Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Trīs trūkstošie balsti Latvijas laukos Īpaša nozare Eiropas Savienības iekšienē Atbalsts lauksaimniecībai Eiropā un citur pasaulē Lauksaimniecības konkurētspēja Eiropas Savienībā Latvijas lauksaimniecības konkurētspēja. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.03.1998., Nr. 75/76 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47455

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

20.03.1998., Nr. 75/76

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS UN EIROPA

Trīs trūkstošie balsti Latvijas laukos

Andris Miglavs, Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūta direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

MIGLAVS.JPG (9724 BYTES)- Kādas ir mūsu lauksaimniecības vājās puses, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā?

- Es varētu nosaukt trīs, bet neriskēšu teikt, kura no tām ir nozīmīgāka. Taču, ja pievienošanās ES būtu šodien, tad kā pirmo un vājāko es minētu saimniecību, uzņēmumu vadītspēju jeb saimnieku uzņēmējspēju. Latvijā ir ļoti liels lauku saimniecību vadītāju deficīts. To, ka Latvijā šobrīd ir tikai daži tūkstoši labu saimniecību, nosaka ne tik daudz smagie ekonomiskie apstākļi un zemā lauksaimnieciskās produkcijas cena (kas, protams, tā arī ir), bet tieši tas, ka saimnieki neanalizē vispārējo tautsaimniecības situāciju. Nepēta savas personīgās saimniecības iespējas un nepieņem pareizus vadības lēmumus. Šo cilvēku skaits, kas varētu, gribētu un spētu veikt analīzi un pieņemt lēmumus, ir ļoti ierobežots. Ar diviem trim tūkstošiem spējīgu saimnieku Latvijas lauksaimniecība nebūs plaukstoša nozare.

Otrs aspekts ir produktu ražošanas kvalitāte, par ko arī jau ir ļoti daudz runāts. Nevar teikt, ka mums nebūtu dažu labu produktu. Mums ir daudz labu produktu. Nelaime tā, ka šo produktu apjomi ir mazi un mums nav ražošanas sistēmas, kas varētu garantēt šo kvalitatīvo produktu ražošanu lielākos apjomos. Ja mums ir labi produkti,- tas nav tas pats, kas kvalitatīva ražošana. Un kvalitatīva ražošana pašlaik drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Tieši pirmprodukta, izejvielu ražošanā. Pārstrādes uzņēmumi jau ir sapratuši, ka bez savas ražošanas kvalitatīvas pilnveidošanas vieta tirgū agri vai vēlu būs liegta. Bet šī sapratne vēl pilnībā nav aizgājusi līdz pirmprodukta ražotājiem.

Protams, ir saimnieki un saimniecības, kas pilnīgi pamatoti var teikt, ka viss ir kārtībā: ir ļoti labas kvalitātes labība, ir labi kartupeļi, labs piens un brīnišķīgas cūciņas. Bet - vienam saimniekam ir vieni graudi, otram - citi, trešajam - vēl citi. Un, tos saberot kopā, kopapjoms vairs nebūt nav labs. Katrā ziņā tas vairs nav realizējams kā viendabīgs produkts plašā tirgū.

Trešā lieta, ko gribu minēt, ir: mēs vēl pilnībā neesam apzinājušies Latvijas lauksaimniecības attīstības nākotnes iespējamību. Latvijas lauksaimniecība pastāvēs tikai tad, ja spēs ražot produktus ārējam tirgum. Iekšējā tirgus apjoms mūsu potenciālajai lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai ir pārāk mazs. Taču ražošana ārējam tirgum jeb eksportam nozīmē ne tikai iekļaušanos eksporta tirgus cenās, bet arī ražošanas stratēģijas un sistēmas pakārtošanu eksportpreču ražošanai. Sākot ar šķirņu koplīniju izvēli līdz pat pirmproduktu pārstrādei un reklāmai.

Ne vienu reizi vien esmu runājis par Latvijas produktu tirgus, firmas, kvalitātes, bet faktiski - par vienotas preču zīmes izveidošanu. Angļu valodā šo zīmi apzīmē ar vārdu "brand", un ar to saprot spilgtu, pievilcīgu, izteiksmīgu produktu, kas jau pats par sevi patērētājam sola ļoti labu kvalitāti. Piemēram, "brand" zīme ir arī "IBM", "Philips", "Pripps" u. c. Ja firmas produkts ir apzīmēts ar kādu pazīstamu "brand" zīmi, tad patērētājs maksā ne tikai par preci, bet arī par šīs preces tirdzniecības zīmi, par firmas vārdu. Jo pats vārds jau sniedz patērētājam garantijas.

Iekšējā Latvijas tirgū šajā virzienā jau ir jūtamas pozitīvas tendences. Tādi uzņēmumi kā "Limbažu piens" ļoti pārliecinoši strādā pie savas preces vizuālā tēla veidošanas, pie noformējuma, uz ražojumiem ir ļoti labi redzama tikai šim uzņēmumam raksturīgā simbolika (vējdzirnnavas). Visu atpazīta ir arī akciju sabiedrības "Hanzas maiznīca" produktu sērija. Uzņēmums ir pārliecināts par savu produktu, ar to lepojas. Šādi lepoties var tikai tās firmas, kuras jau ar savas firmas zīmi garantē produkcijas augstu un nemainīgu kvalitāti. Var jau būt, ka patērētājam šis produkts gluži vienkārši negaršo,- tā ir cita lieta. Bet nekad patērētājs nevarēs nopirkt šo produktu nekvalitatīvu, sabojājušos vai neglītu.

Tātad - ja firma strādā pie savas īpašas preču zīmes izveidošanas, šai firmai ir produkcija, ar kuru tā var lepoties. Tas ir prestižs, līdz ar to tirgus, un tā ir arī atbilstoša cena. Ja mēs apzinātos, ka Latvijas lauksaimniecībai nākotne nav iespējama bez eksporta, ja mēs darītu visu iespējamo, lai mūsu produkts tiek pieņemts starptautiskajā tirgū un tajā iesakņojas, tad produktiem nevar būt gadījuma raksturs. Tiem ir tirgū jāparādās regulāri, un tas nozīmē, ka nepieciešmais apjoms ir desmitiem un varbūt pat simtiem tūkstoši tonnu. Un visam šim apjomam jābūt garantētam ar izcilu kvalitāti.

- Vai atkal mēs nenonākam pie sarunas par nopietu "ģilžu" veidošanu, piemēram, kartupeļu audzētāju, labības pārstrādātāju, siera ražotāju un tamlīdzīgām profesionālajām apvienībām, kuru mērķis ir nevis uzņēmumu privatizācija (kā tas bija līdz šim), bet tieši viendabīgu augstas kvalitātes produktu nodrošināšana?

- Jā, daļēji mēs atgriežamies atkal tajā pašā vietā. Varbūt tikai mainījušies mērķi. Taču šis jautājums ir ļoti cieši savijies ar to, ko minēju pašā sarunas sākumā - ar izcilu vadītāju, saimnieku, līderu trūkumu. Nav spējīgu cilvēku, kuri ne tikai apzinātos pašreizējo problēmu kompleksumu, bet arī spētu atbilstoši rīkoties. Pie tam ar skatu, ar domu rītdienā. Valsts nevar uzspiest nedz "ģildes", nedz arī "brand" zīmes izveidošanu. Tam ir jānāk no pašiem uzņēmējiem. Patiesībā no uzņēmēju grupas, kas reklamētu sevi, piemēram, sakot: "Mūsu produkts ir ļoti labs, esam sākuši ražot "Latvijas sviestu"." Kādēļ gan ne? Taču, lai būtu tiesības likt uz produkta tieši šī sviesta zīmi, tam jāatbilst ļoti precīziem un visaugstākajiem kvalitatīvajiem rādītājiem. Šobrīd Latvijā jau ir izveidojusies un darbojas preču zīmju aizsardzība. Tātad šo preču zīmi var reģistrēt un likumīgi aizstāvēt, ja kāds ārpus vienošanās dalībniekiem to centīsies izmantot.

