai par augļošanu, jo par 7 procentēm saņemto aizdevumu no valsts bankas (..) aizdevis tālāk par 60 procentēm.

Par savām garantijām Kredīta departaments līdz pašam pēdējam laikam nav nekā ņēmis. Tās dotas par velti, vismaz valsts nav nekā saņēmusi. Kad šai lietai pieskārās Valsts kontrole, Finanču ministrija bija spiesta atzīt, ka lieta nostādīta nepareizi, ka nevar garantijas izdot bez procentiem, jo privātas bankas par savām garantijām ņem 6%, bet Latvijas banka 3%.

Ļaunprātības finansu sfērā turpinājās, tāpēc Saeimas sociāldemokrātu frakcija kopā ar LSDSP centrālkomiteju pieprasīja parlamenta ārkārtējas sesijas sasaukšanu. Sesija sanāca 1924.gada 24.septembrī, kurā arī Bastjānim frakcijas uzdevumā vajadzēja ziņot par mahinācijām valsts saimnieciskās dzīves kārtošanā, īpaši Latvijas Bankas kredīta operācijās, čeku ( naudas iekasēšanas rīkojumu) apgrozībā utt.

Referents, vispusīgi lūkojis kombinācijas ar čekiem, secināja: "Latvijas banka ir pirkusi čekus un zinājusi, ka šiem čekiem nav seguma, ka tie ir fiktīvi. Banka ir zinājusi, ka, ja šos čekus pārvedīs uz tām bankām, uz kurām tie izrakstīti, tos nevarēs iekasēt, tie tiks protestēti, tad būs liels skandāls. Tāpēc Latvijas banka ne vienreiz vien ir pati devusi šiem nesegtajiem čekiem savu segumu un pārvedusi telegrafiski naudu. No visa tā redzams, ka banka ir nesusi nevis zaudējumus valstij, bet, ka tā ir kaitējusi arī Latvijas naudas tirgum, Latvijas bankas un līdz ar to Latvijas valsts slavai."

Interpretācijā un sociāldemokrātu runās minēti fakti bija tik skandalozi, ka Saeima pieņēma gandrīz visus LSDSP deputātu priekšlikumus. Sakarā ar tās ārkārtējās sesijas lēmumiem no amatiem atstādināja un nodeva tiesai Latvijas bankas galveno direktoru Švēdi un vairākus bankas ierēdņus. Dažus cilvēkus atlaida no darba. Sociāldemokrātu asā un nesaudzīgā kritika šoreiz līdzēja.

Ieņemot ministra amatu, Bastjānis uzstājās vēl enerģiskāk pret korupciju. Pirmais trieciens tika dots 1919.gada rudenī nodibinātajam Linu monopolam, kas regulēja linu uzpirkšanu no zemniekiem un to eksportu. Tā kā šis bizness, kā teiktu mūsdienās, deva labu peļņu un valdība tam izsniedza lielus kredītus, par uzpirkšanas punktu turētājiem (1928./1929.g. to bija vairāk nekā 200) pieteicās daudz gribētāju. Gadījās arī, ka kāds valdības locekļa draugs vai paziņa viens pats dabūja vairāku punktu koncesijas un tad par labu naudu (4—5 tūkstoši latu par punktu) iznomāja tos citiem. Sākās korupcija un spekulācija ar linu monopolu atvēlētajiem prāvajiem valsts līdzekļiem.

Bez blēdībām neiztika arī pašā monopola pārvaldē, īpaši sakarā ar linu eksportu, piešķirot, piemēram, privilēģijas a/s "Latvijas tranzīts", kura maksāja par liniem daudz mazāk nekā citi, tā sagādājot valsts kasei lielus zaudējumus. Tāpēc Skujenieka valdība pēc finansu ministra priekšlikuma uzklausīja arī Rīgas apgabaltiesas prokurora domas 1927.gada 13.decembrī vienprātīgi nolēma nodot tiesai monopola "Latvijas lini" bij. vadītāju Šķipsnu, "Latvijas tranzīta" direktoru rīkotāju Brunneru, bijušo finansu ministru Kalningu un Alberingu u.c.

Otrs monopols, kas pastāvēja Latvijā arī no paša valsts sākuma, bija Spirta monopols. Tas bija veidots pēc cariskās Krievijas parauga un deva valstij lielus ienākumus. Taču valsts bija pārņēmusi savā ziņā tikai tirdzniecību ar spirtu un degvīnu, bet spirta ražošana un tirdzniecība ar citiem alkoholiskajiem dzērieniem sarežģītās kontroles dēļ atstājusi privātās rokās. Spirta monopola uzdevums bija spirta iegāde, tā rektifikācija un atūdeņošana, degvīna izgatavošana un realizācija.