- Mūsu lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādātāji domā nedaudz uz priekšu un tiešām ir nonākuši līdz šādiem secinājumiem. Taču vissāpīgākais punkts ir tieši izejvielu kvalitāte.

- Arī šajā līmenī jābūt kādam iniciatoram, kas saprot un spēj kopīgam mērķim vienot šos tik dažādos ražotājus. Taču visciešāk ar patērētāju saskaras mazumtirgotājs, kurš pirmais sāks uztraukties, ka vienu vai citu produktu nepērk. Tālāk - pārstrādes uzņēmums, kas ražo šo patērētājam neiepatikušos produktu. Un tikai nākamais ķēdes posms ir lauksaimnieciskās produkcijas ražotājs, kurš nevarēs savus ražojumus pārdot tam pārstrādātājam, kura produkciju parētērāji no mazumtirgotāja nepērk. Tāda veidojas šī ķēde.

Taču šī nelielā atkāpe nebūt nenozīmē, ka visiem preču ražotājiem visos līmeņos nebūtu sevi jāgatavo eksportam. Te jābūt savai un pamatotai eksporta filozofijai. Te neder gadījums, kad paliek pāri prece un šo mazumiņu arī eksportē. Jā, tā var darīt, taču ar šādu eksporta politiku nekad netiks nodrošināts tāds cenu līmenis kāds izveidotos, konsekventi veidojot stabilas un ilgstošas attiecības ar konkrētu preču realizētāju. Ja pie šī jautājuma netiks strādāts jau visdrīzākajā laikā, tad neredzu nākotni mūsu lauksaimniecībai. To saku ar pilnu atbildības sajūtu.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības

redaktore

Dr.oec. Malda Jaunzeme:

Īpaša nozare Eiropas Savienības iekšienē

Referāts nolasīts LZA zinātniskajā seminārā "LR ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti integrācijai ES" 1997.gada 22.decembrī

Kopējā Eiropas Savienības lauksaimniecības politika pirmo reizi tika formulēta 1960. gadā, tā izteikta Romas līguma 38.- 47. punktā. Kā teikts 39.punktā, kopējās lauksaimniecības politikas mērķi ir sekojoši: 1) palielināt lauksaimniecības produktivitāti, veicinot tehnisko progresu un nodrošinot racionālu lauksaimnieciskās ražošanas attīstību un ražošanas faktoru optimālu izmantošanu (sevišķi darbaspēka); 2) nodrošināt augstu dzīves standartu laukos, īpaši - palielinot izpeļņu lauksaimniecībā nodarbinātām personām; 3) stabilizēt tirgu; 4) nodrošināt piedāvājumu noderīgumu; 5) garantēt, lai piedāvājumi sasniegtu patērētājus, saglabājot pieņemamas cenas.

Lai sasniegtu šos mērķus, Kopienas valstis realizēja trīs pamatprincipus: 1)viens kopējs lauksaimniecības preču tirgus, kas nozīmē brīvu, neierobežotu preču kustību Kopienas ietvaros; 2)Kopienas priekšroka, kas nozīmē, ka Kopienas lauksaimniecības produkcijas ražotāji tiek aizsargāti no lētāka lauksaimniecības preču importa no valstīm, kuras nav Kopienas dalībvalstis; 3) kopēja finansiāla atbildība, īpaši uzsverot finansiāla atbalsta nepieciešamība lauksaimniecībai.

Organizējot kopējo lauksaimniecības preču tirgu, tika un tiek pielietots arī šodien cenu atbalsta mehānisms, kas nodrošina ražotājiem garantētas cenas un aizsargā tos no lētāka importa no tām valstīm, kas nav ES dalībvalstis (Dati no: Īsi par Eiropas Savienību. - Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, Rīga, 1995.; European Union and European Community: a Handbook and Commentary on the post-Maastricht Treaties.-By Clive H. Church and David Phinnemore, Harvester Wheatsheaf, 1994.)

Apmēram 70 procentus no lauksaimnieciskās ražošanas ES, kas ietver visus pamatproduktu veidus: graudus, piena produktus, gaļu u.c., nodrošina ar garantētām cenām (intervences cenām). Šīs cenas ik gadu nosaka ES Padome, un tās sāk darboties tad, kad ES iekšējā tirgus cena atsevišķai produkcijai nokrīt zem intervences cenas. Ražotājs savu preci šajā gadījumā var pārdot intervences birojos par intervences cenu. Intervences birojs var :

a)ielikt produktu noliktavā un nogaidīt, līdz tirgus cena pārsniedz intervences cenu un tad to pārdot ES;

b)mēģināt pārdot produktu pasaules tirgū, parasti par cenu, stipri zemāku par intervences cenu;

c)pārdot preci, kuru nespēj realizēt, Savienībai, kas to vai nu par ļoti zemām cenām pārdod maznodrošinātiem, vai izlieto kā pārtikas palīdzību jaunattīstības valstīm, vai vienkārši iznīcina.

Visos trīs gadījumos izmaksas sedz no ES budžeta: gan par produkcijas uzglabāšanu noliktavās, gan cenu starpības kompensēšanai gadījumā, kad no ražotājiem iepirktā produkcija tiek pārdota par zemāku cenu nekā iepirkta.

Ap 25% lauksaimnieciskās ražošanas tiek īpaši aizsargāta pret lētāku importu: olas un putnu gaļa, ziedi un daži augļi un dārzeņi (šie produkcijas veidi neprasa īpašus atbalsta līdzekļus iekšējā tirgū). Protekcionismu pret importu panāk, uzliekot importētajai produkcijai importa nodevas, kuras paceļ importētā produkta pasaules tirgus cenu līdz sliekšņa cenas līmenim. Pēdējo arī nosaka ES Padome. Iekasētās importa nodevas tiek ieskaitītas ES budžetā.

Mazāk nekā 5 procentus no ES lauksaimnieciskās ražošanas - to, kas nevar gūt labumus no ārējā protekcionisma mehānismiem, jo par attiecīgiem produkcijas veidiem (sēklas, kokvilna,...) ES ir saistības ar GATT nolīgumu saglabāt stabilas importa nodevas, - tiek subsidēta īpaši, tā veicinot konkurētspēju ar lēto importu.

Augsti specializētas ražošanas nozares (lini, kaņepes, apiņi, ...), kuras veido ap 1% no ražošanas kopapjoma, bet kuru saglabāšana ir sociāli un ekonomiski svarīga, arī tiek subsidēta no ES budžeta.

Sešdesmitajos gados ES ieviestais cenu atbalsta mehānisms drīz vien noveda pie pārprodukcijas. Septiņdesmito gadu vidū Eiropas Kopiena bija sasniegusi 100% pašapgādes līmeni graudiem, liellopu gaļai, piena produktiem, vistas gaļai un dārzeņiem. Sākot ar astoņdesmitajiemt gadiem, dažas nozares Kopienā deva 120% pašapgādi. Ražotājiem tika garantētas cenas, neskatoties uz pārprodukciju, pret ko radās daudz iebildumu. Lai cīnītos pret pārprodukciju, sāka noteikt ražošanas kvotas, līdz kurām cenas tika garantētas, kā arī ar dažādiem paņēmieniem sāka subsidēt nevis ražošanu, bet gan lauksaimnieku ienākumus. Tā, piemēram, noteica kompensācijas par zemes atstāšanu neapstrādātu, par intensīvas tehnoloģijas neizmantošanu, par ātrāku aiziešanu pensijā u. tml.

Kā var no tā secināt, lauksaimniecības preču tirgus ES ir tālu no brīvā tirgus definīcijas (preces netiek realizētas par tirgus cenu, ko tīrā veidā noteiktu šīs preces piedāvājums un pieprasījums). Lauksaimniecības kā īpašas nozares attīstība ES tiek īpaši subsidēta.

Paskatīsimies uz lauksaimniecības subsidēšanu no ES budžeta viedokļa: vai tā ir dārga, vai tā noris bez konfliktiem, kāda ir tendence šim procesam? (Dati no: European Union and European Community: a Handbook and Commentary on the post-Maastricht Treaties.-By Clive H. Church and David Phinnemore, Harvester Wheatsheaf, 1994.)

1991. gadā 54.7% no visiem EK budžeta izdevumiem tika iztērēti lauksaimniecības preču cenu atbalstam, turklāt 4 produktu (eļļas un tauki, piens un piena produkti, graudi, liellopu un teļa gaļa) cenu atbalstam - turpat 52%, t.i. 31 mljrd. ECU no 60 mljrd. ECU. Jāatzīmē, ka lauksaimniecības produkcijas importa nodevas sedza apmēram 5% no lauksaimniecības subsidēšanas izdevumiem. Pret lielām relatīvām izmaksām no kopējā budžeta sākās iebildumi gan no Kopienas atsevišķām dalībvalstīm, gan Kopienas vadībā - pārāk maz līdzekļu palika citu programmu realizēšanai. Jau 1988.gadā tika iezīmēti griesti izdevumiem lauksaimniecības atbalstam, bet 1992.gadā Edinburgā tika pieņemts detalizēts ES budžeta izdevumu projekts 1993.-1999. gadam.

Kā redzams pievienotajā tabulā, plānots, ka līdz šī gadsimta beigām ES budžeta izdevumu postenis "Lauksaimniecības vadība" saglabās savu noteicošo vietu salīdzinājumā ar citiem izdevuma posteņiem, taču tā īpatsvars kopējos izdevumos samazināsies no 50.9% līdz 45.7%. Vienlaikus paredzēts īpatsvara pieaugums no 30.8% līdz 35.7% otrajam lielākajam izdevumu postenim "Strukturālās darbības", kas paredz arī atsevišķu reģionu attīstības līmeņu izlīdzināšanu.

Šeit lietderīgi atzīmēt, ka salīdzinājumā ar attīstīto valstu budžetiem ES budžets nav liels. Tā, piemēram, 1991. gada EK budžets 60 mljrd. ECU (līdzvērtīgi 45 mljrd. sterliņu mārciņu) sastādīja 18% no Apvienotās Karalistes 1991. gada budžeta izdevumiem. ES budžeta izdevumu griesti tiek regulēti atkarībā no ES dalībvalstu kopējā iekšzemes kopprodukta. Paredzēts, ka tie pieaugs no 1.20% 1993.gadā līdz 1.27% 1999.gadā.

Lai gan nākamajā gadā ar Latviju netiks uzsāktas pat sarunas par iespējamo Latvijas iestāšanos ES un ir galīgi neskaidrs, kad tas varētu notikt, tomēr neapšaubāms ir fakts, ka Latvija šajā savienībā iekļausies kā "valsts - labumu izmantotāja" (kā relatīvi atpalikusi valsts), kā abu lielāko ES budžeta izdevumu posteņu izmantotāja un visā pilnībā varēs izjust attīstītāko valstu, tā saucamo, "valstu - ieguldītāju" neapmierinātību, jo ES budžets sadala savāktos līdzekļus no ES dalībvalstīm. ES dalībvalstis maksā ES budžetā: 90% iekasēto muitas nodevu, 90% ieņēmumu no importētas lauksaimniecības produkcijas cenu izlīdzināšanas nodevām, daļu no PVN (nedrīkst pārsniegt 55% no dalībvalsts nacionālā kopprodukta), ieņēmumus no budžeta (starpības starp 1.2% no valsts nacionālā kopprodukta un ieņēmumu summas trijos iepriekš norādītajos veidos). Turpinot par katras dalībvalsts ieguldījumu un labumu izmantošanu, sniedzam datus, ko devusi ES Auditortiesa, kura kontrolē, kā ES izlieto budžetu. Tā, piemēram, katras EK dalībvalsts ieguldījums ES un saņemtais labums no ES 1992. gadā tika oficiāli novērtēts šādi (1. skaitlis norāda ieguldījumu, 2. skaitlis - saņemto labumu, rezultāti mērīti % no kopējā ieguldījuma un kopējā labuma): Beļģija 4.04.1%, Dānija 1.8-2.2%, Francija 18.7-15.5%, Vācija 30.2-12.5%, Grieķija 1.3-7.4%, Īrija 0.8-4.4%, Itālija 14.7-13.3%, Luksemburga 0.2-0.5%, Nīderlande 6.3-4.6%, Portugāle 1.5-4.1%, Spānija 8.612.9%, Apvienotā Karaliste 11.9-7.4%.

Kā redzams no šiem datiem, visas lielās valstis - Francija, Vācija, Itālija, Apvienotā Karaliste - ES budžetā procentuāli iegulda vairāk nekā saņem.

ES budžeta izdevumi (1992. gada cenās), milj. ECU

Izdevumu posteņi 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999
Lauksaimniecības 35 230 35 095 35 722 36 364 37 023 37 697 38 389
vadība (iekavās
% no kopējiem
izdevumiem) (50.9) (50.2) (49.3) (48.3) (47.5) (46.6) (45.7)
Strukturālās darbības 21 277 21 885 23 480 24 990 26 526 28 240 30 000
(iekavās-  % no
kopējiem izde-
vumiem), no tām (30.8) (31.3) (32.4) (33.2) (34.0) (34.9) (35.7)
a) Kohēzijas fonds 1 500 1 750 2 000 2 250 2 500 2 550 2 600
b) Strukturālie fondi
un citas operācijas 19 777 20 135 21 480 22 740 24 026 25 690 27 400
Iekšējā politika 3 940 4 084 4 323 4 520 4 710 4 910 5 100
Ārējās aktivitātes 3 950 4 000 4 280 4 560 4 830 5 180 5 600
Administratīvie
izdevumi 3 280 3 580 3 580 3 690 3 800 9 850 3 900
Rezerves 1 500 1 500 1 100 1 100 1 100 1 100 1 100
Kopējie izdevumi 69 177 69 944 72 485 75 224 77 989 80 977 84 089

Dr.oec. Īrija Vītola,

prof., Dr.h.oec. Andris Sproģis:

Atbalsts lauksaimniecībai Eiropā un citur pasaulē

Referāts nolasīts LZA zinātniskajā seminārā "LR ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti integrācijai ES" 1997.gada 22.decembrī

Pasaules praksē, jo sevišķi Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, kā arī citās Eiropas zemēs (piem., Norvēģijā, Šveicē, Austrijā) ir izveidojusies noteikta lauksaimniecības atbalsta sistēma, kas aptver konkrētus, katras valsts apstākļiem atbilstošus pasākumus. Tos iespējams grupēt noteiktā secībā.

Lauksaimniecības atbalsta veidi:

Cenu un tirgus atbalsts: garantētās cenas; robežcenas; intervences cenas; muitas tarifi; muitas nodevas; muitas kvotas; subsīdiju maksājumi (attīstībai un uzņēmējdarbības stabilitātei).