Līdz 1924.gada beigām valdības bija maksājušas spirtrūpniekiem 12—13 santīmus par grādu spirta, bet Bastjāņa vadītais resors, izdarījis sīkus aprēķinus, atzina šo cenu par augstu un vienojās ar uzņēmējiem maksāt 10 santīmus par grādu. Tā valsts kasei tika ietaupīts ap miljons latu gadā. Tika paaugstināta arī spirta galvenās izejvielas — kartupeļu cena, tādējādi dodot zemniekiem lielākus ienākumus.

Līdz 1927.gadam Latvijā ražoja tikai vienu degvīna šķirni, kuru tauta bija iesaukusi par "ulmanīti". Tā 0,5 litra pudele maksāja ap pusotra lata. Kreisās valdības laikā Spirta monopolu vadība ierosināja labākas, vairāk attīrītas šķirnes degvīna izgatavošanu, mazliet paaugstinot arī tā cenu. Ministru kabineta locekļi pēc jaunās produkcijas degustācijas valsts kancelejas direktora D.Rudzīša dzīvoklī, kas atradās valdības namā, atzina jauno dzērienu par labu esam un tirgū laižamu. Oficiāli to nosauca par "Dzidro", bet asprātīgākā tauta šo dziru pārkristīja par "bastjānīti"...

Degvīna izdalīšanai pa Latvijas restorāniem, naktslokāliem, krogiem un citām dzertuvēm valdība 20.gadu vidū bija noslēgusi līgumu ar kādu spirtrūpnieku sabiedrību "Izdalītājs", piešķirot tai augstus procentus par darbu un pārāk lielu avansu — 2 milj. latu — rīcības kapitālu, papildinot to vēlāk vēl ar kādu pusmiljonu. Stiprā dzēriena izdalīšanai šī summa bija pārāk liela, un firma to izmantoja tiem spekulatīviem nolūkiem — ierīkoja un atvēra hipodromu, ieguldīja vēlāk bankrotējušajā Lombardbankā u.tml.

Šīm lietām kreisās valdības laikā atklājoties, bija uzkrājušies kādi 75—80 tūkstoši latu procentu par izsniegtā kapitāla nenokārtošanu līgumā paredzētajos termiņos. Kad "Izdalītājs" procentu parādu labprātīgi neatdeva un atteicās arī atmaksāt nelikumīgi izsniegto papildu avansu, Bastjānis līgumu uzteica, iesniedzot pret sabiedrību prasību tiesā par 3,6 milj. latu piedzīšanu. Sākās ilga un svarīga Finansu ministrijas prāvošanās ar "Izdalītāju" kombinatoriem. Līdz 1936.gada 21.janvārim vēl nebija panākta nekāda skaidrība (!). Minētajā datumā Latvijas Kreditbanka pārņēma sabiedrību, lai to likvidētu...

Arī Latviešu zemnieku savienības (LZS) vadītājam Ulmanim neveicās finansu lietās. 1923.gadā grupa šīs partijas darbinieku nodibināja Latvijas zemnieku banku (LZB). Par tās valdes priekšsēdētāju kļuva pats Ulmanis, par locekļiem — Artūrs Alberings, Augusts Briedis un Arturs Žeirs (arī Šērs ). Protams, ka viņi visi bija labi atalgoti. Bankas pamatkapitālu — 500 000 latu — aizdeva Latvijas banku (LB) un Finansu ministrija. Aizņēmušies no valsts vēl 1,5 milj. (pēc citām ziņām 2 milj.) latu, LZB vadītāji varēja dāsni izdalīt aizdevumus pa labi un kreisi. Vispirms, protams, sev. LZS spiestuve aizņēmās 40 tūkstošus latu, Ulmanis — 30 tūkstošus (iespējams, ka tie aizgāja viņa partijai), Briedis — 10 tūkstošus utt. Bešā nepalika arī akciju sabiedrības: "Latvijas tranzīts" (1,5 milj. latu), "Lats" (290 tūkstoši), "Lini" (190 tūkstoši) u.c. Ar parādu atdošanu gan gāja kā pa celmiem. Tāpēc Bastjānis, kļuvis par ministru, uzdeva savam resoram, pēc kura kredīti bija jāatdod trijos gados, iemaksas izdarot ik pa trim mēnešiem. Ar ministru prezidenta Skujenieka akceptu atmaksāšanas plāns tika paziņots debitoriem.