Struktūrpolitikas atbalsts: resursu izpēte; lauksaimniecības konsultācijas; lauksaimniecības zinātnes atbalsts; selekcija un sēklkopība; pasākumi zemes meliorācijas un uzlabošanas atbalstam; lauku celtniecības veicināšana; ražošanas tehnoloģiju uzlabošanas veicināšana; reģionālā palīdzība; ražošanas regulēšana (produkcijas kvotas apmēru noteikšana u.c.); eksporta prēmijas; ceļu būves un infrastruktūras atbalsts; kvalitātes nodrošināšana un kontrole; kredīta subvencijas.

Tiešie maksājumi: kontribūcijas par sējplatībām; kontribūcijas par mājdzīvniekiem; maksājumi bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanai; maksājumi par zemes iekonservēšanu; sociālie maksājumi (ātrākai aiziešanai pensijā); tiešie maksājumi mazajiem uzņēmumiem; maksājumi par bērniem.

ES dalībvalstīs kopš 1957. gada 25. martā noslēgtā Romas līguma ir izveidojusies kopēja lauksaimniecības politika (CAP - Common Agricultural Policy), kas regulē arī dalībvalstīs esošo lauksaimniecības atbalstīšanas kārtību. Šīs politikas ietvaros pakāpeniski izveidojās kopējais lauksaimniecības tirgus. Kopējās lauksaimniecības politikas (turpmāk - KLP) mērķis bija izveidot stipru, spēcīgu lauksaimniecību, kas balstītos uz ģimenes tipa lauku saimniecībām un veicinātu to produktivitātes pieaugumu. Pirmajā KLP posmā, kas ilga vairāk nekā 30 gadus, pielietoja galvenokārt cenu un tirgus atbalsta pasākumus, turklāt sākuma periodā nebija vienotu ražošanas un tirgus noteikumu un katra valsts varēja rīkoties atbilstoši saviem apstākļiem, ievērojot vispārējās vienošanās principus.

Lauksaimniecības finansēšana notika ar Eiropas lauksaimniecības garantijas un valsts fonda palīdzību, turklāt šī fonda garantiju daļa, kas bija domāta tieši lauksaimniecībai, sastādīja ap 47-50% no ES budžeta.

Šīs politikas 30 pastāvēšanas gados lauksaimniecība nostiprinājās finansiāli, tehniski un zināšanu sfērā. Šai laikā galvenajiem lauksaimniecības produkcijas veidiem bija noteiktas stabilas, garantētas ražotāju cenas, vienojās arī par ražošanas daudzumiem (kvotām), veicināja zemnieku saimniecību tehnisko progresu un konkurences spējas. Tā rezultātā ļoti strauji pieauga ražošana un ES ne vien sedza iekšējā tirgus galveno pārtikas produktu pieprasījumu, bet saražoja ievērojami vairāk - radās lieli produkcijas pārpalikumi, kurus uzpirka par ES līdzekļiem un eksportēja, pielietojot eksporta piemaksas.

Esošā kārtība izsauca tik lielu ražošanas apjomu pieaugumu, ka ES dalībvalstis vairs nespēja līdz tam pastāvējušo cena atbalsta politiku turpināt. Sakarā ar to 1987. gada 1. jūlijā pieņēma un visas dalībvalstis parakstīja Eiropas aktu, kas paredzēja līdz 1992. gadam izveidot vienotu ES iekšējo tirgu. Līdz ar to galīgi noformēja ES saimniecisko telpu, kas bija veidojusies 30 gadus. ES koptirgus kā vienota sistēma nostājās pret ASV, Japānu un jaunajiem Austrumāzijas tirgiem. Atšķirībā no ES lauksaimniecības politikas 1. posma sistēmas Latvijā šo posmu nerealizēja, t.i. neattīstīja ražošanu, bet kļūdaini sāka realizēt otru ES lauksaimniecības politikas posmu, t.i. atbalstīšanas samazināšanu.

Ar 1988. gadu Eiropas Savienībā sākās pārejas periods, kam bija jāilgst līdz 1993. gada 1. janvārim un jānoformē ES iekšējais tirgus, jālikvidē muitas starp dalībvalstīm, jāvienojas par produkcijas standartiem un veselības aizsargājošiem noteikumiem un jāharmonizē saimniecisko dzīvi regulējošie tiesiskie akti un iekšējā tirgus noteikumi. Lauksaimniecībā mērķis bija panākt piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu. Šai nolūkā daudziem produktiem noteica ražošanas apmērus jeb kvotas (piena produktiem u.c.), kā arī ražošanas resursu ierobežojumus. Noteica, ka sabiedrība ir jāveido uz saimnieciskās un sociālās saskaņas principa; tas nozīmēja, ka saimnieciski stiprākajām valstīm ir jāpalīdz vājākajām, izmantojot ES struktūrālos fondus - reģionālo, sociālo un agrārfondu.

1992. gada 21. maijā ES Ministru Padome panāca politisku vienošanos par KLP izmaiņām, kam bija jāstājas spēkā ar 30. jūniju. Ar to beidzās zināmu neskaidrību periods.

Galvenie jaunās KLP principi bija:

1)būtisks cenu samazinājums lauksaimniecības produkcijai, lai padarītu to konkurences spējīgāku kā iekšējā tirgū tā ārpus tā;

2)pilnīga un ilgstoša kompensācija par šo cenu samazinājumu, izmantojot kompensācijas maksājumus jeb prēmijas, nesaistot tās ar ražošanas apmēriem;

3)ražošanas kontrole, realizējot pasākumus, kas ierobežo ražošanas resursu palielināšanu (apstrādājamās zemes samazināšana, lopu skaita limitēšana uz lopbarības kultūru sējplatības hektāra u.c.), līdztekus ieviešot arī stingrākus noteikumus, tādus kā ražošanas kvotas.

Līdztekus tam Ministru Padome nolēma pastiprināt vides aizsardzību, pabalstīt gados veco fermeru aiziešanu no ražošanas un veicināt lauksaimniecības zemes izmantošanu citiem mērķiem (piem., apmežot).

Šie lēmumi paredzēja šādas izmaiņas: lauksaimniecības sektors turpmāk vairs netiks atbalstīts vienīgi un galvenokārt ar cenu atbalstu, bet gan tiks veikti tiešie kompensācijas maksājumi jeb prēmijas fermeriem; Eiropas Savienībai, kura pati sedz savas vajadzības pēc lauksaimniecības produktiem, turpmāk nav vajadzības paplašināt ražošanu, izņemot zināmu daudzumu krājumiem; Eiropas Savienība kā viena no lielākajām lauksaimniecības produktu tirgotājām apliecina savu gribu tuvināties brīvākiem preču apgrozības principiem, tomēr saglabājot KLP principus un aizsargmehānismu.

Tātad ES arī turpmāk neatsakās no lauksaimniecības atbalsta politikas, bet tikai maina atbalsta veidus. Turklāt cenu atbalsts netiek likvidēts uzreiz, bet pakāpeniski, pēc principa - "soli pa solim".

Ražošanas attīstības samazināšanas politika arī tiek veikta pakāpeniski. Galvenie pasākumi šai ziņā ir apstrādājamās zemes platības samazināšana un pāreja uz mazāk intensīvu ražošanas sistēmu, atsakoties vai stipri samazinot minerālmēslu, pesticīdu un citu ķimikāliju lietošanu. Tiek noteikti arī limiti audzējamo lopu skaitam, saglabātas piena ražošanas kvotas par intervences cenām iepērkamiem lopu daudzumiem. Tāpat saglabā prēmijas par lauksaimniecības zemes apmežošanu.

Visi šie pasākumi nākotnē var tikt pārskatīti, taču saglabāsies vismaz līdz 2000. gadam. Sakarā ar sagaidāmo ES dalībvalstu skaita palielināšanos no 15 līdz apmēram 20 dalībvalstīm līdz 2010. gadam KLP nākotnē, acīmredzot, mainīsies, taču nav skaidri prognozējams, kādā virzienā un cik daudz.

Dr.oec. Marga Živītere:

Lauksaimniecības konkurētspēja Eiropas Savienībā

Neskatoties uz lauksaimniecības produkcijas apjoma kraso samazināšanos (gandrīz par 60%) deviņdesmitajos gados, lauksaimniecības sektors joprojām ieņem svarīgu vietu Latvijas ārējās tirdzniecības preču struktūrā. Pēc Latvijas Valsts statistikas komitejas datiem, 1995. gadā lauksaimniecības un pārtikas produkti (ieskaitot zivju produkciju un alkoholiskos dzērienus) veidoja vairāk nekā 15%, bet imports - vairāk nekā 10% no valsts kopējā eksporta.

Viens no ražošanas sašaurināšanās galvenajiem iemesliem ir lauksaimniecības produkcijas ierobežotās konkurētspējas iekšējā un ārējā tirgū. Produkcijas konkurētspējas problēma kļūst aizvien aktuālāka sakarā ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā.

Jēdziens "produkcijas konkurētspēja" ir ļoti plašs. Tas ietver parametru kompleksu, kas nodrošina produkcijas priekšrocības tirgū un sekmīgu noietu konkurences apstākļos. Lauksaimniecības produkcijas konkurētspējas parametru komplekss ir relatīvi stabils. Bet samērā mainīgs ir atsevišķo parametru nozīmīgums atkarībā no tirgus apstākļiem un nosacījumiem.

Sakarā ar Latvijas integrācijas procesu Eiropas Savienībā tās tirgus nosacījumi Latvijas produkcijai no ārējiem pārvēršas par iekšējiem. Pavirši skatoties, var likties, ka abu tirgu vienādošana ir ļoti vienkārša: pietiek nolīdzināt iekšējos muitas tarifus, izveidot vienotus ārējos muitas tarifus un vienotais tirgus var sākt funkcionēt. Taču dziļāka Latvijas un Eiropas Savienības lauksaimniecības produkcijas tirgus analīze liecina par to, ka šis process ir ļoti sarežģīts un ilgstošs.

Teorētiski pārejas periodā Latvijas lauksaimniecības produktu tirgu var raksturot kā "tīrās" konkurences tirgu. Lauksaimniecības produkcijas ražotājas - zemnieku saimniecības iziet tirgū, savā starpā nekontaktējoties (starp viņām nepastāv nekādas vienošanās ne par cenu, ne par produkcijas ražošanas daudzumu) un brīvi cīnās par patērētāju.

Taču praksē lauksaimniecības produktu tirgū sastopamies ar "tīrās" konkurences tirgum neraksturīgām iezīmēm. Pirmkārt, tas vēl pilnīgi nav atbrīvojies no produkcijas plānveida ražošanas un realizācijas nosacījumiem. Otrkārt, tas ir "šokēts" no brīvā tirgus mehānisma funkcionēšanas: nevar pielāgoties pieprasījuma un piedāvājuma sabalansējumam; liela daļa zemnieku nevar pieņemt ES valdošo tirgus koncepciju - "tirgus-karalis", bet ne ražotājs, kam jādarbojas augstas konkurences un preču plūsmu integrācijas apstākļos; ne pieprasītāju, ne piedāvātāju neapmierina pašreizējā tirgus cena utt. Treškārt, valsts haotiskā, nepārtraukti mainīgā regulēšana: nodokļu pārmērīgā nasta, Saeimā akceptētā Lauksaimniecības likuma normu (piemēram, par to, ka valsts subsīdijas zemniekiem nedrīkst būt mazākas par trīs procentiem no pamatbudžeta izdevumiem) neievērošana nedz 1997., nedz 1998. gada budžetos. Ceturtkārt, Latvijas tirgus pieejamība ES dalībvalstīm (samērā liberāla un izteikti labvēlīga) un otrādi - ļoti stingri visdažādākie no Latvijas Eiropas Savienībā ievedamo preču ierobežojumi. Piektkārt, lauksaimniecības produkcijas ražošanas ekonomika ir cieši saistīta ar ekoloģiju, ekoloģiski tīras vides nodrošināšanu, lauku ainavas drošības saglabāšanu, kas negatīvi ietekmē konkurētspējīgas cenas veidošanu.

Visā ES lauksaimniecības produktu tirgus sistēmā ir grūti atrast "tirgus ekonomiku". Valsts iejaukšanās tur ir tālejoša. ES kopējās lauksaimniecības politikas realizēšanas instrumenti ir dažādi. Galvenie no tiem ir: subsidēšanas mehānisms un sociāli strukturālā regulēšana.

ES nepastāv vienota forma kopējā tirgus organizēšanā visiem lauksaimniecības produktiem. Katram lauksaimniecības sektoram ir atšķirīgi ražošanas un tirgus noteikumi, kā arī subsidēšanas metodes un formulas. Pirmkārt, tirgus ar intervences cenu mehānismu un ārējo protekcionismu attiecas uz graudiem, cukuru, piena produktiem u.c., t.i. tikai uz galvenajiem lauksaimniecības produkcijas veidiem. Otrkārt, tirgus organizācija bez īpašiem atbalsta līdzekļiem, bet ar ārējo protekcionismu attiecas uz produkcijas veidiem, ko nepieskaita pie pamatprodukcijas, - olas, putnu gaļa, ziedi, daži augļi un dārzeņi, vīns (izņemot galda vīnu). Treškārt, tirgus ar papildus cenu atbalstu attiecas uz tiem sektoriem, kuros ES ir saistības ar PTO (sēklas, kokvilna, ar proteīnu bagāta lopbarība u.c.). Ceturtkārt, tirgus organizēšana ar lielām subsīdijām ražotājiem.

Otrs svarīgs ES lauksaimniecības politikas efektīvs instruments ir sociāli strukturālā politika. Tā vērsta uz pieprasījuma un piedāvājuma sabalansēšanu, prēmējot par aramzemes atstāšanu atmatā un zemnieku saimniecību likvidēšanu. Sociāli strukturālā politika ir veicinājusi produkcijas pārorientāciju, produktivitātes uzlabošanu, atpalikušo reģionu attīstīšanu, attīstītas lauksaimnieciskās bāzes izveidošanu, zemnieku sociālo jautājumu risināšanu ar piemaksām pie pensijām u. tml.

ES lauksaimniecības produktu tirgus galvenais mērķis ir brīvās konkurences tirgus. Virzība uz šo mērķi notiek lēni. Nav viegli atrast paņēmienus, kā pašlaik novērst pagātnē izveidojušos tirgus nosacījumus.

Latvijas zemnieku saimniecību klasifikāciju bloka datu analīze liek pievērst uzmanību vēl vienai, ne mazāk svarīgākai problēmai - sarežģījumiem, kas izriet no Latvijas lauksaimniecības ārkārtīgi lielās atpalicības salīdzinājumā ar ES valstu lauksaimniecību. Apstiprinājums augstāk minētās analīzes rezultātā izdarīto secinājumu pareizībai ir Zemkopības ministrijas sagatavotā lauksaimniecības gada ziņojuma rādītāji. Ļoti nozīmīgi ir dati par pamatkultūras graudaugu audzētāju varēšanu salīdzinājumā ar konkurentu varēšanu klimatiski līdzīgajā valstī Dānijā: Latvijā tikai 0,7% saimniecību graudaugu ražība pārsniedz 50 centneru no hektāra, kas Dānijā ir vidējā ražība. Tikai ceturtajā daļā zemnieku saimniecībās graudaugu ražība ir lielāka par 25 cnt/ha.

Latvijas un ES lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju noteicošo parametru salīdzināšana liek secināt:

Pirmkārt, eiropieši subsidē augstražīgu lauksaimniecību. Grūti prognozēt, kas mainīsies pašreizējā lauksaimniecības politikā (Common Agricultural Policy - CAP) sakarā ar ES paplašināšanos.