Ar parādu nokārtošanu viegli neklājās nevienam, arī "pašam" Ulmanim. Viņš, būdams 1927.gadā vienkāršs deputāts, ieradās pat vizītē pie sava uzskatu pretinieka Bastjāņa un lūdza atvieglot maksājumu noteikumus. Ministrs izrādīja zināmu pretimnākšanu kā savam viesim, tā citiem parādniekiem, taču, kad 1934.gada 15.maijā pie autoritāras varas nāca Ulmanis, miljoniem latu lielie kredīti (vēl bija nākuši klāt procenti!) tika pilnīgi dzēsti vai arī norakstīti no kādas niecīgas daļas nomaksu.

Pazīstamais trimdas ekonomists prof. Arnolds Aizsilnieks grāmatā "Latvijas saimniecības vēsture" (Stokholmā, 1968) norādīja (286.lpp.), ka autoritārā valdība pārdēvēja LZB par Latvijas Zemnieku kredita banku, sagādājot tai kapitālu ar "valsts līdzekļiem".

Tādus darījumus, kādi bija LZB ar Finansu ministriju un LB, no vienas puses, un ar "Latvijas tranzītu", "Latu" u.c., no otras puses, partiju (ne tikai sociāldemokrātu!) darbinieki, kas bija opozīcijā zemsaviešiem, pamatoti sauca par korupciju un Ulmani kā šīs partijas līderi par korupcijas tēvu. Oponējot ulmanietim Žanim Unāmam (1902—1989), Bastjānis savos memuāros "Demokrātiskā Latvija" (Stokholmā, 1966) rakstīja (318.lpp.) rezolūti: "Ne tikai daļēji, bet gan simts procentīgi Kārlis Ulmanis veikalošanā piedalījās, to veicināja, aizstāvēja un sedza."

Pēc darba ministrijā politiķis galveno uzmanību veltīja aktivitātēm Saeimā, kur viņš visu laiku bija sociāldemokrātu frakcijas prezidija loceklis, un LSDSP darbībai. 20.gadu beigās Bastjānis piedalījās savas partijas jaunās programmas izstrādāšanā.

15.maija puča naktī politpārvaldes darbinieki uzlauza viņa — plaši pazīstamā sociāldemokrāta līdera — dzīvokli Valdemāra ielā 27 un ielauza vairākas iekšdurvis. Bastjānis gan turēja rokās revolveru, bet, lai neapdraudētu ģimeni,nešāva. Viņš tāpat kā simtiem citu viņa domubiedru vispirms nokļuva politpārvaldē, tad Centrālcietumā un visbeidzot koncentrācijas nometnē Liepājas karaostā. Bastjāni no turienes atbrīvoja 1934.gada novembrī, uzliekot par pienākumu divas reizes nedēļā ierasties un reģistrēties policijas iecirknī. Viņam nedeva ne darbu, nedz ļāva studēt Universitātē. Tāpēc vajadzēja doties uz laukiem, lai kļūtu par zemnieku savā nelielajā saimniecībā netālu no Ogres, kura 1939.gada rudenī tika pārdota.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada vasarā vecajai SDSP nebija iespējams atjaunot darbību. Notika tikai viena privāta apspriede Bastjāņa vadībā 5.jūlijā viņa dzīvoklī, kur kādi desmit deputāti apspriedās par radušos stāvokli. Viņu skaitā bija četru Saeimu priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa dēls Bruno Kalniņš, K.Lorencs, R.Dukurs u.c. Apspriedē notika domu apmaiņa par attiecībām pret Kirhenšteina valdību, turklāt visnegatīvāko viedokli izteica P.Kalniņš.

Bastjānis 1940./1941.gadā, kādu laiku strādājot par Finansu ministrijas departamenta direktoru, nebūt nepārgāja komunistu pusē, bet palika pārliecināts sociāldemokrāts. Viņam nebija pa ceļam arī ar vācu okupantiem un nekādu šaubu 1943.gadā, parakstot nelegālās Latvijas Centrālās Padomes manifestu, kas prasīja nekavējoties atjaunot latvju valsts suverenitāti.

1944.gadā Bastjānis devās trimdā uz Vāciju, kur rosīgi iesaistījās latviešu bēgļu sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvē. Pārcēlies uz ASV, viņš izdeva memuāru, vērojumu un vērtējumu grāmatas "Dzīves straumē" (1970), "Demokrātiskā Latvija" (1966) un "Gala sākums" (1964), kuras sniedz ne tikai bagātīgu biogrāfisku materiālu, bet arī daudz vērtīga Latvijas brīvvalsts vēstures atainošanai. Voldemārs Bastjānis aizgāja viņsaulē 1975.gada 19.maijā Bostonā (ASV).

Turpinājums — seko

MINI.JPG (18668 BYTES)
Voldemārs Bastjānis ar sievu Almu, meitu Mirdzu un dēlu Ilmāru 1926. gadā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!