Otrkārt, Latvija nespēj uzturēt nekonkurētspējīgu lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Ražotāju konkurētspēju veicināšanai, integrējoties ES tirgū, vispirms nepieciešams plašs zemnieku saimniecību nodrošinājums ar informāciju, bāzētu uz mārketinga pētījumiem, par to, kādu produkciju pieprasa, kādā apjomā, kur un par kādu cenu. Tādu kvalificētu informāciju varētu sagatavot mārketinga centri vai dienesti, darbojoties, iespējams, Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Tādējādi Latvijas reālā lauksaimniecības produkcijas tirgus vide no nestabilas un neprognozējamas zināmā mērā kļūtu prognozējamāka, kas ir tik nepieciešams nosacījums tirgus produkcijas pārstrukturēšanai, atbilstošām investīcijām, lai pielāgotos Rietumu tirgus standartiem kā obligātam ES tirgū konkurētspējīgas produkcijas ražošanas nosacījumam.

Referāts nolasīts LZA zinātniskajā seminārā "LR ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti integrācijai ES" 1997.gada 22.decembrī

Dr.oec. Rota Šņuka,

prof., Dr.oec. Visvaldis Pirksts,

Armands Vēveris:

Latvijas lauksaimniecības konkurētspēja

Straujie integrācijas procesi, kas notiek visā pasaulē, liek nopietni rēķināties ar arvien pieaugošu starptautisko procesu ietekmi uz katras valsts iekšējo ekonomiku. Sevišķi svarīgi tas ir tādai nelielai valstij kā Latvija, kuras atrašanās vieta vēl vairāk pastiprina šo parādību. Mūsdienās vairs nevar runāt par noslēgtu ekonomiku. Valsts kā tādas pastāvēšana ir tieši atkarīga no tās starptautiskās konkurētspējas. Lauksaimniecības un pārtikas sektors ir viens no pašiem vitālākajiem valsts ekonomikā, jo ir saistīts ar cilvēkam visnepieciešamākajām vajadzībām. Tādēļ nepieciešams apzināt un izpētīt šī sektora konkurētspēju, veicot pēc iespējas dziļāku analīzi gan par tagadējo stāvokli, gan iespējām nākotnē.

Līdz šim ir trūcis dziļu, vispusīgu pētījumu par konkurētspēju Latvijā, tāp´c nepieciešams izstrādāt rādītāju sistēmu, ar kuru palīdzību veikt nepieciešamo analīzi. Šobrīd iekšējie un ārējie faktori, kas ietekmē konkurētspēju, ir strauji mainīgi, tādēļ nepieciešama arī pastāvīga sistēmas atjaunošana. Ar tās palīdzību veikta vispusīga konkurētspējas analīze palīdzētu valsts vadības institūcijām un ražošanas uzņēmumiem sekmīgi risināt daudzas problēmas.

Pasaules attīstītās valstis līdzīgu sistēmu jau ir izveidojušas un pārliecinājušās par tā sniegtajām priekšrocībām praksē - daudzās valstīs mainījusies ražošanas un ārējās tirdzniecības struktūra tieši lauksaimniecības sektorā. Tādēļ viens no Latvijas uzdevumiem ir pētīt pieredzi pasaulē jeb lauksaimniecības struktūras izmaiņas ES dalībvalstīs, salīdzinot šo valstu stāvokli tagad un pirms pievienošanās ES.

Konkurētspējai pastāv daudz un dažādi formulējumi. Šajā pētījumā konkurētspēja formulēta kā iespēja piegādāt preces un pakalpojumus laikā, vietā un tādā formā, kādu pieprasa ārvalstu pircēji, par cenām, kas vienlīdzīgas vai izdevīgākas nekā citiem potenciālajiem piegādātājiem un kas nodrošina izmantoto resursu atmaksāšanos. Ja tiek runāts par iekšējo konkurētspēju, tad šī pati definīcija attiecināma uz iekšzemes pircēju. Nozīmīgi ir divi konkurences veidi - konkurence noieta tirgū (iekšzemes vai ārējā) un konkurence vietējā izejvielu tirgū.

Ja nepastāv izkropļojoši apstākļi, konkurētspēja, saskaņā ar ekonomikas teoriju, ir identiska salīdzinošā izdevīguma koncepcijai. Taču valdības izraisītā politika var būtiski izmainīt sektora konkurētspēju, līdz ar to radot starpību starp konkurētspēju un patieso salīdzinošo izdevīgumu. Tādēļ konkurētspēja nav tas pats, kas salīdzinošais izdevīgums, bet tā izriet no salīdzinošā izdevīguma. Līdz ar to, pētījumi šī darba ietvaros tiek veikti gan attiecībā uz faktisko konkurētspēju, (t.i., pētījumi tirgus līmenī), gan par atsevišķu ražošanas procesu un veidu salīdzinošo izdevīgumu (t.i., ražošanas līmenī), uzskatot to par vienu no konkurētspēju noteicošiem faktoriem.

Konkurētspējas analīzi ir iespējams veikt ļoti dažādos veidos, turklāt iespējami pilnīgākai analīzei būtu nepieciešama daudzu nozaru speciālistu līdzdalība un saskaņots darbs pie šīs tēmas, analizējot gan politiskās, gan saimnieciskās sakarības, kas ietekmē konkurētspēju.

Starptautiskā konkurētspēja, ņemot vērā eksportu un importu

Literatūrā ļoti bieži konkurētspēja tiek pētīta, pamatojoties uz ārējā tirgus informāciju. Kāda noteikta sektora konkurētspēja pasaules tirgū ir relatīvs lielums, tādēļ praksē arvien vairāk tiek izmantoti salikti rādītāji, kādus arī mēs izvēlējāmies arī savā pētījumā. No Balassa, 1989; Scott and Vollrath, 1992: Vollrath, 1990, tiek ieteikti šādi rādītāji:

1) atklātais salīdzinoši izdevīgā eksporta indekss (XCA);

2) importa iespiešanās indekss (MP);

3) relatīvais tirdzniecības izdevīguma indekss (RTA).

Pirmie divi (XCA un MP) rāda valsts eksporta (vai importa) daļu pasaules tirgū attiecīgai produkcijai procentos pret valsts kopējā eksporta (importa) daļu pasaules tirgū. XCA vērtība virs rādītāja "1" rāda dotās produkcijas salīdzinošo izdevīgumu, zem rādītāja "1" - salīdzinošu neizdevīgumu. MP vērtībām ir pretēja nozīme. RTA indekss ir divu citu indeksu - relatīvā eksporta izdevīguma (RXCA) un relatīvās importa iespiešanās (RMP) negatīvās vērtības - summa. Tātad pēdējais (RTA) indekss ir vairāk salikts un ietver gan eksporta, gan importa rādītājus, kas labāk ataino attiecīgā produkta konkurētspēju, sevišķi, ja valstī ir daudzveidīga ārējā tirdzniecība, kā tas ir Latvijā, un ja dotā prece (preču grupa) ir nozīmīga kopējā tirdzniecībā.

Atsevišķos gadījumos, protams, dotie indeksi var neparādīt faktisko konkurētspēju, piemēram: ja imports tiek mākslīgi samazināts iekšējā tirgus aizsardzības rezultātā; ja tiek eksportēta citās valstīs ražota prece. Ar šiem faktoriem jāsastopas arī Latvijā, tādēļ mēs piedāvājam šos indeksus analizēt kopā ar ražošanas rādītājiem.

RTA indeksa vērtību analīze par 1990.-1994. gadiem rāda, ka, piemēram, 1994. gadā lielākajai daļai no izdalītām lauksaimniecības un pārtikas preču grupām (t.i., divdesmitčetrās no 39) relatīvās tirdzniecības izdevīguma indekss bija negatīvs. Vērā ņemama pozitīva vērtība bija vienīgi desu izstrādājumiem (5.37), sviestam (4.16), šokolādei (4.00) un sieram (1.39). Ļoti augsts skaitlis ir rudziem (122.2), taču, kā minēts avotos, šajā gadā ir eksportēti agrāk ievestie rudzi, tādēļ tam nav saistības ar vietējo ražošanu. Vislielākā negatīvā vērtība (relatīvais neizdevīgums) ir dzīvām cūkām (-12.46), kviešu miltiem (-4.75), cukuram (-4.66), margarīnam (-3.38), sīpoliem (-3.33), saulespuķu eļļai (-3.27). Nosaukums - relatīvais indekss - norāda, ka te tiek parādīts dotās preces salīdzinošais izdevīgums vai neizdevīgums pret citām precēm kopējā eksporta /importa struktūrā.

Ja salīdzinām trīs Baltijas valstu, kā arī Eiropas Savienības attiecīgos sektorus, konstatējam, ka Latvija konkurences ziņā atrodas visneizdevīgākā pozīcijā. Arī Igaunijā lielai daļai preču grupu ir negatīvs RTA, tomēr ir arī krietni lielākas pozitīvās vērtības, kas liecina par labi attīstītu ražošanu un stabilu vietu tirgū specializētajās nozarēs: sviests (18.09), sausais piens (15.72), desu produkcija (13.28). Lietuvā gandrīz visām pozīcijām ir pozitīvs RTA, ar visaugstākajām vērtībām sausajam pienam (21.60) un piena produktiem kopumā (13.10), kā arī dzīviem liellopiem (8.83). Tāpat arī Eiropas Savienībā gandrīz visām preču grupām RTA indekss ir ar pozitīvu zīmi un tā caurmēra vērtības svārstās no 0.5 līdz 2.5. Vērtējot pa gadiem, rādītāji ir ļoti svārstīgi, sevišķi Baltijas valstīs. Tas liecina, ka lielai daļai Baltijas valstu pārtikas sektora ražojumu vēl nav iegūta stabila vieta ārējā tirgū.

Lauksaimniecības efektivitātes salīdzinājums ar citiem sektoriem

Nākošais virziens, kādā tiek veikta konkurētspējas analīze, ir sektora aplūkošana kopumā, salīdzinājumā ar citiem sektoriem. Kā salīdzinājuma kritērijs tika izmantota darba produktivitāte, t.i., bruto pievienotā vērtība uz vienu sektorā nodarbināto (van der Meer). Šo rādītāju šī darba autori rēķināja paši, izmantojot statistikas datus par iekšzemes kopproduktu. Analīze rāda, ka darba produktivitātes salīdzinājums nav par labu lauksaimniecībai (skat. tabulu). No tabulas redzam, ka šis rādītājs lauksaimniecībā 1995. gadā divas reizes atpaliek no vidējā rādītāja citos sektoros, turklāt pētījumi par laika posmu, sākot no 1990. gada, rāda, ka šī starpība ir palielinājusies. Analīze Baltijas reģionā rāda, ka Latvijas produktivitātes rādītāji ir vieni no neefektīvākajiem. Neliela rādītāju nobīde varētu būt norakstāma uz atšķirībām lauksaimniecības sektorā nodarbināto uzskaitē (tā, piemēram, Igaunijā ir izmantoti 1.ceturkšņa dati, kas var būt mazāki kā gada vidējie, un līdz ar to faktiskā lauksaimniecības produktivitāte tur varētu būt nedaudz zemāka), tomēr galvenās tendences saglabājas. Pie tam, novērtējot sektorā pievienoto vērtību nevis pēc oficiālā valūtas kursa, bet, izmantojot OECD aprēķināto pirktspējas paritāti, lauksaimniecības sektora produktivitāte Latvijā ir zemākā Baltijā - 89% no Lietuvas un 56% no Igaunijas rādītājiem.

Analizējām arī, cik lielu īpatsvaru nozares produkcijā ieņem pievienotā vērtība un cik - starppatēriņš. Te tika aplūkoti nacionālo kontu rezultāti dalījumā pa svarīgākajiem sektoriem. Izmantojām LR VSK publicētos nacionālo kontu rezultātus par laika posmu no 1990. līdz 1996. gadam. Izmantojot kontu analīzes rezultātus, novērtējām sektoru attīstības dinamiku. Kā tad lauksaimniecība ir mainījusies pa gadiem un attiecībā pret citiem sektoriem? Šis ir viens no sektoriem, kurā starppatēriņš ir pieaudzis procentuāli pret saražoto vērtību (skat. diagrammu) un pašlaik tas atrodas gandrīz vienā līmenī ar rūpniecību.

Viens no pieauguma iemesliem ir lauksaimniecības resursu un produkcijas tirgus cenu deregulācija. Samazinājums ir skāris tikai pakalpojumu nozari. Teorētiski lauksaimniecības starppatēriņa procentuālā pieauguma palielināšanās norāda uz efektivitātes samazināšanos. No otras puses, šī parādība uztverama kā normāla, jo Latvija šajā ziņā tuvojas to Rietumeiropas valstu lauksaimniecības sektora struktūrai, kurās tiek ražota līdzīga produkcija Latvijai. Nacionālajos kontos pievienotā vērtība tiek attēlota gan darbības veidu, gan institucionālo sektoru griezumā. Šajā gadījumā tiek lietots institucionālais princips, tas ir - visas vienības, kuru galvenā funkcija ir lauksaimniecības produktu ražošana, tiek uzskatītas par lauksaimniecības sektora sastāvdaļu.

Pētījumos izmantojot Nacionālo kontu sistēmas rezultātus, veicām arī lauksaimniecības institucionālo sektoru salīdzinošu analīzi pēc iepriekš aprakstītā dalījuma. Pētījumu rezultātā atklājās, ka starppatēriņš lauksaimniecības nefinansu jeb to uzņēmumu, kas nenodarbojas ar finansu pakalpojumiem, uzņēmumu grupā (statūtsabiedrības un valsts saimniecības) ir par 21 % augstāks nekā ģimeņu jeb mājsaimniecību grupā (zemnieku, piemājas un personīgās palīgsaimniecības), attiecīgi tas bija 81% un 60%. Citiem vārdiem sakot, ģimeņu saimniecību sektorā tiek iegūta lielāka pievienotā vērtība, kas rāda, ka šī grupa strādā salīdzinoši efektīvāk nekā lauksaimniecības nefinansu organizācijas. Pie tam efektivitātes līmeņa izmaiņas ir notikušas pēc 1991. gada, kas nozīmē, ka šiem lielajiem uzņēmumiem ir grūtības piemēroties tirgus ekonomikai. 1994. gadā atrāvums ir pieaudzis par labu ģimeņu saimniecībām.

 

Atsevišķu produktu konkurētspējas analīze

Arvien plašāku vietu lauksaimniecības sektora ekonomikas analīzē ieņem mūsu darba grupas aprobētais Lauksaimniecības ekonomiskais kopaprēķins, kas veidots pēc Eiropas Savienības metodikas un ko tur plaši izmanto sektora gan vispārējai, gan detalizētai analīzei. Ar šī aprēķina metodiku var iepazīties mūsu iepriekš publicētajos darbos. Dotais aprēķins ir ērts, lai iegūtu ar Eiropas Savienību salīdzināmu informāciju, jo tur tiek izmantota šī metodika. Uz šī aprēķina bāzes mēs veicām diezgan apjomīgu analīzi, salīdzinot dažādu lauksaimniecības produktu ražošanu no pievienotās vērtības iegūšanas viedokļa. Ir plānots sastādīt nepārtrauktu ikgadēju aprēķinu, sākot no 1994. gada, veicot arī īstermiņa prognozes.

Nozaru bruto pievienotās vērtības aprēķins ir viens no šī pētījuma galarezultātiem. To iegūst, no kopējās saražotās produkta vērtības atņemot dotā produkta ražošanas izmaksas, kuras veido starppatēriņu. Jo bruto PV procentuāli lielāka pret saražoto vērtību, jo izdevīgāka attiecīgā produkta ražošana.

Iegūtie rezultāti norāda uz ievērojami lielāku bruto pievienoto vērtību augkopības produktiem salīdzinājumā ar lopkopību, pie tam pēdējos gados šī starpība vēl vairāk palielinās. Tam ir divi cēloņi - augstāka ražība un augstākas pārdevumu cenas. Likumsakarīgi, ka lielāka pievienotā vērtība ir tām kultūrām, kur nepieciešams lielāks darbaspēka patēriņš (dārzeņi, kartupeļi, cukurbietes utt.), jo arī tas ietilpst pievienotajā vērtībā.

Augkopības izdevīguma pieaugums ir viens no lopkopības pievienotās vērtības samazināšanās cēloņiem. Pasliktinās proporcija starp izejvielu (arī lopbarības) cenu un produkcijas cenu, kas kļūst redzams, veicot lauksamniecības ekonomikas aprēķinu.

Sadalījums starp piena un liellopu gaļas ražošanu ir teorētisks, jo lielākā daļā gadījumu liellopu gaļas ražošanu var uzskatīt par piena ražošanas blakusproduktu. Pēc pieejamiem datiem liellopu gaļas ražošana ir viena no neizdevīgākām, galvenokārt, niecīgās pastāvošās tirgus cenas dēļ. Pieaugošās graudu cenas rezultātā, mazāk izdevīga ir kļuvusi arī uz iepirkto barību balstītā cūkgaļas ražošana. Līdzīga situācija ir arī putnkopībā, kur līdz šim, pateicoties specializācijai un modernas tehnoloģijas izmantošanai, pievienotā vērtība bijusi ievērojama.

Kopumā, pastāvot brīvajām cenām, iekšējam tirgum ražotās produkcijas izdevīgumam pastāv tendence ar cenu palīdzību izlīdzināties. Tomēr dažādu faktoru izraisītās visai lielās svārstības cenu proporcijās ir iemesls svārstīgam lauksaimniecības produktu savstarpējam izdevīgumam, un līdz ar to ir apgrūtināta plaša specializētu saimniecību veidošanās, sakarā ar grūtībām prognozēt ieņēmumus un izdevumus pie tā vai cita saimniecības attīstības scenārija.

Sastādītais aprēķins ļauj veikt vēl detalizētāku analīzi; piemēram, lauksaimniecības politikas imitācija, optimālā ražošanas varianta meklēšana. Šim nolūkam uz aprēķina bāzes tika radīts modelis, kurā 14 svarīgākajiem produkcijas veidiem tika meklēts optimālais ražošanas līmenis, par kritēriju izmantojot pievienoto vērtību. Likumsakarīgi, ka, nepastāvot valsts regulēšanai, lauksaimnieki centīsies ražot uz doto brīdi izdevīgāko produkciju (kā tas pašlaik arī vērojams), taču šādā gadījumā grūti paredzēt pozitīvu ilgtermiņa iznākumu, jo pārprodukcijas gadījumā rodas lieli zaudējumi, kas savukārt rada ražošanas plānošanas nepieciešamību, lai stimulētu ikvienu produktu ražot tādā daudzumā, kāds faktiski ir vajadzīgs patēriņam.

 

Pētījumu procesā secināts:

Aplūkojot vairākus konkurētspējas formulējumus, mēs devām priekšroku jēdzienam "konkurētspēja" kā preces vai to grupas spējai iekarot ārējo tirgu, nezaudējot iekšējo, pastāvot pietiekami efektīvai ražošanai, kas nodrošina līdzekļu atmaksāšanos un pievienotās vērtības radīšanu. Mūsu pētījumā konkurētspēja tiek raksturota skaitliski, to pētot trijos līmeņos - ārējā tirgū, valsts līmenī lauksaimniecība pret citām nozarēm, atsevišķu produktu ražošanas izdevīgums lauksaimniecībā, katrā no šiem līmeņiem veicot analīzi.

Veiktā analīze rāda, ka lauksaimniecības un pārtikas sektora konkurētspēja gan iekšējā, gan ārējā tirgū ir novērtējama kā zema. Lielākā daļa šīs grupas produktu Latvijā vairāk tiek ievesti, nekā izvesti, un ar gadiem šī tendence palielinās. No trim Baltijas valstīm Latvijā ir viszemākā lauksaimniecības sektora produktivitāte, rēķinot pirktspējas paritātes cenās, un vislielākais ieveduma pārsniegums pār izvedumu (pēc pieejamiem datiem). Arvien tiek pazaudēta starptautiskā specializācija, kas kaimiņvalstīs ir saglabājusies (piena produkti, daļēji gaļa). Arī salīdzinājumā ar Latvijas citiem sektoriem, darba produktivitāte lauksaimniecībā ir caurmērā 2 reizes zemāka. Tas atgrūž resursus no lauksaimniecības, neļaujot tai pārorientēties uz konkurētspējīgāku ražošanu.

Ir veikti detalizēti pētījumi par atsevišķu produktu salīdzinošo izdevīgumu, kā materiālu izmantojot Lauksaimniecības ekonomisko kopaprēķinu. Tas parāda krasas atšķirības starp dažādiem produktiem un krasa svārstības pat viena gada robežās; tas neļauj izveidot stabilas specializētas saimniecības, jo nav garantijas, ka situācija tirgū nemainīsies.

Pašreizējā situācija liek secināt, ka esošā neregulētā ražošana nenodrošina sektora pilnvērtīgu dzīvotspēju, tādēļ pēdējā ir jānodrošina valsts saprātīgas regulācijas ceļā.

Tomēr veidus, kā tas izdarāms, nedrīkstētu aplūkot vienpusīgi, tādēļ darba turpinājumā mēs paredzam veikt dziļāku Eiropas Savienības valstu pieredzes analīzi, īpaši pievēršot uzmanību tās jaunajām dalībvalstīm (Somija, Zviedrija) un tur notiekošajiem procesiem un problēmām, kā arī veikt citus ar konkurētspēju saistītus pētījumus. Pie labvēlīgiem nosacījumiem varētu tikt izstrādāta konkurētspēju raksturojoša rādītāju sistēma ar pielietojumu lauksaimniecības politikā.

Paredzam arī salīdzināt atsevišķu produktu ražošanas izdevīgumu Latvijā un citās valstīs, lai noskaidrotu racionālāko investīciju sadalījumu konkurētspējīga pārtikas sektora izveidošanai.

Darba produktivitāte, ASV dolāros uz 1 nodarbināto vidēji gadā

(1995. gads faktiskās cenās pēc oficiālā valūtas kursa)

Latvija Lietuva Igaunija
Lauksaimniecība 1745.6 1424.7 3417.2
Citi sektori 3529.6 4307.5 4920.8
Lauksaimniecība Latvijā = 1.00
Lauksaimniecība 1.00 0.82 1.96
Citi sektori 2.02 2.47 2.82

Dati aprēķināti, izmantojot Valsts Statistikas komitejas materiālus.

Starppatēriņa un preču izlaides attiecības dinamika Latvijā

(salīdzināmās cenās)
X1.JPG (14738 BYTES)

 

Referāts nolasīts LZA zinātniskajā seminārā "LR ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti integrācijai ES" 1997.gada 22.decembrī

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!